— Jūsu augstībai neklātos tik skaļi murrāt, — dziļā cieņā, tomēr ar zināmu bardzību Alise, acis berzēdama, uzrunāja kaķēnu. — Tu mani * uzmodināji no tik jauka sapņa! Tu biji
man līdzi sapnī, Ka- tij, — tur tanī Aiz- spogulijā. Minkiņ, vai tu to zini?
Kaķēniem ir nelāgs paradums (Alise reiz bija izteikusies): saki tiem ko sacīdams, tie vienmēr murrā.
«Ja ar murrāšanu tie izteiktu «ja», bet ar ņaudēšanu — «nē» vai izgudrotu vēl kādu citu izteikšanās veidu,» Alise reiz bija teikusi, «varētu ar tiem parunāties! Bet kāda var būt saruna, ja tev atbild vienu un to pašu?»
Arī šoreiz kaķēns tikai murrāja, un nebija iespējams uzminēt, vai tas nozīmē «ja» vai «nē».
Alise sameklēja uz galdiņa starp šaha figūrām melno dāmu, notupās uz paklāja pie kamīna un nolika melno dāmu kaķēnam priekšā.
— Nu, Katij, — viņa iesaucās, gavilējoši sasizdama plaukstas, — atzīsties — tu taču biji pārvērtusies par šo būtni!
(«Bet kaķēns pat nepaskatījās uz šaha figūras pusi,» Alise teica, kad vēlāk visu stāstīja māsai. «Tas pagrieza purniņu uz otru pusi un izlikās neko neredzam, tomēr nokaunējies bija gan, tapcc es domāju, ka viņš bija Melno Karaliene.»)
— Sēdi taisnāk, minkiņ! — Alise, līksmi smiedamās, izrīkoja. — Un paklanies, kamēr tu domā, ko… ko atmurrāt. Atceries — paklanoties var
iegūt laiku! — Tad viņa satvēra kaķēnu un skaļi nobučoja to, iesaukdamās: — Par godu Melno Karalienei!
— Sniegpūciņa, mana minkiņa! Jūsu augstība! — pār plecu skatīdamās, Alise uzrunāja balto kaķēnu, kas Varonīgi izcieta mazgāšanas procedūras, — es nevaru sagaidīt, kad Dina beigs jūs apstrādāt! Laikam tāpēc manā sapnī tu izskatījies tik nekārtīgs… Dina, vai tu zini, ka pašreiz uzpos Balto Karalieni? Tu izturies bez pienācīgas cieņas, es brīnos par tevi!
— Interesanti — par ko bija pārvērtusies Dina? — Alise pļāpāja, ērti elkoni atbalstījusi uz paklāja, un, zodu iespiedusi plaukstā, vēroja kaķēnus. — Saki, Dina, — vai tu nebiji pārvērtusies par Oliņu Boliņu? Man liekas — tu biji, taču pagaidām neko par to saviem draugiem nesaki, jo es neesmu pārliecināta.
Starp citu, Katij, ja tu patiesi esi bijusi manā sapnī, tev vajadzēja piedzīvot kaut ko ļoti patīkamu: man skaitīja priekšā tik daudz dzejoļu — un visus par zivīm! Rīt no rīta tu varēsi līksmot. Kamēr tu brokastosi, es visu laiku tev skaitīšu priekšā «Valzirgu un Namdari», un tad tu, minkiņ, varēsi iedomāties, ka mielojies ar austerēm!
— Klau, Katij, mums jātiek skaidrībā, kas to sapņoja! Tas ir nopietns jautājums, mana dārgā, un tev nevajadzētu laizīt ķepu, it kā Dina tevi šorīt jau nebūtu nomazgājusi! Klau, Katij, to varēja sapņot vai nu melno karalis, vai es. Protams, es viņu redzēju savā sapnī, bet tad viņam vajadzēja redzēt ari mani! Katij, vai to sapņoja karalis? Mana dārgā, tu biji karaliene — tev vajadzētu visu zināt. Ai, Katij, palīdzi man tikt skaidrībā! Tava ķepa taču var pagaidīt!
Bet nerātnais kaķēns tagad ņēmās mazgāt otru ķepu un izlikās, ka jautajumu nemaz nedzird.
— Kā domājat jūs — kas to sapņoja?
Ai, kāda toreiz bija dienai Lūk, tādā skaistā izbraucienā lr sākums pasakai vēl vienai. Slīd laiva nedzirdami tālāk, Es atkal dzirdu balsis tālās
Pēc gadiem sapņa gaismā bālā. Līdz izbāl debess vasarīgā. Es klausos atbalss vārās stigās Zem ziemas auta nežēlīgā.
Ai, Alise, tavs gaišais slāvs Nav zudis man, tas sapni blāv Sen neredzētais mīļums tavs. Es atkal esmu tur, es zinu.
Lūk, Brīnumzemē ievizināls Ir mūsu kuģis. Bura tinas, Dziest diena, kamols atritināts. Es atkal te pie tevis. Zinu. Lai gan es pats jau esmu cits, Lai nāk šim sapnim citi lidz. Ai, kā lai sapņiem nenotic?