Satraucoša, vienkārša melodija, kas miljonu sirdīs vieš gaidas un saviļņojumu. «TASS ziņojums,» atskanēja bieži dzirdēta diktora balss. «Padomju Savienībā ilgāku laiku tika izdarīti eksperimenti, lai izpētītu apstākļus, kādos rodas zvaigznes. Padomju zinātnieki konstatēja jaunus, zinātnē līdz šim pilnīgi svešus vielas un enerģijas pārvietošanās un koncentrēšanās ceļus kosmosā. Sasniegtie rezultāti deva iespēju teorētiskos pētījumus pārbaudīt eksperimentāli. Šinī nolūkā tika palaista speciāla raķete, kuras priekšējā daļā atradās mākslīgais Zemes pavadonis. Pēc iziešanas orbītā un raķetes pēdējās pakāpes atdalīšanās speciālas palīgraķetes koriģēja ātrumu. Šo brīd pavadonis riņķo apmēram trīs Zemes rādiusu augstumā. Visa zinātniskā aparatūra atradās speciālā konteinerā kompaktā veidā. Aparatūrā ietilpst fotoelementi, kuri dod enerģiju, izmantojot saules radiāciju; kondensatoru baterija, kuru fotoelementi regulāri uzlādē, sasniedzot ļoti lielu spriegumu; elementāro daļiņu paātrinātājs kompaktā veidā un pārējā aparatūra. Pavadoņa centrā atradās izjaucama tērauda lode ar pulvera lādiņu, pēc kura eksplozijas visas iekārtas detaļas tika izsviestas telpā, kur tās kopā sasaistīja ļoti izturīgi un smalki metāla pavedieni. Mainīgā gravitācijas lauka iedarbība (izmantojot pavadoņa relatīvo stāvokli, tam virzoties pa eliptisku orbītu) kopā ar elektrisko un magnētisko lauku
iedarbību, kuri rodas ap paātrinātām elementārajām da ļiņām, deva iespēju izveidot ierobežotā telpas daļā mikro zvaigžņu uzliesmošanai labvēlīgus apstākļus. Sajā mākslīgi radītajā kosmosa saliņā fiziskie procesi norit apmēram divdesmit miljardu reižu ātrāk nekā uz Zemes. Šī fakta sekas - visas šīs pasaules mērogu kolosāla samazināšanās.
Cilvēka ģēnija pamodinātie kosmosa spēki, kas līdz šim bija apslēpti, liecina par radošo spēku pārsvaru pār ārdošajiem spēkiem. Jau pirmajās eksperimenta dienās ar speciālu projicējošu ierīci reģistrēta mirdzošu objektu rašanās, kuru skaits nepārtraukti palielinājās. Šobrīd ap mūsu Zemi riņķo mākslīga zvaigžņu kopa, kurā ietilpst apmēram divi simti piecdesmit miljardi zvaigžņu.
Tas ir ļoti liels padomju zinātnieku sasniegums, kas sagrauj novecojušos priekšstatus un cilvēkos ar mazu zinātnisku pieredzi var radīt pamatotas šaubas. Turklāt iespējams, ka zinātnieki, kuri turas pie ideālistiskiem uzskatiem, mēģinās izmantot šo cilvēces vēsturē vēl nepiedzīvoto eksperimentu, lai atkal «gāztu» materiālismu, mēģinās izmantot šo eksperimentu reakcijas labā. Nav šaubu, ka atskanēs balsis, it kā zvaigžņu rašanās tukšumā esot pretrunā ar marksismu, jo liecinot, ka materiālais var rasties no nekā. Šādus uzbrukumus atvairīt esam sa gatavojušies. No mūsu filozofijas viedokļa mums ir tiesības uzlūkot vakuumu nevis kā ģeometrisku telpu, kurā «nekā nav», bet kā bezgala sarežģītu un objektīvi eksistē jošu materiālu vidi ar daudzām mums nezināmām īpašībām.
Izmēģinājuma rezultātā noteikti konstatēts, ka ne par kādu visuma «siltuma nāvi» nevar būt ne runa. Kā zināms, šīs teorijas piekritēji izplatīja pesimistisku uzskatu par visumu, pareģoja, ka tam draudot nenovēršama bojā eja, uzlūkoja to par dziestošu, savu siltumu izstarojošu zvaigžņu pasauli. Tagad objektīvi ar tiešu eksperimentu ir izpētīti enerģijas migrācijas (pārvietošanās) ceļi, atklāti vielas rašanās likumi. Zvaigžņu veidošanās, izrādās, ir saistīta ar topošām elementārām daļiņām. Līdz ar to rasts izskaidrojums, kā izveidojas miglāji un kā rodas gāzu mākoņi ap mums zināmām galaktikām. Paveiktā darba nozīme nemaz vēl nav ap
tverama. Pēc dažiem datiem kļūst acīm redzams, ka mūsu Saules izstarojumu pārsteidzošā stabilitāte, pastāvība izskaidrojama ar to, ka procesi, kuri noved pie zvaigznes izveidošanās, notiek ari mūsu dienās; saules ne vien apdziest, bet ari nepārtraukti uzliesmo, un šo procesu vienotība nosaka zvaigžņu likteni. Saules enerģijas avots var būt ne tikai kodola termiskās reakcijas, bet arī daži, kaut ari līdz galam vēl nenoskaidroti tapšanas pro cesi, kas saistīti ar dziļām vakuuma īpašībām, — šis fakts ļauj mums secināt, ka Saules tipa zvaigznēm ir daudz garāks mūžs, nekā to domāja līdz pašam pēdējam laikam. Šie teorētiskie un eksperimentālie pētījumi dod iespēju secināt, ka Saules mūžs būs ievērojami garāks par aprēķināto. Cilvēce pastāvēs praktiski nemainīgos apstākļos .daudzus miljonus un miljardus gadu, un tas ļauj uzlūkot nākotni daudz optimistiskāk, nekā to mēģina iztēlot daži pseidozinātnieki, kuri, ja mēs attiecinām uz viņiem popu lāro Bekona izteicienu, savas zinātnes nespēku pūlas pār vērst par apmelojumiem, kas vērsti pret dabu.
Šobrīd mākslīgā zvaigžņu kopa ir avots, kas sniedz ļoti vērtīgas ziņas par zvaigžņu pasauļu evolūciju. Aiz ritējušajā laikā šī galaktika ir vismaz deviņsimt reižu apriņķojusi ap savu centru, citiem vārdiem, tā ir veido jums, kas eksistējis vismaz sešdesmitkārt ilgāk neka mūsu Piena Ceļa Galaktika.
Sensenos laikos cilvēki savas pasakās, teiksmās, mītos piedēvēja dievišķīgo radīšanas un sagraušanas spēku saviem dieviem un varoņiem. Tautas kopīgais saprāts šajās fantastiskajās izdomās izpaudās sevišķi diženi. Tagad visi redz nevis dievs, bet cilvēki kļūst tik vareni, ka iepretim šai varenībai nobāl pat vispārdrošākā izdoma. Piepildās renesanses laikmeta krietnāko vīru nojautas; viņi atskārta, cik varena būs cilvēce, un rosīgi līdzināja ceļu šai varenībai. Dziļi cilvēcisks bija dievs, kas it kā radījis Sauli un Mēnesi, kā to savās nemirstīgajās fres kās tēlojis diženais Mikelandželo, bet tagad kosmosa iekarošanas problēmas pārsniegušas ne vien teorētiskos kabineta aprēķinu ietvarus, bet kļuvušas par darbības, par prakses problēmām. Cilvēce sāk iet jaunus ceļus mūsu apkārtējās pasaules izzināšanā — ceļus, kuros zūd attālums starp sapņiem un realitāti, kļūdams par arvien
īsāku laika sprīdi — īsu, bet trauksmainu, cīņām un uzvarām bagātu laika sprīdi. Šis ir padomju zinātnieku paliekamais nopelns. Lai ar jaunu spēku atskan pravietiskie vārdi, ko teicis Ciolkovskis, zinātnieks, kurš tik daudz darījis starpplanētu lidojumu teorētiskajā pamatošanā: «Kosmoss nav radījis ļaunumu un maldus, bet visa esošā saprātu un laimi!»
Cilvēce soļo uz saprātu un laimi, un tas ir komunisms.
Šis brīnišķīgais atklājums, patiesi varonīgā ielaušanās dabas noslēpumos nav notikusi bez upuriem. Uaba stingri sargā savus noslēpumus, un zinātniekiem un inženieriem vēl līdz šim ir jāriskē. Tomēr šinī gadījumā briesmas radās pilnīgi negaidot un, kā redzams, saistītas ar tādiem dabas faktiem un īpašībām, ar kādiem cilvēce līdz šim vēl nav saskārusies. Tiem ārzemju zinātniekiem, kas pētīs mākslīgo zvaigžņu kopu, kura ir nozīmīgs topošas galaktikas modelis, esam pilnvaroti paziņot, ka mākslīgās zvaigžņu kopas novērojumi nav bīstami, izņemot mākslīgās zvaigžņu kopas apstarošanu ar radiostariem, kas modulēti gausākos ģeometriski pareizas formas signālos. Nekādā ziņā nav pieļaujama impulsa raidīšana, kura forma minēta paziņojuma beigās. Jāiegaumē, ka ar šādas formas impulsu bija paredzēts atvienot citu no citas pavadoņa paātrinātāja daļas, un šī atvienošana varēja būt vajadzīga tādu vai citādu iemeslu dēļ. Avārija, par kuru minējām iepriekš, norisinājās tieši tanī mirklī, kad tika mēģināts eksperimentu pārtraukt. Lai novērstu veltīgus upurus, mēs pētniekus brīdinām. Jebkuras domstarpības lai izzūd tur, kur zinātne risina cildenus uzdevumus un cērt jaunus ceļus uz nākotni …»
Šis paziņojums radīja vēl nepiedzīvotu atbalsi visā pasaulē. Paziņojums sasniedza lidmašīnas debesīs, kuģus tālajās ziemeļu jūrās, to klausījās polāro staciju darbinieki un kādā Antarktīdas salā uzceltās akadēmiskās pilsētiņas zinātnieki. Visu zemju darbaļaudis atbildēja ar jūsmīgām demonstrācijām pie padomju vēstniecībām un konsulātiem. Pat tie, kas mēģināja noklusēt, noniecināt, mazināt padomju zinātnieku varoņdarba nozīmi, sirds dziļumos kaunējās; šķiet, lepnums, ko izjūt jebkura cilvēciska būtne par cilvēkiem, par viņu prātu, par viņu drosmi, neļāva uzreiz ķerties pie dezinformēšanas, pie
kuras tik ļoti pieraduši buržuāziskie žurnālisti. Apmulsums — ar šādu vārdu vislabāk varēja raksturot stāvokli, kas valdīja monopoliem tuvo laikrakstu un žurnālu redakcijās. «Pirmais mākslīgais pavadonis bija apžilbinošs kā zibens, tagad visa debess laistās burvīgā mirdzumā, tas nav noslēpjams…» ar rūgtumu rakstīja kāda franču avīze. Nevar ne noklusēt, ne apmelot — tāds bija secinājums. Tomēr buržuāziskā prese drīz «attapās no izbailēm». Taču, lai cik sīki bija pētījumi, kuru autori centās apšaubīt eksperimenta zinātnisko un praktisko nozīmi, norisinājās kaut kas diezgan dīvains: rakstus uzmanīgi lasīja, lasīja vairākkārt, bet cilvēki vispirms centās izprast patiesi notiekošā brīnišķīgo jēgu. Ļaunuma pilnajai čukstēšanai gandrīz neviens nepievērsa uzmanību, «atspēkošanas» mēģinājumus uzņēma ar smiekliem, kas vēl jo dzēlīgāki bija tāpēc, ka daudzas mazāk atkarīgas avīzes, bīdamās galīgi atbaidīt savus lasītājus, sāka ievietot neskaitāmas karikatūras un jocīgus stāstus. Atceros zīmējumu, kurā bija tēlots strauss, kas pabāzis galvu zem spārna. Raķetei līdzīgs lauva ar kakla siksnu, kurš zīmēts kā pavadonis paātrinātājs, lēkšiem skrien pie strausa. Ar vienas kājas pirkstiem strauss satvēris avīzi un pūlas tajā kaut ko saburtot. «Vai tiešām nav labākas nodarbošanās nekā lasīt «Daily Herald»?» iespiests zem zīmējuma. «Es apgalvoju, ka virves vispār neeksistē!» sāka skumīgs vīrelis, kuru kāda cita zīmējuma autors jau uzrāvis virvē pie karātavām. Humora cienītāju vērīgā acs lieliski saskatīja, ka skumīgais vīrelis gauži līdzīgs loti lielas laikrakstu sabiedrības vadītājam. Šādos apstākļos bija vajadzīgi jauni paņēmieni, jaunas krāpšanas un iebiedēšanas metodes, un tās radās drīz jo drīz.
Melu kampaņu pirmais uzsāka okultistu biedrību preses orgāns «Jaunā Pasaule».
«Loks noslēdzies,» vēstīja šis žurnāls, «laiku saistība sairusi, tuvojas lieli pārbaudījumi. Zinātnes attīstības gaita sagrāvusi racionālistu un reālistu izdomas. Cik nožēlojami ir mūsu nelabvēļu pūliņi pilnīgi un galīgi noliegt pat iespēju, ka no viņpasaules var ierasties bezmie- sīgi, bet materiāli gari! Mēs pilnīgi atbalstām tiekšanos izprast par «neko» dēvētā noslēpumu.
Pēc mūsu izcilā speciālista doktora Gustava Spela
domām, mēģinājums vispār izdarīts pareizi, taču neievērojot Urāna opozīciju attieksmē pret Merkūriju. Sinī gadījumā nedziestošas gaismas pilnais logs debess sfērā nav nekas cits kā sablīvēts, paātrināts un fosforizējošs garu pulks, kurā galvenokārt ietilpst sieviešu dzimuma personas .. . Bet, kā saka doktors Spēts, eksperiments izdarīts pārāk vēlu. Viņa izsauktais feldmaršala Rommela gars nevis, kā parasti, sniedzis plašus komentārus par jaunākajiem uzskatiem atomu laikmeta stratēģijā un taktikā, bet tikai čukstējis: «Degšana, degšana, degšana . . . Cilvēki, sargieties traucēt noslēpumaino neko . . .»»
«Avārija, kas piemeklējusi laboratoriju Padomju Savienībā,» rakstīja franču avīze «Vie», «ir garīgās izlaidības un pašpārliecinātības sekas. Mēs nevaram noliegt, ka daži sasniegumi zvaigžņu pasaules evolūcijas sfērā tiešām demonstrēti visas pasaules acu priekšā, tomēr spīguļojošais ziemsvētku eglītes izrotājums, kas dīvainā neatlaidībā riņķo ap zemeslodi, nekā svarīga vēl nepierāda. Secinājumi no tā. ka šis spīgulis pastāv, it īpaši secinājumi, ka cilvēku zināšanām nav robežu, cenšanās balstīt uz tā kaut kādus pierādījumus par cilvēces pastāvēšanu uz mūžu mūžiem ir vismaz tikpat nepamatota kā cilvēces nākotnes pareģošana pēc kafijas biezumiem. Plānajam mirdzošo punktiņu spietam var būt visdažādākais raksturs. Tie var būt uzliesmojoši kosmiskie putekļi, ko ietvēris speciāli konstruēts pavadonis; tas var būt arī mākslīgs veidojums, kurš modelē zvaigžņu kopas attīstības patieso ainu gluži tāpat, kā ar ūdens lāsēm, kas cita citu aprij, skolniekiem tiek ilustrētas mikroorganismu dzīvības norises. Tomēr ikviens modelis ir tikai aptuvens, dod tikai rupju īstenības atainojumu. Mākslīgais vien mēr ir un paliek tikai mākslīgs; var teikt, ka multiplikācijas filma, kurā rādīts, kā dievs rada Ādamu un Ievu, ne būt nav sliktāks pierādījums kā padomju fiziķu mēģinājumi …»
«Mēs prasām pārtraukt neprātīgo eksperimentu!» šāds virsraksts rēgojās ļoti lielā avīzē, kas pārstāvēja Volstrita finansu magnātu intereses. «Astronomija — klusuma un pārdomu cienītāju zinātne, priesteru un ērmīgu astrologu zinātne, nekaitīgu, pārdomās iegrimušu zinātnieku sfēra — padomju zinātnieku rokās pārvēršas par kaut
ko tādu, kas piesātināts ar vāji slēptu agresivitāti. Tāpat kā pirmajā mākslīgajā Zemes pavadonī mēs saskatījām starpkontinentālo raķešu ēnu, tāpat arī šajā šķietami nevainīgajā eksperimentā skaidri saskatāmi draudi. Arī tad, ja mēs pilnīgi ticētu jaunākajam ziņojumam, kas apbrīnojamo dabas parādību, kuru pirmie atklājuši divi amerikāņu hidrologi Džonss un Datons, dēvē par padomju zinātnieku grupas sasniegumu, — arī tad, ja mēs ticētu visiem Padomju Savienības Telegrāfa aģentūras ziņojumā minētajiem apgalvojumiem, — arī tad nevar neiesaukties: «Mūsu miera labad pārtrauciet neprātīgo eksperimentu!» Bailes — lūk, ko iedveš šis paziņojums katram, kas to vērīgi lasījis. Visi zemeslodes iedzīvotāji pilnīgi atklāti tiek brīdināti nekādā ziņā neietekmēt padomju jauno mākslīgo Zemes pavadoni. Mūs brīdina, ka nevēlama radiosignāla raidīšana varot beigties ar katastrofu. Šodien cilvēci uzaicina klusēt, šodien cilvēcei bezspēcīgi jānoraugās uz šo «kaut ko», kas radies no «nekā»! Bet rītdien? Rītdien šis kaut kas diktēs savu gribu mums . . . Protams, šī griba ne ar ko neatšķirsies no to vīru gribas, kuri radījuši šo pavadoni. Šodien mums saka: «Sargieties darīt to. kas nepatīk mūsu pavadonim!» Rītdien mums teiks: «Dariet tikai to, kas patīk mums! . ..»
Pat ja mēs atzītu, ka mēģinājuma rezultātā radies kaut kas tāds, ko cilvēki pagaidām nespēj pieveikt, vai tad projekta autori nav tie, kuriem pienākums visu atkal savest normālā kārtībā? Vai tad zooloģiskā dārza īpašniekam nav pienākums, pat riskējot ar savu dzīvību, notvert un atkal ieslodzīt krātiņā plēsīgu zvēru, kas nejauši izkļuvis brīvībā? «Pārtraukt!» tāda ir mūsu prasība.»