Viņi stāvēja zem koka, aplikuši viens otram roku ap pleciem, un Alise tūdaļ varēja pateikt, kurš ir kurš, jo vienam uz apkaklītes bija izšūts vārdiņš «ŅUR», bet otram — «BUR». «Aizmu-
gurē laikam uz apkaklītēm abiem izšūts «BU- LIS»,» Alise nosprieda.
Abi stāvēja ļoti mierīgi, un Alisei piemirsās, ka tie ir dzīvi; viņa jau grasījās apiet tiem apkārt, lai redzētu, vai aizmugurē uz apkaklītēm ir izšūts «BULIS», kad pēkšņi viņu izbiedēja balss — ierunājās tas, kuram uz apkaklītes bija vārds «ŅUR»:
— Ja tu domā, ka mēs esam vaska figūras, tad par skatīšanos tev jāmaksā. Vaska figūras netaisa, lai rādītu par velti! Nekādi ne!
— Otrādil — iesaucās tas, kuram uz apkaklītes bija vārds «BUR». — Ja tu domā, ka mēs esam dzīvi, tev klātos sasveicināties!
Lūdzu, ļoti lūdzu, piedodiet! — Neko vairāk Alise nespēja pasacīt, jo gluži kā pulksteņa zvans
viņai galvā ieskanējās kādas senas dziesmiņas vārdi, un viņa tikko noturējās, neskaitījusi līdzi:
Reiz Ņurbulis un Burbulis
Viens otram ņēmās spītēt,
Jo sadauzījis Burbulis
Bij jaunu grabuliti.
Bet briesmīgs krauklis laidās nu
Ar knābi viņus kapāt,
Un, piemirsuši strīdiņu,
Tie abi laidās lapās.
— Es zinu, par ko tu domā, — sacīja Ņurbulis,
— bet tā nevar būt, nekādi ne!
— Otrādi, — teica Burbulis, — ja tā bija, tad varēja būt; un, ja varēja būt, tad arī būs, bet, tā kā nav, tad nebūs. Lūk, loģiska domāšana.
— Es domāju par to, — Alise loti pieklājīgi teica, — kā vislabāk tikt no šī meža laukā; metas jau tumšs. Vai jūs man, lūdzu, neparādītu ceļu?
Mazie resnīši tikai saskatījās un pasmīnēja. Viņi izskatījās gluži kā divi skolnieki, tāpēc Alise teica, norādīdama ar pirkstu uz Ņurbuli: ' — Vislabākais skolnieks!
— Nekādi ne! — Ņurbulis spiedzīgi iebrēcās un ar plīkšķi aizvēra muti.
— Labākais skolnieks, — Alise uzrunāja Burbuli, būdama pārliecināta, ka viņš atbildēs: «Otrādi!» Tā arī notika.
— Tu aplam iesāki! — Ņurbulis aizrādīja.
— Kad aiziet ciemos, vispirms jāpasaka «labdien» un jāsarokojas!
Abi brāļi aplika viens otram roku ap pleciem, un tad katrs pastiepa brīvo roku, lai sasveicinātos ar Alisi.
Alisei nemaz nepatika ar viņiem sasveicināties, jo viņa nezināja, kuram pirmajam sniegt roku, lai otrs neapvainotos, un izlēma, ka vispareizāk būs, ja satvers uzreiz abas rokas; nākamajā mirklī viņi visi trīs griezās riņķī. Tas šķita gluži dabiski (Alise vēlāk atcerējās), un viņu nepārsteidza mūzikas skaņas, kas laikam šalca no koka, zem kura viņi dancoja; mūziku radīja (kā Alise noprata) zari, kas cits citam skārās klāt, gluži kā vijoļ- lociņi vijoles stīgām.
«Tas patiešām bija jocīgi (Alise vēlāk teica savai māsai, atstāstot piedzīvoto), it kā es pēkšņi dziedātu «Ādamam bij septiņ* dēl'». Es pati nezinu, kad sāku, bet man likās, ka dziedu jau ilgi, ilgi!»
Abi brāļi bija resni, tāpēc drīz vien sāka tusnīt.
— Pietiks ar četriem riņķiem, — Ņurbulis izdvesa, un dancis beidzās tikpat pēkšņi, kā iesācies; tūlīt apklusa arī mūzika.
Abi dancotāji atlaida Alises rokas un brīdi uzlūkoja viņu; iestājās neveikls klusums, jo Alise nezināja, ko teikt abiem resnīšiem, ar kuriem nupat bija dancojusi. «Teikt tagad «Labdien!» būtu nevietā,» viņa pie sevis sprieda, «jo mēs it kā jau būtu sasveicinājušies.»
— Ceru, ka jūs neesat pārāk noguruši, — viņa beidzot sacīja.
— Nekādi ne. Liels paldies, ka apjautājies, — teica Ņurbulis.
— Esam tev ļoti pateicīgi! — Burbulis piebilda un tūdaļ jautāja: — Vai dzeja tev patīk?
— Ja-ā, daži dzejoļi diezgan labi, — Alise šaubīdamās sacīja. — Bet vai jūs man nepateiktu, pa kuru ceļu jāiet, lai tiktu no meža laukā?
— Ko es varētu viņai noskaitīt? — Ņurbulis prātoja, lielām, nopietnām acīm raudzīdamies Burbulī un nelikdamies ne zinis par Alises jautā- . jumu.
— «Valzirgu un Namdari», tas ir visgarākais, — Burbulis atbildēja un sajūsmā apskāva brāli.
Ņurbulis bez domāšanas sāka skaitīt:
— Pār jūru saule spidēja …
Alise uzdrošinājās viņu pārtraukt.
— Ja dzejolis ir loti garš, — viņa sacīja, cik vien pieklājīgi spēja, — vai jūs vispirms man neparādītu ccju …
Ņurbulis miligi pasmaidīja un skaitija tālāk:
— Pār jūru saule spidēja
Kā brinum liela dakts,
Un jūra gaiša vidēja
Tik spidiga kā sākts,
Tas bija visai divaini,
Jo bija tumša nakts.
Bet mēness, gauži noskaities,
Tur airējās pa gaisu
Un nesaprata, kādēļ gan
Tam apkārt saule maisās.
«Cik netaisnīgi!» teica viņš,
Un viss ar kājām gaisā.»
Un slapji viļņi bij, bet smilts
Bij sausa, kur vien jūt.
Tur atrast kādu mākoni
Tev laikam būtu grūti.
Un putni nelidoja tur,
Tie nevarēja būt.
Bet Namdaris ar Valzirgu
Tur slaistījās rokrokā,
Un, smiltis skatīdamies, tie
Tik dvašoja ar mokām:
«Ja kāds te nāktu satirit,
Tad tiešām būtu joki
Simt kalpones ar liekšķerēm
Un simtu slotām nāktu —
Varbūt pa kādu pusgadu
Tās smiltis projām vāktu.
Tad redzētu,» tie sacīja,
«Kaut viņas ātrāk sāktu!»
«Hei, austeres!
Nu,nāciet šurp!» —
Tā lūdzās Valzirgs skaļi.
«Pa jūrmalu mēs pastaigāt
Tad ietu savā vaļā
Un papļāpātu, un tāpat
Vien padzīvotu zaļi.»
Bet austeres, kam gadu daudz,
Tiem teica: «Kas še jaucas?
No savām siltām vietiņām
Kādēļ lai projām traucam?»
Vēl galvas nošūpoja tās
Un vairāk neatsaucās.
Bet jaunās austerites gan
Vairs nenocietās mājās,
Tās notīrīja kurpītes
Un labprāt krastā gāja,
Tas ļoti dīvaini, jo tām
Nekad nav bijis kāju.
Un nākamās tām sekoja,
Un ari daudzas citas,
Un vēl un vēl, un vairāk vēl —
Tās rāpoja un krita,
Un piecēlās, un pameta
To dzelmi, kurā mita.
Bet Namdaris ar Valzirgu
Tik gāja, gaja, gāja.
Līdz piekusuši apsēdās
Un kājas pūtināja,
Bet visas mazās austeres
Tiem rindā priekšā stāja.
Un Valzirgs teica: Nu ir laiks
Par daudz ko parunāt:
Par kurpītēm, par kuģīšiem,
Par karaļiem turklāt,
Un kāpēc jūra karsta kūp —
Nu runāt laiks ir klāt.»
Bet austeres tam sacīja,
Ka viņas mācot vājums, —
Lai ļaujot viņām uzelpot,
Jo patāls bijis gājums.
Un tādas resnules pie tam
Nav radušas iet kājām.
<rMazlietiņ maizes,»
Valzirgs bilst, Un etiķi vēl klāt,
Un piparus, un citronu,
Laiks vakariņot klāt.
Ja jums nekas nav pretī, tad
Mēs varam galdu klāt.»
«Vai tiešām nodoms apēst mūs
Ir nobriedis jums abiem
Pēc tam, kad jūs mūs ielūdzāt
Un uzņēmāt tik labi?» —
«Cik gleznains vakarsh Valzirgs rūc,
«Cik pasakaina daba!
Tā priecājos, ka atnācāt, —
Jūs esat ļoti jaukas,
Es vēlētos, kaut vairāk vēl
Mums būtu tādu draugu.»
Bet noņurdēja Namdaris:
Tās pēc šī garā ceļa,
Vai redzi, ka aiz vārguma
No kājām viņas veļas?» —
«Jā,» atbildēja Namdaris,
«Sāds cienasts nav tik peļams.»
«Man jūsu žēl!» — tā Valzirgs raud,
«Jūs dārgas man, tā sacīt,
Es dzīvām būtnēm līdzi just
No mazām dienām mācīts!»
Viņš mutautiņu izvilka
Un piespieda pie acīm.
«Hei, austeres!» teic Namdaris,
«Mēs labi pastaigājām,
Bet paliek vēls, un varbūt jūs
Nu vēlaties uz mājām?»
Bet Valzirgs teica: «Laikam gan
Mēs visas notiesājām.»
— Man labāk patīk Valzirgs, — Alise sacīja, — jo tas kaut drusciņ apžēlojās par nelaimīgajām austerēm.
— Otrādi! Viņš tak apēda vairāk nekā Namdaris, —- sacīja Ņurbulis. — Viņš aizlika priekšā mutautiņu, lai Namdaris nevarētu saskaitīt, cik viņš ņem!
— Cik zemiski! — Alise sašuta. — Tad man labāk patīk Namdaris, ja viņš ncapēda tik daudz kā Valzirgs.
— Bet Namdaris apēda tik, cik varēja dabūt, — Burbulis bilda.
«Cik sarežģīti!» Alise nodomāja un pēc brīža teica:
— Viņi abi ir ļoti nejauki…
Pēkšņi Alise pārbīlī aprāvās, jo pavisam tuvu atskanēja šņākoņa, it kā pa mežu brauktu lokomotīve, lai gan Alise baidījās, vai tikai tas nav kāds mežonīgs zvērs.
— Vai šajā pusē dzīvo tīģeri un lauvas? — viņa bikli jautāja.
— Tur šņāc Melno Karalis, — Ņurbulis atteica.
— Iesim paskatīsimies! — brā|i iesaucās un, satvēruši Alisi aiz rokām, aizveda pie guļošā Karaļa.
— Vai nav apburošs skats? — Burbulis vaicāja.
Godīgi sakot, Alise domāja citādi. Karalim
galvā bija milzīga, melna naktscepure ar pušķi galā, un viņš gulēja, neglīti sakņupis, un krāca tik skaļi…
— … ka galva no pleciem ceļas nost, — Burbulis piezīmēja.
— Vai viņš nesaaukstēsies, gulēdams uz miklas zāles? — jautāja Alise, jo bija |oti prātīga meitene.
— Tagad viņš sapņo, — Ņurbulis pavēstīja. — Un kā tu domā, par ko?
— To neviens nevar zināt, — atbildēja Alise.
— Var. Viņš sapņo par tevi\ — Ņurbulis iesaucās, sajūsmā plaukšķinot. — Un, kad viņš izsapņos sapni par tevi, kā tu domā, kur tad tu būsi?
— Protams, turpat, kur es esmu pašlaik, — Alise atbildēja.
— Nekā nebija! — pašpārliecināti attrauca Ņurbulis. — Tu nekur nebūsi. Tu esi tikai viņa sapnī!
— Ja Karalis pamodīsies, — ierunājās Burbulis, — tu izdzisīsi — paf! — kā svece!
— Neizdzisīšu vis! — Alise sašutusi iesaucās. — Ja es esmu tikai Karaļa sapnī, es gribētu zināt, kur esat jūs?
— Turpat, — atteica Burbulis.
— Turpat, turpat! — iesaucās Ņurbulis.
Viņš kliedza tik skaļi, ka Alisei vajadzēja aizrādīt:
— Klusāk! Netrokšņojiet tik ļoti, citādi jūs viņu uzmodināsit.
— Tavam aizrādījumam nav nekādas nozīmes, — piezīmēja Burbulis, — jo tu esi tikai Karaļa sapnī. Tu ļoti labi zini, ka īstenībā tevis nav.
— Es esmu gan, — Alise iesaucās un sāka raudāt.
— Ar raudāšanu tu nek|ūsi nemaz īstāka, — Ņurbulis piebilda, — tāpēc nav ko raudāt.
— Ja manis īstenībā nebūtu, — Alise caur asarām smiedamās sacīja, jo viss likās tik jocīgs,
— es nespētu paraudāt.
— Vai tiešām tu domā, ka tās ir istas asaras? — Burbulis viņu pārtrauca ar milzīgu pārā- kumapziņu balsī.
«Es zinu, ka viņi runā aplamības,» Alise nodomāja, «un ir mu|ķīgi par tām raudāt.» Viņa norausa asaras un sacīja, cik vien jautri spēdama:
— Man visādā ziņā jātiek laukā no meža, jo k|ūst pavisam tumšs. Kā jums liekas — vai līs?
Ņurbulis izpleta milzīgu lietussargu pār sevi un brāli, un abi skatījās uz to no apakšas.
— Nedomāju vis, ka līs, — Ņurbulis teica,
— vismaz te apakšā ne. Nekādi ne!
— Bet vai ārpusē līs?
— Ja gribēs līt — līs, — sacīja Burbulis.
— Mums nav iebildumu. Otrādi! ,
«Savtīgi radījumi!» Alise nodomāja un grasījās jau teikt «arlabvakar» un iet prom, kad pēkšņi Burbulis izlēca no lietussarga apakšas un sagrāba viņu aiz rokas.
— Vai to tu redzi? — viņš satraukts iesaucās; ļ acumirklī viņa acis iepletās un kļuva dzeltenas, un viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz mazu, baltu priekšmetu, kas gulēja zem koka.
— Parasts grabulis, — Alise sacīja, rūpīgi apskatījusi balto priekšmetu. — Tas nekož, — viņa steidzīgi piebilda, jo domāja, ka resnīši nobijušies, — parasts vecs grabulis, vecs un saplīsis.
— Es jau to zināju, — Ņurbulis brēca, dauzīdams kājas pret zemi un pluinīdams matus,
— protams, tas ir salauzts.
Tad viņš palūkojās uz brāli, bet tas mudīgi notupās zemē un centās paslēpties zem lietussarga.
Alise satvēra Ņurbuli aiz rokas un mierināja:
— Ko jūs tik ļoti dusmojaties par to veco gra- buli!
— Bet tas nav vecs, — Ņurbulis kliedza tik nikni kā vēl nekad. — Tas ir jauns, es tev saku — es to nopirku vakar… savu jauno, skaisto gra- buli! — viņš jau auroja pilnā kaklā.
Burbulis tikmēr nolaida lietussargu un pūlējās paslēpties saliktajā lietussargā. Noraugoties ērmīgajā izdarībā, Alise aizmirsa saniknoto Ņurbuli. Lietussarga apņemts, Burbulis nogāzās garšļaukus, laukā palika vienīgi galva; tur nu viņš gulēja, muti un lielās acis vārstīdams. «Tagad viņš ir briesmīgi līdzīgs zivij,» Alise nodomāja.
— Tu, protams, neatteiksies cīnīties? — Ņurbulis norimis teica.
— Zini, laikam ne, — Burbulis īdzīgi atrūca, rausdamies laukā no lietussarga. — Lai viņa palīdz mums saģērbties.
Abi brā|i, saķērušies rokās, iegāja mežā un pēc mirk|a atgriezās ar milzīgiem mantu klēpjiem — spilveniem, segām, paklājiem, galdautiem, kastro|u vākiem, pelnu lāpstiņām.
— Cerams, tu proti rīkoties ar adatām un auklām? — Ņurbulis noprasīja. — Visas šīs lietas kaut kā jāsameistaro kopā.
Pēcāk Alise stāstīja, ka nekad savā mūžā nebija redzējusi tādu jandāliņu, kādu bija sacēluši abi brašuļi, un tādu lērumu mantu, ko viņi uzkrāva sev virsu, un nekad nebija tik ļoti nopūlējusies, sienot daždažādas saites un pogājot pogas..,. un sienot Burbulim ap kaklu milzīgu dunu spilvenu, «lai cīniņā viņš nepazaudētu galvu», kā viņš pats izteicās. Alise nosprieda, ka «viņi patiešām būs īsti tuntuļi puntuļi un nekas vairāk, kad visu samauks un satīs sev virsū».
— Zini, — Burbulis ļoti sērīgi piebilda, — visnopietnākais negadījums cīniņā ir zaudēt galvu.
Alise skaļi iespurdzās, bet, baidīdamās aizvainot Burbuli, smieklus noslāpēja, izliekoties, ka klepo.
— Vai es esmu ļoti bāls? — jautāja Ņurbulis, pienācis pie Alises, lai viņa palīdzētu tam uzsiet bruņucepuri. (Viņš to sauca par «bruņucepuri», lai gan izskatījās tā drīzāk pēc katliņa.)
— Šķiet, jā-ā, mazliet, — Alise pieklājīgi atbildēja.
— Vispār es esmu ārkārtīgi drošsirdīgs, — viņš klusi sacīja, — tikai šodien man piemetušās galvas sāpes.
— Bet man zobu sāpes, —» ierunājās Burbulis, kas bija noklausījies sarunu. — Es jūtos daudz sliktāk nekā tu!
— Tad labāk šodien necīnieties, — Alise ieminējās, cerēdama abus samierināt.
— Maķenīt mums tomēr jāpacīnās, bet es neesmu ieinteresēts cīnīties sevišķi ilgi, — sacīja ŅurbuHs. — Cik ir pulkstenis?
Burbulis paskatījās pulkstenī un pavēstīja:
— Puspieci.
— Cīnīsimies līdz sešiem un tad pusdienosim, — nolēma Ņurbulis.
— Ļoti labi, — skumji atbildēja Burbulis. — Viņa lai vēro mūs… Tikai nenāc pārāk tuvu! — viņš piebilda. — Kad es iekarstu, es parasti cērtu visu, ko redzu.
— Bet es cērtu visu, ko vien varu aizsniegt, vienalga, vai es ko redzu vai ne! — iesaucās Ņurbulis.
— Tad jau laikam jūs visbiežāk trāpāt kokosi — Alise smējās.
Ņurbulis, apmierināti smaidīdams, lūkojās apkārt.
— Domāju, ka diez vai apkārtnē kāds koks vēl šeit paliks, kad mūsu cīņa būs beigusies, — viņš noteica.
— Un tas viss dēļ grabu|a! — Alise piezīmēja, cerēdama, ka viņi kaunēsies cīnīties- tāda nieka dēļ.
— Ja grabulis nebūtu bijis jauns, — sacīja Ņurbulis, — es nekā nebūtu teicis.
«Kaut atlidotu milzu vārna,» Alise nodomaja.
— Redzi, zobens ir tikai viens, — Ņurbulis sacīja brālim, — bet tu vari paņemt lietussargu, tas ir tikpat ass. Pasteigsimies — kļūst neiedomājami tumšs!
— Un kļūs vēl tumšāks, — piemetināja Burbulis.
Satumsa tik pēkšņi, ka Alise nodomāja — tuvojas negaiss.
— Tas gan ir varen melns mākonis! — Alise iesaucās. — Un cik ātri tas nak virsū! Ka ar spārniem!
— Tā ir vārna! — baiļu pārņemts, iekliedzās Ņurbulis, un abi brāļi laida ļekas vaļā, acumirklī izgaisdami skatienam.
Alise ieskrēja mazliet dziļāk mežā un apstājās zem -milzīga koka. «Seit vārna nekad netiks man klāt,» viņa nosprieda, «jo tā ir pārāk liela, lai varētu izspraukties cauri zariem. Ai, kaut tā nevicinātu tik briesmīgi spārnus, tie rada mežā viesuļvētru … lūk, kādam norauta šalle!»