Pēc brīža troksnis pamazām norima, līdz iestājās nāves klusums, un Alise bažīgi pacēla galvu. Tuvumā neviena nemanīja, un sākumā viņa nodomāja, ka droši vien sapņojusi gan par Lauvu un Vienradzi, gan par abiem dīvainajiem Karaļa vēstnešiem, bet tad zemē pie kājām viņa ieraudzīja šķīvi, uz kura bija mēģinājusi sagriezt plūmju torti.
— Tomēr tas nav bijis sapnis, — viņa pie sevis sprieda, — ja vien… ja vien mēs visi neesam daļa no viena un tā paša sapņa. Es vienīgi ceru, ka tas ir mans sapnis, nevis Melno Karaļa sapnis! Es negribu darboties svešos sapņos! — Alise gražīgi runājās. — Visprātīgāk būs, ja es iešu
un uzmodināšu Karali, tad paskatīsimies, kas notiks!
Sajā brīdī Alises prātojumu pārtrauca skaļš sauciens: «Hei! Hei! Salis!» — un viņa ieraudzīja, ka melno zirdziņš ar melnās bruņās tērptu jātnieku, kas vicina milzīgu vāli, auļo uz viņas pusi. Kolīdz viņi nonāca pie Alises, zirdziņš pēkšņi apstājās.
— Tu esi mana gūstekne! — iekliedzās jātnieks un kūleniski nokrita no zirga.
Pārbiedētā Alise šobrīd bija vairāk noraizējusies par jātnieku nekā par sevi un bažīgi vēroja, kā jātnieks ieremšas atkal seglos. Kolīdz viņš tika zirgam mugurā, viņš atkal sauca: «Tu esi mana…» — bet acumirklī atskanēja kāda cita ba Īss *
— Hei! Hei! šahs!
Alise izbrīnījusies skatījās, no kuras puses tuvojas jauns ienaidnieks. Šoreiz tas bija balto zirdziņš ar jātnieku. Tas piejāja pie Alises un tūlīt kūleniski nokrita zemē tieši tāpat kā pirmais jātnieks, tad arī viņš ieremsās atpakaļ seglos.
-Kādu laiciņu abi zirdziņi rāmi stāvēja un jātnieki klusēdami viens otru pētīja. Alise samulsusi lūkojās te uz vienu, te uz otru.
— Viņa ir mana gūstekne! — melno zirdziņa jātnieks beidzot sacīja.
— Jā, bet tad ierados es un viņu atbrīvoju! — iesaucās balto zirdziņa jātnieks.
— Ja tā, mums par viņu jācīnās! — teica melno zirdziņa jātnieks un, paņēmis bruņucepuri (kas karājās pie segliem un bija līdzīga zirga galvai), uzlika sev galvā.
— Es ceru, ka jūs ievērosit cīņas noteikumus, — balto zirdziņa jātnieks piezīmēja, arī uzlikdams bruņucepuri.
— Es to vienmēr daru, — atsaucās melno zirdziņa jātnieks, un viņi abi metās viens otram virsū ar tādu nešpetnumu, ka Alise aizslēpās aiz koka, lai kāds belziens netrāpītu arī viņai.
— Interesanti, kādi gan ir šie cīņas noteikumi, — Alise pie sevis sacīja, bailīgi vērodama cīnītājus no savas paslēptuves. — Viens likums laikam varētu būt tāds: ja viens jātnieks sit otram jātniekam, otrais nokrīt zemē, bet, ja pirmais netrāpa, tad nokrīt zemē pats; otrs likums laikam ir tāds: vāles jātur padusē un jāpiespiež ar rokām pie krūtīm, kā to dara lelles leļļu teātrī. Un ar
kādu troksni viņi krīt zemē! Liekas, it kā visi kamīna piederumi gāztos pret kamīna režģi! Un cik nekustīgi stāv zirgi! Gluži kā galdi, kamēr jātnieki kāpj seglos un krīt zemē.
Vēl viens cīņas likums, kuru Alise nebija pamanījusi, šķiet, varēja būt šāds: cīnītāji vienmēr krita zemē uz galvas; cīņa tā arī beidzās, ka abi nokrita zemē uz galvas viens otram līdzās. Kad viņi piecēlās, viņi paspieda viens otram roku, un melno zirdziņš ar jātnieku aizauļoja prom.
— Tā bija cildena uzvara, vai ne? — teica Balto zirdziņa jātnieks, pienākdams pie Alises.
— Es nezinu, — Alise šaubīdamās atbildēja.
— Es negribu būt gūstekne. Es gribu būt karaliene.
— Jūs būsit, kad šķērsosit nākamo strautiņu! — Balto jātnieks atteica. — Es jūs sveiku un veselu izvedīšu mežam cauri, bet tad man diemžēl būs jāatgriežas atpakaļ. Tas ir mans pēdējais gājiens.
— Esmu jums ļoti pateicīga, — Alise sacīja.
— Vai drīkstu palīdzēt jums noņemt bruņu- ! cepuri?
Acīmredzot noņemt bruņucepuri pašam nebija Jātnieka spēkos, bet Alisei pēc ilgām pūlēm tomēr izdevās viņa galvu izkratīt no tās laukā.
— Uzreiz kļuva vieglāk elpot, — Jātnieks teica, abām plaukstām atglauzdams atpakaļ savēlušos matus un pavērsdams pret Alisi laipno seju ar lielajām, piemīlīgajām acīm. Alise nodomāja, ka nekad mūžā nav redzējusi tik savdabu kareivi.
Viņš bija tērpies dzelzs bruņu tērpā, kas viņam nepavisam nepiegulēja, un uz muguras viņam karājās neliela, otrādi apgriezta koka kastīte ar vāku vaļā. Alise ziņkārīgi aplūkoja to.
— Es redzu, jums patīk mana mazā kastīte, — \ Jātnieks draudzīgi teica. — Tas ir mans izgudrojums; tur var glabāt drēbes un sviestmaizes. Es, redzat, to nēsāju otrādi apgrieztu, lai lietus netiek iekšā.
— Bet tad mantas birst laukā, — Alise pieklājīgi teica. — Vai jūs zināt, ka vāks ir vaļā?
— To es nezināju, — Jātnieks sacīja, un viņa sejā jautās skumjas. — Nu visas mantas būs izkritušas. Un nēsāt tukšu kastīti nav nekādas jēgas. — Runādams viņš atraisīja kasti un grasījās to mest krūmos, bet tad, šķiet, viņam iešāvās prātā kāda doma, un viņš rūpīgi pakāra kasti kokā. — Vai jūs varat uzminēt, kāpēc es tā daru? — viņš jautāja Alisei.
Alise papurināja galvu.
— Varbūt bites tur ierīko sev stropu, un tad' man būs medus.
— Bet jums taču kaut kas līdzīgs bišu stropam jau ir piestiprināts pie segliem, — Alise sacīja.
— Jā, strops ir ļoti labs, — Jātnieks neapmierināts teica, — viens no vislabākajiem. Bet vēl neviena bite pat tuvumā nav rādījusies. Stropam blakus esmu pakāris peļu slazdu. Varbūt tas atbaida bites… bet varbūt bites atbaida peles, es nekādi netieku gudrs.
— Kāpēc gan jums vajadzīgs peļu slazds? — Alise jautāja. — Neiedomājami, ka uz zirga muguras varētu dzīvot peles.
— Laikam gan ne, — Jātnieks atteica, — bet, ja nu tās tomēr uzrāpjas augšā, es negribētu, ka tās skraida man apkārt.
— Zināt, — viņš pēc laiciņa turpināja, — labi, ja pret visu var nodrošināties. Tieši šī iemesla dēļ manam zirgam uzliktas kāju sprādzes.
— Bet kāpēc? — Alise ziņkārīgi jautāja.
— Lai aizsargātu to no haizivju kodieniem, — Jātnieks atbildēja. — Tas ir mans izgudrojums! Bet tagad palīdziet man ietikt seglos. Es pavadīšu jūs mežam cauri… Kas tas ir par šķīvi?
— Uz tā bija plūmju torte, — Alise paskaidroja.
— Paņemsim to līdzi. Tas var noderēt, ja mēs kaut kur atrodam plūmju torti, — Jātnieks priecājās. — Palīdziet man iebāzt to somā!
Viņi noņēmās ilgu laiku, kaut arī Alise ļoti rūpīgi turēja somu atvērtu, bet Jātnieks bija tik ļoti neizdarīgs, ka pirmās divas vai trīs reizes, liekot šķīvi somā, viņš iekrita tajā pats.
— Tik tikko izdevās iedabūt iekšā, jo, redzat, tur ir tik daudz svečturu, — viņš sacīja, kad beidzot šķīvis bija somā.
Viņš piesēja somu pie segliem, pie kuriem jau karājās gan burkānu saišķi, gan ogļu knaibles, gan dažnedažādas citas mantas.
— Es ceru, ka jūsu mati labi turas uz galvas? — Jātnieks noprasīja Alisei, kad viņi devās pēļa.
— Kā jau visiem cilvēkiem, — Alise smaidīdama atteica.
— Tas nozīmē, ka pietiekami stipri, — viņš noraizējies teica. — Jo, zināt, te ir ļoti spēcīgs vējš. Tik spēcīgs, ka matus rauj no galvas vai nost.
— Vai jūs neesat kaut ko izgudrojis, lai pasargātu matus no aizpūšanas? — Alise pavaicāja.
— Vēl ne, — Jātnieks sacīja, — bet man ir plāns, kā pasargāt matus no izkrišanas.
— Es ļoti gribētu zināt, kāds tas ir.
— Vispirms stāvus jāiesprauž mietiņš, — Jātnieks stāstīja, — pēc tam pie mietiņa jāpiestiprina mati, tāpat kā. pie mietiņa piesien augļu
koku. Mati, raug, krīt tāpēc, ka tie nokarājas uz leju, uz augšu, kā zināms, nekas nekrīt. Šis plāns ir mans izgudrojums. Jūs varat to izmēģināt, ja vēlaties.
«Tas nav sevišķi parocīgs izgudrojums,» Alise klusībā nosprieda un kādu brīdi gāja, apsvērdama dzirdēto un laiku pa laikam apstādamās, lai palīdzētu tikt zirgā nelaimīgajam Jātniekam, kas nebija nekāds izcils jāšanas meistars.
Kad vien zirgs apstājās (un tas notika itin bieži), Jātnieks krita zemē zirgam priekšā, bet, kad zirgs atkal sāka iet (tas parasti notika loti pēkšņi), Jātnieks krita zemē zirgam aizmugurē. Ja neskaita šīs kļūmes, viņš turējās seglos gluži apmierinoši, jāpiebilst gan, ka viņam vēl bija paradums šad tad velties uz vieniem vai otriem sāniem; tā kā viņš visbiežāk krita uz to pusi, kurā gāja Alise, viņa drīz vien secināja, ka visdrošāk ir iet tālāk no zirga sāniem.
— Man liekas — jums nav bijusi iespēja nodarboties ar jāšanu, — Alise atļāvās piezīmēt, palīdzēdama Jātniekam tikt atpakaļ seglos pēc piektā kritiena.
Alises piezīme Jātnieku ļoti pārsteidza, un viņš izskatījās mazlietiņ aizskarts.
— Kas jūs vedina uz tādām domām? — viņš jautāja, remsdamies seglos un ar vienu roku turēdamies aiz Alises matiem, lai nepārkristu zirgam otrā pusē.
— Tāpēc, ka cilvēki, kuriem bijusi iespēja nodarboties ar jāšanu, tik bieži nekrīt.
— Man bijis daudz iespēju, — Jātnieks skumji atteica, — daudz iespēju!
' Alise neko prātīgāku nevarēja izdomāt kā vienīgi pasacīt: «Patiešām?» — bet viņa teica to sirsnīgā balsī. Pēc šī starpgadījuma kādu gabalu viņi gāja klusēdami — Jātnieks, pievēris plakstus, kaut ko klusi skaitīja pie sevis, Alise norūpējusies vēroja, ka tik viņš atkal nekrīt.
— Tā ir liela māksla, — Jātnieks pēkšņi sacīja skaļā balsī, pacēlis gaisā labo roku, — noturēt…
Runātājs apklusa tikpat pēkšņi, cik pēkšņi ierunājās, un smagi novēlās ar galvu lejā tieši uz celiņa, pa kuru gāja Alise. Šoreiz viņa bija pa īstam nobijusies un, palīdzēdama neveiksminiekam tikt uz kājām, noraizējusies sacīja:
— Es ceru, ka nekas nav lauzts.
— Par sīkumiem nerunāsim, — Jātnieks atteica, it kā pāris lauztu kaulu viņam būtu tīrais nieks. — Tā ir liela māksla, kā jau es teicu… noturēt līdzsvaru. Redziet, lūk, tā …
Viņš palaida vaļā pavadu, izstiepa abas rokas sānis, lai parādītu Alisei, kā tas jādara, un šoreiz novēlās uz muguras tieši zirgam zem kājām.
— Liela māksla, liela māksla, — viņš nemitīgi atkārtoja, kamēr Alise līdzēja viņam tikt uz kājām.
— Kaut kas traks! — Alise iesaucās, jo viņai zuda pacietība. — Jums derētu koka zirdziņš uz riteņiem un nekas cits!
— Vai tam ir mierīga gaita? — Jātnieks ieinteresēts vaicāja, apķēries abām rokām zirgam ap kaklu, lai atkal nenokristu.
— Daudz mierīgāka nekā dzīvam zirgam, — Alise atteica; lai arī kā viņa valdījās, mazs smiekliņš viņai tomēr paspruka.
— Vajadzēs vienu tādu iegādāties, — Jātnieks domīgi noteica. — Vienu vai divus… bet varbūt vairākus.
Brīdi klusējis, viņš atkal uzsāka sarunu:
— Es esmu liels izgudrotājs. Lūk, kad pēdējo reizi jūs man palīdzējāt piecelties, es ceru — jūs pamanījāt, ka es izskatījos domīgs.
— Jūs izskatījāties mazliet bēdīgs, — Alise sacīja.
— Tieši tad es izgudroju jaunu paņēmienu, kā tikt pāri vārtiem. Vai jūs vēlaties to zināt?
— Jā, patiešām, |oti, — Alise pieklājīgi atbildēja.
— Es jums izstāstīšu, kā man tas ienāca prātā, — Jātnieks sacīja. — Redzat, es pats sev teicu — problēma ir kājās, jo galva jau ir pietiekami augstu. Vispirms es uzlieku uz vārtu aug- sējās malas galvu… tad galva ir pietiekami augstu … tad nostājos uz galvas … tad arī kājas ir pietiekami augstu, un tad, redzat… es esmu jau pāri vārtiem.
— Jā, bez šaubām — ja to visu tā izdara, jūs esat pāri, — Alise domīgi atteica. — Bet vai jums neliekas, ka tas ir ļoti sarežģīti?
— Es neesmu to vēl izmēģinājis, — Jātnieks nožēlas pilnā balsī atbildēja. — Galvot nevaru… bet iespējams, ka tas varētu būt mazliet sarežģīti.
Viņš izskatījās tik bēdīgs, ka Alise steidzīgi mainīja sarunas tematu.
— Jums ir ļoti jocīga bruņucepure! — viņa jautri sacīja. — Vai tas arī ir jūsu izgudrojums?
Jātnieks lepni paskatījās uz cepuri, kas karājās pie segliem.
— Jā, — viņš atteica, — bet es esmu izgudrojis vēl labāku, līdzīgu cukura galvai. Kad es to valkāju un man gadījās nokrist no zirga, cepure tūlīt ar galu iedūrās zemē. Tāpēc man kritiens, saprotiet, neiznāca liels. Toties, redzat, draudēja citas briesmas — iekrist cepurē. Reiz tā arī gadījās … un visļaunākais bija tas — kamēr es pūlējos izkāpt no cepures, ieradās cits balto jātnieks un uzmauca to galvā. Viņš domāja, ka tā ir viņa bruņucepure.
Jātnieks runāja tik nopietni, ka Alise neuzdrošinājās smieties.
— Jūs laikam viņu savainojāt, — viņa sacīja, smieklus valdīdama, — jo atradāties taču uz viņa galvas.
— Protams, man vajadzēja viņam iespert, — Jātnieks nopietni stāstīja tālāk. — Tad viņš novilka cepuri un noņēmās vairākas stundas, kamēr dabūja mani laukā. Zināt, es biju tik ātrs kā zibens.
— Bet zibenim taču ir pavisam cits ātrums! — Alise iebilda.
Jātnieks papurināja galvu.
— Man ir visi ātrumi, ticiet man, — viņš teica, sajūsmā paceldams rokas gaisā, un acumirklī izvēlās no segliem un iekrita dziļā grāvī ar galvu uz leju.
Alise pieskrēja pie grāvmalas, lai uzmeklētu viņu. Sis kritiens Alisi pamatīgi izbiedēja, jo kādu laiciņu viņš bija tīri labi turējies seglos, un nu viņa bažījās, ka tikai šoreiz patiešām nav gadījies kaut kas nelāgs. Lai gan virs grāvja malas rēgojās vienīgi Jātnieka pēdas, viņa juta atvieglojumu, izdzirdusi viņa mierīgo balsi.
— Man ir visi ātrumi, — viņš atkārtoja, — bet kā viņš varēja būt tik neuzmanīgs un likt galvā svešu bruņucepuri, kurā iekritis cilvēks!
— Kā jūs varat tik mierīgi runāt ar galvu uz leju? — Alise jautāja, vilkdama viņu aiz kājām laukā, pēc tam noguldīdama grāvmalā.
Jautājums pārsteidza Jātnieku.
— Nav svarīgi, kā atrodas mans ķermenis, — viņš sacīja. — Manas smadzenes darbojas nepārtraukti. Patiesībā — jo biežāk es esmu ar galvu uz leju, jo biežāk man rodas jauni izgudrojumi. Mans visizcilākais izgudrojums, — brīdi klusējis, viņš turpināja, — ir jauna veida pudiņš, ko es izgudroju, ēdot otro ēdienu.
— Un jums šo pudiņu pagatavoja tūda] saldajam ēdienam! — Alise teica. — Tas patiešām ir apbrīnojami ātri.
— Nē, saldajam ēdienam ne, — Jātnieks gausi un domīgi atteica, — saldajam ēdienam ne.
— Tad to pagatavoja nākamajā dienā. Nevar taču vienā ēdienreizē pasniegt divus saldos.
— Nē, arī nākamajā dienā ne, — Jātnieks atkārtoja tāpat kā pirmīt, — ari nākamajā dienā ne. Taisnību sakot, — viņš turpināja, zemu noliecis galvu, un viņa balss kļuva klusāka un klusāka, — es neticu, ka tāds pudiņš kādreiz vispār ir gatavots! Taisnību sakot, es neticu, ka tādu pudiņu kādreiz vispār gatavosi Un tomēr šis pudiņš ir ārkārtīgi izcils izgudrojums!
— Kā tad jūs bijāt iecerējis šo pudiņu gatavot? — Alise jautāja, gribēdama viņu iepriecināt, jo viņš izskatījās pagalam sašļucis.
— Sākumam es ņēmu dzēšlapu, — Jātnieks, smagi nopūties, teica.
— Tas nu gan nav nekas garšīgs, es domāju …
— Pati par sevi tā, protams, nav, — viņš dedzīgi pārtrauca Alisi, — bet jūs nevarat iedomāties, kā tā pārvēršas, ja to samaisa, piemēram, ar šaujampulveri un zīmoglaku. Bet nu man no jums jāatvadās.
Viņi bija iznākuši laukā no meža. Alise gluži apmulsa: viņa joprojām lauzīja galvu, kā var garšot tāds pudiņš.
— Jūs esat noskumusi, — Jātnieks līdzjūtīgi teica, — atļaujiet, es jums kaut ko uzdziedāšu, lai jūs iepriecinātu.
— Vai tā ir gara dziesma? — Alise jautāja, jo tajā dienā bija baudījusi dzeju atliku likām.
— Gara gan, — sacīja Jātnieks, — bet ļoti, ļoti jauka. — Visi, kas dzird mani to dziedam, vai nu raud, vai arī…
— Vai arī ko dara? — Alise jautāja, jo Jātnieks pēkšņi apklusa.
— Vai arī neraud. Dziesmiņa saucas «Asaru acis».
— Ak tāds ir dziesmas nosaukums? — Alise „ sacīja, lai izrādītu interesi.
— Nē, jūs nesapratāt, — Jātnieks teica, mazliet sarūgtināts. — Tā saucas dziesma, bet dziesmas nosaukums ir «Vecīgs virs».
— Tātad man vajadzēja teikt <rdziesmas nosaukums saucas»? — Alise centās labot pašas sacīto.
— Nē, nevajadzēja, tas ir pavisam kas cits. Dziesmu sauc «Veidi un līdzekļi», bet, redzat, tas ir tikai nosaukums, pati dziesma ir pavisam par kaut ko citu!
— Par ko tad ir šī dziesma? — Alise pagalam samulsināta jautāja.
— Tūlīt dzirdēsit! — Jātnieks atteica. — Dziesma ir par kādu vīru, kas sēdēja uz žoga, un meldija šai dziesmai ir mans izgudrojums.
To sacīdams, viņš apturēja zirgu un ļāva pavadai noslīdēt zirgam uz kakla; viņa labsirdīgā, naivā seja atplauka tikko jaušamā smaidā, un, vienu roku līgani šūpojot taktī, viņš uzsāka dziesmu.
No visiem brīnumiem, kurus Alise piedzīvoja Aizspogulijā, šis iespiedās viņas atmiņā visskaidrāk. Vēl pēc daudziem gadiem viņa visu atcerējās, it kā tas būtu noticis tikai iepriekšējā dienā: labestībā starojošās, zilās Jātnieka acis un silto smaidu… rietošās saules staru apmirdzētos matus un žilbinošā gaismā mirgojošas bruņas, savā vaļā palaisto zirgu, kas plūca zāli pie viņas kājām… uz zirga kakla noslīdējušo pavadu… un melno mežu apveidu pamalē… šo ainavu viņa skatīja kā gleznu, atspiedusies pret koka stumbru, ar plaukstu sargadama acis no žilbinošās gaismas… Viņa lūkojās brīnumainajā Jātniekā un viņa zirgā un sapņaini klausījās liegajās dziesmas skaņās.
«Bet meldija tomēr nav viņa izgudrojums,» Alise sprieda, «tā paņemta no citas dziesmas.» Viņa neraudāja, bet stāvēja un klausījās ļoti uzmanīgi.
— Tev pastāstīšu secīgi,
Kā ieraudzīju togad
Es vienu vīru vecīgu,
Kas sēdēja uz žoga.
Es vaicāju: «Ko dari te,
Sai necilajā vietā?»
Bet aiztecēja atbilde
Kā ūdens cauri sietam.
Es ķeru, varbūt zināt jūs,
Seit naktstauriņus lielus.
No viņiem cepu pīrāgus
Un pārdodu uz ielas.
Es jūrniekiem tos tirgoju,
Kas brauc pa tālām jūrām,
Un tāda ir,» viņš irgojās,
«Si mana dzīve sūrā.»
Es tobrīd plānus steidzos kalt,
Kā vaigus triept ar kritu,
Un vai man jāsedz apsegs balts,
Lai mani nepazītu.
Es ņēmos veco vilkt sev klāt,
To saķēris aiz krāga,
Un sacīju: «Vai, tavuprāt,
Ir tava dzīve lāga?»
Bet vecais puika, rāms un kluss,
Man atteica par prieku:
«Es strautā ķeru burbuļus
Un tos uz pannas lieku.
Tur iznāk siers, es teikšu gan,
Tas visiem mutē kūst,
Bet par šo darbu makā man
Vien sīka nauda būs.»
Es apsvēru, kā sadzīvot
Ar sviestu un ar pienu,
Lai kļūtu apaļīgs kā pods,
Kas aug ar katru dienu.
Es viņu purināju vēl:
«Tu atbildēt man teicies,
Nu saki, vecais, vai tev žēl, —
Kā īsti tev ir veicies?»
Viņš teica: «Ķeru asarus,
To es tev varu sacīt,
Pie manis pērciet pogas jūs
No viņu spožām acīm.
Bet nemaksā man sudrabā
Par viņām badakāši —
Par pusduci man makā nāk
Vien pāris vara grašu.
Un, kā jūs mani jāt, lūk, te,
No zemes roku niekus
Vai riteņus no karietēm
Seit uzlasu ar sieku.
Un, lūk, ar šādiem tēriņiem
Es dzīvi dzīvot gribu:
Man atļausiet dzert mēriņu
Uz jūsu veselību/»
Viņš apklusa, un tad paties'
Man radās padoms labs:
Ka tilts no rūsas paglābsies,
Ja vīnā vārīts taps.
«Par visu, vecais, tev paldies,
Es tencinu, un gana,
Bet visupirms, ka rūpējies
Par veslibu manu.»
Kopš laika tā, ja iznāk skumt, J
a reizēm sanāk tā,
Ka labo kurpi cenšos stumt
Es kājā kreisajā
Vai uzsētos uz lapsenes
Un snīpi slauķu riekšā,
Tad atminos kā dzivu es
Un redzu savā priekšā
To sirmgalvi, to pašu vien,
viņš manā priekšā stājas,
Un tad es domāju arvien,
Kā viņam īsti klājas.
Viņš bija tiešām labvēlīgs,
Tik zinošs un tik dai/runīgs,
Un uzdrīkstējās, ko vien drīkst,
Tik taisns, kaut mugura tam līkst,
Kas negaužas, kaut čīkstēt čīkst,
Bet kas ir visiem vajadzīgs,
Kas mūžam neiznīks, kaut nīkst, —
Tas sirmgalvis tik liels, kaut sīks,
Kas sēdēja uz žoga.
Kad Jātnieks dziedāja balādes pēdējās rindas, viņš satvēra pavadu un pagrieza zirgu atpakaļ uz ceļa, pa kuru viņi bija nākuši.
— Jums atlicis ko iet vēl pāris jardu, — viņš sacīja, — nolaidisitles no kalna lejā, pāriesit strautam pāri — un tad jūs būsit Karaliene. Bet pastāviet mazliet un pagaidiet, kamēr es aizjāju, —■ Jātnieks piebilda, kad Alise, degot nepacietībā, bija pagriezusies uz to pusi, uz kuru norādīja Jātnieks. — Jums nebūs jāstāv ilgi. Pagaidiet, kamēr es tieku līdz tam ceļa pagriezienam, un pamājiet man ar kabatlakatiņu! Saprotiet, tas mani uzmundrināsi
— Protams, es pagaidīšu, — Alise sacīja. —- Un liels paldies par to, ka pavadījāt mani tik tālu … Un par dziesmiņu paldies… Tā man ļoti patika …
— Es ceru, ka patika, — Jātnieks teica, un viņa balsi bija jaušamas šaubas. — Bet jūs neraudājāt tik ļoti, kā es biju iedomājies.
Viņi paspieda viens otram roku, un Jātnieks lēni aizjāja uz meža pusi.
«Cerams, ka man nebūs ilgi jāstāv un jāgaida, kamēr viņš tiks līdz pagriezienam,» Alise klusībā domāja, lūkodamās Jātniekam nopakaļ.
— Un atkal viņš krīt! Kā parasti — uz galvas! Taču atkal ieremšas seglos … un samērā ātri… tas tāpēc, ka viņa zirgs apkarināts ar visdažādā- kiem priekšmetiem… — Runādamās pati ar sevi, viņa vēroja, kā zirgs lēnā solī aiziet pa ceļu prom un kā Jātnieks krīt no zirga zemē vispirms uz vienu, tad otru pusi. Pēc ceturtā vai piektā kritiena Jātnieks sasniedza ceļa pagriezienu, un Alise pavicināja ar kabatlakatu un pagaidīja, kamēr viņš izgaist skatienam.
— Ceru, ka tas viņu uzmundrināja, — Alise noteica un pagriezās, lai dotos lejup no kalna. — Vēl jātiek pāri pēdējam strautam! Un tad es būšu Karaliene! Tas skan vareni!
Līdz strautmalai bija tikai pāris soļu.
— Beidzot astotais lauciņš! — Alise iesaucās, lēkdama pāri strautam …
… un tad viņa jau atradās maurā — tik mīkstā kā sūnas, ar šur un tur izkaisītiem nelieliem puķu puduriem.
— Ai, cik es esmu priecīga, ka • nokļuvu šeit! Ai, kas man ir uz galvas? — Alise apmulsusi iesaucās un, pacēlusi rokas, sataustīja kaut ko smagu, kas cieši piegūla viņas galvai.
—. Bet kā tas varēja nokļūt man uz galvas, man pašai nezinot? — Alise brīnījās, noņemdama no galvas smago priekšmetu un ielikdama to klēpī, lai redzētu, kas tas īsti ir.
Tas bija zelta kronis.