— Dārzs būtu daudz labāk pārredzams, — Alise pie sevis sacīja, — ja es varētu nokļūt tai uzkalnā; lūk — taciņa, pa kuru var aiziet tieši līdz kalna galam. Nē… izrādās, ka nevar (nogājusi krietnu gabalu pa līčloču celiņu, Alise secināja), tomēr… varbūt — beidzot varēs. Cik brīnumaini šī taciņa vijas! Tā drīzāk izskatās pēc korķviļķa, nevis pēc taciņas! Aiz ši pagrieziena, es domāju, noteikti būs kalna gals. Nē, nav vis! Sī taka ved tieši atpakaļ uz māju. Jā-ā … jāmeklē kāds cits ceļš.
Un tā Alise darīja: viņa gāja lejup un augšup, izstaigāja līkumu līkumus, bet, lai ietu kurp iedama, ikreiz nonāca atpakaļ pie mājas. Reiz, milzīgā ātrumā skrienot no līkuma ārā, viņa uz- drāzās pat mājai virsū, jo nepaguva apstāties.
— Iekšā es vēl neiešu, — Alise, skatīdamās uz māju, sacīja, iztēlodama, it kā māja būtu ko iebildusi, — par to nevar būt ne runas. Zinu jau, man jāatgriežas atpakaļ spogulim cauri vecajā istabā, un tad visiem maniem piedzīvojumiem., beigas!
Viņa uzgrieza mājai muguru un apņēmīgi devās atkal pa taku uz priekšu, cieši nolēmusi iet tikai taisni vien, kamēr nonāks pašā kalnā. Kādu laiku ce|ojums noritēja lieliski, un Alise sev sacīja: «Šoreiz es patiešām nokļūšu kalnā…» — bet te pēkšņi taciņa sagriezās, pat sagrīļojās (tā Alise vēlāk stāstīja), un nākamajā mirklī viņa atkal atradās mājas priekšā.
— Kaut kas traks! —viņa izsaucās. — Es nekad neesmu sastapusi tādu māju, kas kļūst par mūžīgu aizšķērsli! Nekad!
Uzkalns bija ļoti skaidri saskatāms, nekas cits neatlika kā atkal doties ceļā. Šoreiz Alise nonāca pie lielas puķu dobes, gar kuras malām auga pīpenes, bet pašā vidu — vītols.
— O-o, Ķeizarkroni! — Alise iesaucās, uzrunādama vienu ziedu, kas līgani šūpojās vējā. — Es vēlos, kaut tu spētu runāt!
— Mēs spējam runāt, — sacīja Ķeizarkronis, — ja ir kāds, ar kuru vērts runāt.
Alise bija tik pārsteigta, ka mirkli nevarēja ne vārdu dabūt pār lūpām, viņai pat elpa aizrāvās. Tā kā Ķeizarkronis joprojām līgani šūpojās, Alise ierunājās atkal bikli, gandrīz čukstus: — Un vai visas puķes spēj runāt?
— Spēj tikpat labi kā tu, — atteica Ķeizarkronis. — Un vēl krietni ska|āk. *
— Mums, zini, neklājās uzsākt sarunu, — sacīja Roze, — es patiešām gaidīju, kad ierunāsies tu! Es pie sevis spriedu: «Viņas sejai ir savs jaukums, kaut arī tā neizskatās sevišķi gudra!» Bet krāsa tev ir pareizā, un tas jau ir kaut kas! -
— Krāsa nav galvenais, — piezīmēja Ķeizarkronis. — Ja vien viņas ziedlapas vairāk krokotos, viņai nebūtu nekādas vainas.
Alisei tāda spriedelēšana nebija pa prātam, tāpēc viņa jautāja:
— Vai jums kādreiz nav bail tā augt šeit, neviena neapsargātām?
— Vidū taču aug koks, — ierunājās Roze., — Vai saproti?
— Bet ko tas var līdzēt, ja jums draudētu briesmas? — Alise brīnījās.
— Tas var novicot, — sacīja Roze.
— Neganti sāp, — sauca Margrietiņa, — kad vicina vītola vicas!
— Vai tu to nezināji? — iesaucās kāda cita Margrietiņa. Tūdaļ visas Margrietiņas kaut ko sauca cita caur citu, līdz gaiss sanēja no viņu mazajām, spalgajām balstiņām.
— Apklustiet visas! — satraukts iekliedzās Ķeizarkronis, drebot no dusmām. — Viņas zina, ka es nekā nevaru viņām padarīt, — Ķeizarkronis žēlojās, pavērsis trīsošo ziedu pret Alisi, — citādi viņas neuzdrīkstētos tā uzvesties!
— Ak, neuztraucieties! — Alise mierinādama sacīja un, pieliekusies pie Margrietiņām, kas atkal grasījās apsaukāties, čukstēja:
• — Ja jūs nepievaldīsiet savas mēles, es jūs noplūkšu!
Brīdi valdīja klusums, dažas sārtās Margrietiņas pat nobālēja.
— Pareizi! — Ķeizarkronis sacīja. — Margrietiņas patiesi ir šausmīgas. Tiklīdz viena ierunājas, tūda| tai pievienojas pārējās; viņās klausoties, var novīst;
— Kā gan jūs visas protat tik jauki runāt? — Alise iejautājās, cerēdama ar glaimiem uzlabot puķu noskaņojumu. — Esmu bijusi daudzos dārzos, bet neviena no puķēm nav pratusi runāt.
. — Pieliec plaukstu pie zemes, — sacīja Ķeizarkronis, — tad tu sapratīsi, kāpēc.
Alise tā arī izdarīja.
— Zeme ir ļoti cieta, — Alise secināja, — bet es nesaprotu, kāda tam nozīme.
— Gandrīz visos dārzos dobes taisa tik mīkstas kā gultas, — Ķeizarkronis skaidroja, — tāpēc puķes allaž ir aizmigušas.
Izklausījās gluži ticami, un Alisei tas šķita interesants atklājums.
— Agrāk es par to netiku nekad domājusi, — viņa noteica.
— Manuprāt, tu vispār nedomā, — Roze dzēlīgi attrauca.
— Es neesmu redzējusi itin nevienu pašu, kas izskatītos muļķīgāks par tevi, — ierunājās Vijolīte tik pēkšņi, ka Alise gandrīz vai palēcās, jo līdz šim Vijolīte nebija bildusi ne vārda.
— Pievaldi mēli! — uzsauca Ķeizarkronis. — It kā tu vispār kādu būtu redzējusi! Galva tev mūžīgi pabāzta zem lapām, un tur tu snauduļo, bet par to, kas notiek pasaulē, tu zini tikpat daudz, cik pumpurs!
— Vai dārzā ir vēl kāds cilvēks? — Alise vaicāja, uzskatīdama par prātīgāku nepievērst īpašu vērību Rozes vārdiem.
— Dārzā ir vēl viena puķe, kas kustas tāpat kā tu, — Roze atbildēja. — Es brīnos, kā tu-to vari («Tu nepārtraukti brīnies,» piezīmēja Ķeizarkronis), bet tā ir daudz kuplāka par tevi.
— Vai viņa ir man līdzīga? — Alise ziņkārīgi jautāja, jo viņai prātā iešāvās doma: «Dārzā kaut kur ir vēl viena maza meitene!»
— Jā, tā izskatās tikpat tuntulīga kā tu, — Roze atbildēja, — taču ir sārtāka un, man liekas, ar īsākām ziedlapiņām.
— Ziedlapiņas tai piekļaujas cita pie citas cieši kā dālijai un nav noļukušas kā tavējās, — Ķeizarkronis piebilda.
— Bet tā nav tava vaina, — Roze sacīja kā ' mierinādama. — Tu sāc vīst,•un tad, redzi, neko nevar darīt — ziedlapiņas vairs nav tik izskatīgas. *
Tāda runāšana Alisei itin nemaz nepatika, tāpēc, lai mainītu sarunas tematu, viņa jautāja:
— Vai viņa kādreiz šurp atnāk?
— Atļaujos pavēstīt, ka tu drīz viņu ieraudzīsi, — Roze sacīja. —Zini, viņa pieder pie tām ar deviņiem žuburiem.
— Kurā vietā tie atrodas? — Alise ziņkārīgi vaicāja.
— Protams, ap galvu, — Roze atbildēja. — Brīnos, kāpēc tev tādu nav. Es biju iedomājusies, ka tādi jums visām parasti ir.
— Viņa nāk! — iesaucās Gaiļpiesis. — Es dzirdu soļus — klip-klap — uz grantētā celiņa.
Alise pagriezās un ieraudzīja Melno Karalieni.
— .Viņa krietni paaugusies, — Alise tūdaļ secināja. Un patiešām, kad Alise pjrmo reizi ieraudzīja Karalieni pelnos pie kamīna, tā bija tikai
trīs sprīžus gara, bet tagad — gandrīz vai galvas tiesu garāka par Alisi!
— Tas ir no svaigā gaisa, — teica Roze, — šeit ir apbrīnojami tīrs gaiss.
— Laikam jāiet viņai pretī, — Alise sprieda, jo, lai arī cik interesantas ir puķes, runāt ar īstu Karalieni ir nesalīdzināmi iespaidīgāk.
— To gan nedari, — sacīja Roze. — Es tev ieteiktu doties tieši pretējā virzienā.
Alisei sacītais šķita tīrās mu|ķības, tāpēc viņa, nekā neatbildējusi, devās Melno Karalienei pretī. Brīnumainā veidā Karaliene skatienam tūdaļ izgaisa, un Alise atkal atradās mājas priekšā.
Mazliet sapīkusi, Alise pagriezās atkal atpakaļ un lūkoja ieraudzīt Karalieni (kuru beidzot pamanīja krietni patālu), šoreiz viņa nolēma iet pretējā virzienā.
Viss iznāca lieliski. Pēc nepilnas minūtes gājiena viņa stāvēja aci pret aci ar Karalieni un tieši pie tā kalna, kuru visu laiku bija tiekusies sasniegt.
— No kurienes tu nāc? — Melno Karaliene jau- 4āja. — Un uz kurieni ej? Skaties man acīs, runā pieklājīgi un nespēlējies visu laiku ar pirkstiem.
Alise izpildīja visus norādījumus un paskaidroja, cik vien pieklājīgi spēdama, ka nēvarot atrast savu ceļu.
— Nesaprotu, ko nozīmē — savu ceļu, — Karaliene teica, — visi ceļi šeit pieder man. Bet kā tu šeit nokļuvi? — viņa jautāja jau mazliet laipnāk. — Paklanies, kamēr domā, ko atbildēt. Tā tu iegūsti laiku.
Alise pabrīnījās, taču, juzdama pārāk lielu godbijību pret Karalieni, tomēr noticēja. «Es pārbaudīšu to, kad atgriezīšos mājās,» Alise nodomāja, cun nakamreiz nokavēšu pusdienas.»
— Tev pienācis laiks atbildēt, — Karaliene teica, paskatījusies pulkstenī,— atver muti mazliet plašāk, kad runā, un vienmēr saki — «Jūsu augstība».
— Es tikai velējos apskatīt dārzu, Jūsu augstība …
— Pilnīgi pareizi, — teica Karaliene, noglaudīdama Alisei galvu, bet
AJisei tas itin nemaz ne-
patika. — Taču, runājot
par dārziem, man jāteic, ka es esmu redzējusi tādus dārzus, salīdzinājumā ar kuriem šis ir īsti džungļi.
Alise šai sakarībā neuzdrošinājās neko iebilst, bet turpināja:
— … un gribēju nokļūt tā kalna galā …
— Ja tu runā par kalniem, — Karaliene viņu pārtrauca, — es varētu tev parādīt tādus kalnus, salīdzinājumā ar kuriem šo tu sauktu par ieleju.
— Nē, tā es nedarītu vis, — Alise sacīja pārsteigta, ka beidzot tomēr spēj iebilst. — Zināt, kalns nevar but ieleja. Tā ir aplamība …
Melno Karaliene pakratīja galvu.
— Tu vari saukt to par «aplamību», ja vēlies, — viņa sacīja, — bet es esmu dzirdējusi tādas aplamības, salīdzinājumā ar kurām šī ir tikpat kā skaidrojošā vārdnīca!
Alise atkal paklanījās, jo, spriežot pēc balss, Karaliene šķita nedaudz apvainojusies; pēc tam viņas abas vairs nerunāja, līdz sasniedza nelielā uzkalna virsotni.
Kādu brīdi Alise stāvēja klusēdama un aplūkoja apkārtni, kas izskatījās ārkārtīgi dīvaina. No viena gala uz otru to šķērsoja taisnas urdziņas, un zeme starp tām bija sadalīta kvadrātos ar nelieliem dzīvžogiem.
— Tas izskatās pēc milzīga šaha galda, goda vārds, —• Alise beidzot ierunājās. — Trūkst vienīgi figūru, kas pārvietojas… bet ir jau arī tās! — viņa priecīgi iesaucās, un viņas sirds satraukti dauzījās. — Tā ir varen milzīga šaha partija, ko spēlē visā pasaulē, protams, ja vien to var saukt par pasauli. Ai, kādi joki! Kā es vēlētos piedalīties šajā spēlē! Man nebūtu iebildumu kļūt kaut vai par Bandinieku, galvenais ir — piedalīties, taču, pats par sevi saprotams, vislabāk man patiktu būt par Karalieni.
To sacīdama, Alise bailīgi paraudzījās uz īsto Karalieni, bet tā, mīlīgi smaidīdama, teica:
— Tas ir viegli sasniedzams. Tu vari būt Balto Karalienes Bandinieks, ja vēlies, jo Lilija ir par jaunu, lai piedalītos spēlē; tu esi otrajā lauciņa tieši tur, no kurienes jāsāk. Kad nonāksi astotajā lauciņā, tu būsi Karaliene …
Sajā mirklī viņas abas nez kāpēc sāka skriet.
Vēlāk, visu pārdomādama, Alise nekādi nevarēja aptvert, kā tas īsti sākās, viņa atcerējās vienīgi, ka abas skrēja,
rokas saķerusas, un ka Melno Karaliene skrēja briesmīgā āi- rumā, un Alise tikko turējās līdzi; un Karaliene visu laiku kliedza: «Ātrāk! Ātrāk!» — bet Alise juta, ka ātrāk vairs
nejaudā, taču pateikt to nespēja, jo viņai trūka elpas.
Visdīvainākais šajā skrējienā bija tas, ka nedz koki, nedz apkārtne nemainījās; lai cik ātri viņas skrēja, garām nekam nepaskrēja.
«Interesanti, vai viss skrien mums līdzi?» nabaga Alise apmulsusi prātoja. Un Karaliene, it kā nolasījusi Alises domas, kliedza: «Ātrāk! Nemēģini runāt!»
Alise nemaz nedomāja to darīt. Viņai šķita, ka viņa vairs nemūžam nevarēs izteikt neviena vārda, tik aizelsusies bija, bet Karaliene joprojām kliedza: «Ātrāk! Ātrāk!» — un vilka viņu sev līdzi.
— Vai mēs drīz būsim galā? — Alise beidzot ar mokām izdvesa.
— Gandrīz galā! — Karaliene atkārtoja. — Sai vietai mēs paskrējām garām pirms desmit minūtēm.
Viņas skrēja klusēdamas vēl labu laiku, un vējš svilpoja Alisei gar ausīm tā, ka likās — nopūtīs matus no galvas nost.
— Nu, ātrāk! — kliedza Karaliene. — Ātrāk!
Un tad viņas skrēja tik ātri kā putni pa gaisu.
gandrīz neskarot ar kājām zemi, līdz pēkšņi, kad Alisei vairs nemaz nebija spēka, viņas apstājas, un Alise atskārta, ka noreibuši un aizelsusies sēž zemē.
Karaliene atbalstīja viņu pret koka stumbru un vēlīgi teica:
— Tagad vari mazliet atpūsties.
Alise ārkārtīgi izbrīnījusies paraudzījās apkārt.
— Vai, man tā vien liekas, ka inēs visu laiku esam skrējušas zem šī koka. Viss ir tieši tā, ka bijis.
— Protams, viss ir, kā bijis, — Karaliene sacīja. — Kā gan citādi?
— Nu, mūsu pusē, — Alise stāstīja, vēl arvien elsdama un pūzdama, — parasti kaut kur var nokļūt, ja skrien tik ātri un tik ilgi kā mēs.
— Atpalikusi puse! — sacīja Karaliene. — Seit, kā redzi, lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jāskrien, cik ātri vien vāri. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divreiz tik ātri.
— Es labāk nemēģināšu. Lūdzu, paliksim tepat! — Alise sacīja. — Man šeit gluži labi patīk, vienīgi es esmu ]oti sasarkusi un izslāpusi!
— Es zinu, ko tu gribētu! — Karaliene labsirdīgi teica, ņemdama no kabatas ārā mazu kastīti. — Vai vēlies cepumu?
Alise nodomāja, ka būtu nepieklājīgi teikt «nē», kaut arī cepumus nemaz nekāroja. Viņa paņēma vienu un pūlējās, ēst kā labi audzināts bērns; cepums bija loti sauss, spriedās kaklā, un viņa nodomāja, ka nekad mūžā nav tā ristījusies.
— Kamēr tu atžirgsi, — Karaliene teica, — es visu izmērīšu.
Viņa izņēma no kabatas lenti, uz kuras bija atzīmētas collas, un mērīja zemes gabalus, šur tur iesprauzdama mazus mietiņus.
— Otrā jarda galā, — viņa teica, iesprauzdama zemē mietiņu attāluma apzīmēšanai, — es došu tev attiecīgus norādījumus. Vai nevēlies vēl cepumu?
— Paldies, nē! — Alise atteica. — Pilnigi pietiek ar vienu!
— Ceru, ka slāpes tu esi dzesējusi? — vaicāja Karaliene.
Alise nezināja, ko atbildēt, bet, par laimi, Karaliene, atbildi negaidīdama, turpināja:
— Trešā jarda galā es visu atkārtošu, jo baidos, ka tu vari visu aizmirst. Ceturtā jarda galā es pateikšu: «Uz redzēšanos!» — un piektā jarda galā es izgaisīšu!
Karaliene bija saspraudusi zemē visus mietiņus, un Alise .ziņkārīgi vēroja, kā viņa atnāca atpakaļ pie koka un tad lēnām gāja prom gar mietiņu rindu.
Pie otrā jarda mietiņa viņa pagriezās un sacīja:
— Zini, pirmajā gājienā Bandinieks vienam lauciņam pārlec pāri, tādējādi tu ļoti ātri pār- lēksi pāri trešajam lauciņam — ar vilcienu, ja nemaldos, un ātrāk, nekā spēj iedomāties, nok|ūsi ceturtajā lauciņā, kas pieder Ņurbulim un Burbulim, piektais gandrīz viss ir ūdenī, bet sestais pieder Oliņām Boliņam… Kāpēc tu ne vārda nesaki?
— Es… es nezināju, ka man kas jāsaka, tieši uzreiz, — Alise stostījās.
3*
35
— Tev vajadzēja teikt, — Karaliene asi un pārmetoši turpināja, — «Jūs bijāt ārkārtīgi laipna, ka man to visu pastāstījāt.» Taču pieņemsim, ka tas ir pateikts… Septītais lauciņš ir mežs… un
viens no Zirdziņiem tev parādīs ceļu… un astotajā lauciņā mēs abas būsim Karalienes, un tad tik būs svētki un prieki!
Alise piecēlās, paklanījās un atkal apsēdās
zemē.
Pie nākamā mietiņa Karaliene atkal pagriezās atpakaļ un šoreiz sacīja:
— Ja tu kaut ko nezini pateikt angliski, runā franciski… ejot purngalus liec uz āru… un atceries, kas tu esi!
Šoreiz viņa negaidīja, kad Alise paklanīsies, bet tūdaļ aizsteidzās pie nākamā mietiņa, tad uz mirkli pagriezās atpakaļ, lai pateiktu: «Uz redzēšanos!» — un aizsteidzās pie pēdējā.
Kā tas īsti notika, Alise nevarēja un nevarēja izprast, bet, tiklīdz Karaliene bija sasniegusi pēdējo mietiņu, viņa izgaisa. Vai nu pazuda gaisā, vai zibenīgi ieskrēja mežā («Viņa var skriet ļoti ātri!» Alise nodomāja), kas to lai uzmin, bet prom viņa bija. Alise atcerējās, ka tagad viņa ir Bandinieks un drīz būs viņas gājiens.