Tai pašā dienā es arī Konselam un Nedam Lendam pastāstīju to mūsu sarunas daļu, kura tos tieši varēja interesēt. Kad es viņiem pateicu, ka pēc divām dienām mēs būsim Vidusjūrā, Konsels sasita rokas, bet kanādietis raustīja plecus.,
— Apakšzemes tunelis! — viņš iesaucās. — Divu jūru savienojums! Kas jums sastāstījis tādus niekus?
— Draugs Ned, — Konsels atsaucās. — Vai jūs kādreiz esat dzirdējis stāstām par «Nautilu»? Nē! Un tomēr tas eksistē. Tādēļ neraustiet tik viegli plecus un nenoliedziet nekā tikai tāpēc, ka jūs par to līdz šim nekā neesat dzirdējis.
Tai pašā vakarā uz 21° 30' ziemeļu platuma «Nautils», turēdamies virs ūdens, tuvojās Arābijas krastam. Es ieraudzīju Džidu, ostas_ pilsētu, kurai bij liela nozīme tirdzniecības sakaros ar Ēģipti, Sīriju, Turciju un Indiju.
Bet drīz vien Džida nogrima vakara krēslā, un «Nautils» ienira viegli fosforescējošā ūdenī.
Otrā rītā, 10. janvārī, mēs ieraudzījām vairākus pretimbraucošus kuģus. «Nautils» atkal nolaidās zem ūdens; tieši ap pusdienas laiku jūra bij gluži klaja un kuģis no jauna pacēlās līdz savai peldlīnijai.
Neda Lenda un Konsela pavadīts, es izgāju uz klāja. Krasts austrumu pusē tikko bij saskatāms biezajā, miklajā miglā.
Pret laivas sienām atspiedušies, mēs runājām par šo un to, bet Neds Lends, ar roku rādīdams, iesaucās:
— Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?
Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?
— Nē, Ned,— es atbildēju. — Bet jūs jau zināt, ka manas acis nav tik skaidras kā jūsējās.
— Paskatieties labi, — Neds Lends turpināja, — tur priekšā, vairāk pa labi, gandrīz prožektora augstumā. Vai jūs nepamanāt kādu kustīgu masu?
— Patiešām, — es atbildēju, ciešāk ieskatījies. — Es redzu tādu kā tumšu, garu priekšmetu kustamies ūdenī.
— Vai tas būtu otrs «Nautils»? — Konsels vaicāja.
— Nē, — kanādietis teica, — bet es ne visai maldītos, ja teiktu, ka tas ir kāds jūras dzīvnieks.
— Vai Sarkanajā jūrā ir arī vaļi? — Konsels jautāja,
— Jā, mīļais, •— es paskaidroju, — dažkārt pagadās.
— Tas nav valis, — Neds Lends teica, acu no pamanītā priekšmeta nenovērsdams. — Ar vaļiem mēs esam veci paziņas, viņu gaita man labi pazīstama.
— Pagaidīsim, — Konsels sacīja, — mēs virzāmies uz to pusi un drīz vien zināsim, ar ko mums darīšana.
Tumšais priekšmets patiesi nebij tālāk par jūdzi no mums. Tas likās it kā klajā jūras vidū pacēlusies klints. Kas tas varēja būt? Es to nevarēju vēl noteikt.
— Raug! — Neds Lends iesaucās. — Viņš peld! Viņš ienirst ūdenī! Kas tas gan varētu būt par dzīvnieku? Viņam nav šķeltas astes kā valim vai kašalotam, bet tā spuras ir līdzīgas nocirstām ekstremitātēm.
— Bet tādā gadījumā… — es ieminējos.
—. Paskat! — Neds Lends sauca. — Viņš peld uz muguras, krūtis izriezis augšup. '
— Tā ir sirēna, — Konsels paskaidroja. — īsta sirēna, ja profesora kungam nav iebildumu.
Šis vārds man piepeši atgādināja, ka mūsu priekšā ir viens no tiem jūras dzīvniekiem, par kuriem radusies leģenda, ka tie esot pa pusei zivs, pa pusei sieviete.
— Nē, — es atbildēju Konselam, — sirēna tā nav, bet gan viens no tiem interesantajiem dzīvniekiem, kuru dažas pasugas vēl uzglabājušās Sarkanajā jūrā. Tas ir dugongs.
— Sirēnu kārta, zivveidīgo grupa, monodelfīnu apakšklase, zīdītāju klase, mugurkaulnieku nodalījums, — Konsels paskaidroja.
Vairāk tur nebij ko teikt.
Neds Lends vēl vienmēr vēroja. Dzīvnieku pamanījušas, viņa acis iedegās iekārē. Roka jau likās gatava mest harpūnu. Varētu domāt, ka viņš tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mestos jūrā uzbrukt dzīvniekam.
— Ak, profesora kungs, — viņš teica no uztraukuma drebošā balsī. — Nekad man nav vēl gadījies nonāvēt kaut ko tādu.
Šajā vienā teikumā izpaudās visa harpūnista daba.
Tobrīd uz klāja parādījās kapteinis Nēmo. Viņš tūliņ pamanīja dugongu. Kapteinis saprata kanādieša uztraukumu un vērsās tieši pie tā:
— Ja jums tagad būtu harpūna, meistar Lend, es domāju, tā svilinātu jums roku.
— Tiešām tā, kapteiņa kungs.
— Un jums nekas nebūtu pretī vēlreiz izmēģināt savu amatu un arī šo dzīvnieku pievienot savu trofeju sarakstam?
— Nepatīkami tas nebūtu.
— Labi, tad varat pamēģināt.
— Paldies, kapteiņa kungs, — Neds Lends atsaucās, un viņa acis aizliesmojās vēl vairāk.
— Tikai, — kapteinis vēl piebilda, — jūsu pašu labā ieteicu neaizsviest harpūnu garām šim dzīvniekam.
— Vai dugongu medīt tik bīstami? — es apjautājos. — Dažreiz jā, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Šis dzīvnieks uzbrūk saviem vajātājiem un apgāž viņu laivu. Bet meistaram Lendam no tā nav jābaidās. Viņa skatiens ir ass un roka droša. Ja es jums ieteicu neaizsviest garām, tad tikai tāpēc, ka dugongs tiešām ir lielisks medījums. Un es zinu, ka meistars Lends labprāt bauda gardu kumosu.
— Ko! — kanādietis izsaucās. — Šis kustonis ir vēl arī tik laipns, ka sniedz mums gardu cepeti?
— Protams, meistar Lend. Viņam ir īsta četrkāju dzīvnieka gaļa, un tā visā Melanēzijā grezno valdnieku galdu. Tāpēc ari viņu medī tik uzcītīgi, ka šās dzimtas dzīvnieki, tāpat tiem radniecīgie lamantīni kļūst arvien retāki.
— Tādā gadījumā, kapteiņa kungs, — Konsels iebilda, — ja nu šis ir savas rases pēdējais pārstāvis, vai tad nevajadzētu to saudzēt — zinātnes labā?
— Tas var gan būt, — kanādietis atteica, — bet virtuves labā viņš jādabū rokā.
— Ķerieties pie darba, meistar Lend! — kapteinis Nēmo mudināja.
Šajā acumirklī uz klāja izkāpa septiņi no kuģa ļaudīm, mierīgi un klusi kā vienmēr. Viens no tiem nesa harpūnu un tievu virvi, . kādas parasti lieto vaļu zvejai. Laiva tika atskrūvēta, izcelta no nišas un nolaista jūrā. Seši vīri sēdās pie airiem, stūrmanis ieņēma savu vietu. Neds, Konsels un es novietojāmies priekšgalā.
— Vai jūs nebrauksiet līdzi, kapteiņa kungs? — es vaicāju.
— Nē, profesora kungs, bet jums es novēlu laimīgas
medības.
Laivu atstūma no kuģa, un, sešu airu dzīta, tā ātri peldēja uz dugonga pusi. Tas atradās apmēram divas jūdzes attālu no «Nautila».
Dažu kabeļtauvu atstatumā no dzīvnieka laivas gaita kļuva lēnāka, airi bez trokšņa grima rāmajā ūdenī. Ar harpūnu rokā Neds Lends aizgāja un ieņēma vietu laivas priekšgalā. Vaļu harpūnu parasti piesien ļoti garā virvē, kura atritinās, kad trāpītais dzīvnieks ātri šaujas projām. Turpretī šī virve bij tikai pāri desmit metru gara, tās otrā galā bij piesieta maza muciņa, kas, peldēdama virs ūdens, norādīja dugonga gaitu zem ūdens.
Es biju pacēlies kājās un uzmanīgi aplūkoju kanādieša pretinieku. Šo dzīvnieku sauc arī par halikoru, un viņš stipri līdzinās lamantīnam. Tā iegarenais ķermenis nobeidzas ar ļoti garu asti, bet sānspuras — ar īstiem pirkstiem.
No lamantīna viņš atšķiras ar diviem gariem, asiem zobiem, kuri kā ilkņi liecas laukā no augšžokļa.
Dugongs, kam Neds Lends grasījās uzbrukt, bij ļoti liels, mazākais, septiņi metri garš. Tas nemaz nekustējās, kā iesnaudies šūpojās viļņos un tādā kārtā uzbrukumu padarīja vieglāku. Laiva uzmanīgi piebrauca dzīvniekam piecus sešus metrus tuvu. Airi nekustīgi karājās duļļos. Es atkal pa pusei pacēlos kājās. Atliecies mazliet atpakaļ, Neds Lends ar ievingrinātu roku meta savu harpūnu. Piepeši atskanēja svilpiens un dugongs pazuda. Ar milzu spēku mestā harpūna droši vien bija ķērusi tikai ūdeni.
— Velns un elle! — kanādietis iekliedzās satracināts. — Vai tad es nebūtu trāpījis?
— Tomēr, — es teicu, — dzīvnieks ir ievainots, redzat — ūdenī asinis. Tikai jūsu ierocis iekritis ūdenī.
— Mana harpūna! Mana harpūna! — Neds Lends. izmisis sauca.
Matroži atkal sāka airēt, stūrmanis stūrēja laivu uz to pusi, kur muciņa peldeja pa ūdeni. Izzvejojuši harpūnu, sākām meklēt dzīvnieku.
Tas lāgu lāgiem iznira no ūdens atvilkt elpu. Ievainojums to nebij manāmi vājinājis, jo viņš peldēja ārkārtīgi ātri. Spēcīgu roku dzīta, laiva lidoja pa viņa sliedi. Vairāk reižu atstatums bij tikai nedaudz metru, un kanādietis atkal grasījās mest, bet dugongs acumirklī noslēpās zem ūdens, un viņu aizsniegt vairs nebij iespējams.
Jūs varat iedomāties, kādas dusmas bij pārņēmušas nepacietīgo Lendu. Angļu valodā viņš ar visstiprākajiem vārdiem lamāja šo sasodīto kustoni. Es biju sašutis tikai par to, ka dugongs pratis izvairīties no visām mūsu viltībām.
Veselu stundu mēs viņu vajājām bez apstājas. Man jau sāka likties, ka būs visai grūti piekļūt tam klāt, kad dzīvniekam piepeši ienāca prātā ļauna doma atriebties vajātājiem, un to viņam nācās nožēlot. Dugongs tuvojās laivai ar nolūku uzbrukt.
Kanādietis to tūliņ pamanīja.
— Uzmanību! — viņš uzsauca.
Stūrmanis pateica airētājiem dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā — bez šaubām viņš brīdināja tos uzmanīties.
Pēdu divdesmit no mums dugongs apstājās, šņācoši ievilka elpu caur savām platajām nāsīm, kuras rēgojās nevis purna lejasgalā, bet augšgalā, tad ar visu sparu gāzās mums virsū.
Laivai vairs nebij iespējams izvairīties no trieciena; pa pusei sagāztajā iaivā ieplūda viena vai divas tonnas ūdens, kas bij jāizsmeļ, bet, pateicoties stūrmaņa izveicībai, trieciens nāca iesāņus, ne taisni, un tāpēc laiva neapgāzās. Priekšgalā uzmeties, Neds Lends zibeņātriem harpūnas dūrieniem apstrādāja milzīgo dzīvnieku, kurš, ar ilkņiem laivas malā iekodies, pacēla to no ūdens kā lauva kazlēnu. Mēs bijām sakrituši vienā čupā, un es nezinu, kā tas viss beigtos, ja saniknotais kanādietis beidzot netrāpītu kustoni pašā sirdī.
Es dzirdēju zobus nošņirkstam gar laivas malu, un kustonis pazuda, aizraudams sev līdzi harpūnu. Bet muciņa drīz vien atkal izpeldēja virs ūdens, un tūliņ pēc tam parādījās arī dugonga ķermenis, uz muguras apvēlies. Laiva piebrauca dzīvniekam klāt, piesēja viņu virvē un griezās atpakaļ uz «Nautilu». Bij vajadzīgas stipras tauvas un
Milzīgais dzīvnieks pacēla laivu no ūdens.
daudz pūļu, kamēr dugongu dabūjām uz klāja. Viņš svēra pieci tūkstoši kilogramu. To sacirta gabalos kanādieša klātbūtnē, kurš sekoja visas šīs operācijas sīkumiem. Tai pašā vakarā kalpotājs atnesa man dažus kuģa pavāra prasmīgi pagatavotus jaunā medījuma gabalus. Cepetis bij patiešām garšīgs — man tas likās labāks par teļa vai pat liellopa gaļu.
Otrā dienā, 11. februārī, «Nautila» pārtikas krājumi palielinājās vēl par vienu smalku medījumu. Sauszemes bezdelīgu bars sametās uz «Nautila» virsas. Tās bij Ēģiptē dzīvojošo sterna nilotica sugas, ar melniem knābjiem, pelēkraibu galvu, baltiem plankumiem ap acīm, pelēk- snēju muguru, spārniem un asti, baltu vēderu un kaklu un sarkanām kājām. Nošāvām arī vairākus dučus Nīlas pīļu — meža putnus ar balti un melni punktētu kaklu un pakausi un ārkārtīgi gardu gaļu.
«Nautils» atkal brauca palēnām — it kā klaiņodams. Es novēroju, ka, Suecai tuvojoties, Sarkanās jūras ūdens top mazāk sāļš.
Ap pieciem vakarā mēs ziemeļos ieraudzījām Ras-Mu- hameda ragu. Tas atradās Akmeņainās Arābijas lejasgalā starp Suecas un Akabas jūras līčiem.
«Nautils» iebrauca Jubala šaurumā, pa kuru nokļūst Suecas līcī. Es skaidri saskatīju kādu augstu kalnu pāri Ras-Muhamedam starp abiem jūras līčiem.
Ap sešiem «Nautils», te nonirdams, te virspusē paceldamies, nobrauca garām Torai, kas atradās pašā līča galā; ūdens tur patiešām likās sarkans, kā to kapteinis Nēmo jau agrāk bij novērojis. Uznāca nakts. Dziļo klusumu iztrauca tikai kāds pelikānu un dažu naktsputnu brēciens, viļņu čala pret klintīm vai kāds tvaikoņa šalciens, braucot tālu no mums, ar saviem ratiem kuldams līča ūdeni.
No astoņiem līdz deviņiem «Nautils» palika dažus metrus zem ūdens. Pēc mana aprēķina, mums nu vajadzēja būt jau pavisam tuvu Suecai. Pa salona vaļējiem iluminatoriem es redzēju klinšu pakājes, mūsu elektriskās gaismas spoži apspīdētas. Man likās, ka jūras šaurums saraucas arvien vairāk un vairāk.
Ceturksni uz desmitiem kuģis bij atkal pacēlies virs ūdens. Es izgāju uz klāja. Man pēc iespējas ātrāk gribējās tikt cauri kapteiņa Nēmo tunelim, es nevarēju norimties iekštelpās un tāpēc steidzos augšā ieelpot svaigu nakts gaisu. Drīz vien es saskatīju kādu blāvu, miglas apmāktu spīdumu apmēram jūdzi attālu no kuģa.
— Tā ir peldošā bāka, — kāds ierunājās manā tuvumā.
Es apgriezos un ieraudzīju kapteini.
— Tā ir Suecas peldošā uguns, — viņš atsāka. — Mēs drīzā laikā dosimies tunelī iekšā.
— Iebraukšana laikam nebūs viegla?
— Nē, profesora kungs. Tāpēc jau es arī parasti novietojos stūrmaņa kabīnē un pats vadu kuģi. Un tagad jums būs jādodas lejā — «Nautils» tūliņ nonirs zem ūdens un nepacelsies, iekams nebūs ticis cauri Arābijas tunelim.
Es sekoju kapteinim Nēmo. Lūka aizslēdzās, ūdens rezervuāri tika pieplūdināti, kuģis nogrima divpadsmit metru dziļi.
Tajā acumirklī, kad es grasījos ieiet savā kajītē, kapteinis mani aizturēja.
— Profesora kungs, vai jums patiktos palikt pie manis stūrmaņa telpā?
— Es neuzdrošinājos to jums lūgt.
— Nāciet vien. Tur jūs redzēsiet visu, kas iespējams šajā reizē zemūdens un arī apakšzemes braucienā.
Kapteinis aizvadīja mani atkal atpakaļ pie centrālā trapa. Pa daļai pa to nokāpis, viņš atvēra kādas durvis, iegāja augšējā gaitenī un tad stūrmaņa kabīnē, kura, kā zināms, atrodas kuģa priekšgalā.
Tā bij sešas pēdas gara un tikpat plata telpa, mazliet līdzīga Misisipi un Hudzonas tvaikoņu stūres mājai. Pašā vidū bij vertikāli grozāms rats, ko troses savienoja ar stūri līdz pašai kuģa pakaļējai daļai. Pa četriem lēcveidī- giem, kabīnes sienās ierīkotiem stikla iluminatoriem stūrmanis varēj a redzēt uz visām pusēm. Kabīne bij tumša. Bet drīz manas acis pierada šajā tumsā, un es ieraudzīju stūrmani — spēcīgi noaugušu vīru, kas stāvēja, ar rokām ratu aptvēris. Arā jūru spilgti apgaismoja kabīnes aizmugurē klāja pakaļējā galā ierīkotais prožektors.
— Un tagad, — kapteinis Nēmo teica, — pameklēsim mūsu braucamo ceļu.
Elektriskie vadi savienoja stūrmaņa kabīni ar mašīnu telpām — no šejienes kapteinis varēja reizē vadīt «Nautila» ātrumu un arī virzienu. Viņš paspieda kādu metāla pogu, un tūliņ skrūves griešanās kļuva daudz lēnāka.
Es klusi aplūkoju augsto un ļoti stāvo klints sienu, krasta smilkšu slāņu nesatricināmo balstu, gar kuru patlaban braucām. Tikai dažu metru atstatumā tā mums kādu stundu slida garām. Kapteinis Nēmo nenovērsa acu no kabīnē divos gredzenos pakārtā kompasa. Pēc vienkārša viņa mājiena stūrmanis katru mirkli mainīja kuģa virzienu.
Es novietojos pie iluminatora labajā pusē un redzēju krāšņus kora|ļu veidojumus, zoofītus, aļģes un vēžveidīgos, kuri savas milzīgās ķetnas staipīja laukā no klinšu plaisām.
Ceturksni uz vienpadsmitiem kapteinis Nēmo pats stājās pie stūres rata. Plata galerija, melna un dziļa, atvērās mūsu priekšā. «Nautils» droši devās tajā iekšā. Neparasts troksnis sāka skaloties ap viņa sāniem. Tur Sarkanās jūras ūdens pa tuneļa slīpumu devās uz Vidusjūru. «Nautils», peldēdams pa straumi, ar bultas ātrumu traucās uz priekšu, lai gan tā mašīnas, palēninādamas kuģa gaitu, visā spēkā dzina skrūvi atpakaļvirzienā.
Uz šaurās spraugas sienām es redzēju tikai spilgtas un taisnas svītras, ugunīgas stīgas, ko elektriskie aparāti kuģa skrejā nostiepa gar klinti. Sirds man strauji pukstēja — roku piespiezdams, es lūkoju to apvaldīt.
Desmitos un divdesmit piecās minūtēs kapteinis atdeva stūres ratu stūrmaņa ziņā un pagriezās pret mani.
— Vidusjūra, — viņš teica.
Straumes nests, «Nautils» nepilnās divdesmit minūtēs bij izbraucis cauri Suecas jūras šaurumam.