Tanī pašā dienā padomju un ārzemju korespondentiem tika sarīkota preses konference, kurā Topanovs padomju valdības uzdevumā sniedza sensacionālu paziņojumu.
— Cienījamie padomju un ārzemju preses pārstāvji, — sacīja Topanovs, — jautājums par padomju pavadoni paātrinātāju ir daudz sarežģītāks, nekā tas šķiet. Pēc mūsu pārliecības, pavadonis spēj atvairīt jebkuru uzbrukumu, kas apdraud tā eksistenci, vienalga, kādus līdzekļus izmantotu tie, kuri censtos pavadoni sagraut. Sis pavadonis nav iznicināms!
Saskaņā ar datiem, kas gūti ilgstošā izmeklēšanā, nav izslēgta iespēja, ka ap tiem miljardiem zvaigžņu, kas piepilda pavadoņa paātrinātāja iekšējo telpu, eksistē saprātīgas, dzīvas būtnes. Jā, saprātīgas, dzīvas būtnes krāšņā jo krāšņā plaukumā, tāpēc ka mākslīgā galaktika ir vecāka ne vien salīdzinājumā ar mūsu Zemi, bet arī salīdzinājumā ar visu mūsu Galaktiku.
Ļoti iespējams, ka saprātīgās būtnes, kuras dzīvo uz šīm mikroskopiskajām planētām, fiziski ir citādas nekā mēs, cilvēki, bet, ja hipotēzi uzskatām par pareizu, tad viss tūlīt kļūst izskaidrojams. Pirms miljoniem savu gadu, rēķinot pēc viņu laika, šīs būtnes sākumā izplatījušās starpzvaigžņu telpā un vēlāk, šķiet, apvienojušas savus pūliņus. Nav šaubu, ka šīs būtnes zina nesalīdzināmi sva rīgākas dabas likumības nekā mēs, un līmenis, kādā šo brīd vēl atrodas Zenļes zinātne un tehnika, nemaz nav salīdzināms ar šo būtņu varenību. Ikviens, kas uzmanīgi vērojis zinātnes attīstību divdesmitajā gadsimtā, skaidri redz, ka visu nozaru zinātnes attīstās arvien straujākā tempā. Simt gados cilvēce nosoļojusi savā attīstības ceļā no tvaika līdz spēcīgām elektriskām mašīnām un atomstacijām, visās pasaules valstīs enerģiski veic darbus kodola termisko reakciju apgūšanā. Jums visiem zināms, ka cilvēks, kurš pirmais saskaldīja atomu — es te runāju par Rezefordu, — domāja, ka atomenerģiju praktiski sāks izmantot apmēram 2000. gadā. Tomēr visiem zināms, ka jau 1945. gadā eksplodēja pirmā atombumba un 1954. gadā sāka dot strāvu pirmā atomelektrostacija.
Attīstības temps arvien straujāks kļūst arī mūsu dienās. Cilvēce jau izgājusi kosmosā, tiek radīti desmiti un simti mākslīgo Zemes, Saules un planētu pavadoņu. Nav nekādu iespēju paredzēt, cik liela un dižena būs cilvēces vara kaut vai pēc desmit tūkstošiem gadu, bet šinī gadījumā mums jārunā par miljardiem gadu! Šoreiz mums jāņem vērā ne vien kādas atsevišķas planētas cilvēces spēks un varenība, bet daudzu jo daudzu miljonu planētu apvienotas, brīvas cilvēces spēks un varenība. Man un maniem biedriem, kas esam izpētījuši visus materiālus
sakarā ar šā pavadoņa palaišanu un novērošanu, ir pilnīgi skaidrs, ka jau pats mēģinājums iznīcināt veselu pasauli, ko apdzīvo dzīvas un saprātīgas būtnes, ir neģēlība, ir noziegums pret cilvēcību.
Vienīgais, kas man šobrīd ļauj mierīgi raudzīties nākotnē, ir tas, ka no mākslīgās galaktikas viedokļa mūsu Zeme ir parasta planēta ar visai zemu zinātnes un tehnikas līmeni un mēs nespējam viņus apdraudēt. Mums jānosoļo garš un slavens cīņu un darba ceļš, iekām spēsim izveidot apvienību ar kādām saprātīgām būtnēm, kuras dzimušas uz dažādām planētām. Mums viss vēl ir nākotnē — gan vissīvākās kaujas, gan visbrīnišķīgākās dziesmas. Mēs uzvarēsim, par to nav jāšaubās, bet es negribētu, lai cilvēki aptraipītu sevi ar apzinātu mēģinājumu iznīcināt veselu pasauli, veselu galaktiku … «Apstājieties, kungi, kamēr nav par vēlu, nerotaļājieties ar uguni!» tas man ir uzdots paziņot ar jūsu avīžu starpniecību.
— Topanova kungs, — aši iesaucās avīzes «Monde» priekšstāvis, — jūs nupat runājāt par to cilvēku drausmīgo atbildību, kuri var mēģināt iznīcināt šo mākslīgi radīto pasauli, un es esmu vienis prātis ar jums. Taču atļaujiet pievērsties Padomju telegrāfa aģentūras pirmajam paziņojumam. Tajā bija sacīts, ka jūsu laboratorijas darbiniekus katastrofa pārsteigusi tieši tanī mirklī, kad viņi mēģinājuši izārdīt lidojošā paātrinātāja konstrukciju. Mēs dzirdam te skaļus vārdus un aicinājumus būt humāniem. Bet kā tad jūs vērtējat savu mēģinājumu, jūs taču paši gribējāt iznīcināt šo mākslīgo pasauli?
-— Objektīvi vērtējot, šāds mēģinājums bija nepareizs, bet laboratorijas darbiniekiem, kā tas tagad pilnīgi precīzi noskaidrots, nav ne prātā nācis, ka ap šīm mikro- zvaigznēm iespējama dzīvība. Šķiet, viņi tik ļoti aizrāvušies ar neredzētā eksperimenta norisi, ka tūlīt pēc mākslīgo zvaigžņu dīgļu izveidošanas uzskatījuši eksperimentu par pabeigtu. Iespējams, viņi baidījušies, ka zvaigznes attīstīsies vēl tālāk.
— Nezināšana taču nav attaisnojums! — «United Press» korespondents piebilda. — Jūs brīdināt rietumu pasauli no grēcīgas rīcības, tomēr nenosodāt padomju zinātnieku analoģisku darbību.
— Labi, — Topanovs tūlīt atbildēja, — ja jūs runājat par grēkošanu un līdzīgām kategorijām, tad es jums atbildēšu tādā pašā garā … «Kungs piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara …» Šīs jaunās galaktikas radītāji bargi sodīti par savu pārsteidzību, par zināmu aprobežotību. Viņi vēl tagad ieslēgti kristāla kapenēs, kas vienā mirklī radušās katastrofas brīdī. Mēs atcerēsimies viņus ar godbijību, bet no viņu kļūdas mums visiem kaut kas jāsecina.
— Maksim Fjodorovič, — «Pravdas» pārstāvis griezās pie Topanova, — jūs runājāt par visu galaktikas saprātīgo būtņu iespējamo apvienošanos. Kādā veidā, pēc jūsu domām, var notikt šāda apvienošanās?
— Kaut vai fantastisko darbu autoru «lielā loka» veidā. Skaidrs, ka tā būs dažādo zvaigžņu apakšsistēmu, dažādo planētu brīvu un tiesībās vienlīdzīgu iedzīvotāju apvienība. Apvienība, balstoties uz kopīgiem jautājumiem, kuri var dziļi interesēt domājošas būtnes, tāpat kā kopīga ideoloģija un veicamie uzdevumi uz mūžu mūžiem apvienojuši visas sociālistiskās nometnes valstis.
— Topanova kungs! — skaļi iesaucās «New York Times» korespondente. — Topanova kungs, jūs laikam domājat, ka šie miniatūrie cilvēciņi, kas nodzīvojuši miljardiem gadu, nezinās nekā labāka, kā apvienoties uz komunisma principiem?
— Jā, es tā domāju. (Zālē liels troksnis.) Kungi, neuztraucieties, neuztraucieties! Domāju, tāpēc, ka komunisma pasaules uzskats, Komunistiskās partijas ideoloģija ir vienīgais pareizais un vienīgais praktiski lietderīgais visas filozofijas attīstības rezultāts. Atzīstu par vajadzīgu paziņot, ka eksperiments, kurš izpaudās norobežotas telpas radīšanā ar citādu laika ritējumu nekā pie mums, guvis panākumus ievērojamā mērā tāpēc, ka notikusi sistemātiska un apzināta dialektiskā materiālisma filozofijas ieviešana dabas zinātnē.
— Topanova kungs (jautā žurnāla «Seventeen» kores pondents), jūsu paziņojums stāvokli padara pavisam citādu. Ja jūs domājat, ka mākslīgā pasaule tiešām dzīvo pēc komunistu ideoloģijas, tad tas ir briesmīgi! Vienīgā cerība, ka šoreiz jūs ne visai veiksmīgi esat izmantojuši savu mācību un esat kļūdījušies.
-- Briesmīgi? Kāpēc?
— Es teicu — briesmīgi! Ko lai izjūt daudzi, "ļoti daudzi pilsoņi valstīs, kurās valda pasaules uzskats, kas atzīts par pareizu rietumu pasaulē, ja šie pilsoņi uzzinās, ka virs viņu galvām riņķo miriādi komunistu? Tas tiešām ir briesmīgi, kaut arī viņi nav saredzami un ir ieslēgti brīnumainā apvalkā, no kura, es ceru, viņi ārā neizkļūs.
— Tomēr nesaprotu: kāpēc mums no tā jābaidās? — Topanovs jautāja.
— Topanova kungs, nevis jums, bet mums. (Rosība, smiekli.) Vajag tikai mirkli pieļaut, ka tas viss ir patiesība, ka mikroskopisko cilvēciņu cilts, kas daudz daudz spēcīgāka nekā mēs, jebkurā brīdī var iejaukties mūsu Zemes darīšanās …
— Atļaujos izteikt jums pretjautājumu: kādā nolūkā iejaukties?
— Kaut vai tādēļ, lai ieviestu komunismu uz visas mūsu planētas …
— Varat gulēt mierīgi, pavisam mierīgi. Jūsu valstī komunisms nenovēršami būs arī bez iejaukšanās no ārie nes. Jūsu pašu valsts komunisti to sasniegs drošāk, labāk un drīzāk nekā jebkurš cits.
— Topanova kungs (jautā «Daili) Mirror» korespon dents), sakarā ar mana kolēģa aizrādījumu lūdzu paskaidrot, kādas ir jūsu domas par to, ka ārējā pasaulē, precīzāk runājot, uz mūsu Zemes, var ierasties šīs mikro- pasaules pārstāvji. Vai tiešām viņi uz visiem laikiem ieslēgti šajā paātrinātāja ritenī vai arī var izkļūt no tā?
— Bez šaubām, spēj izkļūt, tas man ir pilnīgi skaidrs! (Vispārējs satraukums.)
— Un viņi ir tādi mazi cilvēciņi? («New York Times» korespondentes Elizabetes Džarelas jautājums.) Viņi ielī dīs visur kur! . .. Ak dievs, viņi var ielīst man ausī! . . .
— Un uzzināt, ko domājat, kad jūs strostē šefs! (Zāle smiekli.) Neuztraucieties, Džarelas kundze, ja viņiem izdosies izkļūt ārpus savas pasaules robežām, viņi tūlīt pārvērtīsies par būtnēm, kas pēc lieluma līdzināsies man un jums. Tiešām, tie apmēri, tie tilpumi, kādus aizņem atomi un molekulas viņu pasaulē, var eksistēt tikai zināmā, mākslīgi radītā telpas daļā. Iekļūšanai mūsu pasaulē jābūt saistītai ar visu apmēru atbilstošu palielināšanos.
Jo ļaunāk! («U. S. News World Report» korespondents.) Jo ļaunāk! Tad jau šie briesmīgie saprāta un neticības radījumi kolonizēs Zemi. (Zālē troksnis.) Viņi ieradīsies pie mums un nodibinās savu kārtību! Viņi padarīs mūs par vergiem!
Komunisms nenodarbojas ne ar verdzības ieviešanu, ne ar kolonizāciju, ar to ir nodarbojušies un nodarbojas kapitālisti.
— Topanova kungs, tad lai dievs dod, ka tur tiešām butu komunisms (atkal iDailg Mirror» korespondents), kaut gan tas ir vienādojums ar pārāk daudziem nezināmiem. Tomēr es gribu jautāt kaut ko būtisku. Ja jau šeit tik daudzas reizes sākušās valodas par ideoloģiskiem jautājumiem, tad lai man atļauts uzzināt: vai fakts, ka veselu pasauli radījis viens cilvēks vai darbinieku grupa, nav pretrunā absolūtajam radīšanas akta noliegumam, uz kura taču pamatota ateistiskā reliģijas kritika? Citiem vārdiem, — ja cilvēks, kā jūs apgalvojat, radījis veselu pasauli, vai tad mūsu pasaule nav kādas dievības radīta?
— Es personīgi pazinu biedru Aleksejevu, viņš vadīja zinātnieku grupu, kuri veica šo slaveno zinātnes varoņdarbu. Varu jums apliecināt, ka Aleksejevs bija visparastākais cilvēks, kurš kopā ar savu tautu pārcietis gan likstas, gan veicis varoņdarbus. Skolnieks, students, pēc tam karavīrs, tad atkal students; mācījies, karojis, mab dījies, ja kaut ko nav sapratis. Visparastākais cilvēks. Ja viņam izdevies atklāt kaut ko diženu, tad tikai tāpēc, ka viņš balstījās uz visas mūsu Zemes cilvēces gadsimtiem uzkrāto kultūras mantojumu. Jā, šai zinātnieku grupai ir izdevies izdarīt apbrīnojamu eksperimentu, apbrīnojamu mēģinājumu, kas novedis pie veselas pasaules rašanās, kurā turklāt, kā redzams, ir dzīvas būtnes. Bet vai tad mēs, komunisti, kādreiz esam šaubījušies, ka cilvēka prāta spēks ir bezgalīgs? Esmu pārliecināts — mūsu bērni, mūsu mazbērni risinās vēl brīnišķīgākas problēmas. Šie vēl ir tikai ziedi, augļi būs vēlāk. (Zālē troksnis.) Ja mēs nerotaļājamies ar skaļiem vārdiem par «dievišķīgo aktu» un līdzīgiem appelējušiem jēdzieniem un frāzēm, tad paveiktais atklājums ir pilnīgi saprotams un ar laiku kļūs parasts un pieejams, kā šobrīd parasta un pieejama ir kļuvusi, teiksim, uguns iegūšana. Jūsu šķiltaviņas, Antonij Blu kungs, ar kurām jūs visu laiku rotaļājaties, laikam gan jums sagādātu dievišķu varu pār veselu seno neandertāliešu cilti … Protams, dažs labs var sākt domāt, — ja jau modernā zinātne atzīst kaut ko līdzīgu «radīšanas aktam», vai tad nav jau jāatzīst, ka iespējama zinātnes izlīgšana ar reliģiju, un jāpamēģina attēlot mūsu pasauli kā zināma dievišķa saprāta, dievišķu visur esošu roku darbības rezultātu? Kungi, šādu secinājumu neapšaubāmi izdarīs mūsu idejiskie pretinieki, bet tas nebūs nekas jauns, nebūs nekas negaidīts. Sāds secinājums jau izdarīts attieksmē uz visu cilvēces kultūras progresīvo kustību. (Zālē troksnis.) Mēs no tā nebaidāmies. Mēs zinām, ka ikviens patiess zinātnes sasniegums vienmēr kādu laiku kļūst par ideālistisku sagrozījumu objektu un atjauninātā reliģiskā tumsonība ikvienā izdevīgā reizē rīkojusi materiālismam bēres. Tiklīdz konstatēja elementāro daļiņu pārvēršanos elektromagnētiskā izstarojumā, tūlīt sākās valodas par matērijas anihilāciju, par matē rijas iznīcināmību; relativitātes teorija radīja spriedelējumus, ka visums izveidojies no kaut kāda «vispasaules atoma», kas spējīgs paplašināties . . . Modernajā zinātnē nav neviena liela atklājuma, kas nebūtu izmantots reak cijas nolūku labā, tumsonības labā, reliģijas labā. Bet kas gan teiks: «Ak jaunos zinātnes atklājumus izmanto pret materiālismu? Tad jau vajag apstādināt zinātnes progresīvo attīstību, nevajag izdarīt atklājumus!» Ceru, ka tik smieklīgu secinājumu neviens negribēs izdarīt. Kungi, mēs pacietīgi, neatlaidīgi un bezbailīgi aizstāvēsim jebkuru jaunu atklājumu, izklāstot tā filozofisko nozīmi no marksisma viedokļa. Un ir jau arī ko aizstāvēt! Mēs sintezējam, kaut arī nelielos daudzumos, olbaltumu — dzīvības nesēju. Bez sevišķiem izdevumiem mēs iegūsim ēdamo eļļu no dažām aļģu sugām, — un vai te nav jāat ceras bībelē minētās piecas maizes, ar kurām paēdināta vesela tauta? Vai tad atomsprādzieni kosmiskajā telpā, kuri gūst enerģiju no saules reakcijām, nav jaunas zvaig znes «radīšanas akts»?!
Jā, cilvēki gūst patiesi dievišķu varu pār dabas spēkiem, bet gūst vienīgi ar zināšanām. Vēl vairāk — nākotnē cilvēku vara pār dabas spēkiem būs iedarbīgāka, elastīgāka, precīzāka, diženāka nekā mistiskā vara, ko mācītāji piedēvē ikvienai dievībai, ikvienai reliģijai. Cilvēce jau tagad sasnieguši visu to, ko «pareģojušas» reliģiskās leģendas. Apokrifu «dzelzs putnus» pat ticīgie lidošanas prasmes ziņā vērtē zemāk nekā reaktīvās lidmašīnas, bet kā gan pasmīnētu pagājušā kara veterāns, pat tad, ja viņš ticētu dievam, dzirdot, ka garīdznieks mēģina viņu iebiedēt ar «ugunīgām bultām», un kā lai veterāns nesmaida, ja ir jau bijusi Volgograda! Šeit mēs runājam par to, ka Aleksejevs «radījis veselu pasauli», bet, ja ieskatāmies dziļāk, tad no kaut kā «dievišķa» te nav ne vēsts. Mēs, cilvēki, esam tikai radījuši tādus pašus apstākļus, kādos bezgala varenie dabas spēki katru stundu, katru mirkli rada pasauli mums visapkārt. Šie spēki guvuši pielikšanas punktu, raduši izeju, un, kad jau pastāvēja visi nosacījumi, lai sāktos kāds notikums vai process, tad notikums nevarēja nesākties, process nevarēja nesākties, vienalga, vai runa ir par revolūciju vai zinātnisku atklājumu. Bieži vien nav nemaz vajadzīgs zināt visus procesa sīkumus, detaļas, tāpat kā zemniekam nav vajadzīgs zināt visu ļoti sarežģīto bioķīmisko un foto ķīmisko reakciju kompleksu, kas norit dīgstošajā graudā, zaļajā lapā, briestošajā vārpā. Zeme un ūdens, gaiss un saule •— lūk, kas vajadzīgs auga attīstībai un augšanai, un mūsu senči pirms tūkstošiem gadu iepazinuši šo pro cesu, kas pēc sava satura ir neizsīkstošs.
Kungi, samierināsimies ar to, ka mākslīgā mikrogalak- tika sava īpašā — izolētā stāvokļa dēļ ir krietni vien atšķirīga no parastajām galaktikām. Tās attīstība norit pēc tās iekšējiem likumiem, un mēs esam absolūti bezspēcīgi kaut kādā veidā ietekmēt saprātīgās, dzīvās būtnes.
— Bet iespējams ir pretējais!
— Jā, ir iespējams, ja daži darboņi, kuri būtu nolēmuši izjaukt šo eksperimentu, kas zinātnei tik svarīgs, uzdrošināsies kaut ko pasākt, -— esmu pārliecināts, ka tad sekos drīza un skarba atbilde.
— Pēc jūsu domām, šinī atbildē nebūs ne vēsts no humānisma? («New York Times» korespondentes jautājums.)
— Vai tad tas nebūs humāni, ja tiks iznīcināti daži pašpārliecināti stulbeņi tobrīd, kad runa ir par veselas pasaules glābšanu? Komunisms nebūt nepropagandē, ka ļaunumam nedrīkst pretoties ar varu. Kad fašisms draudēja noslīcināt asins plūdos visu pasauli, daudzi no mums un arī no jums cēlās sargāt savu brīvību un dzīvību un vērsās pret Maidanekas un Osvencimas ierīkotājiem ar lielgabaliem, bet nevis ar pamācošām runām, kuru jau tā bija pārāk daudz. Bet, ja runājam par humānismu, tad komunisms ir humānisma augstākā pakāpe. Atvainojiet, ka man atkal jums jāklāsta politiskas ābeces patiesības: tikai komunismā, tas ir, pilnīgi iznīcinot privātīpašumu, kas rada cilvēka pašatsvešināšanos, kas bieži vien aizēno cilvēku, bieži vien cilvēciskumu aizstāj ar aprēķinu, -— tikai komunismā cilvēks kļūs patiesi cilvēcisks. Bet tas, kungi, nozīmē tikai vienu: cilvēks kļūst iespējami cilvēcisks, tas ir, dzīvo visu cilvēku laimei, bet nevis sava maka labad . ..
Kungi, preses konferencei paredzētais laiks ir apritējis, jūs gaida tālruņi.