Taču ola kļuva aizvien lielāka un lielāka, aizvien vairāk un vairāk iegūdama cilvēka izskatu; kad Alise atradās pāris jardu attālumā no tās, viņa ieraudzīja, ka olai ir acis un deguns, un mute, bet, pienākusi pavisam klāt, secināja, ka tas ir OLIŅS BOLIŅS. «Nekas cits tas nevar būt,» viņa pie sevis sprieda, «esmu pilnīgi pārliecināta par to, tas viņam tikpat kā uz pieres uzrakstīts!»
So vārdu varēja vai simtiem reižu uzrakstīt uz viņa milzīgās sejas. Oliņš Boliņš sēdēja, kājas sakrustojis kā turks, uz augsta mūra žoga un tik plāna, ka Alise nevarēja vien nobrīnīties, kā viņš var uz tā noturēties; viņš stingu skatienu raudzījās uz citu pusi un nepievērsa Alisei itin nekādu uzmanību, un Alise nodomāja, ka tas laikam būs izbāzenis.
— Cik viņš ir līdzīgs olai! — Alise skaļi teica, rokas uz priekšu pastiepusi, lai kuru katru mirkli viņu satvertu, ja viņš veltos zeinē.
— Tas ir ļoti apvainojoši, — Oliņš Boliņš pēc ilgas klusēšanas ierunājās, uz Alisi neskatīdamies, — ja apsaukā par olu, ļoti!
— Es sacīju, ka jūs esat lidzigs olai, ser, — Alise pieklājīgi paskaidroja. — Un, zināt, dažas olas ir ļoti skaistas, — viņa piebilda, cerēdama savu piezīmi pārvērst glaimā.
— Daži cilvēki, — Oliņš Boliņš teica, aizvien vēl neskatīdamies Alisē, — prāta ziņā ir līdzīgi bērniem.
Alise nezināja, ko atbildēt; tā nebija nekāda saruna, viņa sprieda, jo Oliņš Boliņš viņai neteica neko, būtībā pēdējais teikums bija drīzāk domāts kādam kokam; tā prātojot, Alise klusiņām sāka skaitīt:
— Oliņš Boliņš tup uz žoga, Oliņš Boliņš nogāžas. Visa Karaļgvarde to Nevar vietā novietot.
— Pirmajai -rindai nav pareizā atskaņa, dzejolī tā nevar būt, — Alise pusbalsī piebilda, aizmirsusi, ka Oliņš Boliņš varētu viņu dzirdēt.
— Ko tu tur stāvi un murmini kaut ko pie sevis? — Oliņš Boliņš teica, pirmo reizi paskatīdamies uz Alises pusi. — Pasaki labāk, kā.tevi sauc un ko tu šeit meklē!
— Mans vārds ir Alise, un …
— Kāds muļķīgs vārds! — Oliņš Boliņš ērcīgi iesaucās. — Ko tas nozīmē?
— Vai tad vārdam vajag kaut ko nozīmēt? — Alise domīgi jautāja.
— Protams, vajag, — Oliņš Boliņš iesmējās. — Mans vārds nozīmē manu apveidu, turklāt loti jauku un pievilcīgu. Tavs vārds neizsaka gluži neko.
— Kāpēc jūs viens tur augšā tupat? — Alise jautāja, negribēdama ķildoties.
— Tāpēc, ka te vairāk neviena nav! — Oliņš Boliņš iesaucās. — Vai tu domāji,.ka es nezināšu, ko atbildēt? Jautā vēl kaut ko!
— Vai jums nešķiet, ka uz zemes būtu drošāk? — Alise turpināja, noraizējusies par ērmīgo radījumu; viņai prātā nenāca uzdot āķīgus jautājumus. — 2ogs tur augšā ir tik ļoti šaurs!
— Tu uzdod milzīgi vieglus jautājumus! — Oliņš Boliņš norūca. — Protams, man nešķiet.- Un, ja nu tomēr es kādreiz noveltos — tāda var-, būtība gan nepastāv —, bet ja nu… — Viņš
savilka lupas un iedo'- mājās esam tik varens un cienīgs, ka Alise tikko valdīja smieklus.
— Ja es tomēr noveltos, — viņš turpināja,
— Karalis man apsolīja … ak, ja vēlies, vari nobālēt! Tu nedomāji, ka es to teikšu, vai ne? Karalis man svēti apsolīja …
— Atsūtīt visu Karaļ- gvardi, — Alise bez apdomāšanās viņu pārtrauca.
— Vai dieniņ, cik šausmīgi! — Oliņš Boliņš pēkšņi saniknots iekliedzās. — Tu esi noklausījusies aiz durvīm, aiz kokiem un pa skursteni!
— Nē, patiešām ne, — Alise pieklājīgi sacīja. — Tas rakstīts grāmatā.
— Ak tā! Par to varētu rakstīt grāmatā, —
Oliņš Boliņš piebilda miermīlīgākā balsī. — Tanī, kas saucas «Anglijas vēsture», vai ne? Tad apskati mani labi: es esmu tas, kurš ir runājis ar Karali, jā, tas pats; varbūt tev vairs negadās otru tādu redzēt; un, lai tev pierādītu, ka neesmu lepns, es atļauju tev paspiest man rokul — Un viņa mute izstiepās platā smaidā, kad viņš noliecās uz priekšu (tik tikko nenoveldamies no žoga) un pastiepa Alisei roku; Alise bažīgi uzlūkoja viņu. «Ja viņš pasmaidīs vēl vairāk, viņa mutes kaktiņi saies kopā,» viņa nodomāja, «un nez kas tad notiks ar viņa galvu! Kaut tikai tā nenošķeltos nost!»
— Jā, visa Karaļgvarde, — Oliņš Boliņš atsāka, — nekavējoties mani pacels, tā būs! Bet mūsu saruna rit mazlietiņ par ātru; atgriezīsimies pie priekšpēdējā teikuma.
— Diemžēl es to lāgā neatceros, — Alise pieklājīgi atteica.
— Tad sāksim kaut ko no jauna! — Oliņš Boliņš iesaucās. — Tagad ir mana kārta izvēlēties jautājumu. («Viņš runā tā, it kā sarunāšanās būtu kāda rotaļa,» Alise nodomāja.) Lūk, jautājums: kā tu teici, cik veca tu biji?
Brītiņu padomājusi, Alise atbildēja:
— Septiņi gadi un seši mēneši.
— Aplam! — Oliņš Boliņš sajūsmināts iesaucās. — Tādus vārdus es dzirdu no tevis pirmo reizi!
— Es domāju — jūs gribējāt jautāt, cik veca es esmu, — Alise skaidroja.
— Ja būtu gribējis, būtu arī tā jautājis, — Oliņš Boliņš atteica.
Alise atkal nolēma ar viņu neķildoties, tāpēc klusēja.
— Septiņi gadi un sēsi mēneši! — Oliņš Boliņš domīgi novilka. — Cik nelāgs vecums. Redzi, būtu tu ar mani apspriedusies, es tev ieteiktu apstāties pie septiņiem, bet tagad ir par vēlu.
— Par augšanu es neapspriežos, — Alise pikti atteica.
— Pārāk lepna? — Oliņš Boliņš noprasīja.
To dzirdot, Alise kļuva vēl piitāka.
— Klausieties, kā viens cilvēks var nekļūt vecāks? — viņa iesaucās.
— Viens varbūt nevar, bet divi var, — Oliņš Boliņš teica. — Ja kāds tev būtu palīdzējis, tu būtu varējusi apstāties pie septiņiem.
— Cik jums skaista josta! — Alise pēkšņi iesaucās. (Par vecumu diezgan runāts, viņa nodomāja, un, ja patiešām pēc kārtas var izvēlēties, par ko runāt, tagad būtu viņas kārta.) — Tas ' ir — kaklasaite, — viņa padomājusi izlaboja, — skaista kaklasaite… nē, gribēju teikt — josta … Lūdzu, piedodiet! — viņa samulsusi piebilda, jo Oliņš Boliņš izskatījās pagalam apvainots, un Alise vēlējās, kaut nebūtu uzsākusi šo sarunu. «Kaut zinātu,» viņa pie sevis pukojās, «kur viņam ir kakls, kur viduklis!»
Acīmredzot Oliņš Boliņš bija briesmīgi pārskaities, taču krietnu brīdi nebilda ne vārda. Kad viņš atkal vēra muti vaļā, viņa runāšana izklausījās pēc ņurdēšanas.
— Tas ir briesmīgi apvainojoši, ja viens cilvēks nezina, kas ir. kaklasaite un kas ir josta.
— Es daudz ko vēl nezinu, — Alise teica tik pazemīgi, ka Oliņš Boliņš atmaiga.
— Tā ir kaklasaite, mans bērns, un skaista, kā jau tu sacīji. To man uzdāvināja Balto Karalis un Karaliene. Tā, lūk!
— Patiesi? — Alise iesaucās, priecādamās, ka beigu beigās izvēlējusies labu sarunas tematu.
— Viņi man to pasniedza, — Oliņš Boliņš domīgi turpināja, pārlicis vienu kāju pār otru un rokām aptvēris celi, — viņi man to pasniedza kā nedžimšanas dienas dāvanu.
— Piedodiet, bet… — Alise nesaprašanā iesāka.
— Es neesmu apvainojies, — Oliņš Boliņš atteica.
— Es gribēju jautāt — kas ir nedžimšanas dienas dāvana?
— Nu, protams, dāvana, ko pasniedz nedžimšanas dienā.
Alise, nedaudz padomājusi, teica:
— Man labak patīk dzimšanas dienas dāvanas.
— Apdomā, ko tu runā! — Oliņš Boliņš iesaucās.,— Cik dienu ir gadā?
— Trīssimt sešdesmit piecas! — atbildēja Alise.
— Un cik tev ir dzimšanas dienu?
— Viena.
— Ja no trīssimt sešdesmit pieci atskaita vienu, .cik iznāk?
— Trīssimt sešdesmit četri, protams.
Oliņš Boliņš raudzījās uz Alisi ar šaubpilnu skatienu.
— Es labāk vēlētos to redzēt uzrakstītu uz papīra, — viņš noteica.
Alisei nāca smiekli, kad viņa izņēma piezīmju grāmatiņu un uzrakstīja:
365 -1=364
Oliņš Boliņš paņēma piezīmju grāmatiņu un rūpīgi aplūkoja to.
— šķiet — viss izdarīts pareizi… — viņš iesāka.
— Jūs turat grāmatiņu otrādi! — Alise pārtrauca viņu.
— Kā tad, otrādi gan! — Oliņš Boliņš priecīgi iesaucās, kad Alise palīdzēja viņam pagriezt grāmatiņu pareizi. — Es jau domāju, ka izskatās mazliet apšaubāmi. Bet es jau teicu, šķiet — viss, viss izdarīts pareizi… lai gan man pašreiz nav laika to rūpīgi pārbaudīt… bet iznākums rāda, ka gadā ir trīssimt sešdesmit četras dienas, kad tu vari saņemt nedzimšanas dienas dāvanas…
— Jā gan, — Alise atbildēja.
— Un, saproties, ir tikai viena diena, kad var saņemt dzimšanas dienas dāvanas. Lai slava tev!
— Es nezinu, ko nozīmē «slava», — Alise sacīja.
Oliņš Boliņš augstprātīgi nosmīnēja.
— Protams, nezini… iekams es tev nepaskaidrošu. Tas nozīmē, ka tev ir grūta galva.
— Bet «slava» taču nenozīmē to pašu, ko «grūta galva», — iebilda Alise.
— Ja es lietoju kādu vārdu, — Oliņš Boliņš visgudri sacīja, — tas nozīmē tieši to, ko es vēlos, lai tas nozīmē, — ne vairāk un ne mazāk.
— Jājautā — vai jūs varat piešķirt vārdam dažādas nozīmes? — Alise iebilda.
— Jājautā, — Oliņš Boliņš atteica, — kurš tad ir noteicējs par saviem vārdiem!
Alise bija pārāk apmulsusi, lai kaut ko bilstu, tāpēc Oliņš Boliņš pēc brītiņa atkal turpināja:
— Vārdiem, protams, dažiem, ir raksturs, it īpaši — darbības vārdiem, tie ir vislepnākie; ar īpašības vārdiem var visādi izdarīties, bet ar darbības vārdiem ne, kaut gan es tieku galā ar visiem! Neizdibināmība! Lūk, ko es saku.
— Vai jūs, lūdzu, nepaskaidrotu, ko tas nozīmē? — Alise jautāja.
— Tagad tu runā kā saprātīgs bērns, — Oliņš Boliņš noteica, un viņa izskats pauda milzīgu apmierinātību. — Vārds «neizdibināmība» nozīmē, ka par šo tēmu mēs esam pietiekami daudz runājuši un būtu tā kā pienācis laiks tev padomāt, ko tu darīsi tālāk; es domāju, ka tu nevēlēsies nostāvēt šeit līdz mūža galam.
— Ir loti svarīgi piešķirt vienam vārdam daudz nozīmju, — Alise domīgi secināja.
— Ja es piešķiru vārdam daudz nozīmju, — - Oliņš Boliņš turpināja, — es atlīdzinu tam ar
uzviju.
— Ai! — Alise jutās tik apmulsusi, ka nespēja neko vairāk pateikt.
— Ak, ja tu redzētu, kāda vārdu jūra ir ap mani sestdienas vakaros! — Oliņš Boliņš stāstīja, iespaidīgi šūpodams galvu no vienas puses uz otru, — tie visi kāro atalgojumu, saproties.
(Alise neuzdrošinājās pajautāt, ko viņš vārdiem , maksā, tāpēc, redzat, arī es nevaru jums to pastāstīt.)
— Ser, jūs ļoti zinoši izskaidrojat vārdus, — Alise sacīja. — Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man, kas attēlots dzejolī «Rifkarīlis»?
— Paklausīsimies to, — Oliņš Boliņš atbildēja. — Es varu izskaidrot visus dzejoļus, kas jau ir izgudroti un kas vēl nemaz nav izgudroti.
Izklausījās loti daudzsološi, un Alise noskaitīja pirmo pantu:
Krēslojās.
Slipīgie nāpšļi
Stirinājās pa zāli.
Un pēdīgi šķita cītari
Kā zaĻi tupuči tālē.
— Sākumam pietiks, — Oliņš Boliņš viņu pārtrauca, — te jau ir pietiekami daudz cieto riekstu. «Slipigie» radies no diviem vārdiem un nozīmē «slīpēti» un «lipīgi».
— Ļoti interesanti, — Alise sacīja, — bet kas ir «nāpšļi»?
— «Nāpšļi» ir āpša un kāpšļa krustojums. «Stirinājās» ir vārdu «staipījās» un «tirinājās» savienojums. Redzi, vārdā kā ceļasomā es salieku visu, ko gribu.
— Skaidrs, — .Alise domīgi piezīmēja, — un «pēdīgi»?
— Tas nozīmē — «pēkšņi bēdīgi».
• — Un kas ir «cītari»? — Alise jautāja tālāk.
— Tie ir cītarām līdzīgi tītari, — Oliņš Boliņš skaidroja.
— Bet «tupuči»?
— «Tupuči» ir tupoši rupuči. Bet kas tev iemācīja šīs sarežģītās blēņas? Vai kāds tās skaitīja tev priekšā?
— To es lasīju kādā grāmatā, — Alise atteica. — Bet es esmu dzirdējusi ari vieglākus dzejoļus, tie laikam bija par Ņurbuli un Burbuli.
—"Ja runājam par dzeju, saproties, — sacīja Oliņš Boliņš, izstiepdams milzīgo roku, — es protu skaitīt dzejoļus tikpat labi kā citi, ja mēs esam nonākuši tik tālu …
— Ai, tik tālu nevajadzētu nonākt! — Alise steidzīgi iesaucās, cerēdama atturēt viņu no dzejoļu skaitīšanas.
— Dzejolis, kuru es gribu noskaitīt, — OliņŠ Boliņš turpināja, nepievērsdams nekādu uzmanību Alises vārdiem, — uzrakstīts, lai tevi izklaidētu.
Alise saprata, ka šoreiz dzejolis jānoklausās; viņa apsēdās zemē Un bēdīgi teica:
— Paldies!
— Pa ziemu — tad, kad viss ir balts, Par godu jums skan mana balss …
vienīgi es to nedziedu, — Oliņš Boliņš piemetināja kā paskaidrodams. — Es redzu, ka jūs nedziedat, — sacīja Alise.
— Ja tu vari redzēt, vai es dziedu vai ne, tad tev ir redzīgākas acis neka daudziem citiem, — Oliņš Boliņš skarbi noteica.
Alise apklusa.
— Kad pavasari zāle dīgst,
Es gribu būt jums vajadzīgs.
— Liels paldies, — Alise sacīja.
— Bet vasarā, kad dienas garas,
Jūs varbūt mani saprast varat.
Un rudeni, kad lapas krīt,
Var spalvu ņemt un pierakstīt.
— Es to darīšu, ja vien nebušu piemirsusi, — Alise teica.
— Pārtrauc šīs piezīmes, — Oliņš Boliņš aizrādīja, — tās ir muļķīgas un mani traucē.
Es zivīm aizsūtīju ziņu
Ar kādu mazu lūgumiņu.
Un atbilde drīz nāca man,
Ķas visai izsmeļoši skan.
Tā rakstīts bija atbildē:
Mēs ļoti priecātos, bet mēs …»
— Šķiet, es lāgā nesaprotu, — sacīja Alise.
— Tālāk būs vieglāk,.— Oliņš Boliņš mierināja.
— Es vēsti sūtīju no jauna:
«Vai tiešām jums nemaz nav kauna?»
Tās atbildēja: «Vai jums prātsl
Jūs esat slikti audzināts.»
Es viņas lūdzu vēl un vēl, Viss bija veltīgi diemžēl.
Es ņēmu katlu, kāds man bija, Ar ūdeni to piepildīju.
Un, sirdij drebot, gluži bāls Es meklēju, kur man ir sāls.
Te kāds man sacīja ar prieku. Ka zivis guļot ziemas miegu.
Es teicu: ja viņš visu zina, Lai iet un zivib pamodina.
Man jāatzīstas, satraukts biju,
Un ļoli skaidri pasacīju.
•
Nonācis līdz šim pantam, Oliņš Boliņš spiedza, un Alise ar šausmām nodomāja: «Es gan negribētu būt šis kāds!»
— Viņš bija visai stūrgalvīgs
Un teica: Nesaprotu, kā ta drīkst
Viņš cietpaurīgi bilda: cJā, Es viņas modinātu, ja .. .> •
Ar korķu viļķi gāju klātu,
Pats lai tās zivis modinātu.
Bet tomēr veltīgi bij iets,
Jo durvis izrādījās ciet.
Es mēģināju pieklauvēt,
Un zivis atdarītu, bet…
Iestājās ilgs klusuma brīdis.
—■ Vai tas ir viss? — Alise 'bikli vaicāja.
— Viss! — atteica Oliņš Boliņš. — Uz redzešanos!
Cik pēkšņi — Alise nodomāja; pēc tik nepārprotama mājiena Alise saprata, ka jāiet prom; viņa juta, ka palikt būtu nepieklājīgi. Viņa piecēlās, sniedza Boliņam roku un, cik vien priecīgi varēdama, sacīja:
— Uz redzēšanos, līdz nākamai tikšanās reizei!
— Es tevi nepazīšu, ja mēs atkal tiksimies, — Oliņš Boliņš īdzīgi teica, sniegdams Alisei vienu pirkstu. — Tu esi tik līdzīga citiem cilvēkiem.
— Cilvēkus parasti atšķir pēc sejas, — Alise saprātīgi piezīmēja.
— Tur jau ir tā nelaime, — Oliņš Boliņš teica. — Tev ir tāda pati seja kā visiem citiem — divas acis (viņš ar īkšķi parādīja gaisā), vidū — deguns, zem deguna — mute. Viss kā citiem. Ja tev, piemēram, abas acis būtu deguna vienā pusē, bet mute atrastos virs acīm, būtu pavisam kas cits.
— Tas neizskatītos glīti, — Alise iebilda, bet Oliņš Boliņš, aizvēris acis, noteica:
— Iekams neesi izmēģinājusi, nerunā!
Alise kādu brīdi nogaidīja, lai pārliecinātos, vai viņš vēl ko neteiks, bet, tā kā viņa acis nevērās vaļā un par Alisi viņš vairs nclrkas zinis, Alise vēlreiz pateica «Uz redzēšanos!» un, atbildi nesaņēmusi, lēnītiņām gāja prom; aizejot viņa pilnīgi neapzināti pie sevis teica:
—No visiem visnepatīkamākajiem … (viņa vēlreiz to skaļi atkārtoja, jo juta neizsakāmu prieku izrunāt tādu garu vārdu) … no visiem visnepatīkamākajiem cilvēkiem, kādus vien man gadījies… — viņa aprāvās, un teikums palika nepabeigts, jo šajā mirkli atskanēja briesmīgs rībiens, kas satricināja mežu no vienas malas līdz otrai.