Šodien visus komisijas locekļus ieraudzīju ļoti dīvaini darbojamies. Pie gara galda zem kokiem sēdēja ļoti nopietni, lietišķi vīri un risināja kādu grūtu mīklu. Reiz Kultūras un atpūtas parkā gadījās redzēt kaut ko līdzīgu. Resnas tērauda stieples bija visvisādi izlocītas, un no šīm figūrām vajadzēja nomaukt gredzenus, dažas figūras savienot kopā, citas turpretim izjaukt. Trika būtība bija tā, ka stieples figūru vajadzēja salikt vai pagriezt tā, lai gredzenu varētu brīvi nomaukt. Uz veiksminieku visi apkārtējie lūkojās ar skaudību, nervozi5 raustīja savus stiepļu vijumus, bet uzvarētājs klusībā domāja: «Kā man varēja laimēties?»
Visi mani biedri turēja rokās sarežģītus vijumus, tie bija veidoti no plakaniem metāla stienīšiem. Tur bija gan vara, gan kāda sudrabota sakausējuma stienīši. Topanovs pavirzījās, lai es varētu apsēsties viņam līdzās, un, paņēmis no kaudzītes dažas figūras, sniedza tās man.
— Domājiet, — viņš sacīja, domājiet . . .
— Par ko tad lai domāju? — es iejautājos.
— Šajos veidojumos varbūt meklējams visu noslēpumu atrisinājums, — teica Topanovs. — Vai tad jūs neko nezināt? Ak jā, vakar jau jūs neatnācāt. .'.
-— Kādu noslēpumu? Es neko nesaprotu. Vi
— Vakar mums atveda Aleksejeva pēdējo pasūtījumu. Patiesību sakot, mēs paši lūdzām rūpnīcu, pie kuras bija griezies Aleksejevs, izgatavot mums vēlreiz visu to, ko viņi izgatavojuši un kādreiz nosūtījuši Aleksejeva labo ratorijai. Grigorjevs pirmais bija pievērsis uzmanību šim pasūtījumam! Visu šo metāla mežģiņu kopsvars ir divsimt desmit kilogramu, un Aleksejevs šo pasūtījumu nez kāpēc dēvējis par «trim sekciju komplektiem». Mēs taču zinām, ka Aleksejevs palaidis kosmosā trīs lielas raķetes.
Tāpēc tad ari radās doma, ka varbūt viņš palaidis kosmosā arī šis lietiņas.
— Kā par to varēsim pārliecināties?
— Mēģināsim samontēt no šīm dīvainajām detaļām kaut ko jēdzīgu. Pagaidām gan nekas neiznāk.
Arī es sāku grozīt un aplūkot vienu segmentu. Tas bija apstrādāts ārkārtīgi rūpīgi, metāls vietām pulēts, vidū dobīte, kas līdzinājās garenai daiviņai.
— Vai arī jums lā duras acīs? Grigorjevs jautāja. — Maksim Fjodorovič, pastāstiet, kādas prasības izvirzījis Aleksejevs šās detaļas izgatavotājiem!
— Jā, jā .. . Rūpnīca mums raksta, ka Aleksejevs sevišķi uzstājis, lai šīs dobītes — mēs te tās dēvējam par «pusmēnešiem» — būtu izslīpētas ļoti rūpīgi. Turklāt prasīts arī, lai tās būtu ļoti izturīgas. Detaļai vajadzējis izturēt vismaz piectūkstoš atmosfēru lielu spiedienu.
— Un te ir arī gredzeni, — sacīja Grigorjevs, dodams man dažus zeltainas bronzas gredzenus. — Šie gredzeni ir izjaucami, līdzīgi tiem, uz kuriem mauc dzīvokļu atslēgas.
— Vai gredzenu izgatavotājiem arī izvirzītas kādas sevišķas prasības?
. — Jā , protams. Gredzeniem vajadzējis but trausliem; sakausējums, no kura tie taisīti, nedrīkstējis izturēt spiedienu, kas lielāks par piecsimt kilogramiem uz kvadrātcentimetra.
— Kāpēc tad dobītei jāiztur vismaz piectūkstoš atmosfēru spiediens, bet gredzeniem ne vairāk par pieci simti?
— Kaut mēs to zinātu! — iesaucās viens no mīklas minētājiem, galvu nepaceldams. Stienīšu vijumus viņš bija sakabinājis apbrīnojami skaistā, ķemmei līdzīgā veidojumā.
— Mani interesē, — es turpināju, -— kāpēc dobītes izturībai dota zemākā robeža — vismaz piectūkstoš atmosfēru, bet gredzenu izturībai augšējā robeža — ne vairāk kā …
— Rodas iespaids, — Grigorjevs atvirzīja nostāk savus vijumus, — rodas iespaids, ka gredzeni nedrīkst kaut ko izturēt, bet dobītei to vajag izturēt.
— Izturēt? Bet kas tad jāiztur, ja visu šo konstruk
ciju raidīja augšup kosmosa vakuumā un tur tai vairs nebija gandrīz nekāda svara?
— Bet vai nevarēja būt iecerēts kāds sprādziens? — Topanovs piesardzīgi ierunājās.
— Kāds tam sakars ar sprādzienu? — Grigorjevs jautāja.
— Jā, jā, te būs bijis ieplānots kads sprādziens, — jau daudz drošāk turpināja Topanovs. — Ņemsim, piemēram, granātu — tās apvalkam jāpārsprāgst tikai tad, ja iekšējais spiediens sasniedz zināmu lielumu, ne agrāk un ne vēlāk.
-— Pag, pag! — es neviļus iesaucos. — Visas dobītes taču ir pilnīgi vienādas!
To nu gan mēs jau esam ievērojuši! — atskanēja vairākas balsis. — Bet kāda tam nozīme?
— Nozīme ir tāda, ka tur, kur savienoti divi stienīši, — tur var pievienot arī trešo, arī ceturto . . . Pamēģināsim . . .
Paņēmu no Topanova stienīšu figūru un pievienoju to pie divām manējām. Dobītes bija tik labi pieslīpētas, ka figūras varēja atraut vienu no otras tikai ar zināmu piepūli. Citu pie citas pievienojām stienīšu figūras, un tagad jau skaidri varēja redzēt, ka, kopā saliktas, tās veido gandrīz precīzu apli. Pēc brīža mūsu acu priekšā jau bija diezgan liels, šķautnains veidojums, kura diametrs pārsniedza metru un kura vidū atradās tērauda bumba. Tiesa, pietika ar vienu grūdienu, lai tas sabruktu savās sastāvdaļās, bet tobrīd Grigorjevs iedomājās par gredzeniem. Steigšus viņš tos uzmauca virs un apakš bumbas. Tagad mēs vairs nešaubījāmies, ka tieši šādai vajag izskatīties šai ierīcei. Topanovs piesardzīgi to aptvēra ar abām rokām un tik tikko spēja pacelt virs galda.
— Laikam jums būs taisnība. Seit ir pāri par septiņdesmit kilogramiem. Cik figūru esam te iemontējuši?
Tūlīt steigšus sākām skaitīt.
— Četri simti! — Grigorjevs paziņoja.
— Tātad viena trešdaļa no visa daudzuma! — atskanēja vairākas balsis.
— Bez sprādziena neiztiksim! — sacīja Topanovs. — Tagad nu viss ir skaidrs! Paskatieties! Uzmanību, biedri! Ja vidū novietojam lādiņu, tad Aleksejeva
prasības kļūst saprotamas! Tiklīdz bumbā spiediens palielināsies līdz piecsimt atmosfērām, pārsprāgušie gredzeni tūlīt izirs — pēc tehniskajiem nosacījumiem tie šādu slodzi nespēs izturēt, — un visa šī ierīce izjuks uz visām pusēm …
Un pavadonis beigs eksistēt, — Grigorjevs piebilda.
Uz brīdi iestājās klusums.
Jums taisnība, — pirmais atsāka runāt Topa novs, — jums taisnība, izjuks, ja šie segmenti cits ar citu nebūs saistīti.
— Bet, ja tie bus saistīti, tad kosmosā joņos milzīgs ritenis, — Muraševs sacīja. — Un tās, šīs atsevišķās figūras, tiešām var būt saistītas … Es pievērsu uzmanību šiem mazajiem izciļņiem, pielējumiem, šeit, katra sarežģītā vijuma malās.
— Mēs visi tos esam pamanījuši … — atskanēja daudzas balsis.
— Jūs pamanījāt, bet es vērīgi aplūkoju. Sājos pielē- jumos ir ļoti sīki caurumiņi, un ja tajos ievērtu pavedienu …
— Tik tievs pavediens nebūs izturīgs, —- Ļedņevs piebilda, — sprādziena mirklī jebkura nevienmērība pave dienu pārraus.
— Pavediens, skaidrs, ka pavediens! — negaidīti skaļi ierunājās Grigorjevs. — Bet sevišķs pavediens! Esmu uzzinājis, ka Aleksejevs ļoti rosīgi sarakstījies ār Mača variani.
— Mačavariani ar šo jautājumu nevar būt nekāda sakara, viņš ir struktūru speciālists! — sacīja Muraševs.
— Pilnīgi pareizi, Mačavariani ir struktūru speciālists, — Grigorjevs piekrita. — Taču pēdējā laikā viņa laboratorija sāka nodarboties, turklāt ļoti veiksmīgi, ar pārbīdi, ar dislokāciju kristālu režģos. Viņiem izdevies ierosināt sistemātiskas, plānveidīgas atomu slāņu pārbīdes … Skaidri nezinu, kā tas panākts, šķiet, izmantojot metāla lējuma lēnu atdzišanu ultraskaņas viļņu laukā, bet Mačavariani ieguvis paraugus ar gluži neticamu stiprību. Cik atceros, tad tā jau tūkstoškārt pārsniegusi daudzu tīru metālu stiprības rezerves.
— Ar Mačavariani laboratoriju vajag tūlīt sazinā
ties, -— Topanovs sacīja. — Jau šodien, pa tālruni. Jānoskaidro, ko tad no viņiem prasījis Aleksejevs.
Pēc īsa laiciņa Mačavariani laboratorijas līdzstrādnieki — viņš pats bija atvaļinājumā — pateica, ka saskaņā ar Zvaigžņu institūta pasūtījumu viņi izgatavojuši ļoti smalku metāla stiepli un pirms kādiem četriem mēnešiem to nosūtījuši Aleksejevam. Jautājām, kādai vajadzējis būt stieples stiprībai. «Vismaz divdesmit tonnas uz kvadrātmilimetru,» mums atbildēja. «Stieples šķērsgriezums 0,2 kvadrātmilimetri. Kopējais svars simt sešdesmit kilogramu».
Izmērījām caurumiņa diametru pielējumos, kas atradās uz mūsu samontētās ierīces šķautnēm. Caurumiņos viegli varēja ievērt tik tievu stiepli.
— Bet kam viņam vajadzējis tik daudz stiepļu? Gri gorjevs iejautājās.
Tāpēc, — atbildēja viens no fiziķiem, kas arī bija komisijas loceklis, — tāpēc, ka Muraševam ir taisnība. Pēc sprādziena visa šī konstrukcija pārvēršas par milzīgu riteni, kura diametrs ir vairākus kilometrus garš. Šķiet, es sāku saprast, kāds bijis šā riteņa uzdevums …
Nesteidzieties! — Grigorjevs iesaucās. — Ļaujiet padomāt arī citiem! Iespējams, ka rītdien mēs šo jautājumu atrisināsim . . .
Rosīgi runādamies, negaidītā atklājuma satrauktie komisijas locekļi devās uz savām mītnēm. Topanovs ļoti zīmīgi paraudzījās viņiem pakaļ, pasmaidīja un sacīja:
— Ja tik labi veiksies arī turpmāk, tad drīz, ļoti drīz viss mums kļūs skaidrs. Vai nu šā, vai tā, bet tas notiks!
^
Man uzdeva ziņot komisijai par Aleksejeva pēdējiem darbiem, kādus viņš paveicis matemātiskās fizikas jau tājumos. Ziņojumā neslēpu, ka esmu vīlies. Mani uzklau sija uzmanīgi, šķiet, pat līdzjūtīgi.
— Vai Aleksejevs neatzīst relativitātes teoriju? — Kašņikovs jautāja.
— Ne jau tikai relativitātes teoriju! Īstenībā viņš neatzīst arī kvantu mehāniku … — piebilda Benevoļskis.
Vai zināt, biedri, — Grigorjevs skumji sacīja,
mēs cerējām, ka atsūtītie Aleksejeva darbi mums daudz ko atklās. Cerējām, ka tie mums dos iespēju izprast viņa pēdējā eksperimenta noslēpumus, bet tagad lasām dīvainus apgalvojumus, kas izklausās pēc pareģojumiem, bet nevis pēc eksaktās zinātnes atzinumiem; nejēdzīga simbolika, viscaur apgalvojumi, ka pamatojumi tiks iesniegti vēlāk. Vai uzmanīgi izpētījāt Aleksejeva darbus, — Grigorjevs vērsās pie manis, — varbūt jums nebija pietiekami laika?
— Sīkai analīzei laika, protams, bija maz, — es atbildēju. — Bet man tomēr palika nesaprotams galvenais. Nesaprotama ir pati Aleksejeva metode. Kāpēc viņš operē ar veseliem atomiem? … Izdara aprēķinus, kuros figurē nevis daļiņu, to masas raksturojumi, impulsi, lādiņi, bet veselas daļiņas, un tā tās ierakstītas arī vienādojumos; dīvaina interesēšanās par acīm redzamām lie tām .. . Vai nu es nekā neesmu sapratis, vai nekā ne esmu iemācījies, vai arī šeit kaut kas ir, bet ļoti apslēpts, ļoti aizplīvurots . . .
Vienīgais no visiem, kurš šķita apmierināts ar manu ziņojumu, bija Topanovs.
— Jums ir taisnība, — viņš sacīja.
— Taisnība? Kādā ziņā? — es jautāju.
:— Jūs tiešām neesat sapratis, neesat iemācījies, un daudz kas palicis aizplīvurots.
Sākām klausīties vēl vērīgāk, bet Topanovs, pastūmis nost spieķi, piecēlās.
— Jūs mums sacījāt, ka esat vīlies, — viņš teica, — un viens otrs jūs atbalstīja. Ja jūs nebūtu izpaudis, ka mazliet, kaut arī nedaudz, šaubāties par savu apgalvojumu pareizumu, man sirds iesmelgtos Aleksejeva dēļ, jo viņš draudzējās ar jums.
— Ar draudzību tam nav nekāda sakara, — Topanova vārdi un, galvenais, noskaņa, kādā viņš tos pateica, mani aizskāra līdz sirds dziļumiem. — Draudzībai šoreiz nav nekādas nozīmes. Tāpēc, ka mēs draudzējāmies, es nevaru bez pietiekama pamatojuma atmest visas tās zināšanas, kādas man ir, atsacīties no visiem zināmām teorijām; ja vēlaties, varu pateikt, ka tas ir mans vienīgais dzīves saturs.
— Vai jūsu attieksme pret Aleksejeva darbiem ir pilnīgi objektīva? — Topanovs jautāja.
— Jā, pilnīgi.
— Neticu! Neticu! — divreiz atkārtoja Topanovs.
— Tas nevar būt. Tieši tāpēc, ka jūs esat speciālists, tieši tāpēc, ka šīs teorijas ir viss jūsu dzīves saturs, jūs varējāt būt arī neobjektīvs. Arī es daudz ko nesaprotu. Tomēr man šķiet, ka svarīgāko esmu uztvēris: Aleksejevs ir stājies pie matemātikas un fizikas galvenā uzdevuma atrisināšanas … Un es ļoti priecājos, ka esmu nodzīvojis tik ilgi un redzu pirmo bezdelīgu — redzu šos Aleksejeva darbus.
— Maksim Fjodorovič, jūs mums raidāt izaicinājumu, — Grigorjevs pagrozīja galvu. — Paskaidrojiet, ko jūs gribat sacīt!
— Izaicinājumu? — atkārtoja Topanovs. — Tas nav īstais apzīmējums. Mēs taču šeit nespēlējam zaldātiņus. Jūs esat izcili speciālisti, to es zinu, un ticiet — labi zinu. Bet par to, cik svarīgi ir Aleksejeva pētījumi matemātikā, mēs pastrīdēsimies. Ja runa būtu par zināmu tēžu tālāku — padziļinātu izveidi, tad es klusētu. Bet Aleksejevs nav gājis tradicionālo ceļu, un tagad mums jārunā ļoti nopietni. Šeit mūsu referents ieminējās, ka Aleksejevam, kā tas jāsecinot no viņa darbu analīzes, esot bijusi dīvaina, neparasti liela interese par matemātikas aksiomām un turklāt savdabīga interese. Taču tagad matemātikas aksiomām jāpievēršas ne vien matemātiķiem, bet vispirms fiziķiem, vispirms viņiem.
— Jāpievēršas aksiomām? — Grigorjevs brīnījās.
— Matemātikas aksiomas jāzina, jāzina no galvas.
— Ne tikai jāzina! — Topanovs atbildēja. — Bet nekad arī nav jāaizmirst, ka aksiomas radušās no cilvēku novērojumiem, no pieredzes, no visciešākās saskares ar dabu, no debesīm aksiomas nav nokritušas! Mēs neesam bijuši klāt, kad tās radušās, bet cik viegli iedomāties tos novērojumus, kas likuši pamatus šīm «patiesībām, kam pierādījumi nav vajadzīgi». Stingri savilkta stopa aukla vai tāla ugunskura gaismas stars ierosināja domu par taisnu līniju; gluds ezera līmenis, spoža kristāla šķautne ierosināja priekšstatu par plakni … Matemātika nogājusi garu un sarežģītu ceļu, iekām šīs visvienkāršākās
matemātiskās abstrakcijas kļuva par zinātniskās un tehniskās domāšanas nepieciešamu instrumentu. Līnija bez platuma, plakne, kam nav biezuma, patiesi paralēlas līnijas pastāv tikai mūsu iztēlē, bet cik varens ierocis tās ir jūrniekiem un arhitektiem, mērniekiem un astronomiem! Uz dabā neeksistējošiem jēdzieniem uzbūvēta visa matemātikas celtne, bet tā varēja nesabrukt tikai tāpēc, ka šajās nedaudzajās tēzēs, kas šķita acīm redzamas, slēpās patiesība … Patiesība, bet ne visa! Kaut arī ļoti svarīga daļa, taču tikai patiesības daļa! Bet tanī apstāklī, ka šīs aksiomas mums liekas sākotnējas, acīm redzamas un to pierādīšana nav vajadzīga, meklējams gan šo aksiomu spēks, gan vājums. Savu spēku tās demonstrējušas vairāk nekā divus tūkstošus gadu, bet to vājums izpaužas tikai tagad, kādus septiņdesmit vai astoņdesmit gadus. Aleksejevs ir pievērsies šim jautājumam. Nezinu visus ārējos ierosinošos iemeslus, kas viņam likuši iet principiāli jaunu ceļu. Varbūt mēs šos iemeslus nekad neuzzināsim, bet tādi ir bijuši.
Seit kāds sacīja: «Aleksejevs neatzīst relativitātes teoriju!» Es tam neticu. «Viņš neatzīst kvantu mehāniku!» Es neticu arī tam. Atļaujiet jums tagad jautāt, — Topanovs negaidot uzrunāja Grigorjevu, — vai jūs ticat relati vitātes teorijai?
— Jā, ticu, bet . ..
— Lieliska atbilde! Ne, ne, neturpiniet, tieši šāda atbilde jau arī bija vajadzīga. Bet jūs, Topanovs griezās pie Benevoļska, — vai jūs ticat, ka kvantu mehānika ir pareiza?
Protams, — Benevoļskis paraustīja plecus, — bet ir jau grūti prasīt . . .
— Brīnišķīgi! Vai ievērojāt, ka tiklab Grigorjeva, kā arī Benevoļska atbildē ir šādi mazi «bet>, kaut arī ar dažādu noskaņu.
Maksim Fjodorovič, tā taču nevar rīkoties, — sacīja Grigorjevs. — Ļaujiet man tomēr pasacīt visu līdz galam! Kaut gan mēs arī atzīstam relativitātes teorijas tēzes, bet ir tādi objekti, kur sastopamies ar noteiktām grūtībām …
Piemēram? — Topanovs jautāja. Viņš ļoti nepacietīgi gaidīja atbildi.
— Kaut vai . . . kaut vai …
Kaut vai jautājumā par elektrona magnētiskā momenta rašanos, — Grigorjevam palīgos nāca Benevoļ- skis. — Mēģinājumos precīzi konstatēta magnētiskā momenta eksistence un vērtība … Bet, tā kā elektrons ir ļoti mazs lādēts ķermenis, tad, lai izpaustos elektrona magnētiskās īpašības, tam jārotē. Tomēr jau pirmie aprēķini rādīja, ka ātruma vērtība ir absurda. Ātrumam uz rotējoša elektrona virsmas vajadzētu trīssimt reižu pārsniegt gaismas ātrumu . . .
— Bet saskaņā ar relativitātes teoriju gaismas ātrums ir vislielākais iespējamais ātrums, tas ir postulāts, teo rijas izejas punkts, vai ne? Topanovs jautāja.
— Jā, pilnīgi pareizi, — Grigorjevs apliecināja. — Bet mēs taču to zinām jau sen, mēs ieviešam papildu pieņēmumus. Relativitātes teorija devusi iespēju paredzēt daudz, ļoti daudz, Maksim Fjodorovič!
— Esmu pilnīgi vienis prātis ar jums. Tomēr savā tagadējā veidā tā ir pierādījusi, ka daudzos mikropasau- les jautājumos tā nepavisam nav izlietojama. Un tā nav nejaušība! Vai tad ar kvantu teoriju var izskaidrot paša atoma eksistenci? Nevar! Mēs sakām, ka ap kodolu riņķo elektrons, bet riņķodams tas rada mainīgu elektrisko lauku. Mainīgais elektriskais lauks tūliņ radīs mai nīgo magnētisko lauku, tas ir, šādam elektronam vajadzētu izstarot elektromagnētisko vilni. Izstarojošam elektronam vajadzētu nepārtraukti tuvoties kodolam, saplūst ar to, un tad atomam jāpazūd … To ar kvantu mehāniku nevar izskaidrot, tā tikai postulē to, kas pats ir visdziļākās jēgas pillls, kas noslēdz cēloņu un seku ķēdi. Neraugoties uz to, abas šīs teorijas devušas daudz vērtīgu secinājumu. Kādu plānu tad nu ieteic Aleksejevs? Viņš ieteic balstīt fizikas galvenās tēzes, ja tā var sacīt, — jaunas matemātiskas aksiomas — uz mūsdienu zināšanām par vielu, laiku, telpu. Un tad uz tām — uz šīm jaunajām aksiomām ieteic izvērst matemātikas teoriju. Kā vecās aksiomas izauga no tiešiem dabas vērojumiem, tāpat arī Aleksejeva aksiomas, kā redzams, ietilpinājušas sevī visu visvairāk ticamo, ko devusi mūsdienu matemātika un fizika. Jā, biedri, mēs dzīvojam tādā laikā, kad daudzas abstrakcijas, kas senāk bija derīgas, ir novecojušas, kad tiklab matemātikas, kā arī
fizikas attīstība sasniegusi to robežu, aiz kuras kļūs nepieciešama to pilnīga saplūsme. Tieši fizika būs tas pamats, uz kura notiks šī saplūsme, šo zinātņu saplūsme visā to apjomā, visā to uzplaukumā.
— Kaut kas līdzīgs fiziskai matemātikai? — Benevoļ- skis jautāja.
— Nosaukums radīsies, tas nav galvenais, — atbildēja Topanovs. — Vissvarīgākais ir tas, ka Aleksejeva vienādojumos savijušās matērijas īpašības ar pretēju iedarbību. Daļiņa un antidaļiņa, nepārtrauktība un pārtrauk- tība, pozitīvie un negatīvie lādiņi, pretēji magnētiskie momenti . . . Aleksejeva teorijā lielais pirmoreiz sasaistās ar mazo. Beidzot esam nonākuši tiktāl, ka zvaigznes rašanos varam sasaistīt ar elementāro daļiņu rašanos, galaktikas rašanos sasaistīt ar atsevišķas zvaigznes rašanos. Tas, izrādās, ir iespējams tikai tāpēc, ka Aleksejevs novedis matemātiku jaunā atbilstībā ar mūsdienu dabaszinātņu prasībām. Domāju, ka viņa metode kādreiz izveidosies par uzskatu sistēmu .. .
— Maksim Fjodorovič, — Grigorjevs ierunājās ļoti nopietni, — Aleksejevs taču nodarbojās ar vakuuma problēmām, ar starpzvaigžņu vielas problēmām. Viņš pētīja «neko», pētīja tukšumu, bet ir nonācis pie visu mūsu priekšstatu un jēdzienu sagrāves. Es vēl neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda radikāla «operācija» ir jau nepieciešama …
— Vai zināt, — Topanovs atbildēja kaut kā piesardzīgi, — vienalga, cik ilgi uz palodzes stāvēs ar tīru ūdeni pielieta aizkausēta kolba, tanī pati no sevis nekad neradīsies dzīvība. Tomēr tas nebūt nepierāda, ka jaunās Zemes siltajās jūrās pirms simtiem miljoniem gadu nav izveidojušies apstākļi, kuros varēja rasties sākumā bez- struktūras olbaltuma savienojumi un pēc tam arī dzīvība … Gluži tāpat absolūtā tukšumā, kas, pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem, ir visapkārt zvaigznei un elektronam, galaktikai vai atsevišķam atomam, trūkst kaut kā, varbūt vienīgā, ar ko varētu izskaidrot tiklab daļiņu, kā arī zvaigžņu rašanos. Laikam Aleksejevs būs centies atrast šo kaut ko, kas ir mūžam dzīvs, kas mūžam kvēlo, bet nav redzams un notverams …
— Maksim Fjodorovič, — Benevoļskis sacīja, — rodas
iespaids, ka jūs jau sen esat gaidījis notikumus pavērsa mies tieši šādā virzienā.
— Jā, gaidīju, — Topanovs tūlīt atteica … — Biju pārliecināts, ka agri vai vēlu šī pievēršanās zinātnes pamatiem notiks. Nevar nenotikt, jo tas dos jaunu ierosmi visu zinātņu attīstībai, visām dabaszinātnēm.
— Bet kāpēc jūs gaidījāt? — Grigorjevs vaicāja. — Ikvienam no mums bija priekšsajūta, bija šaubas, meklējumi, bet jūs mums tieši apgalvojat, ka esat gaidījis taisni šos Aleksejeva darbus.
— Par to jums nav ko brīnīties. Ir pienācis laiks skaidri saprast, ka filozofijai piemīt kaut kas tāds, kas sniedzas pāri speciālistu zināšanām pat viņu pašu darbalaukā.