Pats par sevi saprotams, vispirms jāievāc izsmeļošas ziņas par zemi, pa kuru paredzēts ceļojums.
«Tas ir tikpat kā mācīties ģeogrāfiju,» Alise sprieda, pacēlusies uz pirkstgaliem, jo cerēja tālāk redzēt. — Lielākās upes — tādu te nav. Lielākie kalni — uz tienīgā kalna stāvu es pati, bet diez vai tam ir kāds nosaukums. Lielākās pilsētas… Vail Kas tie par radījumiem, kas lejā vāc medu? Bites tās nevarētu būt, jo, kā zināms, neviens cilvēks nav varējis saskatīt biti jūdzes attālumā …»
Brīdi Alise stāvēja un klusiņām vēroja vienu no šiem radījumiem, kas rosījās starp puķēm, laiku pa laikam iebāzdams ziedos savu smeceri. «Patiešām, kā īsta bite,» Alise atkal nodomāja.
Lai nu kas, bet bite tā vis nebija; īstenībā tas bija zilonis, — tā Alise drīz vien secināja, un no šī atklājuma viņai sākumā elpa aizrāvās. «Un cik milzīgām jābūt puķēm!» Alise prātoja tālāk. «Kā mājām, kurām nocelti jumti un pielikti stublāji… Un cik daudz medum jābūt tanīs iekšā! Es tūlīt iešu lejā un… nē, neiešu vis tūlīt,» prasīdamās jau skriet no kalna lejup, Alise pārlēma un centās izgudrot kādu attaisnojumu savam, pēkšņajam izbilim.
— Nekādā ziņā nevar iet lejā bez pamatīgas garas vicas, ar ko padzenāt tos nosf… Vai, tie tik būs joki, kad mājinieki jautās, kā man patika ceļojums. Es teikšu: «Ak> tā nekas… (viņa, kā parasts, atmeta galvu) vienīgi bija tik putekļains un karsts, un ziloņi tik uzbāzīgi!»
— Labāk iešu lejā pa citu ceļu,* — Alise pēc krietna brīža sacīja, — ziloņus es varu apciemot varbūt vēlāk, jo es noteikti gribu nokļūt trešajā lauciņā!
Sādi aizbildinājusies, Alise metās no kalna lejup un pārlēca pāri pirmajai no sešām urdziņām.
----------------------------------------------------------------------------------------------
— Biļetes, lūdzu! — sauca Konduktors, iebāzis galvu pa logu. Tūdaļ visi izvilka biļetes; tās bija tikpat lielas kā pasažieri, tāpēc vagons šķita pieblīvēts.
— Rādi nu savu biļeti, bērns! — Konduktors sacīja, nīgri skatīdamies uz Alisi. Un vesels balsu jūklis vienlaicīgi sauca («Gluži kā kora dziedāšanā,» Alise nodomāja):
— Neaizkavē viņu, bērns! Viņa laiks dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par minūti!
— Man |oti žēl, bet man nav, — Alise izbijusies atbildēja, — tur, kur es iekāpu, kases nebija.
Un atkal balsu koris skandēja:
— Kasei tur nebija vietas. Zeme tur dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par pēdu!
— Nemēģini aizbildināties, — Konduktors sacīja, — tev vajadzēja nopirkt biļeti pie lokomotīves vadītāja.
Un balsu koris atkal skandēja:
— Pie cilvēka, kas vada lokomotīvi. Dūmi dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par mutuli!
Alise nod6rnāja: «Nav vērts runāt.» Šoreiz visi klusēja, jo viņa skaļi neko nebija pateikusi, bet, tavu brīnumu, visi domāja korī (cerams, jūs zināt, ko nozīmē — domāt kori, man jāatzīstas, ka es nezinu): «Labāk nesaki nekā. Runāšana dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par vārdu!»
«Šonakt es noteikti sapņošu par tūkstoš mārciņām,» Alise nodomāja.
Konduktors visu laiku cītīgi pētīja Alisi — sākumā ar teleskopu, pēc tam ar mikroskopu, tad ar teātra tālskati. Beidzot pateicis: «Tu brauc uz nepareizo pusi,» — viņš aizvēra logu un aizgāja prom.
— Tik mazs bērns, — teica džentlmenis, kas sēdēja Alisei iepretim (viņš bija tērpies baltos papīros), — var nezināt, kā viņu sauc, taču viņam būtu jāzina, uz kuru pusi viņš brauc!
Kaza, kas sēdēja blakus džentlmenim, pievēra acis un skaļā balsī sacīja:
— Viņam būtu jāzina, kur atrodas biļešu kase pat tad, ja viņš vel nepazīst nevienu burtu.
Kazai līdzās sēdēja Vabole (vagons bija pārpildīts ar bezgala dīvainiem pasažieriem); un, tā kā laikam visiem pēc kartas kaut kas bija jāpasaka, vabole nodūca:
— Viņu vajadzēs sūtīt atpakaļ kā bagāžu!
Alise nevarēja redzēt, kas sēž aiz Vaboles, bet
no tas puses atskanēja piesmakusi balss:
— Jāmaina vilcējs…
Tad runātājs sāka sprauslot un bija spiests apklust.
«Laikam zirgs,» Alise nodomāja un pēkšņi pie pašas auss izdzirda kādu ārkārtīgi klusi pīkstam:
— Vai zināt, joki vien sanāk, ja zirgs zlrgojas.
Sajā brīdī attālāk ierunājās kāda samtaina balss:
— Vai zināt, viņai jāpieliek klāt uzraksts: «Uzmanīgi! Nesviest!»
Pēc tam runāja dažādas balsis («Cik gan daudz braucēju ir šajā vagonā,» Alise nodomāja): «Viņa jāsūta pa pastu», «Viņa jāsūta pa telegrāfu», «Lai viņa pati velk vilcienu»… Piezīmes varēja dzirdēt visdažādākās.
Bet baltajos papīros tērptais pasažieris pieliecās Alisei pie auss un čukstēja:
— Neklausies viņos, dārgumiņ, bet katrā stacijā nopērc pa biļetei atpakaļceļam.
— Ne prātā nenāk! — Alise pikti atteica. — Man nav nekāda sakara ar šo vilcienu. Es nupat biju mežā un vēlos atkal turpat nokļūt!
— Tie tik ir joki! Ja tu vēlies, velies! — Alisei pie auss atkal iepīkstējās sīka balstiņa.
„ — Lieciet mani mierā! — Alise iesaucās, veltīgi pūlēdamās ieraudzīt pašu runātāju. — Ja jums tā patīk ļoki, jokojiet pats ar sevi!
Sīkās balstiņas īpašnieks smagi nopūtās. Tas acīmredzot jutās ļoti apbēdināts, un Alise domāja, ka vajadzētu pasacīt ko mierinošu. «Kaut tas nopūstos kā cilvēks,» viņa nodomāja. Bet šī nopūta bija tik brīnum klusa, ka to nemaz nevarētu dzirdēt, ja tā neskanētu pie pašas auss. Tā kņudēja Alisei ausī un novērsa domas par sīkā radījuma likstām.
— Esmu pārliecināta, ka tu esi man draugs — labs draugs, vecs draugs. Tu nedarīsi man pāri, kaut arī es esmu kukainis, — sīkā balstiņa zumzēja.
— Kāds kukainis? — Alise mazliet iztrūkusies vaicāja. Viņai bija svarīgi zināt, vai tas dzej vai ne, bet viņa nodomāja, ka nebūs sevišķi pieklājīgi to jautat.
— Vai tad tev… — sīkā balstiņa atkal iepīkstējās, bet to noslāpēja griezīgs lokomotīves svilpiens, un visi satraukumā pielēca kājās, arī Alise.
Zirgs, kas bija izbāzis galvu pa logu ārā, nesteidzīgi ievilka to atpakaļ un paziņoja:
— Mums tikai jāpārlcc strautam pāri.
Šķita, ka šis paziņojums visus nomierināja, vienīgi Alise jutās nobažījusies, jo viņai nepatika vilcieni, kas lēkā.
«Taču savs labums tam tomēr ir: mēs ielēksim* ceturtajā lauciņā,» viņa sev sacīja. Nākamajā mirklī Alise juta, ka vilciens lido gaisā, un izbīlī ar roku pieķērās pie kaut kā, kas pagadījās tuvumā; izrādījās, ka tā bija Kazas bārda.
************
Bet bārda it kā kustin izkusa, kolīdz Alise tai pieskārās, un attapusies Alise ieraudzīja, ka mierīgi sēž zem koka un virs galvas zarā šūpinās Ods (tas pats kukainis, kas ar viņu pirmīt bija sarunājies) un vēcina savus spārnus Alisei gar seju.
Tas bija milzīgi liels Ods. «Apmēram tik liels kā cālis,» Alise nosprieda. Taču viņa nenobijās no tā, jo viņi jau bija pazīstami. „ — … tev nepatīk neviens kukainis? — Ods pabeidza jautājumu tik aukstasinīgi, it kā nekas nebūtu noticis.
— Man patīk, ja tie prot runāt, — Alise sacīja. — Tur, no kurienes es nāku, neviens kukainis nerunā.
— Kādi kukaiņi tevi izklaidē tur, no kurienes • tu nāc? — Ods vaicāja.
— Nekādi kukaiņi mani nevar izklaidēt, —
Alise paskaidroja, — jo es no tiem baidos, vismaz
0
no lielajiem. Toties es zinu, kā dažus no tiem sauc.
— Tie, protams, atsaucas, kad tos sauc, — Ods vienaldzīgi piezīmēja.
— Pirmo reizi dzirdu, ka kukaiņi to spēj.
— Kāda jēga kukaiņiem dot vārdus, ja tie neatsaucas, kad tos sauc? — Ods brīnījās.
— Jēgas kukaiņiem riav nekādas, — Alise sacīja, — es domāju — jēga ir cilvēkiem, kas devuši tiem vārdus. Ja tā nebūtu, kāpēc tad vispār jādod vārdi? •
— Nevaru pateikt, — Ods atbildēja. — Tur tālāk mežā kukaiņiem vārdu nav. Bet netērēsim laiku, noskaiti, kā sauc jūsu kukaiņus!
— Piemēram, aklais dundurs, — Alise sāka uz pirkstiem skaitīt.
— Jauki, — Ods noteica. — Paskaties, netālu no ta krūma šūpojas Dundurjānis, tas smaržo un reibina, un no tā nāk miegs.
— Bet no kā tas pārtiek? — Alise pagalam ieinteresēta jautāja.
— No zemes un ūdens, — Ods atbildēja. — Bet skaiti vien tālāk!
Brītiņu aplūkojusi Dundurjāni, Alise secināja, ka tas ir parastais baldriāns, un, ja to noplūktu un aiznestu mājās, tas lieliski izskatītos vāzē. Tad viņa turpināja:
— Vēl ir spāre.
— Vai tev gadījies būt spāru ballē? — Ods iejautājās. — Tur iet jautri. Man tās patīk! Sevišķi, ja tur ir sparģe|i!
— Sparģeļi? — Alise brīnījās. — No kā tie pārtiek? — viņa atkal jautāja.
— No zemes un ūdens, — atbildēja Ods.
Alise ilgi prātoja par spārēm, spāru ballēm un sparģeļiem, bet, negribēdama izrādīt savu nezināšanu, pievērsās kukaiņu uzskaitījumam:
— Tad ir tauriņš … un naktstauriņš …
— Un tie dažnedažādi zied, — Ods piezīmēja.
— Nevis zied, bet lido un ir daždažādās krāsās, — Alise stāstīja.
— Kādas muļķības! — iesaucās Ods. — Nevis lido, bet zied!
" — Nevis zied, bet lido! — Alise izlaboja.
— Zied gan! — Ods sauca. — Neviens taču nesaka «tauriņlidis», bet saka «tauriņziedis»!
— No kā tas pārtiek? — Alise, tāpat kā iepriekšējās reizēs, jautāja.
— No zemes un ūdens, — atbildēja Ods.
Kādu mirkli Alise klusēja, apsvērdama, ko darīt tālāk. Ods tikmēr, tīksminādamies par savu zum- zināšanu, riņķoja tik un riņķoja ap Alises galvu, pēc tam nolaidās atkal uz zara un sacīja:
— Diez vai tu gribētu savu vārdu pazaudēt?
— Noteikti ne, — Alise uztraukta atbildēja.
— Es gan tā neteiktu, — Ods vienaldzīgi piezīmēja. — Iedomājies vien, cik izdevīgi tev būtu atgriezties mājās bez vārda.. Piemēram, guvernante grib saukt tevi uz stundu. Viņa iesāk: «Nāciet…» — un apklust, jo tev vārda nav. Un tu, saproties, varētu nekur neiet, skaidrs?
— Esmu pārliecināta, ka tā nekad nevar notikt, — Alise teica. — Sis nav pietiekami svarīgs iemesls, lai stunda nenotiktu. Ja viņa nevarēs atcerēties manu vārdu, viņa sacīs: «Mis, lūdzu, nāciet!»
— Ja viņa saka «nāciet», neej, jo tu esi viena. Tas tik būtu varens joks! Es gribētu, lai tu to izstrādātu.
— Kāpēc jūs gribētu, lai es to izstrādātu? — Alise jautāja. — Tas ir |oti slikts joks.
Ods smagi nopūtās, un pār viņa vaigiem noripoja divas lielas asaras.
— Jums nevajadzētu jokot, — Alise aizrādīja, — joki jūs dara nelaimīgu.
Atskanēja vēl viena grūtsirdīga nopūta, un šoreiz nabaga Ods laikam pats sevi aizpūta prom, jo, kad Alise paraudzījās augšup, uz zara vairs neviena nebija, un, tā kā pēc tik ilgas sēdēšanas Alisei bija kļuvis vēsi, viņa piecēlās un devās prom.
Ļoti drīz viņa nonāca klajā laukā; pretējā pusē melnēja mežs; tas izskatījās stipri vien drūmāks par iepriekšējo, tāpēc Alisei bija mazliet bail mežā iet. Apdomājusies viņa nolēma tomēr iet, «jo atpakaļ es noteikti neiešu,» viņa pie sevis sprieda, un tas bija vienīgais ceļš, pa kuru varēja nokļū1 astotajā lauciņā.
— Sis laikam būs tas mežs, kurā lietas zaudē vārdu, — viņa domīgi sacīja. — Interesanti, kas notiks ar manu vārdu, kad es ieiešu mežā? Es ļoH negribētu zaudēt savu vārdu, jo tad man iedotu citu, un cs varu galvot, ka tas būtu neglīts. Bet
tie tik būs joki, ja mēģinās atrast radījumu, kam atdots mans vecais vārds! Tiks izlikts sludinājums; tādus cilvēki parasti liek, kad pazūd suņi: «Atsaucas uz vārdu Ciko, ap kaklu siksna ar misiņa rotājumiem.» Iedomāsimies, ka visu, ko jūs ceļā sastopat, jūs uzrunājat ar vārdu «Alise!», kamēr kaut kas atsaucas! Bet, ja tas būs gudrs, tad vispār neatsauksies.
Tā viņa gāja, gāja, līdz nonāca mežmalā; mežs izskatījās vēss un ēnains.
— Galu galā ir ļoti patīkami, — Alise teica, ieiedama koku paēnā, — pēc tāda karstuma nokļūt… iekļūt… kur iekļūt? — Viņa visu laiku murmināja, pagalam pārsteigta, ka nevar atcerēties vārdu. — Es gribēju teikt — zem… zem… jūs taču zināt, ko es gribēju teikt, — Alise sacīja, pielikdama roku pie koka. — Nez kā to sauc? Esmu pārliecināta, ka tam vārda nav, jā, protams, nav.
Brīdi viņa stāvēja klusēdama un domāja, tad pēkšņi iesaucās:
— Beidzot tas patiesi ir noticis! Interesanti, kas ' gan es tagad esmu? Mēģināšu atcerēties, ja varēšu. Man noteikti jāvar!
* Taču apņemšanās maz ko līdzēja, un pēc krietnas galvas lauzīšanas viņa varēja pateikt vienīgi:
— L, es zinu, tas sākas ar «L»!
Sai mirklī parādījās Stirnēns; tas skatījās uz Alisi lielām, piemīlīgām acīm un, liekas, nemaz nebaidījās.
— Nāc, nāc, nāc! — Alise sauca un pastiepa roku, lai Stirnēnu paglaudītu, bet tas pakāpās mazliet atpakaļ, apstājās un atkal skatījās uz Alisi.
~ — Kā tu sevi sauc? — Stirnēns beidzot ierunājās. Cik tam bija jauka un piemīlīga balstiņa!
«Kaut es zinātu!» nabaga Alise nodomāja un skumji atteica: — Pagaidām nekā.
— Padomā vēl, — sacīja Stirnēns, — tā nevar būt.
Alise domāja, bet neko neizdomāja.
— Lūdzu, vai jūs nepateiktu, kā jūs sauc? — Alise bikli teica. — Varbūt tas varētu man mazliet līdzēt.
— Es pateikšu, ja nāksi līdzi dziļāk mežā, — Stirnēns atbildēja, — šeit es nevaru atcerēties.
Un viņi abi devās dziļāk mežā. Alise mīlīgi apvija rokas ap Stirnēna mīksto kaklu. Tā viņi gāja, kamēr nonāca citā klajumā; šeit Stirnēns pēkšņi palēcās uz augšu un atbrīvoja kaklu no Alises rokām.
— esmu Stirnēns! — tas priecīgi iesaucās. — Ak, šausmas! Bet tu taču esi cilvēkbērns!
Stirnēna skaistās, brūnās acis iepletās izbīlī, un tas aizlēca prom, cik ātri vien jajidāja.
Alise stāvēja un sapīkusi noskatījās tam pakaļ, bija gandrīz vai jāraud, ka tik pēkšņi viņa zaudējusi savu mazo, mīļo ceļabiedru.
— Bet tagad es atceros, kā mani sauc! — Alise teica. — Tas man ir mazs mierinājums. Alise! Alise! To es nekad vairs neaizmirsīšu! Un tagad es gribētu zināt, kurš no šiem ceļarādītājiem rāda, uz kurieni man iet. *
Uz šo jautājumu atbildēt nebija grūti, jo mežā bija tikai viens ceļš, un abi ceļarādītāji norādīja tieši uz šo ceļu.
— Es izlemšu, — Alise sev teica, — kad ce|š sazarosies un ceļarādītāji norādīs katrs savu virzienu.
Bet likās — tas nekad nenotiks. Viņa gāja un gaja, noiedama lielu gabalu, bet, kad vien ceļš sazarojās, abi ceļarādītāji vienmēr stāvēja līdzās un abi norādīja vienu un to pašu virzienu. Uz viena ceļarādītāja bija lasāms:
UZ ŅURBUĻA MAJAM,
bet uz otra:
UZ BURBUĻA MAJAM.
— Esmu pilnīgi pārliecināta, ka abi dzīvo vienā mājā, — Alise beidzot secināja. — Brīnums, kā man agrāk tas nebija ienācis prātā. Ilgi pie viņiem uzkavēties es nevaru. Es tikai ieiešu, pateikšu «labdien» un pajautāšu, kā izkļūt no meža. Kaut es nokļūtu astotajā lauciņā, kamēr vēl ir gaišs!
Tā, pati ar sevi sarunādamās, viņa kumuroja -uz priekšu, līdz asā līkumā gandrīz uzskrēja virsū diviem maziem resnīšiem. Sastapšanās bija tik pēkšņa, ka pirmajā mirklī Alise pakāpās atpakaļ, bet drīz vien atskārta, ka tie, protams, ir viņi…