Tikai tagad kļuva skaidrs, ka izplūdusī aina, kas parādījās uz fluorescējošā ekrāna, daudz vairāk atbilst parādības būtībai nekā mirāža. Gandrīz visi komisijas lo
cekļi atzina, ka mirāža ir sekundārs efekts, ka mirāžu tikāi izraisa riņķojošais Aleksejeva pavadonis, kuru pirmoreiz saskatījām pilnīga saules aptumsuma mirklī.
Viens otrs maldīgi bija iedomājies, ka mēs esot ieraudzījuši Aleksejeva pavadoni dabiskā lielumā, bet aprēķini atspēkoja šo pieņēmumu. Retinātā gaisa slānis, kas atspoguļoja jūru, laivas, kuģus, šķiet, atradās īpašā —- ierosinātā stāvoklī. Sis slānis mirdzēja pats ar savu gaismu, tas pats kļuva par milzīgu ekrānu, kurš sniedzās no apvāršņa līdz apvārsnim, bet mirāža notušēja, apslēpa Aleksejeva pavadoņa patieso apveidu. Kad mēness ripa aizsedza sauli, naksnīgajās debesīs parādījās noslēpumainā, brīnišķīgi zaigojošā grīste.
Steidzami izlabojām visus fokusējošās sistēmas trūkumus, un tagad katru rītu varējām fotografēt no fluorescējošā ekrāna Aleksejeva pavadoni.
Uzmanīgi pārskatījām fotogrāfijas, uztraucāmies, strī dējāmies … Pēkšņi viens no mums, šķiet, Muraševs, skaļi sacīja:
— Bet tā taču ir galaktika .. . Galaktika!
Vārds bija pateikts. Ikviens, kas tobrīd atradās istabā, juta, ka atrasts zināms atrisinājums. Mūsu vidū itin visi bija vērojuši dažādu galaktiku attēlus. Doma, ka šobrīd fotogrāfijā redzam kaut ko pazīstamu, uzmācās ikvienam no mums.
— Ja tā ir galaktika, — teica Topanovs, — tad kāpēc nav redzamas atsevišķas zvaigznes?
— Nav pietiekama asuma, turklāt mēs visi skaidri atceramies, ka gar spirāliskajiem zariem bija vērojami dī vaini, daudzkārtēji uzliesmojumi.
— Nevajag taču runāt muļķības! — es nenocietos. —• Ja ap mūsu Zemi riņķo galaktika, citiem vārdiem, daudzu miljardu zvaigžņu kopa, kuras masa līdzīga vismaz simt miljardiem sauļu, kāpēc tad mēs neriņķojam ap šo kopu? Nē, nē, tā nevar būt galaktika!
— Par to neviens nešaubās, — teica Grigorjevs, — neviens, tomēr nevar tik viegli atbrīvoties no domas, ka mūsu novērotā parādība visvairāk līdzinās tieši galaktikai. Lūdzu tūlīt atgādāt šurp ārpusgalaktikas miglāju albumu, varbūt šo miglāju vidū atradīsim kaut ko līdzīgu.
— Saprotu jūsu domu un apsveicu to, -— Topanovs no rūca, — nav šaubu, ka esat uz pareiza ceļa. Tas, ko mēs redzam, ļoti līdzinās zvaigžņu kopai, un Aleksejevs, cik man zināms, pētīja zvaigznes un tieši zvaigznes. Ir iespējams, ka Aleksejevs raidījis kosmosā pavadoni, ar kura palīdzību uz Zemi projicējas ārkārtīgi palielināts tālas zvaigžņu kopas attēls. Arī tāds varēja būt viņa darbu temats.
* * *
Pēc divpadsmit stundām no Pulkovas atveda «Miglāju un zvaigžņu kopu jaunāko vispārīgo katalogu», kurā bija daži desmiti tūkstoši šo tālo kosmosa salu fotogrāfiju. Izzuda pēdējās šaubas. Redzējām veidojumus, kuru lie- lum lielā daļa tik ļoti līdzinājās mūsu uzņēmumiem, ka nespējām vien tajos noskatīties. Sadrūzmējāmies ap izvelkamo galdu, un Topanovs lēni šķīra lappusi pēc lappuses. Lāgiem visi kā pēc komandas pacēlām acis no kataloga, lai paraudzītos uz rāmī ievietotām Aleksejeva pavadoņa šārīta fotogrāfijām. Aiz negatīviem dega spo žas matētas spuldzes. Katru rītu izgatavojām Irīs šādas fotogrāfijas. Divas, mirāžai sākoties un beidzoties, kad mirdzošais miglājs līdzinājās izstieptam cigāram, un vienu, mirāžai atrodoties perigejā, tieši zenītā.
— Pārsteidzoša līdzība! Tas taču ir Mesjē 101! Pēc mūsu kataloga — 8542. numurs!
Rimstieties! Jūs neesat redzējis 11245. numuru. Tā gan ir līdzība! atbildēja kāds cits.
Nemitīgos strīdos konstatējām, ka galaktiku, kura saskatāma ar Aleksejeva pavadoņa palīdzību, var identificēt vismaz ar desmit reģistrētām galaktikām, kas redzamas no sāniem, un ne mazāk kā ar trim, kuras redzamas no Zemes it kā plakaniski. Galaktiku, ko vērojām ar Aleksejeva pavadoņa starpniecību, pieskaitījām pie diezgan izplatīto spirālisko galaktiku tipa, bet pēc tam nokļuvām strupceļā. Grigorjevs nakts sēdē formulēja grūtību būtību.
— Mums jāsaprot, ka šobrīd zinām tikai nedaudz vairāk kā tajā mirklī, kad viens no mums iesaucās: «Bet tā taču ir galaktika!» Mēs nespējam droši apgalvot, ka novērotā parādība identificējama ar kādu no galaktikām,
kas atrodama «Jaunākajā vispārīgajā katalogā», nerunājot nemaz par Mesjē katalogu. Un svarīgākais nav tas, ka šādu galaktiku neviens vēl nav novērojis, runa ir par gluži ko citu . ,.
— Lūdzu, atvainojiet, — Grigorjevu pārtrauca Ļedņevs, — šeit dažs labs neorientējas ne tikai radušos grūtību būtībā, bet pat terminoloģijā. Mūsu sanāksmē astronomi un astrofiziķi ir mazākumā. Tā, piemēram, jūs bieži sakāt ārpusgalaktikas miglājs un galaktika. Šie jēdzieni ir ļoti tuvi vai arī es kaut ko nesaprotu .. .
— Šie jēdzieni ir identiski. Pilnīgi vienalga, vai sakām «ārpusgalaktikas miglāji» vai «galaktikas». Kas jūs vēl mulsina?
— Kāpēc daudzām galaktikām ir dubulta numerācija? — Topanovs vaicāja. — Tas droši vien ir ļoti muļķīgs jautājums.
— Dubulta numerācija ir simt trim objektiem, kurus pirmais atklājis Mesjē. Īstenībā Mesjē atklājis tikai sešdesmit vienu objektu, bet viņš pirmais sakopojis visus spīdošos, izplūdušos objektus vienā katalogā — galaktiku pirmajā katalogā.
— Vai tiešām Mesjē nav sapratis, ko viņš atklājis? iesaucās Ļedņevs. Kādēļ tad viņš sastādījis savu sarakstu?
— Lai nesajauktu šos gaišos plankumiņus ar komētām, un Mesjē bija slavens komētu mednieks, — atbildēja Grigorjevs. — Komētas taču ir mūsu Saules sistēmas locekļi. Tās novērot ir ļoti interesanti. Dažu dienu laikā tās pārvietojās uz tālo zvaigžņu fona, bet Mesjē atklātie gaišie plankumiņi palika, kur bijuši.
— Un izrādās — ikviens, ikviens šāds plankumiņš ir daudzu miljardu zvaigžņu kopa! — Kašņikovs sacīja mazliet svinīgi. Grigorjevs «ņēma viņam nost zvaigžņu maizi», Kašņikovs taču bija astronoms. — Un daudzas no tām līdzīgas mūsu Galaktikai, bet Saulei vienā no mūsu Galaktikas spirāliskiem zariem ir pavisam necils stāvoklis. No daudzām galaktikām gaisma nāk līdz mums miljoniem gadu. Dažas galaktikas mēs redzam no sāniem, citas ir novērojamas vieglāk, un mēs tās varam pieskaitīt vai nu pie spirāliskām galaktikām, vai pie eliptiskām un tā tālāk. Jau Demokrits, slavenais sengrieķu filozofs,
domāja, ka mūsu Piena Ceļš ir bezgala daudzu zvaigžņu kopa, bet tikai Galilejam laimējās pārliecināties, ka šī Demokrita nojauta ir pareiza. Tagad mūsu Galaktikas pētīšana, tāpat kā ārpusgalaktikas miglāju pētīšana, strauji attīstās. Mēs . . .
— Kādu citu reizi mums būs vairāk laika un mēs labprāt noklausīsimies jūsu lekciju, — Kašņikovu pārtrauca Grigorjevs. — Šobrīd, biedri, gribēju vērst jūsu uzmanību uz vienu «bet». Visas mums zināmās galaktikas riņķo ap saviem kodoliem, centrālajām daļām, kurās atrodas gandrīz visa galaktikas masa, gandrīz visas kopas zvaigznes. Riņķo arī mūsu Galaktika, kas ietilpst Piena Ceļā. Saule kopā ar Zemi un pārējām planētām apriņķo ap Galaktikas centru simt astoņdesmit piecos līdz divsimt miljonos gadu. Mūsu Zeme, kamēr tā pastāv, piedalījusies vismaz desmit šādos apriņķojumos. Tikai desmit! Vai var pieņemt, ka, vērojot Aleksejeva pavadoni, mēs redzam kādu konkrētu galaktiku? Nē! Galaktiku mēs varētu redzēt tikai no vienas puses. Vai arī no gala, — Grigorjevs parādīja uz kreiso uzņēmumu, — vai arī plakaniski,' diska veidā, vai arī kaut kā citādi no sāniem! Bet mēs katru rītu redzam šo savu tā saukto galaktiku divreiz no gala, un vienreiz tā mūsu priekšā izpleš savus spirā- liskos zarus.
— Bet varbūt Aleksejevs kaut kā ir guvis iespēju novērot mūsu Galaktiku —- to, pie kuras pieder mūsu Saule? — iejautājās kāds cits.
— Nē, — Grigorjevs strikti atbildēja. — Mēs jau labi zinām, kāda īstenībā izskatās mūsu Galaktikas kopa, mums nav tik daudz spirālisku zaru … Tā laikam ir, biedri astronomi?
— Bet kur ir vakardienas uzņēmumi? pēkšņi iejautājās Topanovs. — Pasniedziet tos!
Topanovs paņēma trīs negatīvus un nolika citu citam blakus uz apgaismota stikla. Visi ar interesi vēroja viņa rīcību.
— Uzņēmumi taču ir atšķirīgi, — Grigorjevs piebilda, — kaut arī nedaudz, bet atšķirīgi …
— Uzņēmumi varbūt nav izdarīti vienā laikā, — Ļedņevs atbildēja, — tajos redzamas dažādas pagrieziena stadijas, tas, pirmkārt. ..
— Ja pieņemam, — Topanovs neļāva viņam pabeigt teikumu, — ka šī ir kāda galaktika, kas pretēji jebkuram veselam saprātam palaista līdzīgi bērnu rotaļlietai —• «vilciņam»? Vai tā jūs gribējāt sacīt?
Topanovs uzņēmumus pārcēla vienu otra vietā.
— Laikam jau tie jāaplūko tieši šādā secībā, — viņš sacīja. — Paskatieties no kreisās puses uz labo: šis uzņēmums izdarīts aizvakar, šis — vakar un beidzot šis — šorīt!
— Šārīta uzņēmums ir lielisks, — Grigorjevs domīgi sacīja, -— daudz vairāk detaļu.
— Jā, uzņēmums šķiet pilnīgāks, — Ļedņevs piebilda.
Visi ļoti spriegi domāja.
— Es ierosinu, — sacīja Topanovs, — ka tūlīt jāsazinās ar amerikāņu zinātniekiem. Aizsūtīsim viņiem mūsu aparatūru, elektronu optisko pārveidotāju, lai viņi fotografē un uzņēmumus katrā ziņā atsūta mums. Man šķiet, mēs konstatēsim noteiktas atšķirības ne tikai katras dien nakts, bet arī katru astoņu stundu uzņēmumos …
Pēc trim dienām regulāri sākām saņemt Aleksejeva galaktikas fotouzņēmumus, kas bija izdarīti Augšezera ra jonā. Šīs fotogrāfijas noraidīja uz Maskavu pa radio, un no turienes tās mums atveda ar lidmašīnu. Katru rītu apmēram pulksten astoņos saņēmām un salikām no atsevišķām vēl valgām daļām Aleksejeva pavadoņa attēlu. Iz rādījās, ka Topanova minējums ir pareizs. Uz katras fotogrāfijas, ko saņēmām no Amerikas, detaļu bija vairāk nekā uz mūsu fotogrāfijas, kura bija uzņemta iepriekšējā dienā, un mazāk nekā nākamajā, pie Augšezera uzņemtajā.
Tagad mēs salīdzinājām vairs tikai fotogrāfijas, kas bija uzņemtas, galaktikai šķērsojot zenītu, un, kad tās sakrājās kādas desmit, secinājums bija vienbalsīgs un ārkārtīgi pārsteidzošs. Tam gandrīz nevarēja pievienoties, tomēr daudzās fotogrāfijas ļoti pārliecinoši rādīja, ka neparastais miglājs vai, citiem vārdiem, Aleksejeva pavadonis nemitīgi attīstās. Spirāliskie zari apauga ar miglas lēkšņām, pletās arvien tālāk un tālāk; blīvais galaktikas centrs, kurā mirgoja miljardiem zvaigžņu, kļuva arvien skaidrāk saskatāms.
— Ja tā ir galaktika, — teica Topanovs, — tad mēs
vērojam tās attīstīšanos. Katru dienu galaktika ir citāda, katru stundu … Bet, ja tā attīstās, ja šie miglainie pavedieni pilni ar zvaigžņu sablīvējumiem, tad es jums, biedri, jautāju: kāda šī galaktika varēja izskatīties pirms dienām trīsdesmit vai četrdesmit? Un vai šīs galaktikas rašanos nav ierosinājušas noslēpumainās raķetes, kuras uzlidoja kosmosā no Zvaigžņu institūta poligona mēnesi pirms katastrofas?
— Tas, ko jūs sakāt, izklausās pēc fantastikas, — iebilda Grigorjevs.
-— Bet vai jums nešķiet, ka cilvēce jau sen iesoļojusi fantastikas pasaulē? -— Topanovs steigšus atbildēja. — Mēs esam izdarījuši kļūdu, neataicinādami šurp astronomijas zinātnes pārstāvjus, kuri zvaigžņu kopu evolūcijas jautājumos nav ar pliku roku ņemami. Esam izdarījuši kļūdu, un tā tūlīt jāizlabo. Jau šodien lūdziet, lai viņi brauc šurp. Aleksejeva laboratorijas katastrofa gūst pavisam citādu izskaidrojumu, nekā tas likās sākumā.
Kā apburti raudzījāmies gan vienā, gan otrā fotogrāfijā. Tiešām, ja izrādīsies, ka Topanovam atkal ir taisnība, ja tas, ko esam vērojuši un fotografējuši, būs kāda galaktika, tad tā aug mūsu acu priekšā, gūst kaut kādu —
pat astronomiem maz pazīstamu apveidu.
* * *
Un atkal kaut kas negaidīts. Šoreiz to pauda kārtējais Zinātņu akadēmijas biļetens. Starptautiskā ģeofiziskā gada darbu vadīšanas komisija bija piespriedusi Aleksejevam prēmiju.
Droši vien jau desmito reizi lasījām īso vēsti: «Par Einšteina efekta asimetrijas atklāšanu piespriest otro prēmiju Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiāles līdzstrādniekam Aleksejam Aleksejevičam Aleksejevam. Prēmija piešķirta pēc nāves.»
— Kas tas par efektu? Kas tā par asimetriju? — Grigorjevs brīnījās. — Kāpēc mēs līdz šim nekā neesam zinājuši par šiem darbiem?
Topanovs piezvanīja uz komisijas sekretariātu.
— Kāpēc jūs mūs iepriekš neinformējāt? — viņš jautāja. — Ak darbam ir šauri speciāla nozīme . .. Tāpēc jo
vairak to vajadzēja mums atsūtīt! Kada ir darba būtība?
, -— Aleksejevs apgalvoja, ka mēs varēšot novērot zināmu Einšteina efekta asimetriju … — Sekretārs runāja skaļi, un mēs visi labi dzirdējām viņa skaidrojumus. — Aleksejevs mūs pierunāja mazliet mainīt izmēģinājuma nosacījumus, un mēs tiešām guvām pierādījumus, ka daži viņa teorētiskie aprēķini ir pareizi. Tas arī ir viss.
— Kāpēc viss?
— Patiesību sakot, mūsu rīcībā ir tikai ļoti neliels materiāls. Aleksejevs apsolīja iesniegt izvērstu atrisinājumu, bet jūs labāk nekā mēs saprotat, kas viņam to nav ļāvis izdarīt. Vai katastrofas cēloņi jau zināmi?
Topanovs mirkli klusēja, pēc tam, mazliet vilcinādamies, sacīja:
— Tūliņ atsūtiet Aleksejeva aprēķinu norakstu un jūsu protokolus par šo jautājumu. Jaunais cilvēk, jūs esat uzņēmies lielu atbildību. .. Ak jums jau trīsdesmit pieci . . . Man ir mazliet vairāk … Tūliņ sūtiet, vai dzirdat?
* * *
— Viņš nu gan ir ķēries pie visa kā! — iesaucās Grigorjevs, šķirstīdams Aleksejeva darbu. (Mēs to saņēmām tanī pašā vakarā.) — Atkal kaut kāds noslēpums. Kādēļ viņam vajadzēja pievērsties tieši šim Einšteina efektam? Saprotu, kāpēc mums nav sūtījuši šo Aleksejeva darbu. Tas sarakstīts pirms pusotra gada, eksperiments pabeigts kādus trīs mēnešus pirms katastrofas. Pilnīgi indiferents temats. Tiesa, pamatojumi nav gluži skaidri, pareizāk sakot, ir nepilnīgi. ..
— Aleksejevs solījis to paplašināt, šo darbu, — Topanovs atgādināja. — Bet kāda ir darba būtība? Redzu, ka arī šeit ir kaut kādas orbītas, kaut kāds pavadonis …
— Šoreiz runa ir par mākslīga Saules pavadoņa, mākslīgas planētas palaišanu. To palaida jau aizpērn, lai izpētītu Saules radiācijas īpašības. Starp citu, bija nodomāts pārbaudīt Einšteina efektu, tas ir, gaismas stara novirzi Saules tuvumā.
— Gaismas stara novirzi … — Topanovs satraukti atkārtoja. — Kā es varēju aizmirst . . . Turpiniet, lūdzu, turpiniet!
Topanovs ļoti vērīgi klausījās Grigorjeva vārdos, un bija redzams, ka Topanovs visiem spēkiem cenšas kaut ko atcerēties.
— Vispār eksperiments ir parasts, — Grigorjevs turpināja. — No Zemes palaistā mākslīgā planēta katru diennakti fotografēja Sauli uz tālo zvaigžņu fona. Pēc gada — tas notika pagājušā gada decembrī, — lidojot Zemes tuvumā, planēta ar radiosignāliem noraidīja šos uzņēmumus uz Zemi. Tas jau ir noticis ne vienreiz vien. Taču šoreiz Aleksejevs neatlaidīgi uzstājis, lai mākslīgo planētu raidītu pa citādu orbītu. Mākslīgās planētas orbīta parasti ir gandrīz tāda pati kā Zemes orbīta, bet tagad Aleksejevs ierosināja palaist raķeti tādā veidā, lai virziens uz Saules apeksu būtu perpendikulārs pret mākslīgās planētas orbītas plakni.
— Vai šo prasību ievēroja?
— Jā. Aleksejeva aprēķini vispār šķita pārliecinoši, un orbītas plaknes pavēršana, ko viņš tik ļoti vēlējās, nekādi neietekmēja pārējos mērījumus. Un rezultāts bija visai interesants. Saule, kā zināms, virzās uz debess punktu, kas atrodas Herkulesa zvaigznājā un ko sauc par Saules apeksu. Bet ar fotogrāfijām, ko noraidīja uz Zemi, izdevās ļoti precīzi noteikt gaismas stara novirzi Saules tuvumā. Fotogrāfijas viņš ir pievienojis. Tiešām interesanti. ..
— Grigorjev, nesāciet brīnīties, mēs jūsos klausāmies! — atskanēja nepacietīgas balsis.
— Skatieties, — Grigorjevs pacēla un visiem parādīja lielu fotogrāfiju ar melnu Saules ripu un tai apkārt — gaišus zvaigžņu plankumiņus, — skatieties, šeit ieskrāpētas svītras iepretim tām zvaigznēm, kuru attēls pārvietojies, jo gaismas stars Saules tuvumā . . .
— Virzās pa hiperbolu! — iesaucās Topanovs. — Nu es visu atceros. Visu! . . . Turpiniet, vēlāk visu izskaidrošu.
— Jā, gaismas stars gravitējošu masu tuvumā ieliecas; tas jau bija zināms, bet Aleksejevs domāja, ka Saules
kustības virzienā stara ieliece būs lielāka nekā Saules otrā pusē — tāda ir Aleksejeva pareģotā asimetrija.
— Vai mēģinājumā pierādījies, ka Aleksejeva aprēķini ir pareizi?
— Jā, pēc saņemtajām fotogrāfijām redzams, ka zvaigžņu novirze Saules priekšā ir mazliet lielāka nekā eksperimenta iespējamā kļūda,
— Tagad visu atceros, visu, — Topanovs steigšus ieru nājās. -— Sim eksperimentam ir ļoti ciešs sakars ar Aleksejeva darbiem, pavisam ciešs. Pirms kāda pusotra gada Aleksejevs bija ieradies pie manis. Ienāca manā ka binetā, teica, ka atbraucis uz vienu dienu, jo viņu ataicinājuši uz Starptautiskā ģeofiziskā gada komisiju. Es sāku viņu iztaujāt. Aleksejevs mēģināja aizbildināties, ka viss esot ļoti sarežģīti, bet tad ieraudzīja jaunu lecekšu rāmi. Tas bija standartrāmis ar uzvilktu caurspīdīgu, elastīgu plēvi. Tolaik tas bija gandrīz vai jaunums, un es tieši nodarbojos ar dažiem organizatoriskiem jautāju miem. lai šādus rāmjus sāktu ražot masu apmēros.
— Ar šās plēves palīdzību es varbūt varētu izskaidrot eksperimenta būtību, — Aleksejevs teica.
Viņš uzcēla rāmi uz galda, noņēma no galda apaļu, smagu tintnīcu un nolika to rāmja vidū: plēve ieliecās.
— Sādu modeli, — sacīja man Aleksejevs, - izmantosim gravitācijas lauka demonstrēšanai. Vai jums nav pie rokas kāda bumbiņa?
Atradās arī metāla bumbiņa. Aleksejevs, rādīdams uz tintnīcu, teica:
— Pieņemsim, ka šī ir Saule. Bumbiņu var sviest tā, lai tā riņķo ap tintnīcu.
Viņš svieda bumbiņu, un tā tiešām apriņķoja kādas desmit reizes, ripojot pa plēvi, kas bija ieliekusies zem «saules» — tintnīcas smaguma, un pēc katra apļa tuvojās centram.
— Bet, ja uzskatāmi gribam parādīt, kā virzīsies gaismas daļiņa Saules tuvumā, tad bumbiņa jāsviež lielākā ātrumā.
Aleksejevs vēlreiz svieda bumbiņu, tā pašāvās garām tintnīcai un nokrita uz grīdas.
— Vai redzējāt? — Aleksejevs man jautāja. — Vai pamanījāt, ka bumbiņa virzījās nevis taisni, bet it kā tiecās tuvāk pie «saules»? Saule rada savdabīgu telpas izliekumu savā apkārtnē. Es nedomāju* ka tas izskaidrojams, kā to darīja Einšteins, tikai ar «hipotētiskās vides refrakciju gfavitējošās masas tuvumā», šeit … ir īsta refrakcija, Maksim Fjodorovič!
— Bet kā lai to pārbaudi?
— Tikai izkļūstot ārpus Zemes, robežām, tikai kosmosā. Zemes orbīta precīzāku pārbaudi neļauj izdarīt. Ja Zeme un Saule atrodas nevis tukšumā, bet kaut kādā vidē, tad šī vide gandrīz nemaz nav konstatējama. — Jā, jā, Aleksejevs nekā vairāk neteica. Jautāju, vai tiešām viņš domā, ka pat tukšu telpu piepilda kaut kas tāds, kas joņojošās Saules priekšā kļūst blīvāks.
— Vai tukšums var kļūt blīvāks? —. Aleksejevs atkārtoja manu jautājumu. — Daba baidās tukšuma — tā mēdza teikt jau sensenos laikos. «Dabā tlfkšuma nou!»
v teiksim mēs šobrīd. Un vai tad par tukšumu var saukt telpu, kur dzimušas zvaigznes, kur dzimušas galaktikas? Tikai cilvēka prātā var eksistēt vārds «nekas», dabā tāda nav!
— Tātad jāsecina, ka ir kaut kas tāds, kas piepilda fizisko telpu? — es jautāju.
— Nē, nepiepilda! Ir pati fiziskā telpa. Tāpēc es ari gribu izsekot, kā šis «nekas», dodams ceļu milzīgajai Saulei, ietekmēs gaismas staru un kā gaismas stars ietek mēs šo «neko».
— Bet aiz Saules arī var rasties interesanti sektori. Pēc jūsu vārdiem, jāsecina, ka Saule kustas kādā materiālā vidē.
— Jā, pilnīgi pareizi. Turklāt šīs vides dinamika ir ļoti sarežģīta, tajā var rasties
— Var rasties virpuļojumi ?!
Aleksejevs paraudzījās uz mani un sacīja:
— Katrā ziņā! Un vienā no šādiem virpuļiem kādreiz radusies Zeme … Varbūt visa mūsu Saules sistēma, visas planētas, visi planētu pavadoņi ir šādu virpuļu materializēts sablīvējums starpzvaigžņu vidē. Varbūt arī tagad kādā mūsu sistēmas nostūrī norisinās nemanāma, bet neatlaidīga un nepārtraukta jaunas planētas vai jaunu pavadoņu veidošanās. Oficiāli esmu izvirzījis jautājumu par Einšteina efekta asimetriskuma pārbaudi, un, ja man ir taisnība, tad tam visam būs ļoti nozīmīgas sekas.
— Kā es varēju aizmirst šo sarunu! -— beigās sacīja Topanovs.