120728.fb2
— Cik burvīgi! — Alise iesaucās. — Es nemaz nevarēju iedomāties, ka tik drīz kļūšu Karaliene … un, lūk, ko es jums sacīšu, Jūsu augstība, — Alise turpināja bargā balsī (viņai vienmēr patika pašai sevi norāt), — jums tagad neklājas vāļāties pa zāli. Karalienēm, zināt, jābūt cienīgām!
Viņa piecēlās kājās un mazliet pagājās — sākumā diezgan stīvi, jo baidījās, ka nenokrīt kronis; tad viņa sevi nomierināja ar domu, ka tuvumā neviena nav un viņu neviens neredz.
— Un, ja es patiesām esmu Karaliene, — Alise sacīja un apsēdās atkal zālē, — gan jau ar laiku es iemācīšos pienācīgi uzvesties.
Viss risinājās tik brīnumaini, ka Alise nejutās pārsteigta, ieraudzījusi, ka viņai līdzās vienā pusē sēž Melno Karaliene, bet otrā pusē — Balto Karaliene; viņa loti gribēja pajautāt, kā abas karalienes te gadījušās, taču baidījās, vai tas būs pieklājīgi. Nekas Jauns nenotiks, viņa nolēma, ja pajautās, vai spēle beigusies. Nedroši skatīdamās uz Melno Karalieni, viņa vaicāja:
— Lūdzu, vai jūs man nepateiktu…
— Runā, kad tevi uzrunā, — Karaliene viņu skarbi pārtrauca.
— Bet, ja visi ievēros šo likumu, — sacīja Alise, kurai vienmēr patika nedaudz pastrīdēties, — un jūs runāsit tikai tad: kad jūs uzrunās, bet otrs cilvēks gaidīs,' kad jūs viņu uzrunāsit, tad neviens nevienu vārdu neizrunās, tāpēc, redzat…
— Mu|ķības! Ak, bērns, vai tu nesaproti… — Karaliene iesaucās un, saraukusi uzacis, apklusa,
.tad, brīdi padomājusi, mainīja sarunas tematu. — Ko tu domāji, teikdama: «…ja es patiešām esmu Karaliene»? Kādas tev tiesības tā saukties! Tu nevari būt Karaliene, iekams neesi attiecīgi pārbaudīta. Un, jo ātrāk mēs to sākam, jo labāk.
— Es teicu — «ja»! — nabaga Alise taisnojās žēlabainā balstiņā.
Abas karalienes saskatījās, un Melno Karaliene, paraustījusi mazliet plecus, piezīmēja:
— Viņa apgalvo, ka teikusi vienīgi — «ja»…
— Bet viņa teica vēl daudz ko vairāk! — rokas lauzīdama, vaidēja Balto Karaliene. — Daudz, daudz vairāk nekā to vien.
— Tā bija, neliedzies, —. Melno Karaliene aizrādīja Alisei. — Runā vienmēr patiesību, domā, pirms tu runā, un vēlāk visu pieraksti.
— Es galvoju — es nemaz nedomāju, ka … — Alise pūlējās taisnoties, bet Melno Karaliene viņu pārtrauca.
— Tieši to es tev pārmetu. Tev vajadzēja domāti Kā bērns var nedomāt? Ikkatrā jokā ir jābūt kādai domai, un bērns, manuprāt, nav nekāds joks. Tu nevari to noliegt, pat ar abām rokām nel
— Es nenoliedzu apgalvojumus ar rokām, — Alise iebilda.
— Neviens nav teicis, ka tu to dari; — Melno Karaliene sacīja. — Es tikai teicu, ka tu to nevarētu, pat ja mēģinātu.
— Viņa ir tādā omā, — sarunā iejaucās Balto Karaliene, — ka grib kaut ko noliegt, bet nezina, ko noliegti
— Nejauks un kašķīgs raksturs, — Melno Karaliene atcirta.
Pāris minūšu valdīja neveikls klusums.
Tad Melno Karaliene pārtrauca klusēšanu, uzrunādama Balto Karalieni:
— Es ielūdzu jūs uz pieņemšanu pie Alises šopēcpusdien.
Balto Karaliene, tikko jaušamā smaidā savilkusi lūpas, atbildēja: • — Un es ielūdzu ļūs\
— Es nemaz nezināju, ka man jārīko pieņemšana, — Alise teica. — Bet, ja man tomēr jārīko, es domāju, ka viesus vajadzētu uzlūgt man pašai.
— Mēs devām tev šo iespēju, — Melno Karaliene paziņoja. — Bet es atļaušos piezīmēt, ka pagaidām tev bijis maz manierstundu.
— Tādu manicrstundu nemaz nav! — Alise iesaucās. — Skolās ir matemātikas stundas, dziedāšanas stundas un vēl citas stundas.
— Vai tu saskaitīt proti? — jautāja Balto Karaliene. — Cik ir viens un viens, un viens, un viens, un viens, un viens, un viens, un viens, un viens, un viens?
— Es nezinu, — Alise sacīja. — Man sajuka skaits.
— Saskaitīt viņa neprot, — Melno Karaliene strupi noteica. — Bet vai atņemt tu proti? Atņem no astoņiem deviņus!
— Atņemt no astoņiem deviņus es nevaru, — Alise nekavējoties atbildēja, — bet…
— Viņa neprot arī atņemt, — secināja Balto Karaliene. — Varbūt tu proti dalīt? Kas iznāk, ja maizes klaipu sadala ar nazi?
— Es domāju… — Alise iesāka, bet Melno Karaliene atbildēja viņas vietā:
— Sviestmaizes, protams! Pamēģināsim vēl kaut ko atņemt. Atņem sunim kaulu! Kas paliek pāri?
Alise sprieda:
— Kauls, protams, nepaliks, jo es to paņemšu … suns arī nepaliks, tas skries pakaļ, lai man iekostu, un tad laikam arī es nepalikšu!
— Tu domā, ka nekas nepaliks, — Melno Karaliene sacīja.
— Jā, es domāju, ka tā ir pareizā atbilde.
— Kā vienmēr — nepareiza! — Melno Karaliene paziņoja. — Paliks suņa pacietība.
— Nesaprotu — kā tā?
— Lūk, tā — suns sadusmosies' un zaudēs pacietību, vai ne? — Melno Karaliene turpināja.
— Iespējams… — Alise piesardzīgi atteica.
— Ja suns aizskries, pacietība paliks! — Karaliene uzvaras priekā iesaucās.
— Bet varbūt suns un pacietība skries uz dažādām pusēm, •— Alise teica, cik vien nopietni varēdama, bet pie sevis nodomāja: «Kādas muļķības mēs runājami»
— Rēķināt viņa nemaz neproti — Karalienes abas reizē svinīgi paziņoja.
— Bet vai jūs protat? — Alise pēkšņi vaicāja Balto Karalienei, jo tik lielu apvainojumu viņa nespēja paciest.
Karaliene ievilka dziļi elpu un aizvēra acis.
— Saskaitīt es varu, — viņa sacīja, — ja man dod laiku, bet atņemt — nē, nekādi.
— Alfabētu tu, protams, zini? — Melno Karaliene jautāja Alisei.
— Protams, zinu, — Alise atteica.
— Es ari, — klusu teica Balto Karaliene. — Mēs bieži skaitīsim to kopā, mana dārgā. Un es tev atklāšu kādu noslēpumu — es protu lasīt pat vārdus, ko veido viens burts. Vai tas nav vareni! Bet tu neuztraucies! Ar laiku arī tu pratīsi!
Sarunā atkal iejaucās Melno Karaliene.
— Vai tu vari atbildēt uz būtiskiem jautājumiem? — viņa jautāja Alisei. — Piemēram — kā taisa maizi?
— To es zinu, — Alise priecīgi iesaucās. — Izaudzē miltus un …
— Kur milti aug? — Karaliene jautāja. — Dārzos vai dzīvžogos?
— Milti neaug ne dārzos, ne dzīvžogos, — Alise skaidroja, — laukus apsēj, bet ne ar …
— Ko near? Vai zemi? — ierunājās Balto Karaliene. — Stāstot jāievēro noteikta secība!
— Viņai jāatvēsina galva! — Melno Karaliene steidzīgi iesaucās. — No tik lielas domāšanas viņai būs pārkarsušas smadzenes.
Abas karalienes ņēmās apvēdināt Alises galvu ar za|iem zariem, un drīz vien Alisei vajadzēja lūgties, lai viņas tā nedara, jo sapinkājās mati.
— Tagad ar-viņas galvu atkal viss ir kārtībā! — Melno Karaliene ziņoja. — Vai tu valodas proti? Kā būs franču valodā «kri-ikum-kra- akumi»?
— Ang|u valodā nav tāda vārda, — Alise nopietni sacīja.
— Kas tev teica, ka šis vārds ir angļu valodā? — Melno Karaliene prasīja..
Šoreiz Alise izgudroja, kā izk|ūt no sarežģītā stāvokļa.
— Ja jūs pateiksiet man, kādā valodā ir vārds «kri-ikum-kra-akumi», es pateikšu jums, kā šis vārds ir franču valodā, — viņa šķelmīgi iesaucas.
Melno Karaliene lepni izslējās un teica:
— Karalienes ar darījumiem nenodarbojas.
«Būtu labi, ja karalienes neuzdotu jautājumus!» Alise klusībā nodomāja.
— Centīsimies iztikt bez asumiem! — satraukta iesaucās Balto Karaliene. — Vai tu vari pateikt, no kā rodas zibens?
— Zibens rodas, — Alise droši iesāka, jo bija pilnīgi pārliecināta, ka to zina, — no pērkona … Nē, nē! — viņa steidzās izlabot. — Es gribēju teikt otrādi.
— Par vēlu labot! — teica Melno Karaliene, — kas pateikts — pateikts, un atkliek tikai secināt.
— Tas atsauc man atmiņā, — Balto Karaliene atkal ierunājās, galvu nodūrusi, satraukti plaukstas spiezdama, — pagājušo otrdienu, kad mums bija tāds pērkona negaiss… tas ir, pagājušajā otrdienu kopā — tā es gribēju teikt.
Alise apmulsa.
— Mūsu zemē, — viņa ieminējās, — nēdē|ā ir tikai viena otrdiena.
— Cik nepārdomāts izkārtojums! — Melno Karaliene iesaucās. — Seit mēs dienas un naktis saliekam pa divām, pa trim kopā un dažkārt ziemā saliekam pat pa piecām naktīm kopā, lai būtu siltāk.
— Vai piecas naktis kopā ir siltākas nekā viena? — Alise uzdrošinājās pajautāt.
— Protams, piecas reizes siltākas.
— Pēc šī paša likuma, tās varētu būt ari piecas reizes aukstākas …
— Pilnīgi pareizi! — Melno Karaliene iesaucās. — Piecreiz siltākas un piecreiz aukstākas, tāpat kā es esmu piecreiz bagātāka par tevi un piecreiz gudrāka.
Alise nopūtās un nolēma nekā neteikt. «Tas viss ir kā mīkla bez atminējuma,» viņa nodomāja.
— Oliņš Boliņš arī to redzēja, — klusi turpināja Balto Karaliene, vairāk it kā sarunādamās pati ar sevi. — Viņš pienaca pie durvīm ar korķ- viļķi rokās …
— Ko viņš vēlējās? — Melno Karaliene prasīja.
— Viņš teica, ka gribot ienākt, — Balto Karaliene stāstīja, — jo meklējot nīlzirgu. Bet izrādījās, ka torīt mājā tāda nebija.
— Bet vai vispār mēdz būt? — Alise izbrīnā vaicāja.
— Jā, ceturtdienās, — Karaliene atteica.
— Es zinu, kāpēc viņš bija atnācis, — Alise ieteicās, — viņš gribēja sodīt zivi par to, ka…
Balto Karaliene atkal runāja savu runājamo:
— Tas bija tik briesmīgs negaiss, ka tu pat iedomāties nevari! («Un nekad arī neesi varējusi,» Melno Karaliene piebilda.) Daļa jumta tika norauta, un iekšā iekļuva milzīgi daudz negaisa… un tas vēlās pa istabu lieliem klunčiem… apgāzdams galdus un citas istabas lietas… un es tā pārbijos, ka aizmirsu savu vārdu!
«Es nemaz necenšos negadījumu laikā atcerēties savu vārdu,» Alise nodomāja. «Kam tas vajadzīgs?» Bet ska|i viņa to neteica, jo baidījās aizvainot nabaga Karalieni.
— Jūsu augstība, piedodiet viņai, — Melno Karaliene sacīja Alisei, -tad, saņēmusi Balto Karalienes roku savējā, maigi glāstīja to un teica: — Viņa labi domā, bet vienmēr runā muļķības.
Balto Karaliene kautri paskatījās uz Alisi; Alise juta, ka vajadzētu pasacīt Karalienei kaut ko labu, bet tobrīd nevarēja neko izdomāt.
— Viņa nav labi audzināta, — turpināja Melno Karaliene, — bet jābrīnās, cik viņa ir labsirdīga! Paglaudi viņu, un tu redzēsi, kā viņai tas patīk!
Bet Alise neuzdrošinājās to darīt.
— Vajag nedaudz laipnības… un, ja uztin viņas matus uz ru|jiem, ar viņu notiek brīnumi!
Balto Karaliene smagi nopūtās un uzlika galvu uz Alises pleca.
— Es ļoti gribu gulēt! — viņa izdvesa.
— Nabadzīte nogurusi, — Melno Karaliene teica Alisei. — Saglaud viņai matus un aizdod savu naktscepuri! Un padziedi šūpuļdziesmiņu!
— Naktscepures man nav līdzi, — Alise atteica, mēģinādama saglaust Karalienes matus, — un es nezinu nevienu šūpuļdziesmiņu.
— Būs man pašai jādzied, — Melno Karaliene noteica un uzsāka dziesmiņu:
—Alisei uz pleca saldi iemieg dāmas,
Dzires vēl nav sākušās, vēl nav sagaidāmas, Tikko beigsies svinības, visi turpu iesim, Alise ar karalienēm, visi, visi viesos.
— Vārdi tev ir zināmi, — Melno Karaliene teica Alisei, nolikdama galvu viņai uz otra pleca, — nu uzdziedi tagad šo dziesmiņu man. Es ari gribu gulēt.
Nākamajā brīdī abas karalienes bija cieši aizmigušas un skaļi krāca.
— Ko lai es iesāku? — Alise galīgi apjukusi iesaucās, kad vispirms vienas Karalienes galva, pēc laiciņa otras noslīdēja no Alises pleca un kā smagi kluči ievēlās viņai klēpī. — Diez vai kādam gadījies jelkad uzraudzīt divas aizmigušas karalienes vienlaikus. Nē, nekad visā Anglijas vēsturē tas nevarēja notikt, jo, zināt, nekad divas karalienes vienlaikus nav valdījušas. Mostieties taču jūs! — Alise pikti iesaucās, bet atbildes nebija, dzirdama bija tikai vienmērīga krākšana.
Krākšana ar katru mirkli kļuva aizvien skanīgāka, līdz beidzot varēja saprast pat atsevišķus
vārdus; Alise klausījās Joti saspringti, tāpēc nemaz nemanīja, ka abas smagās galvas no klēpja pēkšņi izgaisušas.
Alise tagad stāvēja arkai līdzīgu durvju priekšā, virs kurām ar lieliem burtiem bija uzrakstīts KARALIENE ALISE; abās ieejas pusēs karājās zvana auklas; pie vienas bija lasāms uzraksts «Viesu zvans», pie otras — «Kalpotāju zvans».
— Es pagaidīšu, kamēr izskan dziesma, — Alise nosprieda, — tad pazvanīšu… jā… bet kuru zvanu lai zvana? — viņa gudroja, aplūkodama uzrakstus. — Viesis es neesmu un neesmu arī kalpotājs. Vajadzētu būt vēl vienam zvanam ar uzrakstu «Karalienes zvans» …
Sajā mirklī durvis nedaudz pavērās, un kāds radījums ar garu snīpi uz brītiņu pabāza galvu un teica:
— Pieņemšanas līdz aiznākamajai nedēļai nenotiks. . .
Un durvis ar blīkšķi aizcirtās.
Alise ilgi klauvēja un zvanīja, bet veltīgi; beidzot kāda veca Varde, kas tupēja zem koka, piecēlās un steberēja uz Alises pusi; mugurā tai bija koši dzeltens tērps un kājās milzīgi zābaki.
— Kas ir? — Varde noprasīja stipri piesmakušā balsī.
Alise dusmīgi apsviedās apkārt, tagad viņa bija noskaņota rāties ar visiem pēc kārtas.
— Kur ir kalpotājs, kura pienākums atvērt durvis? — viņa gražīgi jautāja.
— Kādas durvis? — prasīja Varde.
Alise jau grasījās kāju cirst pie zemes, tik ļoti viņu kaitināja Vardes gausā runāšana.
— Sis durvis, protams!
Varde mirkli palūkojās uz durvīm ar savām lielajām, trulajām acīm, tad piekumuroja tām klāt un ar īkšķi paberzēja tās, it kā lai pārliecinātos, vai krāsa nelobās nost, pēc tam paskatījās uz Alisi un teica:
— Kads pienākums? Vai kādam ko vajag?
Varde runāja tik aizsmakušā balsī, ka Alise
gandrīz neko nedzirdēja.
— Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt.
— Es runāju angliski, ja ko? Vai tu kurls? — Varde turpināja. — Ko dauzies?
— Es nedauzos! — Alise pikti atcirta. — Es klauvēju.
— Tā nevaj'g, tā nevaj'g, — varde kvekstēja. — Tas kaitē, saproti. — Tad viņa pieklunkuroja pie durvīm, iespēra pa tām ar savu milzīgo zābaku un steberēja atpakaļ koka paēnā, purpi-
- nādama: — Liec viņ' mierā, un vi'š liks tev* mierā, saproti.
šajā brīdī durvis atsprāga vaļā un kāds spiedzīgā balsī dziedāja:
Karaliene Alise sauc mūs, lai nākam,
Sanāk lai lauta, līksmoties sākam!
Kronis tai galvā, troni tā smaida,
Karaliene Alise pili mūs gaida.
Un simtiem balsu korī tam pievienojās:
Jūs piepildiet glāzes un izdzeriet tās,
Nu galdā eži un vaboles nāks,
Būs peles tējā un kafijā,
Trīsreiz trīsdesmit — Alisei urā!
Pēc tam sekoja sumināšanas troksnis un «urā» saucieni.
«Trīsreiz trīsdesmit,» Alise pie sevis prātoja, «ir deviņdesmit. Es gan šaubos, vai kāds saucienus skaita.» -
Pēc mirk|a suminājumu kņada pieklusa un tā pati spiedzīgā balss dziedāja nākamo pantu:
Un Alise teica:
«Tauta, ai, tauta!
Tas laimīgs, kas šādus labumus bauda.
Tā sagadās reti, gods reti kam tāds,
Ķa pie karaļu galda tiek sēdināts.»
Tad atkal dziedāja koris.
Jūs piepildiet glāzes un izdzeriet tās,
Tur līme un tinte, par viesiem — urā!
Jauc pelnus ar vīnu, pār malām lai kāpj,
Deviņdesmit reiz deviņi — Alisei urā!
«Deviņdesmit reiz deviņi!» Alise klusībā šausminājās. «Tas nekad nebeigsies! Labāk iešu tūlīt iekšā…» Viņa iegāja, un, kolīdz pārkāpa pār slieksni, iestājās nāves klusums.
Iedama cauri lielajai zālei, Alise tramīgi skatījās apkārt un ievēroja, ka sanākuši apmēram piecdesmit viesi — raibu raibā sabiedrība: gan dzīvnieki, gan putni; varēja redzēt arī vairākas puķes. «Cik patīkami, ka visi sapulcējušies bez aicinājuma,» Alise nodomāja. «Es nemūžam nebūtu varējusi iedomāties, kuri ir tie, kas jāielūdz!»
Galda galā stāvēja trīs krēsli; malējos krēslos sēdēja Melno Karaliene un Balto Karaliene, bet vidējais krēsls bija brīvs. Alise apsēdās tajā un jutās neomulīgi, jo visi klusēja; viņa ļoti vēlējās, kaut sāktu kāds runāt.
Beidzot Melno Karaliene pārtrauca klusumu.
— Jūs nokavējāt zupu un zivi, — viņa teica. — Pasniegt cepeti!
Kalpotāji tūdaļ nolika Alises priekšā jēra šķiņķi; Alise nobažījusies skatījās uz to, jo nekad agrāk viņa nebija griezusi cepeti.
— Jūs esat mazliet apmulsusi; atļaujiet man iepazīstināt jūs ar Jēra Šķiņķi, — Melno Karaliene teica. — Alise — Šķiņķis, Šķiņķis — Alise!
Jēra Šķiņķis paslējās no šķīvja uz augšu un tikko jaušami paklanījās Alisei, arī Alise paklanījās, nezinādama — bīties vai smieties.
— Vai drīkstu jums piedāvāt kādu šķēlīti? — Alise uzrunāja abas karalienes, paņemdama nazi un dakšiņu.
— Protams, ne, — bargi noteica Melno Karaliene, — pieklājības likumi neļauj tūdaļ sagriezt to, ar ko jūs iepazīstina. Aiznest cepeti!
Kalpotāji aiznesa cepeti un tā vietā nolika milzīgu trauku ar plūmju pudiņu.
— Lūdzu, es nevēlētos, ka mani iepazīstina ar plūmju pudiņu, citādi mēs paliksim bez pusdienām, — Alise steidzīgi iesaucās. — Atļaujiet, es jums uzlikšu?
Bet Melno Karaliene nīgri paskatījās uz Alisi un norūca:
• — Pudiņš — Alise, Alise — Pudiņš. Aiznest pudiņu!
Kalpotāji to novāca tik veikli, ka Alise pat nepaguva pudiņam paklanīties.
Alisei šķita neizprotami, kāpēc pavēl vienīgi Melno Karaliene, un, nolēmusi pamēģināt šo kārtību grozīt, viņa iesaucās:
— Viesmīl! Nesiet pudiņu atpakaļ!
Un nākamajā mirklī kā pēc burvja mājiena pudiņš atradās Alises priekšā. Tas bija tik milzīgs,
ka viņai bija mazliet bail ķerties tam klāt, tāpat kā šķiņķim, taču ar lielu piespiešanos viņa pārvarēja bailes, nogrieza gabalu pudiņa un pasniedza to Melno Karalienei.
— Kāda nekaunība! — iesaucās Pudiņš. — Gribētu zināt, kā jums patiktu, nejaukais ra- dījum, ja es nogrieztu gabalu no jums?
Pudiņš runāja zemā, mīkstā balsī, un Alise nevarēja ne vārdu izdabūt no mutes laukā, viņa sēdēja, elpu aizturējusi, un skatījās.
— Sakiet taču kaut ko! — Melno Karaliene aizrādīja. — Kāds izsmiekls, ka runā vienīgi Pudiņš!
■— Zināt, man šodien bija jānoklausās tik daudz dzejas, — Alise sāka mazliet izbijusies, jo, kolīdz viņa bija pavērusi muti, iestājās nāves klusums un visu skatieni pavērsās uz viņu, — liekas loti dīvaini, ka visi dzejoļi kaut kādā veidā saistīti ar zivīm. Vai jūs nezināt, kāpēc šeit tā sajūsminās par zivīm? — Alise jautāja Melno Karalienei, bet Karaliene sacīto nevarēja uzskatīt par atbildi uz jautājumu.
— Par zivīm… — Melno Karaliene lēni un svinīgi čukstēja Alisei pie pašas auss, — viņas
augstība Balto Karaliene zina brīnišķīgu mīklu… dzeja… un par zivīm vien. Vai vēlaties, lai viņa to noskaita?
— Viņas augstība Melno Karaliene ir ļoti laipna, mani pieminēdama, — Balto Karaliene guldzināja Alisei otrā ausī; viņas balss stipri līdzinājās baloža dūdošanai. — Tā būtu patiesi bauda! Vai es drīkstu?
— Lūdzu! — Alise ļoti laipni atbildēja.
Balto Karaliene priecīgi iesmējās un, noglāstījusi Alises vaigus, sāka skaitīt:
— Noķert šo zivi nav grūti —
To bērnam var prasīt.
Un nopirkt zivi nav grūti —
Pietiek ar grasi.
Uz šķīvja to uzvilināt
Katram ir brīv,
Jo viņa, to visi zina, ,
Dzimusi šķīvī.
Zivi atnesiet drīz!
Atnest to jums? Ar prieku.
Kas no čaulas to izlobīs?
Ai, kā nu lai galā lieku?!
Ar līmi zivs līmēta vākā …
Jums minēt ļauts:
Vai vieglāk izlobīt nāktos to
Vai pateikt, kā zivi sauc?
— Minūti varat apdomāties, tad jāatmin, — Melno Karaliene norādīja. — Mēs pa to laiku iedzersim uz jūsu veselību. Uz Karalienes Alises veselību! — viņa pilnā kaklā spiedza, un visi viesi tūdaļ dzēra p^ar Alisi; tas izskatījās pagalam jocīgi: daži viesi uzlika glāzi otrādi sev uz galvas kā sveču nodzēšamās micītes un, apakšlūpu izstiepuši, centās uztvert to, kas pilēja pār seju, citi apgāza karafes uz galda un dzēra no urdziņām, kas tecēja pāri galda malām; trīs viesi (kas izskatījās pēc ķenguriem) ierāpās cepešbļodā un aizrautīgi laka mērci.
«Tieši kā sivēni silē,» Alise nodomāja.
— Jums vajadzētu teikt skaistu pateicības runu, — Melno Karaliene aizrādīja Alisei, pieri saraukdama.
— Mēs jūs atbalstīsim, neuztraucieties! — čukstēja Balto Karaliene, kad Alise, mazliet nobijusies, paklausīgi piecēlās.
— Ļoti pateicos, — Alise čukstēja, — es gluži labi iztikšu bez palīdzības.
— Tas nekam neder! — Melno Karaliene uzstājīgi noteica, tāpēc Alise pieklājības labad piekāpās.
(«Un kā tad viņi no visām pusēm grūdās virsū!» Alise vēlāk atcerēdamās stāstīja māsai par dzīru norisi. «Likās, ka viņi grib mani saspiest plakanu!»)
īstenībā bija gandrīz neiespējami nostāvēt uz vietas, kamēr viņa teica atbildes runu, jo abas karalienes tā spiedās Alisei virsū katra no savas puses, ka gandrīz pacēla viņu gaisā.
— Es pieceļos, lai pateiktos jums… — Alise sāka, un pūlis viņu patiešām pacēla gaisā par dažām collām, bet viņa paguva pieķerties pie galda malas un atkal nostājās uz grīdas.
— Uzmanieties! — iespiedzās Balto Karaliene, ar abām rokam ieķērusies Alises matos. — Nu kaut kas notiks!
Un tad (kā Alise vēlāk stāstīja) vienā mirklī notika visvisādi brīnumi. Sveces izstiepās līdz pašiem griestiem un izskatījās kā meldri ar liesmojošām galotnēm. Pudeles paķēra katra pa diviem šķīvjiem un piestiprināja tos sev abās pusēs kā spārnus, dakšiņas pielika kāju vietā un ļekāja pa galdu no vienas malas uz otru.
«Tās izskatās gandrīz kā putni,» Alise visiem spēkiem pūlējās sapcātīgi domāt briesmīgajā jūklī.
Sajā brīdī viņa izdzirda sev līdzās čerkstošus smieklus un, pagriezusies, lai paskatītos, kas noticis Balto Karalienei, ieraudzīja krēslā sēžam jēra Šķiņķi.
— Es esmu šeit! — sauca balss no zupas terīnes.
Alise pagrieza galvu un vēl paguva pamanīt, kā platā, labsirdīgā Karalienes seja mirkli uzsmaida Alisei pār terīnes malu un tad ienirst zupā.
Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Vairāki viesi jau gulēja uz šķīvjiem, un zupas smejamā karote nāca pāri galdam tieši uz Alises pusi un lika manīt, lai Alise atbrīvo tai ceju.
— Ilgāk tas vairs nav paciešams!—Alise iesaucās, pielēca kājās un ar abām rokām sagrāba galdauta malu: viens pamatīgs rāviens — un šķīvji, bļodas, viesi un sveces blākšķēdami nogāzās milzīgā kaudzē uz grīdas. — Un jūs, — Alise nikni pagriezās pret Melno Karalieni, jo uzskatīja viņu par visu likstu vaininieci, bet Karaliene vairs nesēdēja Alisei blakus — saraukusies tik maza kā lelle, tā skraidīja pa galdu un, līksmi apkārt griezdamās, ķēra šalli, kas plivinājās tai aizmugurē.
Citā reizē Alise justos pārsteigta par šādu ainu.
bet šoreiz viņa bija pārāk' uztraukta, lai par kaut ko brīnītos.
— Un jūs, — Alise atkārtoja, satvērusi mazo radījumu tieši tanī mirklī, kad tas lēca pāri pudelei, kas mirgoja uz galda, — jūs es purināšu tik ilgi, kamēr jūs pārvērtīsities par kaķēnu!