Nākamajā mirklī mežam cauri drāzās kareivji — sākumā pa divi un trīs, tad pa desmit vai divdesmit kopā, beigās tik milzīgos pūļos, ka mežs šķita kareivju piebāzts. Alise, baidīdamās, ka viņu nesamin, aizslēpās aiz koka un vēroja, kas notiek.
Alise nodomāja, ka nekad mūžā nav redzējusi kareivjus, kas būtu tik nevarīgi uz kājām; tie gāja klupdami krizdami, un, kolīdz viens paklupa, citi vēlās tam virsū; un drīz vien visapkārt saradās it kā skudru pūžņi, ko veidoja pakritušie kareivji.
Tad auļoja jātnieki. Tā kā zirgiem ir četras kājas, tie pārvietojās veiksmīgāk nekā kājnieki, lai gan šad un tad klupa arī tie; tiklīdz paklupa
zirgs, zemē vēlās arī jātnieks. Ņudzeklis ar katru brīdi vērtās briesmīgāks, tāpēc Alise bezgala nopriecājās, ka izkļuvuši no meža klajumā; te viņa ieraudzīja Balto Karali, kas, sēdēdams zemē, kaut ko steidzīgi rakstīja savā piezīmju grāmatā.
— Esmu aizsūtījis visus! — Karalis, ieraudzījis Alisi, priecīgi izsaucās. — Mana dārgā, vai, nākdama šurp pa mežu, tu nesatiki kareivjus?
— Satiku, — Alise atteica, — manuprāt, vairākus tūkstošus.
— Četri tūkstoši divi simti septiņi — tas ir pareizais skaitlis! — paskatījies grāmatā, Karalis pavēstīja. — Es nevarēju aizsūtīt visus zirgus, jo divi ir vajadzīgi spēlei. Un neesmu aizsūtījis arī divus vēstnešus. Tie abi ir pilsētā. Paraugies, vai tu neredzi kādu uz ceļa!
— Nav redzams ne cilvēks! — Alise atteica.
— Ak, būtu man tavas acis! — Karalis sacīja ar nožēlu balsī. — Un tu spēj saskatīt, ka tas ir necilvēks! Turklāt vēl no attāluma. Vai dieniņ, es šajā gaismā tik vien varu kā redzēt vispār cilvēku!
Alise neklausījās, ko sacīja Karalis, bet visu laiku uzmanīgi vēroja ceļu, turēdama roku virs acīm.
— Tagad es kādu redzu! — viņa beidzot iesaucās. — Un nāk viņš ļoti lēni un briesmīgi ērmīgi! - (Vēstnesis gāja palēkdamies, kā zutis locīdamies, lielās rokas kā vēdekļus uz abām pusēm izpletis.)
—. Nepavisam ar ne, — Karalis sacīja. — Tas ir anglosakšu vēstnesis, un tā šie vēstneši izturas. Kad viņš ir labā omā, viņš vienmēr ir tāds. Viņu sauc par Artazaķi. (Pēdējo vārdu Karalis izrunāja tā, ka nevarēja saprast, vai tas ir viens vārds vai divi.)
— Manas mīlestības sākuma burts ir «A»[2], — Alise nemanot sāka skaitīt, — un man viņš patīk, jo viņš ir ātrs, es no viņa bīstos, jo viņš ir āķīgs,
es viņu cienāju ar… ar… ar āboliņu… ar .ābolpīrāgu. Viņu sauc par Artazaķi, un viņš dzīvo…
— Viņš dzīvo ataugā tur aiz tā kalna, — Karalis vienaldzīgi piebilda, kamēr Alise mēģināja atcerēties kādu pilsētu, kas sāktos ar burtu «A», nemaz neapjauzdams, ka iesaistās spēlē. — Un otru vēstnesi sauc par Epurnieku. Man, redzi, ir vajadzīgi divi, kas nāk un iet. Viens atnāk, otrs aiziet.
— Piedodiet, lūdzu … — Alise iesāka.
— Nav pieklājīgi lūgties, — Karalis sacīja.
— Es tikai gribēju pateikt, ka es nesapratu, — Alise taisnojās, — kāpēc viens atnāk, otrs aiziet.
— Es jau tev teicu! — Karalis pikti iesaucās.. — Man ir vajadzīgi divi — lai atnestu un aiznestu. Viens atnes, otrs aiznes.
Sajā brīdī ieradās Vēstnesis; viņš bija tik aizelsies, ka nespēja ne vārda izdabūt pār lūpām, vienīgi vicināja rokas un šķobīja seju nelaimīgā Karaļa priekšā.
— Tu patīc šai jaunajai lēdijai, jo tavs vārds sākas ar burtu «A», — Karalis teica, iepazīstinot Artazaķi ar Alisi; viņš cerēja piesaistīt Vēstneša uzmanību Alisei, bet tas viņam neizdevās; Arta- zaķa izdarības kļuva vēl dīvainākas, un viņa milzīgās acis šaudījās kā atspoles no vienas puses uz otru.
— Tu mani uztrauc! — Karalis iesaucās. — Es ģībstu … Iedod man ābolpīrāgu!
Alisei par milzīgu pārsteigumu, Vēstnesis atvēra somu, kas karājās viņam kaklā, izņēma ābolpīrāgu un pasniedza Karalim, kurš to kāri notiesāja.
— Vēl vienu ābolpīrāgu! — Karalis pavēlēja.
• — Palicis tikai āboliņš, — Vēstnesis paziņoja, palūrējis somā. ' — Dod ā.boliņu, — Karalis vārgi nomurmi- , nāja.
Karalis kļuva mazlietiņ žirgtāks* un Alise, to redzēdama, nopriecājās.
— Nekas nav tik labs kā āboliņš, ja uznāk ģībonis, — Karalis, āboliņu zelēdams, sacīja Alisei.
— Es domāju, ka uzšļākt aukstu ūdeni jums virsū būtu labāk… vai arī iedot ožamo sāli, — Alise ieminējās.
— Es taču neteicu, ka nav nekā labāka par āboliņu, — Karalis atbildēja. — Es teicu, ka nekas nav tik labs.
Alise neuzdrošinājās Karali apstrīdēt.
— Vai tu uz ceļa nepagāji kādam garām? — Karalis jautāja Vēstnesim, atkal stiepdams roku pēc āboliņa.
— Ne cilvēkam! — Vēstnesis atteica.
— Ko tu neteiksi! • - Karalis iesaucās. — Sī jaunā lēdija arī viņu redzēja. Tātad skaidrs, ka necilvēks kustas lēnāk par tevi.
— Es daru, ko varu, — Artazaķis nopietni sacīja. — Uz galvošanu, ātrāka par mani nav itin neviena — ne cilvēka, ne …
— Nav gan, — Karalis apstiprināja, — citādi necilvēks būtu pie manis atnācis pirmais. Tā kā elpu tu tagad esi atvilcis, stāsti, kas notiek pilsēta!
— Tikai čukstus, — Vēstnesis teica un, pielicis - pie lūpām plaukstas ka tauri, pieliecās Karalim pie pašas auss. Alise sadruma, jo arī viņai gribējās dzirdēt jaunumus. Taču Vēstnesis nevis čukstēja, bet gan pilnā kaklā auroja:
— Viņi turpat vien ir!
— Vai tā kāds čukst! — Karalis iesaucās palē- cies un nodrebinajies. — Ja tu vēlreiz tā darīsi, likšu tevi sviesta izcept. Man galva dun un dun ka zemestrīcē!
«Ļoti nenozīmīga zemestrīce,» Alise klusībā nodomāja un skaļi pajautāja:
— Kas turpat vien ir?
— Nu, protams, Lauva un Vienradzis, — atteica Karalis.
— Vai viņi cīnās par kroni?
— Skaidrs, ka par kroni, — Karalis sacīja. — Bet vislielākais joks, ka kronis visu laiku pieder man. Skriesim paskatīsimies, kā viņiem iet.
Un prom viņi bija. Alise skrienot skaitīja kādas senas dziesmiņas vārdus:
— Par karaļa kroni te Lauva ar Vienradzi
cīnās,
Cilvēki bariem lasās apkārt un brīnās, Abus ar maizi un brūniem pīrāgiem cienā. Kamēr izdzen laukā aiz pilsētas sienām.
— Vai tas… vai tas, kurš uzvar, iegūst kroni? — Alise ar grūtībām izdvesa, jo no skrējiena bija gauži aizelsusies.
— Nē! Vai dieniņ! — Karalis iesaucās. — Kādas muļķības!
— Vai jūs… nebūtu… tik labs… — kādu gabalu noskrējusi, Alise elsa, — pagaidiet minūti … lai var atvilkt elpu!
— Tik labs esmu, — Karalis atteica, — vienīgi neesmu tik varens. Redzi, minūte drāžas mežonīgi ātri, tā nav jāgaida! Tā ir kā vējš, ko nevar notvert.
Alise bija gluži bez elpas, tāpēc neko nevarēja pateikt; turpmāko ceļu viņi skrēja klusēdami, līdz ieraudzīja milzīgu pūli, kas bija ielencis divus cīnītājus — Lauvu un Vienradzi. Apkārt virmoja ' tāds putekļu mākonis, ka sākumā Alise nevarēja atšķirt — kurš ir Lauva un kurš ir Vienradzis, taču drīz vien viņai izdevās sazīmēt Vienradzi pēc raga.
Skrējēji apstājās netālu no otrā Vēstneša — Epumieka, kas vēroja cīņu, vienā rokā turēdams tējas tasi, otrā sviestmaizes gabalu.
— Viņš nupat kā no cietuma iznācis, pirms iesēdināšanas viņš nepaguva izdzert tēju, — Arta- zaķis pačukstēja Alisei. — Cietumā viņu baroja vienīgi ar austeru gliemežvākiem… tāpēc, redzi, viņš ir briesmīgi izsalcis un izslāpis. Nu, kā iet, veco zēn? — Artazaķis turpināja un draudzīgi aplika Epurniekam roku ap pleciem.
Epurnieks palūkojās apkārt, pamāja ar galvu, joprojām ēzdams sviestmaizi.-
— Vai tu biji laimīgs cietumā, veco zēn? — Artazaķis jautāja.
Epurnieks atkal palūkojās apkārt, un šoreiz pāris asaru noripoja pār viņa vaigiem, bet teikt viņš neteica nekā.
— Runā taču! Vai tu nevari parunāt? — Artazaķis nepacietīgi iesaucās.
Bet Epurnieks joprojām čāpstināja muti un tik uzdzēra tēju.
— Runā! Vai tu negribi runāt? — iekliedzās Karalis. — Kā norit cīņa?
Epurnieks izmisīgi nopūlējās, kamēr norija lielu sviestmaizes gabalu, un rīstīdamies atteica:
— Cīņa norit joti labi. Katrs cīnītājs ticis no-' triekts zemē kādas astoņdesmit septiņas reizes.
— Tad jau laikam drīz pasniegs pīrāgus un rupjmaizi, — Alise uzdrošinājās piezīmēt.
— Viss sagatavots pasniegšanai, — Epurnieks teica, — es mazlietiņ jau nogaršoju.
Tieši tajā brīdī cīņa tika pārtraukta, un Lauva un Vienradzis tusnīdami apsēdās zemē, bet Karalis iesaucās:
— Pārtraukums desmit minūtes!
Artazaķis un Epurnieks tūdaļ ķērās pie darba — viņi nēsāja apkārt paplātes ar pīrāgiem un rupjmaizes šķēlēm. Alise arī paņēma gabaliņu pagaršot, bet maize bija galīgi sacietējusi.
— Diez vai šodien viņi vairs cīnīsies, — Karalis teica Epurniekam. — Ej un norīko bundziniekus!
Epurnieks aizlinkāja prom, palēkdamies kā sienāzis.
Brīdi Alise stāvēja klusēdama un raudzījās viņam pakaļ. Tad pēkšņi iegavilējās.
— Skatieties! Skatieties! — viņa satraukti sauca un rādija ar roku. — Lūk, Balto Karaliene steidzas šurp pāri laukiem! Viņa izdrāzās tur no tāl- tālā meža. Cik ātras gan ir Karalienes!
— Nav šaubu, ka viņai pakal dzenas ienaidnieks, — Karalis teica pat nepaskatījies. — Mežs ir pilns ar tiem.
— Vai jūs neskriesiet viņai palīgā? — Alise jautāja, Joti pārsteigta par Karaļa vienaldzību.
— Nav vērts, nav vērts, — Karalis atteica. — Viņa skrien mežonīgi ātri. Tikpat kā vējš, ko nevar notvert. Bet es viņu pieminēšu savā piezīmju grāmatā, ja tu vēlies… Viņa ir tik laba un jauka būtne… — Karalis klusi pie sevis bubināja, vērdams vaļā grāmatu. — Vai vārds «būtne» jāraksta ar garo «ū»?
Sājā brīdī viņiem garām slāja Vienradzis, rokas kabatās sabāzis.
— Šoreiz es biju nepārspējams, — viņš teica Karalim, nevērīgi paskatīdamies uz to.
Varbūt… varbūt… — Karalis nervozi atbildēja. — Bet tev nevajadzēja durt viņam cauri ragu, tā nevajadzēja.
— Viņam taču nesāp, — Vienradzis bezrūpīgi atteica un gāja tālāk, piepeši viņa skatiens apstājās pie Alises; viņš tūlīt apsviedās apkārt un kādu brīdi aplūkoja Alisi ar neslēptu nicinājumu.
— Kas… tas… tāds? — beidzot viņš jautāja.
— Tas ir bērns, — Artazaķis steidzīgi paskaidroja un, pienācis pie Alises, lai iepazīstinātu viņu ar Vienradzi, izstiepa abas priekšķepas pret Alisi ' un, nolaidis ausis uz leju, teica: — Mēs viņu atradām tikai šodien. Viņš ir īsts un tik liels kā īstenībā!
— Līdz šim es domāju, ka bērni ir pasaku šaus- moņi, — Vienradzis sacīja. — Vai šis ir dzīvs?
— Jā, un prot runāt! — Artazaķis svinīgi paziņoja.
Vienradzis sapņaini skatījās uz Alisi nn teica:
— Runā, bērns!
Alise, smieklus valdīdama, atbildēja:
— Vai zināt, es arī līdz šim domāju, ka Vienradži ir pasaku šausmoņi. Es nekad agrāk nebiju redzējusi dzīvu Vienradzi!
— Tagad mēs esam viens otru apskatījuši, — Vienradzis noteica. — Ja tu uzticēsies man, es uzticēšos tev. Vai norunāts?
— Lūdzu, ja vēlaties, — Alise atteica.
— Dod nu, veco zēn, plūmju kūku! — Vienradzis teica, pagriezies pret Karali. — Tava rupjmaize man neder!
— Kā tad, kā tad! — Karalis bubināja un pamāja Artazaķim. — Atver somu! — viņš čukstēja. — Žigli! To ne, tā ir pilna ar āboliņu.
Artazaķis izvilka no somas milzīgu torti un iedeva Alisei paturēt, kamēr pats sameklēja šķīvi un nazi. Alise nekādi nespēja izprast, kā torti, šķīvi un nazi var iebāzt vienā somā. «Tas laikam ir kāds burvju triks,» viņa nodomāja.
Pa to laiku pie viņiem bija pienācis Lauva; viņš izskatījās noguris, miegains, acis viņam bija pusvirus.
— Kas tad tas ir? — zemi un dobji kā milzu zvans nodimdināja Lauva un paskatījās uz Alisi, laiski blisinādams acis.
— Jā, kas gan tas ir? — Vienradzis steidzīgi iesaucās. — Tu nekad to neuzminēsi! Es arī nevarēju.
Lauva gurdeni skatījās uz Alisi.
— Vai tu esi dzīvnieks … vai sakņaugs … vai minerālis? — viņš jautāja, aiz katra vārda nožāvādamies.
— Tas ir pasaku šausmonis! — Vienradzis iesaucās, pirms Alise paguva ko bilst.
— Tad pasniedz mums plūmju torti, Saus- moni, — Lauva teica, apguldamies zemē un nolikdams galvu uz ķepām. — Jūs abi arī sēdieties zemē, — Lauva pamāja Karalim un Vienradzim, — un raugieties, lai viss būtu, kā pienākas!
Karalis acīmredzot jutās gauži neomulīgi, ka bija jāsēž starp diviem milzeņiem, bet citur viņam vietas nebija.
— Tagad mēs varētu sākt īsto cīņu par kroni, — Vienradzis ieminējās, blēdīgi skatīdamies uz Ka-, ra|a kroni, kas teju, teju varēja noripot no Karaļa galvas — tik briesmīgi viņš drebēja.
— Es uzvarētu viens un divi! — Lauva norūca.
— Neesmu pārliecināts! — Vienradzis piezīmēja.
— Ak tu! Es tevi trencu riņķī pa visu pilsētu, zaķpastala! — Lauva nikni ierēcās un pieslējās uz priekšķepārn.
Te iejaucās Karalis, lai novērstu ķildu; viņš bija ļoti satraukts, un viņa balss drebēja.
— Pa visu pilsētu? — viņš sacīja. — Tas ir pamatīgs gabals! Vai pie vecā tilta un tirgus laukumā jūs esat bijuši? Visskaistākais skats ir tieši no vecā tilta.
— Ko nezinu, to nezinu, — Lauva norūca un atkal apgūlās. — Tur bija tik liels putekļu mākonis, ka neko nevarēja samanīt. Kad tas Šausmonis beidzot sadalīs torti!
Alise bija apsēdusies strautmalā un, lielo šķīvi nolikusi uz ceļiem, pūlējās sagriezt torti.
— Cik neizprotami! — viņa sacīja, it kā atbildot Lauvam (viņa jau bija pieradusi, ka viņu sauc par Saustnoni). — Es nogriezu vairākus gabalus, bet tie atkal savienojušies kopā.
— Tu taču neproti apieties ar Aizspogu- lijas tortēm, — Vienradzis aizrādīja. — Vispirms piedāvā un pēc tam sagriez.
Izklausījās, ka Vienradzis runā muļķības, tomēr Alise paklausīgi piecēlās un katram pienesa klāt nesagriezto torti. Un torte pati sadalījās trijos gabalos.
— Tagad sagriez to, — norūca Lauva, kad .Alise atgriezās savā vietā ar tukšo šķīvi.
— Klau, tas nav godīgi! — Vienradzis iekliedzās, kad Alise, nazi rokā turēdama, neziņā apsēdās zemē. — Sausmonis Lauvam iedeva divreiz vairāk nekā man!
— Bet sev viņa neko nav atstājusi, — sacīja Lauva. — Sausmoni, vai tev negaršo plūmju tortes?
Bet, pirms Alise paguva atbildēt, atskanēja bungu rīboņa.
Viņa nevarēja izprast, no kuras puses rīboņa nāk, gaiss dunēt dunēja, un dunēja arī Alisei galvā tik ļoti, ka viņa neko vairs nevarēja sadzir-
det. Alise uztrūkās kājās un izbīlī pārlēca pāri mazajam strautiņam, un …
… un, pirms viņa sakņupa uz ceļiem un ar plaukstām aizspieda ausis, veltīgi pūlēdamās noslāpēt neganto troksni, viņa vēl paguva ievērot, ka Lauva un Vienradzis uzslienas kājās ļoti sadusmoti par to, ka izjauktas viņu dzīres.
«Ja šī rīboņa neizbungos viņus laukā no pilsētas,» Alise pie sevis sprieda, «tad viņus ne ar ko laukā nedabūs!»