Alise notvēra šalli un, pati ar sevi sarunādamās, skatījās apkārt, kam tā varētu piederēt; tūdaļ viņa ieraudzīja Balto Karalieni, kas trakā ātrumā traucās caur mežu, abas rokas plaši izpletuši kā spārnus lidojumā. Alise rātni gāja viņai pretī.
— Es priecājos, ka man laimējies to noķert, — Alise sacīja, aplikdama šalli Karalienei ap pleciem.
Balto Karaliene nobažījusies un izbijusies uzlūkoja Alisi un pie sevis čukstus murmināja kaut ko līdzīgu vārdiem: «Sviestmaize, sviestmaize», tāpēc Alise juta, ka viņai kaut kas jāsaka, citādi nekāda prātīga saruna neiznāks.
— Cik patīkami jūs satikt! — Alise bikli iesāka.
— Ar mani vajag satikt, — Balto Karaliene atteica. — Kaut tas nemaz nav manā garā!
Alise nosprieda, ka nekādā ziņā nevar ķildoties*sarunas sākumā, tāpēc pasmaidīja un teica:
— Ja Jūsu augstība man ieteiktu, kā pareizi darīt, es censtos cik spēdama.
— Bet es nevēlos! — Karaliene nīgri atteica. — Pēdējās pāris stundas es esmu aizņemta ar ģērbšanos.
Alise sprieda, ka prātīgāk būtu, ja atrastos kāds, kas Karalieni pārģērbtu, jo viņa izskatījās šausmīgi nekārtīga. «Viss sagumzīts, viss sasprausts adatām,» Alise klusībā nodomāja, bet skaļi teica:
— Atļaujiet, es sakārtošu jums šalli.
— Nesaprotu, kas ar to noticis! — Karaliene sērīgi teica. — Nekādi nevaru to savaldīt, pie-
spraudu vienā vietā, piespraudu otrā, bet kā nav, tā nav labi.
— Tā neturēsies taisni, ja piesprauž to tikai viena pusē, — Alise paskaidroja un rūpīgi sakārtoja šalli. — Ak vai! Kādi jums ir mati!
— Tajos ieķērusies suka! — Karaliene smagi nopūtās. — Bet ķemmi es pazaudēju vakar.
Alise uzmanīgi izdabūja laukā suku un sakārtoja Karalienes matus.
— Lūk, tagad jūs izskatāties jau daudz labāk! — viņa teica pēc tam, kad bija saspraudusi matadatas. — Jums noteikti vajadzētu- pieņemt ģērbēju!
— Tevi, protams, es pieņemtu labprāt! — Karaliene sacīja. — Divi pensi nedēļā un katru otro dienu ievārījums.
Alise nevarēja novaldīt smieklus.
— Es negribu, lai jūs nolīgtu mani, un ievārījums man nemaz negaršo! •
— Bet tas ir ļoti labs ievārījums! — Karaliene teica.
— Vienalga, šodien ievārījumu es negribu!
— Šodien tu nemaz nevari to dabūt, kaut arī gribētu, — Karaliene iesaucās. — Pēc noteikumiem, ievārījums — rītdien, ievārījums — vakar- diert, bet nekad — šodien.
— Bet reiz taču jānonāk pie dienas, kad «ievārījums ir šodien», — Alise iebilda.
— Nē, nekad! — Karaliene atbildēja. — Es teicu, ka ievārījums katru otro dienu, bet šodiena nav otrā diena! Saprati?
— Nesapratu, — Alise sacīja. — Šausmīgi nesakarīgi!
— Tā mēdz būt, kad. dzīvo atpakaļgaitā, — Karaliene laipni sacīja, — sākumā parasti mazliet reibst galva …
— Dzīvot atpakaļgaitā! — Alise brīnījās. — Es pirmo reizi to dzirdu!
— … bet tādam dzīves veidam ir liela priekšrocība, jo atmiņa var darboties abos virzienos.
— Marta atmiņa noteikti darbojas tikai vienā virzienā, — Alise piezīmēja. — Es nevaru atcerēties to, kas vēl nemaz nav noticis.
— Ļoti vāja atmiņa, ja tā darbojas tikai atpakaļgaitā, — Karaliene secinaja.
— Ko jūs atceraties vislabāk? — Alise uzdrošinājās pajautāt.
' — To, kas notiks aiznākamajā nedēļā, — Karaliene nevērīgi atteica. — Piemēram, pašlaik, — viņa stāstīja, līmēdama uz pirksta pamatīgu plāksteri, — pašlaik Karaļa vēstnesis ir cietumā, kur izcieš sodu; tiesa sāksies ne ātrāk kā nākamo trešdien, bet pēc tam, protams, tiks izdarīts noziegums.
— Bet ja nu viņš šo noziegumu nekad neizdarīs! — Alise iesaucās.
— Tas būtu vēl labāk, vai ne? — Karaliene atteica, ar lentīti siedama plāksteri pie pirksta.
Pret to Alisei nebija ko iebilst.
— Protams, tas būtu labāk, — Alise piekrita, — bet būtu vēl labāk, ja viņš nebūtu sodīts.
— Tev nav taisnība! — Karaliene iebilda.
— Vai tu kādreiz esi sodīta?
— Tikai tad, ja izdarīju ko sliktu, — Alise atteica.
— Un vai nav labāk, kad sods jau ir aiz muguras? — Karaliene visgudri piezīmēja. -
— Jā, bet tad es iepriekš biju izdarījusi ' kādas blēņas, par ko tiku sodīta, — Alrse
teica. — Un tā ir liela ' ________
starpība.
— Bet būtu vēl labāk, ja tu blēņas nebūtu izdarījusi, — Karaliene nerimās. — Būtu labāk un labāk, un labāk! — Ar katru «labāk» Karalienes balss kļuva aizvien spalgāka, līdz beidzot viņa jau spiedza.
— Kaut kur ir kjūda … — Alise iesāka, bet Karaliene pēkšņi iekliedzās tik skaļi, ka runāt vairs nebija nozīmes.
— Ai-ai-ai! — Karaliene vaimanāja un kratīja roku tā, it kā gribētu to no sevis nokratīt.
— Mans pirksts ir asinīs! Ai-ai-ai-ai!
Viņas vaimanas līdzinājās tvaika lokomotīves svilpieniem, tā ka Alisei vajadzēja ar plaukstām aizspiest ausis.
— Kas noticis? — Alise jautāja, tiklīdz radās cerība, ka viņu varēs sadzirdēt. — Vai jūs pirkstu sadūrāt?
— Vēl nesadūru, bet drīz… Ai-ai-ai! — Karaliene vaimanāja.
— Kad jūs paredzat to sadurt? Alise jautāja, smieklus valdīdama.
— Kad atkal spraudīšu šalli, —> nabaga Kara-' liene vaidēja, — broša noteikti attaisīsies vaļā. Ai-ai-ai!
Tiklīdz šie vārdi bija izskanējuši, broša patiešām atsprāga vaļā, un Karaliene, drudžaini to sagrābusi, pūlējās saspraust.
— Uzmanīgi! — Alise brīdināja. — Jūs turat brošu otrādi! — Viņa gribēja palīdzēt, bet bija jau par vēlu: brošas kājiņa saliecās un iedūrās Karalienei pirkstā.
— Redzi, kāpēc pirksts ir ar asinīm, — Karaliene smaidīdama teica .Alisei. — Tagad tu saproti, kā pie mums notiek.
— Bet kāpēc jūs nekliedzat tagad? — Alise jautāja, likdama plaukstas pie ausīm, lai varētu veicīgi aizspiest ausis ciet.
— Es jau visu izkliedzu iepriekš, — Karaliene atteica. — Kāda jēga to visu atkārtot vēlreiz?
Kļuva gaišāks.
— Vārna laikam aizlidojusi, — Alise sacīja. '— Cik jauki, ka vārna ir prom. Es jau domāju, ka tuvojas nakts.
— Kaut es arī spētu priecāties! — sacīja Karaliene. — Bet es nekādi nevaru atcerēties priecāšanās likumu. Tu laikam esi |oti laimīga, ka vari dzīvot šajā mežā un priecāties, kad vien tu vēlies!
— Es jūtos šeit ļoti vientuji, — Alise skumji sacīja, un, domājot par vientulību, par viņas vaigiem noripoja divas lielas asaras.
— Vai! Ko tu dari! — Karaliene nelaimīga iesaucās, izmisumā lauzīdama rokas. — Apdomā, cik tu esi liela meitene! Apdomā, kādu gabalu tu šodien esi nogājusi! Apdomā, cik ir pulkstenis! Apdomā visu ko, tikai neraudi! .
Alise caur asarām iesmējās. .
• — Vai ar apdomāšanos var apturēt raudāšanu? — viņa vaicāja.
— Tieši tā to dara, — Karaliene pašpārliecināti atteica, — jo, redzi, darīt divus darbus uzreiz neviens nevar. Sākumā padomāsim — cik tev gadu?
— Man ir taisni septiņarpus gadu.
— Nevajag teikt «taisni», gadi taču nav līki, un es tev tāpat ticu, — Karaliene piezīmēja. — Bet tagad es tev kaut ko pateikšu, un tev būs jātic man. Man ir tieši simt un viens gads, pieci mēneši un viena diena.
— Tam es nevaru ticēt! — Alise iesaucās.
— Ak nevari? — Karaliene sērīgi teica. — Pamēģini vēlreiz: ievelc dziļi elpu un aizver acis!
Alise iesmējās.
— Nav nozīmes, — viņa sacīja, — nevar taču ticēt neticamajam!
— Tu esi maz vingrinājusies, — Karaliene secināja. — Kad es biju tavā vecumā, es vingrinājos regulāri pusstundu dienā. Jā-a, dažkārt pirms brokastīm esmu noticējusi sešām neticamām lietām. Ak, mana šalle!
Kamēr Karaliene runāja, broša attaisījās vaļā, un negaidot vēja brāzma aizpūta šalli pāri strautam. Karaliene atkal izpleta rokas kā spārnus un aizlidoja šallei pakal, un šoreiz viņai izdevās pašai to saķert.
— Rokā ir! — viņa uzvaroši sauca. — Nu tu redzēsi, kā es to atkal piespraudīšu, turklāt pati!
— Ceru, ka ar jūsu pirkstu vairs nekādu bēdu nav? — Alise ārkārtīgi pieklājīgi jautāja un, pāriedama pāri strautam, sekoja Karalienei.
************
— Nē, nekādu bēdu! — iesaucās Karaliene, un viņas balss kļuva aizvien dīvaināka un dīvaināka. — Nekādu bē-ē-ēdu! B-ē-ē-ē-du! B-ē-ē-ē-ē!
Pēdējais vārds jau skanēja kā stiepts blējiens, tik līdzīgs aitas blējienam, ka Alise satrūkās.
Viņa paskatījās uz Karalieni, kas it kā pēkšņi bija ievīstījusies vilnā. Alise izberzēja acis un paskatījās vēlreiz. Viņa lāgā nesaprata, kas īsti noticis. Vai viņa iegājusi veikalā? Vai patiesi… vai patiesi aiz letes sēž aita? Lai Alise berzēja acis kā berzēdama, neko citu redzēt nevarēja: viņa stāvēja mazā, tumšā veikaliņā, atspiedusies ar elkoņiem uz letes, bet letes otrā pusē atzveltnes krēslā sēdēja veca Aita un adīja; ik pa brītiņam pārtraukusi adīšanu, viņa caur milzīgām brillēm paraudzījās uz Alisi.
— Ko tad tu gribi nopirkt? — Aita beidzot prasīja, uz brīdi paceldama acis no adīkļa.
— Es vēl isti nezinu, — Alise pieklājīgi atbildēja. — Vispirms es gribētu apskatīt visu sev apkārt, ja drīkst.
— Tu vari apskatīt tikai to, kas atrodas tev priekšā un abās pusēs, — sacīja Aita, — bet visu sev apkārt redzēt tu nevari, jo pakausī taču acu tev nav.
Taisnība, pakausī acu Alisei nebija, un viņa griezās apkārt un apskatīja veikaliņa plauktus.
Veikaliņš bija pieblīvēts ar dažnedažādām brīnumainām lietām, bet visdīvainākais bija tas — līdzko Alise uzmanīgi nopētīja kādu plauktu, lai redzētu, kas uz tā salikts, plaukts tūdaļ tapa gluži tukšs, bet pārējie tanī pašā mirklī vai lūztin lūza no mantu pārpilnības.
— Priekšmeti te lidinās apkārt, — Alise žēlabainā balsi teica, kad krietnu brīdi bija veltīgi nopūlējusies, lai ar skatienu izsekotu kādam lielam un spožam priekšmetam, kas brīžiem izskatījās pēc lelles, bet brīžiem pēc rokdarbu kastes un vienmēr atradās tieši virs tā plaukta, kuru viņa apskatīja.
— Tas tik ir brīnums … Bet zināt ko … — Alisei pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. — Es skatīšos uz to mantiņu tik ilgi, kamēr tā nonāks pašā augšējā plauktā. Diez vai griestiem cauri tā varēs iziet.
Bet arī šoreiz Alisei neveicās: «mantiņa» klusu izgāja griestiem cauri un pazuda kā nebijusi.
— Vai tu esi bērns vai uzgriežamais vilciņš? — Aita teica, paņemdama vēl vienu adatu pāri.
— Ja tu vēl ilgi tā griezīsies, man drīz galva noreibs.
Aita tagad adīja ar četrpadsmit pāriem adatu uzreiz, un Alise skatījās, izbrīnā acis iepletusi.
«Kā viņa var adīt ar tik daudzām adatām uzreiz?» Alise neizpratnē gudroja. «Ar katru mirkli viņa aizvien vairāk līdzinās dzeloņcūkai!»
— Vai tu airēt proti? — Aita prasīja, pasniegdama Alisei adāmo adatu pāri.
— Jā, mazdrusciņ, bet ne uz sauszemes un ne ar adāmajām adatām… — Alise atbildēja un pamanīja, ka adatas viņas rokās pēkšņi pārvēršas par airiem; nākamajā mirklī viņa ar Aitu jau sēdēja laivā, kas slīdēja gar krastu; nekas cits neatlika kā airēt, un Alise to darīja, cik labi vien mācēja.
— Vieglāk! — Aita iesaucās, paņemdama vēl „vienu pāri adatu.
Atbildēt uz šo izsaucienu nevajadzēja, tāpēc Alise neteica nekā un airēja vien tālāk. Odens šķita pavisam neparasts — airi tanī iegrima viegli, bet izvilkt tos laukā bija pagalam grūti.
— Vieglāk! Vieglāk! — kliedza Aita un atkal paņēma jaunas adatas. — šitā tu noķersi zaķi!
«Mazu, jauku zaķīti!» Alise klusībā priecājās. «Es |oti velētos kādu zaķēnu!»
— Vai tu nemaz nedzirdi, ko es tev saku? Vieglāk! — Aita nikni brēca un pagrāba veselu saišķi adatu.
— Es dzirdu Joti labi! — Alise atbildēja.
— So vārdu jūs atkārtojat ļoti bieži un ļoti skaļi. Sakiet, lūdzu, — kur ir zaķis?
— Zināms, tepat! — atteica Aita un iesprauda dažas adatas vilnā, jo rokās vairs visas nevarēja saturēt. — Vieglāk, kad es tev saku!
— Kāpēc jūs tik bieži sakāt «vieglāk»? — Alise beidzot dusmojās. — Es taču neesmu putns!
— Esi gan, — Aita atteica, — tu esi maza zostiņa.
Alise jutās nedaudz aizvainota, tāpēc saruna uz kādu minūti vai divām pārtrūka; laiva līgani slīdēja uz priekšu — te starp ūdenszālēm (kuras aizvien stingrāk apvijās ap airiem), te zem nolīkušu koku zariem; pār braucēju galvām visu laiku draudīgi slējās upes kraujie krasti.
— Vai! Lūdzu … Te aug smaržīgās niedres! — Alise pēkšņā sajūsmā iesaucās. — Tās ir tik… tik apburošas!
— Par ko tu mati saki «lūdzu»? — Aita teica, nepaceldama acis no adīkļa. — Ne es tās esmu sējusi, ne es tās pļaušu.
— Es zinu, bet es gribēju sacīt — lūdzu, vai mēs nevarētu kādu niedri noplūkt, — Alise lūdzās.
— Vai jums nebūtu iebildumu uz brītiņu apstādināt laivu?
— Kā es lai to apstādinu? — Aita atteica.
— Neairē, un laiva apstāsies pati no sevis.
Un tā laiva līgani šūpojās lejup pa straumi, līdz lēni ieslīdēja žūžojošās niedrēs. Tad Alise rūpīgi atrotīja mazās piedurknes, un roķeles līdz elkoņiem ienira ūdenī, lai varētu noplūkt pēc iespējas garākas niedres… Uz brīdi Alise aizmirsa gan Aitu, gan adīšanu … Viņa pārliecās pār laivas malu, tā ka plīvojošo matu gali mirka ūdenī, un priekā starojošām acīm plūca sauju pēc saujas skaisto, smaržīgo niedru.
— Cerams, ka laiva neapmetīs kūleni, — Alise pie sevis noteica. «Ai, cik tur ir burvīga niedre!
Tikai kā lai to aizsniedz..Laivai slīdot lejup, Alise saplūca milzum daudz skaistu niedru, taču, kā par spīti (noteikti par spīti —- viņa sprieda), visskaistākās niedres bija tās, kuras viņa nevarēja aizsniegt.
— Visburvīgākās vienmēr ir vistālākās! — Alise nopūtās, neapmierināta, ka nevar aizsniegt
visas kārotās niedres; sasarkušiem vaigiem, samirkušiem matiem, slapjām rokām viņa aizkļuva līdz savai vietai laivā un ņēmās kārtot nupat iegūtos dārgumus.
Bet, kolīdz niedres bija noplūktas, tās zaudēja savu smaržu un skaistumu, taču Alise nemanīja, ka niedru burvīgums sāk gaist. Kā zināms, pat īstās smaržīgās niedres noplūktas smaržo tikai īsu brīdi, kur nu vēl šīs — sapņu niedres… to burvīgums izgaisa kā sniegs, kad tās, saliktas kaudzē, gulēja pie Alises kājām… bet Alise to nemaz nepamanīja; šeit bija tik daudz kā neparasta, ko apbrīnot.
Laiva vēl nebija necik nobraukusi, kad pēkšņi viens aira gals iegrima ūdenī un nekādi vairs nebija dabūjams laukā (tā Alise vēlāk skaidroja),' bet otrs gals iebelza nabaga Alisei pa zodu, un, .lai cik spalgi viņa kliedza «vai-vai-vait», tomēr nokrita no sēdekļa un ievēlās niedru kaudzē.
Taču Alise nemaz nesasitās un tūdaļ uzrausās kājās; Aita visu laiku tik adīja un adīja, it kā nekas nebūtu atgadījies.
— Tu noķēri prāvu zaķi, — viņa noteica, kad Alise apsēdās savā vietā, apmierināta, ka joprojām atrodas laivā.
— Zaķi? Kur viņš bija? Es nemaz to neredzēju! — Alise uzbudināti skatījās uz visām pusēm pār laivas malām tumšajā Tīdenī. — Cik žēl, ka tas izspruka; es tik ļoti gribētu to aiznest uz mājām!
Aita nicīgi nosmējās un tik adīja tālāk.
— Vai šeit ir daudz zaķu?
— Daudz gan zaķu, gan visa kā cita! — atbildēja Aita. — Izvēle ir plaša, tev tikai pašai jāizdomā, ko tu gribi. Nu, ko tad tu vēlētos nopirkt?
— Nopirkt? — Alise iesaucās pārsteigta un izbijusies, jo gan airi, gan laiva, gan upe vienā mirklī izgaisa, un viņa atkal stāvēja mazajā, tumšajā veikaliņā.
— Es, lūdzu, vēlētos nopirkt olu, — viņa bikli sacīja. — Cik tā maksā?
— Pieci pensi ar ceturtdaļu par vienu un divi pensi par divām, — atbildēja Aita.
— Iznāk, ka divas olas maksā lētāk nekā viena? — Alise nobrīnījās, izņemdama no kabatas maciņu.
— Bet, ja tu nopērc divas, tev abas jāapēd, — Aita teica.
— Tad es nopirkšu labāk vienu, — Alise sacīja, nolikdama uz letes naudiņu. «Zināt, varbūt tās nemaz nav svaigas,» viņa klusībā nodomāja.
Aitā paņēma naudu, ielika to kastītē un tad teica: -
— Cilvēkiem rokās es nekad neko nedodu, jo nevienam pa prātam neizdarīsi; ej paņern pati!
To sacīdama, Aita aizgāja uz veikaliņa otru galu un stāvus nolika olu uz plaukta.
«Neizprotami, kāpēc nevar izdarīt pa prātam?» Alise domāja, taustīdamās gar galdiem un krēsliem, jo veikaliņa viņā galā bija-ļoti tumšs. «Jo es tuvāk eju olai, jo tā liekas tālāk. Tūlīt pārbaudīsim … vai tas ir krēsls? Vai! Bet tas taču ir zars, goda vārds! Neizprotami, kā te var augt koki? Izrādās, ka arī mazs strautiņš te ir! Tik dīvainu
veikalu es vēl nekad neesmu redzējusi.» * * * * * * * * *•* * *
Alise virzījās uz priekšu, un ar katru soli brīnumu bija aizvien vairāk, jo visi priekšmeti, kuriem viņa tuvojās, pārvērtās par kokiem, un viņa jau nodomāja, ka ar olu notiks tas pats.