Nav nekādu šaubu, ka baltais kaķēns nav vainīgs, vaininieks ir vienīgi melnais, jo baltajam vecā kaķene jau veselu stundas ceturksni mazgāja purniņu (un jāteic — viņš pacieta to samērā abi): tāpēc, redzat, baltais savu ķepu šajā nedarbā nevarēja pielikt.
Savu mazuļu purniņus Dina mazgāja šādi: vispirms ar vienu ķepu satvēra nabadziņu aiz austiņas un novēla zemē, tad ar otru ķepu ņēmās berzēt pret spalvu tā purniņu, sākot no degungaliņa; un pašreiz, kā jau sacīju, Dina jo cītīgi darbojās ar balto kaķēnu, kas rātni gulēja un mēģināja murrāt, neapšaubāmi saprazdams, ka viss tiek darīts viņa labā.
Bet melnais kaķēns bija apstrādāts jau agrāk, tūlīt pēc pusdienām, tālab, kamēr Alise saritinājusies tupēja liela atzveltnes krēsla stūrī, pusmiegā kaut ko pie sevis runādama, melnais nebēdnieks aizrautīgi draiskojās ar dzijas kamolu, kuru Alise gribēja pārtīt; kaķēns ripināja kamolu šurp un turp, līdz kamols pārvērtās par neatšķetināmu dzijas murskuli, viss vienos mezglos un cilpās, un, lūk, tur nu tas mētājās uz kamīna paklaja, bet murskuļa pašā vidu kaķēns dzinās paka| pats savai astei.
— Ak tu mazais, mīļais nerātneli! — Alise iesaucās, satverdama kaķeņu un viegli noskūpstīdama, lai tas saprastu, ka kritis nežēlastībā. — Dinai vajadzētu pamācīt tevi pieklājīgāk uzvesties! Zini, Dina, tev vajadzētu to izdarīt. Vajadzētu! — Alise pārmetumu pilnu skatienu dusmīga balsī noteica vecajai kaķenei, tad paņēma samudžināto dziju un kaķēnu, ietrausās atpakaļ atzveltnes krēslā un atsāka tīt dziju. Bet šis darbs viņai diez kā nevedās, jo viņa visu laiku sarunājās — brīžiem ar kaķēnu, brīžiem pati ar sevi. Kaķēns rātni tupēja viņai klēpī un izlikās vērojam, kā norit dzijas pārtīšana, reižu reizēm izstiepdams vienu ķepiņu un viegli pieskardamies kamolam, it kā izsakot vēlēšanos palīdzēt, ja vien tas būtu iespējams.
— Vai tu zini, Katij, kas rīt notiks? — Alise ierunājās. — Tu varētu uzminēt, ja būtu skatījusies kopā ar mani laukā pa logu, bet Dina tevi tobrīd uzposa, un tu nevarēji… Es redzēju, kā zēni vāc zarus ugunskuram, un ugunskuram, Katij, vajag pulka zaru! Bet sāka salt un snigt, tāpēc no uguns kurināšanas nekas neiznāca. Neuztraucies, Katij, gan jau rīt mēs visu redzēsim.
Alise kādas pāris reizes aptina dziju Katijai ap kaklu, lai paraudzītos, kā viņai tas piestāv; kaķēns uzsāka ķepuroties, kamols noripoja uz grīdas, un krietna dala tinuma atkal izrisa.
— Zini, Katij, kad es ieraudzīju, ko tu esi izstrādājusi, es tā sadusmojos, — Alise sacīja, atkal ērti iekārtodamās krēslā, — ka gandrīz gribēju atvērt logu un izlikt tevi sniegā! Un tu
būtu to pelnījusi, mazā, mī|ā nebēdne. Netaisno- jies! Nepārtrauc, kad es runāju! — viņa rājās, piedraudēdama ar pirkstu. — Es uzskaitīšu visus tavus grēkus. Pirmkārt, tu divas reizes ieņaukstē- jies, kad Dina šorīt mazgāja tev purniņu. Nemēģini tagad liegties, Katij, es visu dzirdēju. Ne- murrā man pretī! — (Alise iztēlojās, it kā kaķēns būtu kaut ko iebildis.) — Vai Dina ar ķepu trāpīja tev pa actiņu? Ja, bet tā ir tapa vaina, kam turēji acis vaļā, būtu aizvērusi, tas neatgadītos. Nemaz nemēģini taisnoties, bet tagad klausies! Otrkārt, tu raustīji Sniegpūku aiz astes, kad es liku tai priekšā bļodiņu ar pienu! Vai tu biji izslāpusi, ko? Kā tu varēji zināt, ka Sniegpūka nav izslāpusi? Treškārt, tiklīdz es tevi neuzmanu, tu ritini va|ā manu kamolu! • Lūk, trīs tavi grēki, 'Katij, un vēl ne par vienu tu neesi saņēmusi sodu. Zini, es krāju sodus par visiem taviem nedarbiem uz nākamo trešdienu … Bet ja nu tiktu krāti sodi par maniem nedarbiem? — Alise sacīja vairāk pati sev nekā kaķēnam. — Kas gan notiktu gada beigās? Mani laikam aizsūtītu uz cietumu, kad būtu pienākusi sodu saņemšanas diena. Bet, ja nu par katru nedarbu, pieņemsim, es paliktu bez pusdienām, tad nelaimīgajā sodu dienā man nedotu uzreiz piecdesmit pusdienu! Ai! Pret to es sevišķi neiebilstu — tāds daudzums! Es labāk iztieku bez šīm pusdienām nekā visas ēdu!
Katij, vai tu dzirdi, kā sniegs krīt pret rūti? Cik jauka un maiga skaņa! It kā ārpusē kāds skūpstītu logu. Man gribētos zināt, vai sniegs mii kokus un laukus, ja viņš skūpsta tos tik maigi? Un pēc tam pārsedz ar baltu, vatētu segu un varbūt saka: «Čučiet, mīļie, kamēr atkal atnāks vasara.» Un, kad atnāk vasara, tie atmostas, ietērpjas zaļumā un danco, kad vien vējš uzpūš.
Ai, Katij, cik tas ir skaisti! — Alise iesaucās un nometa kamolu, lai paplaukŠķinātu. — Es vēlos, kaut tā būtu īstenībā! Patiešam, rudenī, kad lapas nodzeltē, meži izskatās miegaini.
— Katij, vai tu māki spēlēt šahu? Nesmaidi, mī|ā, es jautāju pavisam nopietni. Jo, kad mēs nesen spēlējām, tu tik nopietni skatījies, it kā visu saprastu, un, kad es iesaucos: «Šahs!» — tu sāki murrāt! Jā, tas bija pirmklasīgs šahs, Katij, un es patiešām būtu varējusi uzvarēt, ja negadītos tas nejaukais zirdziņš, kas ciku-caku ielīda starp maniem kauliņiem. Katij mīļā, iedomāsimies, ka …
Un tieši tagad es gribu jums pastāstīt, ka pusi no saviem vēlējumiem Alise iesāka ar savu iemīļoto teicienu: «Iedomāsimies, ka … .» Iepriekšēja dienā Alisei iznāca pamatīgas domstarpības ar māsu tikai tāpēc, ka Alise ierosināja: «Iedomāsimies, ka mēs esam karaļi un karalienes!» Bet māsa, vienmēr gribēdama būt ļoti noteikta, iebilda, ka tas nav iespējams, jo viņas ir tikai divas, un tad Alise, beigu beigās samierinādamās, sacīja: «Nu labi, tu vari būt viena no šīm personām, bet es būšu visas pārējās.» Reiz viņa pārbiedēja savu auklīti, iebļaudama viņai ausī: «Iedomāsimies, ka es esmu izsalkusi hiēna un tu esi kauls!»
Taču atgriezīsimies pie Alises sarunas ar kaķēnu.
— Iedomāsimies, Katij, ka tu esi Melno Karaliene. Vai zini, man šķiet, ja tu apsēstos uz pakaļ- ķepām un sakrustotu priekšķepas, tu izskatītos ka īsta karaliene! Mīļā, nu pamēģini taču!
Un Alise paņēma no šaha galdiņa Melno Karalieni un nolika kaķēna priekšā kā paraugu, kas jāatdarina; taču no pasākuma nekas prātīgs neiznāca galvenokārt tāpēc, Alise secināja, ka mazais kaķēns nevēlējās, kā nakas, salikt priekšķepas. Lai kaķēnu sodītu, Alise pacēla to pie spoguļa un parādīja, cik īdzīgs tas izskatās.
.— Un, ja tu nelabosies tūlīt pat, — viņa piebilda, — es tevi izlikšu caur spoguli Aizspoguli- jas mājā. Kā tas tev patiks?
Klau, ja tu uzmanīgi klausīsies, Katij, un nerunāsi tik daudz, es pastāstīšu tev visu, ko domāju par māju Aizspogulijā. Vispirms tur caur spoguli redzama istaba, kas izskatās gluži tāda pati kā mūsu viesistaba, tikai priekšmeti tur izvietoti otrādi. Kad pakāpjos uz krēsla, es varu redzēt visu, tikai ne to stūrīti aiz kamīna. Ai! Bet kā es vēlētos redzēt tieši to stūrīti! Un es ļoti, ļoti gribētu zināt, vai ziemā tur arī kurina kamīnu; to, redzat, var pateikt tad, kad mūsu kamīnā kuras uguns, jo tad uguns redzama arī tanī istabā, bet varbūt tur tikai blēdās, lai mēs te domātu, ka arī tur kuras kamīns. Un vēl — turienes grāmatas arī ir līdzīgas mūsējām, tikai vārdi rakstīti ačgārni. To es zinu, jo reiz biju pielikusi pie spoguļa mūsu grāmatu, un tad arī tur bija pielikta grāmata.
— Kā tev patiktu dzīvot Aizspogulijas mājā, Katij? Nez vai tur tu dabūtu pieniņu? Varbūt Aizspogulijā piens nav dzerams. Ai, Katij! Mēs esam tikušas jau līdz gaitenim. Ja mūsu viesistabas durvis plaši atvērtas, var redzēt mazdrusciņ 110 Aizspogulijas mājas gaiteņa; un tā daļa, kas redzama, ļoti līdzīga mūsu gaitenim, taču iālāk, zini, tas var būt pavisam citāds. Ai, Katij, cik jauki būtu, ja mēs varētu tikt spogulim cauri un nokļūt Aizspogulijas mājā! Ai! tur noteikti ir daudz jauku mantu! Katij, iedomāsimies, ka mēs kaut kā varam iziet spogulim cauri. Iedomāsimies,
ka viss spogulis top tik mīksts kā šķidrauts, un mēs tiekam tam cauri. Vai, raugies, tas top līdzīgs miglai! Tagad var itin viegli iziet tam cauri.
Šos vārdus sacīdama, Alise jau stāvēja uz kamīna dzegas, nemaz neapzinādamās, kā tur nokļuvusi. Un, patiesi, spogulis sāka gaist kā sudrabaina dūmaka.
Nākamajā mirklī Alise jau atradās aiz spoguja un klusi nolēca uz grīdas Aizspogulijas istabā. Vispirms viņa gribēja noskaidrot, vai kamīns kuras, un |oti priecājās,.ieraugot īstu kamīnu, kurā sprēgā uguns tikpat spoži kā tanī, kas palika spoguja viņā pusē. «Te man būs tikpat silti kā mūsu
vecajā istabā,» Alise nodomāja, «patiesībā — vēl siltāk, jo te mani neviens nedzīs nost no kamīna. Ai, tas gan būs joks, kad mani caur spoguli redzēs, bet klāt man netiks!»
Tad viņa palūkojās apkārt un ievēroja, ka tās lietas, kuras bija redzamas vecajā istabā, izskatās gluži parastas un neinteresantas, bet dažas izskatās pavisam citādas. Piemēram, portreti pie sienas kamīnam līdzās izskatās kā dzīvi, pulkstenim uz kamīna dzegas (spogulī, saprotiet, var redzēt vienīgi tā mugurpusi) uzradusies maza vecīša seja, kas smīn par Alisi.
«Sī istaba nav tik uzposta kā tā otra,» Alise nodomāja, ieraugot vairākas Šaha. figūras pie kamīna pelnos, bet jau nākamajā mirklī, pārsteigumā iesaukusies: «Vai!» — viņa notupās četrrāpus un apbrīnoja šaha figūras. Tās pastaigājās pa pāriem.
— Luk, Melno Karalis un Melno Karaliene, — Alise čukstēja (jo bažījās, ka neizbiedē tos), — un, lūk, Balto Karalis un Balto Karaliene sēž uz pelnu lāpstiņas malas, zem rokas pastaigājas divi laidņi… Domāju, ka tie nedzird mani, — viņa sprieda, noliekdama galvu vēl zemāk, — un esmu gandrīz pārliecināta, ka neredz mani. Es jūtos tā, it kā būtu kļuvusi neredzama …
Pēkšņi aizmugurē uz galda kaut kas iepīkstējās, un Alise pagrieza galvu tieši tanī mirklī, kad Balto Bandinieks nokrita augšpēdu un sāka spārdīties; viņa ar lielu izbrīnu vēroja, kas vēl atgadīsies.
— Tā ir mana bērna balss! — iesaucās Balto Karaliene un drāzās Karalim garām tik spēji, ka pagrūda to, un tas iekrita pelnos. — Mana burvīgā Lilija! Mana karaliskā minkiņa! — Karaliene izmisīgi pūlējās uzrāpties augšā pa kamīna režģi.
— Karaliska brēka par neko! — noteica Karalis, berzēdams sasisto degunu. Viņam bija visas tiesības justies mazliet aizvainotam, jo viņš bija novārtījies pelnos no galvas līdz kājām.
Alise vēlējās vienmēr visiem palīdzēt, tin, tā kā mazā nabaga Lilija kliedza, ka vai gals klāt, viņa piesteidzās, paņēma Karalieni un nolika uz galda līdzās mazajai trokšņotājai.
Karaliene elsdama pūzdama apsēdās; no spējā ceļojuma pa gaisu viņa bija gluži bez elpas un, klusējot apskāvusi savu mazo Liliju, krietnu brīdi nespēja izrunāt ne vārda. Nedaudz atguvusies, viņa uzsauca Balto Karalim, kas saīdzis sēdēja pelnos:
— Sargieties vulkāna!
— Kāda vulkāna? — jautāja Karalis, bažīgi skatīdamies ugunī, šķiet, domādams, it kā tieši tur varētu atrasties vulkāns.
— Mani uzpūta gaisā, — izdvesa Karaliene, joprojām cīnīdamās ar elpas trūkumu. — Dodieties augšā … parasta veidā … Sargieties, ka jūs neuzpūš gaisa!
Alise vēroja, kā Balto Karalis spraisli pēc spraiš|a rāpjas augšā, līdz-beidzot teica:.
— Tādā veidā jus stundām ilgi rāpsieties, līdz nokļūsit uz galda. Es labāk jums palīdzēšu, vai drīkst?
Taču Karalis sacīto nemaz neievēroja, bija skaidrs, ka viņš Alisi ne dzird, ne redz.
Alise ļoti saudzīgi paņēma Karali plaukstā un ceļa augšā daudz lēnāk nekā Karalieni, kura pēc š! ceļojuma bija bez elpas. Bet, pirms viņa Karali nolika uz galda, viņ^ iedomājās to mazlietiņ nopurināt, jo tas bija novārtījies pelnos.
Vēlāk viņa stāstīja, ka nekad mūžā nebija redzējusi-tādu sejas izteiksmi, kāda bija Karalim, kad neredzama roka to satvēsa, pacēla gaisā un papurināja; Karalis bija tā pārbijies, ka ne pakliegt nevarēja, viņa acis un mute pletās aizvien lielākas un lielākas un kļuva apaļakas un apaļākas, un Alise par to smējās tik sirsnīgi, ka viņas roka no smiekliem raustījās, un viņa gandrīz nometa Karali uz grīdas.
— Ak, lūdzu, nešķobiet tā seju! — viņa iesaucās, gluži piemirsusi, ka Karalis nevar viņu dzirdēt. — Man tā jāsmejas, ka nevaru jūs noturēt! Un nepletiet muti tik plati. Tanī sabirs pelni. Tā, nu būs labi, — viņa teica, noglauzdama Karalim galvu un |oti rūpīgi nolikdama to uz galda līdzās Karalienei.
Karalis tūdaļ nokrita atmuguriski un palika nekustīgi guļam; Alise bija nobažījusies par to, ko izdarījusi, un meklēja istabā ūdeni, ar ko apslacīt Karali. Taču viņa atrada vienīgi tintes pudeli; un, kad viņa atgriezās ar tintes pudeli rokā pie Karaļa, tas jau bija atžilbis un bailīgi sačukstējās ar Karalieni, bet tik klusi, ka Alise tikko varēja sadzirdēt.
Karalis čukstēja:
— Es jums saku, mana dārgā, es sastingu līdz pat ūsu galiem.
Un Karaliene atbildēja:
— Bet jums taču ūsu nemaz nav.
— Ārprāts, — Karalis turpināja, — to es nemūžam, nemūžam neaizmirsīšu.
' — Noteikti aizmirsīsit, — atteica Karaliene, — ja tūdaļ to visu nepierakstīsit.
Alise ar lielu interesi noskatījās, kā. Karalis izņem no kabatas milzīgu piezīmju grāmatu un sāk rakstīt. Pēkšņi Alisei kaut kas iešāvās prātā — viņa satvēra zīmuļa galu, kas rēgojās Karalim pār plecu, un rakstīja Kara|a vietā.
Nabaga Karalis izskatījās apmulsis un nelaimīgs un kādu brīdi klusēdams cīnījās ar zīmuli, taču Alise bija daudz stiprāka, un Karalis beidzot izdvesa:
— -Mana dārgā! Man noteikti jāiegādājas tievāks zīmulis. Ar šo es netieku galā, šis raksta to, ko es nemaz nevēlos …
— Ko gan tas raksta? — vaicāja Karaliene, skatīdamās grāmatā (kur Alise bija ierakstījusi: *Bal- tais Jātnieks laižas lejup pa kamīna kruki. Viņš galīgi neprot noturēt līdzsvaru.»). — Sis raksts neatspoguļo jūsu izjūtas!
Alise sēdēja pie galda, uz kura atradās kāda grāmata, un vēroja Balto Karali (Alise bažījās par Karaļa labsajūtu, tāpēc turēja gatavībā tintes pudeli, lai varētu Karali apšļakstīt, ja viņš atkal ģībtu), viņa šķirstīja lapas, gribēdama sameklēt kaut ko palasīšanai.
— Bet… visa grāmata uzrakstīta svešā valodā, kuru es neprotu, — viņa sacīja.
Lūk, kāda izskatījās Šī valoda.
Viņa labu brīdi pētīja uzrakstīto, līdz pēkšņi viņai iešāvās prātā spoža doma.
— Ai, tā, bez šaubām, ir Aizspogulijas grāmata! Ja es paturēšu to pret spoguli, tad spogulī visi vārdi atkal pagriezīsies uz pareizo pusi.
Lūk, kādu dzejoli Alise izlasīja..
RIFKARĪLIS
Krēslojās. Slipigie nāpšļi
Stirinājās pa zāli.
Un pēdīgi šķila cītari
Kā zaļi tupuči tālē.
Bīsties Rifkariļa, mans dēls!
Viņš ir briesmogs no pekles!
Krūmos kašņājas maitas putns cēls,
šausmonigs blanditeklis.
Viņš ņēma vairogu, zobenu, draugs,
Pilns varonības lidz malām,
Un gāja turpu, kur tumtumkoks aug,
Uz otru pasaules galu.
Tur tas zem koka nostājās skaists
Un ilgi gaidīja, protams.
Līdz Rifkarilis briesmīgais
Surp laidās burbuļodams.
Viens, divi, trīs!
Un dūmi kūp,
Un zobens šņāc caur liesmām,
Un galva krāc, un galva drūp,
Un gals ir visām briesmām.
Ak, Rifkariļa pieveicēj,
Nu nāc pie manas krūts,
Urā, mans varoni, hei, hei,
Un savus laurus plūc!
Krēslojās. Slipigie nāpšļi
Stirinājās pa zāli.
Un pēdigi šķita citari
Kā zaļi tupuči tālē.
— Izklausās ļoti jauki, — beigusi lasīt, Alise noteica, — tikai diezgan pagrūti kaut ko saprast! (Atklāti sakot, Alisei nepatika atzīties pat sev, ka viņa nesaprot itin nekā.) Šķiet, dzejolis izraisījis manā galvā daudz domu … vienīgi es nezinu — kādas! Taču skaidrs ir tikai tas: kādam gals ir klāt.
«Vai! Jāpasteidzas,» Alise nodomāja, pielek- dama kājās, «citādi man būs jāatgriežas atpakaļ un es nepagūšu apskatīt visu Aizspoguliju. Vispirms palūkosimies, kāds šeit izskatās dārzs!»
Nākamajā mirklī viņa jau bija laukā no istabas un skrēja lejā pa kāpnēm — tieši par skriešanu to nevarētu saukt, drīzāk tas bija izgudrojums. Alise sprieda, kā ātri un ērti pārvietoties lejup pa kāpnēm. Ar pirkstu galiem turēdamās pie margām, viņa viegli laidā^ lejup, ar kājām pakāpienus nemaz neskardama; tā viņa izlidoja arī caur vestibilu un tādā pašā*veidā būtu izlidinājusies laukā pa durvīm, ja nebūtu aizķērusies aiz durvju stenderes. No šī garā lidojuma pa gaisu Alisei mazliet apreiba galva, tāpēc viņa jutās itin priecīga, ka nostājusies atkal uz zemes un pārvietojas kā parasti.