28. februārī, kad «Nautils» 9°4' ziemeļu platuma apvidū ap pusdienas laiku pacēlās virs ūdens, astoņas jūdzes uz rietumiem bij saredzama cietzeme. Vispirms es ieraudzīju dīvaini sablīvētas kalnu grēdas apmēram divi tūkstoši pēdu augstumā. Novērojis šo apvidu, es nokāpu lejā salonā un, kartē uzmeklējis šo vietu, tūliņ nopratu, ka mēs atrodamies pie Ceilonas salas, pie šīs Indijas pērles.
Es tūliņ steidzos bibliotēkā uzmeklēt kādu darbu par šo auglīgāko zemeslodes salu. Tur es arī patiešām atradu H. K. Sira grāmatu ar virsrakstu: «Ceilona un singalieši». Salonā atgriezies, sāku izrakstīt visus datus par Ceilonu.
Šajā acumirklī ienāca kapteinis Nemo ar savu palīgu.
Kapteinis pameta skatienu uz karti, tad pievērsās man.
— Ceilonas sala ir ievērojama kā pērļu zvejas vieta. Vai jums, Aronaksa kungs, nepatiktu apmeklēt šādu zvejas vielu?
— Bez šaubām, kapteiņa kungs.
— Labi. Tas viegli izdarāms. Tikai mēs gan redzēsim zvejas vietas, bet neredzēsim pašus zvejniekus. Zvejas sezona vēl nav sākusies. Tomēr tas nav svarīgi. Došu pavēli braukt uz Manaras līci. Mēs tur nokļūsim naktī.
Kapteinis kaut ko pasacīja savam palīgam, un tas tūliņ izgāja. Drīz pēc tam «Nautils» iegrima ūdenī, kā manometrs rādīja, trīsdesmit pēdas dziļi.
Karti priekšā izklājis, es meklēju Manaras līci. Izrādījās, ka tas atrodas uz devītās paralēlēs Ceilonas ziemeļrietumu pusē. Līci ieslēdz nelielās Manaras saliņas lokā izliektais krasts. Lai to aizsniegtu, mums bij jānobrauc gar visu Ceilonas rietumu krastu.
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo teica, — pērles zvejo Bengales jūras līcī, Indijas jūrā, Ķīnas un Japanas jūrās, Dienvidamerikas jūrās, Panamas un Kalifornijas jūras līčos. Bet pie Ceilonas zveja tomēr ir visizdevīgākā. Bez šaubām, mēs esam ieradušies par agru, jo parasti pērļu zvejnieki Manaras jūras līcī pulcējas tikai martā; tur viņu trīs simti laivas trīsdesmit dienas no vietas nodarbojas ar visienesīgāko jūras dārgumu zveju. Katrā laivā ir pa desmit airētāju un desmit zvejnieku. Šie pēdējie sadalās divās grupās un pēc kārtas ienirst ūdenī divpadsmit metru dziļumā ar kājās iemiegta, laivai ar virvi piesieta smaga akmens palīdzību.
— Tātad, — es iebildu, — vēl vienmēr tiek piekopts tas pats primitivais zvejas veids?
— Vienmēr, — kapteinis Nemo atbildēja, — lai gan šis zvejas tiesības pieder angļiem — tautai ar visattīstītāko rūpniecību pasaulē; viņi šīs tiesības ieguvuši ar Amjenas līgumu 1802. gadā.
— Man tomēr liekas, ka skafandra, kādu jūs lietojat, būtu visai noderīga šādā darbā.
— Jā gan, jo citādi nabaga zvejnieki necik ilgi nespēj palikt zem ūdens. Angļu ceļotājs Persivals gan stāsta par kādu kaferi, kas varējis piecas minūtes noturēties jūras dibenā, bet man tas liekas neticami. Es zinu, ka daži nirēji var izturēt piecdesmit septiņas, bet paši izveicīgākie astoņdesmit septiņas sekundes. Tomēr tādi atgadās visai reti, un, iznirušiem virspusē, šiem nelaimīgiem cilvēkiem pa degunu un ausīm tek ar asinīm sajaukts ūdens. Esmu pārliecināts, ka nirēji caurmērā var izturēt zem ūdens trīsdesmit sekundes; pa to laiku viņi cenšas ievākt mazajos tīkliņos visus tos pērienu gliemežus, ko vien var sagrābt. Bet vispār šie zvejnieki nenodzīvo ilgu mūžu; redzes spēja viņiem paliek vāja, acis sāk pūžņot, miesa pārklājas brūcēm, un nereti tie, triekas ķerti, nobeidzas turpat jūras dibenā.
— Jā, — es piebildu, —• tas ir grūts amats un pie tam vajadzīgs tikai bagātnieku modes iedomu apmierināšanai. Bet sakiet, kapteiņa kungs, cik pērleņu dienā paspēj sazvejot viena tāda laiva?
— Apmēram četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošu. Stāsta pat, ka 1814. gadā, kad angļu valdība zveju rīkoja pati uz sava rēķina, nirēji divdesmit dienās sazvejojuši septiņdesmit seši miljoni pērleņu.
— Vai vismaz, — es vaicāju, — šie zvejnieki dabū pienācīgu atlīdzību par savu darbu?
— Nebūt nē, profesora kungs. Panamā viņus salīgst par dolāru algas nedēļā. Pa lielākai daļai viņiem maksā vienu su par katru gliemežnīcu, kurā atrodas pērle. Bet cik viņiem nenākas savākt pilnīgi tukšu!
— Vienu su šiem nabaga cilvēkiem, kuri savus izmantotājus padara bagātus! Tas ir riebīgi!
— Tātad, profesora kungs, — kapteinis Nemo turpināja, — jus ar saviem biedriem apmeklēsiet Manaras sēkli, un, ja tur nejauši gadīsies kāds agrīns pērļu zvejnieks, varēsiet novērot viņu darbā.
— Esmu ar mieru, kapteiņa kungs.
— Vēl kas, Aronaksa kungs. Vai jums nav bail no haizivīm?
— No haizivīm! — es iesaucos.
Kapteiņa jautājums man likās, maigi runājot, pavisam nevietā un nelaikā.
— Nu, ko jūs uz to sakāt? — kapteinis Nemo atkārtoja.
— Atzīstos, kapteiņa kungs, ka ar šīs sugas zivīm vel neesmu paguvis tuvāk iepazīties.
— Mēs pārējie, — kapteinis Nemo teica, — gan esam pieraduši pie viņām, esmu pārliecināts, ka arī jūs ar laiku pieradīsiet. Bez tam mēs būsim apbruņoti un pa ceļam varbūt varēsim nomedīt kādu no šiem nezvēriem. Tās būs interesantas medības. Tātad līdz rītam, profesora kungs, — pašā rīta agrumā.
To bezrūpīgā balsī pasacījis, kapteinis Nemo aizgāja.
«Pārdomāsim labi,» es pats sev teicu, «un pārāk nesteigsimies. Medīt udrus zemūdens mežos, kā mēs to darījām pie Krespo salas, tas vēl nebij nekas. Pavisam kas cits klejot pa jūras dibenu, kur gandrīz neizbēgami jāsastop haizivis! Es zinu labi, ka dažos apvidos, sevišķi Andamanu salu apkaimē, nēģeri nebūt nevilcinās uzbrukt haizivij ar dunci vienā un cilpu otrā rokā, tāpat zinu arī to, ka lielākā daļa šo uzbrucēju dzīvi vairs neatgriežas. Bet es taču neesmu nekāds nēģeris, un, ja es butu neģeris, arī tad, man šķiet, maza vilcināšanās nebūtu nevietā.»
Acu priekšā man rēgojās haizivs ar tās platajiem, vairāku zobu rindu pilnajiem žokļiem, kuri spējīgi cilvēku ar vienu cirtienu pāršķelt pušu. Pat it kā nejauku sāpi jau sajutu krustos. Nevarēju saprast, kā kapteinis tādu aicinājumu pateica tik vienaldzīgā balsī. Itin kā runa būtu par kādas nekaitīgas lapsas dzenāšanu mežā!
«Labi!» es nodomāju. «Konsels nekādā ziņā negribēs nākt līdzi, un tad arī man būs iespēja atteikties pavadīt kapteini.»
Atzīstos, ka šajā gadījumā ar Neda Lenda gudrību un apdomību es daudz nerēķinājos. Briesmas, lai cik lielas, viņa cīnītāja dabai allaž likās vilinošas.
Es gribēju turpināt Ceilonas apraksta lasīšanu, bet roka tikai mechaniski šķirstīja lapas. No rindu starpām man rēgojās pretī drausmīgi vaļā atvērti žokļi.
Tajā acumirklī ienāca Konsels ar kanadieti, abi mierīgi, pat smaidoši. Tie laikam vēl nezināja, kas viņus gaida.
— Patiešām, profesora kungs, — Neds Lends teica, — kapteinis Nemo — velns viņu lai parauj! — beidzot nāk ar visai patīkamu priekšlikumu.
— Ko! — es izsaucos. — Tātad jus jau zināt?
— Ar profesora kunga atļauju, — iebilda Konsels, — «Nautila» kapteinis mūs uzaicināja rit līdz ar profesora kungu apskatit Ceilonas lielisko pērļu zveju. To viņš izdarīja sevišķi smalkā veidā un vispār izturējās kā īsts džentlmenis. •
— Un vairāk nekā viņš jums nesacīja?
— Nekā, profesora kungs, — kanadietis atteica, — atskaitot to, ka arī ar jums viņš jau esot runājis par šo mazo gājienu.
— Jā, mēs runājām par to, — es atbildēju. — Bet vai viņš jums nekā neminēja par . ..
— Vairāk nekā, profesora kungs. Jūs taču nāksiet līdzi, vai ne?
— Es? . .. Bez šaubām! Liekas, jūs, meistar Lend, esat tīri vai sajūsmināts?
— Jā — tas ir tik pievilcīgi! Ārkārtīgi pievilcīgi!
— Bet varbūt arī bīstami! — es piebildu brīdinoši.
— Bīstami? — Neds Lends atsaucās. — Bet tas taču būs tikai vienkāršs gājiens uz pērleņu sēkli.
Redzams, ka kapteinis Nemo nebij turējis par vajadzīgu iebiedēt manus biedrus ar haizivju briesmām. Es skumjām acīm skatījos viņos tā, it kā tiem jau trūktu kāda locekļa. Vai man vajadzētu viņus brīdināt? Jā, bez šaubām, bet es nevarēju aptvert, kā to iesākt.
— Profesora kungs, — Konsels atsāka. — Vai profesora kungs negribētu mums pastāstīt kaut ko tuvāk par pērļu zveju?
— Par pašu zveju, — es jautāju, — vai par tiem dažādajiem starpgadījumiem …
— Tikai par pašu zveju! — kanadietis atsaucās. — Iekams noejam svešā apvidū, noderīgi zināt, kas īsti tur gaidāms.
— Nu labi. Apsēdieties, mani draugi, es jums pastāstīšu visu, ko pats esmu izlasījis angļu rakstnieka Sira grāmatā.
Neds ar Konselu apsēdās uz dīvana, bet kanadietis vispirms vēl iejautājās:
— Profesora kungs, kas tā pērle īsti tāda ir?
— Mīļo Ned, — es atbildēju, — dzejnieki pērli sauc par juras asaru; austrumniekiem tā ir sacietējusi rasas lāse; dāmām — iegarena veida, perlamutram līdzīga caurspīdīga dārga rotas lieta, ko viņas nēsā uz pirksta, ap kaklu un ausīs; ķīmiķim — fosfātā un ogļskābes kalija maisījums ar želatina piejaukumu un, beidzot, dabas zinātniekam vienkārši saslimuša organa perlamutra atdalījums, kāds novērojams pie dažām divvāku dzīvnieku pasugām.
— Molusku nodalījums, — Konsels piezīmēja, — bezgalvju klase, vāk- ādaiņo kārta.
— Bet galvenā kārtā, — es turpināju, — pērles attīsta sevišķs pērļu gliemezis, nesamaksājamā pērlene. Pērle ir tikai bumbiņas veidā sacietējis perlamutrs. Tā vai nu atrodama gliemeža vāka iekšpusē, vai arī ievietojusies kādā tā ķermeņa ielokā. Pie vāka tā allaž turas cieti, turpretim ķermenī gluži vaļīgi. Bet tās kodolā vienmēr ir kāds ciets sīciņš priekšmets — vai nu neauglīga oliņa, vai smilkšu graudiņš, ap kuru tad perlamutra viela pamazām un vairākos gados sacietē sīkām koncentriskām kārtiņām.
— Vai kādreiz vienā gliemezī atrodamas arī vairākas pērles? — Konsels apvaicājās.
— Jā gan, mīļais. Ir izzvejoti gliemeži, kuros atrodams vesels dārgumu krājumiņš. Es to gan neticu, bet stāsta, ka esot atrastas pērlenes ar simts piecdesmit haizivīm iekšā.
— Simts piecdesmit haizivīm! — Neds Lends iekliedzās.
— Vai tad es teicu «haizivīm»? — es atsaucos. — Es gribēju sacīt simts piecdesmit pērlēm. Haizivīm tur nav nekādas nozīmes.
— Pilnīgi pareizi, — Konsels apliecināja. — Bet varbūt profesora kungs mums vēl pastāstītu, kā tiek pie pērlēm?
— Ir dažādi veidi. Ja pērle pieaugusi vākam, tad zvejnieki to vienkārši atlauž ar knaibļu palīdzību. Bet visbiežāk pērlenes izber uz krastā paklātiem lūka pīteņiem. Tādā kārtā viņas nobeidzas un pēc desmit dienām iesāk pūt. Tad viņas saber lielos ar jūras ūdeni pilnos toveros, vēlāk attaisa vaļā un skalo. Šeit nu iesākas šķirotāju divkāršais darbs. Vispirms atlauž perlamutra plāksnītes, ko tirdzniecībā apzīmē ar nosaukumiem: franehe argen- tee, bātarde blanche un bātarde tioire, to pārdod simts divdesmit pieci un simts piecdesmit kilogramu smagu kastu iesaiņojumos. Tad izņem gliemeža gaļu, vāra un izkāš, lai dabūtu laukā pašas sīkākās pērles.
— Vai pērļu cena ir atkarīga no to lieluma? — Konsels jautāja
— Ne tikai no lieluma, — es atbildēju, — bet arī no to formas, sastāva un krāsas, no to zaigainās, acīm tik tīkamās daudzkrāsu nospulgas. Visskaistākās pērles sauc par pērļu jaunavām vai neskartām, tās atrodamas vienīgi tikai gliemežu ķermeņos, pa lietākai daļai baltas, necaurspīdīgas vai opala mirdzumā, apaļas vai iegareni apaļas. Šīs pērles ir visvērtīgākās, un tās pārdod atsevišķi pa gabalam. Pārējās, vākiem pieaugušās pērles ir nenoteiktas formas, tāpēc tās tiek pārdotas pēc svara. Un, beidzot, iekšējās sīkās pērlītes, kuras parasti sauc par zīlītēm, arī tās pārdod pēc svara
— Bet vai pērļu zveja ir arī bīstama? — Konsels vaicāja.
— Nē, — es atsaucos, — taču uzmanība nekad nav par ļaunu.
— No kā tad tādā darbā jabaidās? — Neds Lends prātoja. — Ka neierauj pāri malku jūras ūdens?
— Jums taisnība. Ned. Bet uzklausieties, — es turpināju, mēģinādams atdarināt kapteiņa Nemo vienaldzīgo balsi, — vai jums ir bail no haizivīm, drosmīgais Ned?
— Man! — kanadietis iesaucās. — Profesionālām harpunistam! Mans amats pats jau prasa tās izjokot!
— Te nav runa par to, ka viņas jāizzvejo ar makšķeres palīdzību, — es piezīmēju, — jāuzvelk uz kuģa, ar cirvi jānocērt aste, jāuzšķērž vēders, jāizņem sirds un pēc tam jāiemet jūrā.
— Tātad runa ir par. . .
— Jā, tieši par to.
— Ūdenī?
— Ūdenī.
— Vienalga, ja tikai rokā laba harpūna! Jūs zināt, profesora kungs, ka šīs haizivis ir diezgan neveikli kustoņi. Viņām jāapveļas uz vēdera, lai jūs sakamptu, bet pa to laiku …
Vārdu «sakamptu» Neds Lends izrunāja tādā balsī, kuru dzirdot šermuļi pārskrēja pār muguru.
— Nu labi. Bet ko tu, KonseI, domā par haizivīm?
— Es, — Konsels atbildēja, — būšu vaļsirdīgs, profesora kungs.
«īstā laikā,» es nodomāju.
— Ja profesora kungs gatavs iet pie haizivīm, — Konsels turpināja, — nezinu, kāpēc viņa uzticamais sulainis lai neietu līdzi.