LUISS KEROLS
ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1975
No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Me/bSrnln
Ilustrējis V. V o ke r s
Vāku un titulu zīmējusi D. Purviņa
©Tulkojums latviešu valoda. «Liesma», 1975
* ALISES UN LUISA KEROLA «BRĪNUMZEME»
Pagājis vairāk nekā gadsimts, kopš daudzās pasaules valstīs pazīstama mazās angļu meitenes Alises un Luisa Kerola «Brīnumzeme». Grāmata «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» pirmo reizi iznāca 1865. gadā, bet pasaka par Brīnumzemi radās jau kādus trīs gadus pirms grāmatas iznākšanas. Kā vēsta dzejolis grāmatas sākumā, kādā vasaras dienā (1862. gada 4. jūlijā) Oksfordas rektora Lidella trīs mazās meitas Lorīnu, Alise un Edīte kopā ar Oksfordas matemātikas pasniedzējiem Robinsonu Dakvertu un Čarlzu Dodžsonu vizinājās laivā pa Temzu.
Čarlzs Dodžsons pēc dabas bija noslēgts, atturīgs, necieta sabiedrības mietpilsoniskās paražas, oficiālās vizītes un pieņemšanas, brīvi un nepiespiesti viņš jutās vienīgi bērnu sabiedrībā. Viņš mīlēja mazās meitenes, it sevišķi vidējo — Alisi un pavadīja kopā ar viņām daudz brīvā laika. Viņš izgudroja bērniem spēles, pastaigājās ar tiem, vizināja tos laivā un stāstīja fantastiskas, paša sacerētas pasakas, pilnas dzirkstoša humora. Bērniem tās ļoti patika, jo tajās viņi paši darbojās. Un tā, vizinoties pa Temzu, misters Dodžsons izstāstīja meitenēm pasaku par Alises piedzīvojumiem pazemē. Pasakā bija ietverta apkārtējā, brīnumu pilnā bērnu pasaule. Galvenā varone bija desmit gadus vecā Alise Lidella, Lorīna, kura ārkārtīgi lepojās ar to, ka ir visvecākā, tika nosaukta par papagaili Lori, jaunākā māsiņa Edīte — par Ērglēnu, bet pats stāstītājs kļuva par Dodo,- Čarlzs Dodžsons uztraukumā stostījās un tāpēc parasti iepazīstoties savu uzvārdu izrunāja Do-do-Dodžsons. (Dodo ir 17. gadsimtā izmiruši putni, kuri dzīvoja uz kādas salas Indijas okeānā.) Pasakā atspoguļotas Anglijas berniem labi pazīstamas paražas, piemēram, tradicionālā pēcpusdienas tēja, ko dzer ap pulksten pieciem sešiem, tāpēc arī Cepurnieka pulkstenis rāda visu laiku seši; plaši izmantots folkloras materiāls — senas tautas parunas: «Traks kā marta zaķis» un «Traks kā cepurmeistars», kas nozīmē trakuma vispārāko pakāpi. Arī Češīras kaķis ir folkloras tēls. Jau viduslaikos angļi, izsakot sarkasmu, mēdza teikt: «Smaida kā Češīras kaķis.» («Alises» autors ir no Češīras grāfistes.) Tajos laikos Češīras grāfistē pie ieejas tavernās bijušas izkārtnes ar uzzīmētu leopardu, kas atvērtā mutē tur aicinājumu iegriezties tavernā. Češīras mākslinieki īstus leopardus nebija redzējuši, tāpēc viņu zīmētie zvēri līdzinājušies smaidošiem kaķiem. «Kaķim atļauts skatīties uz karaļiem» — arī ir sena angļu paruna. Viduslaikos vienkāršs cilvēks nevarēja nokļūt līdz monarham, lai kaut vai paskatītos uz to, tāpēc tautā teica, ka tas iespējams vienīgi kaķiem un citiem neciliem radījumiem.
Alise lūdza pasaku pierakstīt. Čarlzs Dodžsons lūgumu izpildīja. Un 1862. gada ziemsvētkos Alise saņēma pabiezu burtnīcu, kurā skaidri salasāmi bija uzrakstīta pasaka, kas saucās «Alises piedzīvojumi pazemē».
Čarlzs Dodžsons nemaz nedomāja darbu izdot. «Alises piedzīvojumi» tika publicēti nejaušības dēļ. Pie Oksfordas rektora Lidella viesojās tajā laikā slavenais rakstnieks Čarlzs Kingslijs. Viņš atrada viesistabā bērnu atstāto burtnīcu un, ar lielu aizrautību to izlasījis, centās pierunāt Dodžsonu darbu izdot, bet Dodžsons atteicās. Tad draugi iedeva «Alises piedzīvojumus» izlasīt bērnu rakstniekam Džordžam Mak- donaldam. Atsauksmes bija cildinošas, un Dodžsons piekāpās.
Pirms izdošanas autors darbu pārstrādāja, lai tas kļūtu interesants arī citām meitenēm un zēniem. Pazeme tika nosaukta par Brīnumzemi. Tā 1865. gada jūlijā iznāca Luisa Kerola (Čarlza Dodžsona pseidonīms) grāmata «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē». Drīzumā pēc grāmatas iznākšanas Anglijā to izdeva
Amerikā, bet ap 1869. gadu pārtulkoja un izdeva arī Vācijā un Francijā.
Mūsu gadsimtā grāmata par Alises Brīnumzemi iemantojusi pasaules slavu. Bez pārspīlējuma var teikt, ka tā pārtulkota gandrīz visās pasaules tautu Valodās, pasaka uzvesta teātros un televīzijas raidījumos, uzņemta filmā. Alises dzimtenē Anglijā «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» un pasakas turpinājums «Ko Alise redzēja Aizspoguļa valstībā» izdotas vairāk nekā trīssimt reižu.
Sis pasakas, kā raksta padomju literatūras zinātnieks V. Važdajevs, «kļuvušas par angļu tautas nacionālo lepnumu». Tās atnesušas slavu un nemirstību arī to autoram Luisam Kerolam.
Čarlzs Lutvidžs Dodžsons dzimis 1832. gada 27. janvārī Češīras grāfistē garīdznieka ģimenē. Čarlzam vēl ir trīs brāļi un septiņas māsas. Dodžsonu mājās ir daudz grāmatu, tēvs izglītots cilvēks, apveltīts ar bagātu humora izjūtu, daudz lasa un māca arī bērniem mīlēt grāmatu.
Čarlzs Dodžsons pirmo izglītību iegūst Ričmondas, tad Regbijas skolā, pēc tam turpina izglītību Oksfordā Kraistčerčas koledžā. Izcilas ir viņa spējas matemātikā un klasiskajā literatūrā. Viņš nodarbojas ar matemātisko loģiku — zinātni, kura tajā laikā tikai aizsākās un kurai vēlāk bija liela nozīme kibernētikas un matemātiskās lingvistikas teorijas attīstībā.
Pēc koledžas beigšanas Dodžsons saņem uzaicinājumu palikt Oksfordā. 1855. gadā Čarlzs Dodžsons kļūst par šīs koledžas matemātikas profesoru un nodzīvo Oksfordā līdz mūža galam.
1867. gadā viņš dodas savā mūžā visgarākajā ceļojumā — uz Franciju, Vāciju un Krieviju. Krievijā viņš apmeklē Pēterburgu, Maskavu un Ņižņijnovgorodu.
Talantīgā matemātiķa interešu loks ir ļoti plašs, līdzās matemātikas zinātnei viņš nodarbojas ar fotogrāfiju, kas tajā laikā vēl ir ļoti sarežģīta māksla, zīmē un arī raksta. Jau 1853. gadā žurnālā «Comic Times» iespiesti viņa humoristiskie dzejoji un satīriskā proza, No 1853. gada līdz 1857. gadam dažādos izdevumos
publicēto satīrisko un humoristisko darbu ir tik daudz, ka vēlāk var sastādīt divus krājumus. Bet neviens no Čarlza Dodžsona uzrakstītajiem literārajiem darbiem neiegūst tādu popularitāti kā «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē». 1897. gadā Čarlzs Dodžsons aiziet no darba Oksfordā un aizbrauc uz Cilfordu, kur 1898. gadā mirst. Šeit viņu arī apglabā.
1932. gadā, atzīmējot Luisa Kerola (Čarlza Dodžsona) simto dzimšanas dienu, rakstnieka jubileja izvēršas par nacionāliem svētkiem. (Toreiz vēl bija dzīva Alise Lidella, viņa mira 1934. gadā.) Izdeva Luisa Kerola grāmatas, atklāja piemiņas plāksnes. Šajā laikā pasaules literatūrzinātnieki sāka iedziļināties Luisa Kerola «Brīnumzemē».
Luisa Kerola, tāpat kā mazās varones Alises, Brīnumzeme ir saistīta ar apkārtējo pasauli. Autors cieši saaudis tēlojumu ar tā laika reālo īstenību un visā pilnībā uztvēris un atspoguļojis pasakā tās būtību. Rakstnieks iepazīstina lasītāju ar šo īstenību un liek viņam domāt. Viņš rāda pasakas varoni dažādās brīnumainās situācijās, izsekojot arī Alises domu gaitai. Visās situācijās Alise pūlas apbrīnojami loģiski spriest, apsvērt, secināt. To pašu dara arī lasītājs. Alisei pārvēršoties — kļūstot gan lielākai, gan mazākai, — mainās arī viņas priekšstats par reālo pasauli, attieksme pret dažādām parādībām. Kad viņa kļuvusi pavisam «niecīga kripata», viņai grūti dzīvot — viņa nevar aizsniegt atslēgu, kas atrodas uz galda, bet, kad viņa izaug pārāk liela — viņu nomāc apkārtnes šaurība (Alises piedzīvojumi Baltā Truša mājiņā). Alises tēlā rakstnieks koncentrējis visas pozitīvās īpašības. Alise ir patstāvīga, uzņēmīga, drošsirdīga, zinātkāra, izpalīdzīga, patiesa un vienādi pieklājīga pret visiem — gan pret Peli, Balodi un Karaļa dārzniekiem, gan pret Hercogieni un Karalieni. Šķiet, ka daudzas mazās meitenes, izlasījušas «Alises piedzīvojumus Brīnumzemē», sacīs: «Es gribu būt ne tikai tāda kā Pepija, bet gribu būt arī kā Alise.»
Luiss Kerols humoristiskās un komiskās situācijās rāda, skaidro, ka visas parādības pasaulē ir saistītas. Savs domāšanas veids, savi secinājumi, sava loģika ir it visiem dīvainajiem Brīnumzemes radījumiem. Piemēram, kad Alise paskaidro, ka viņas kurpes ir tik spīdīgas tāpēc, ka tās notrieptas ar melno kurpju ziedi, Bruņurupucis secina, ka jūrā zem ūdens nekas netiek nomelnots, bet gan nomazgāts. Tā ir viņa loģika, tiesa — dīvaina, tomēr loģika.
Luisa Kerola Brīnumzeme nav izdomāta. Rakstnieks liek mazajai Alisei ceļot pa savu dzimteni Angliju, un viss, ko Alise piedzīvo pasakainajā sapnī, nolicis īstenībā. Luisa Kerola Brīnumzeme ir karalienes Viktorijas laikmeta Anglija, tas ir laikmets, kad attīstās kapitālisms un notiek koloniju iekarošana. Autors aizved lasītāju kopā ar mazo Alisi pasakainajā absurdu pasaulē, kas ir pati dzīve. Grāmatā atrodam satīriskā gaismā rādītu gan mietpilsonisko sabiedrību («Trakā pēcpusdienas tēja»), gan sastingušo izglītības sistēmu («Viltotā Bruņurupuča stāsts»), gan dažādu sapulču bezjēdzību («Priekšvēlēšanu skriešanās un garš stāsts ar turpinājumu»). Fantastiskās, komiskās situācijās autors ataino galma dzīves absurdu («Karalienes kro- keta laukums»). Lūk, divi dārznieki Brīnumzemē balto rožu koku pūlas pārkrāsot sarkanā krāsā, jo Karaliene vēlējusies, lai tajā vietā augtu sarkans rožu koks. Meistarīgi atspoguļotas pastāvošās iekārtas aplamības.
Karalienes Viktorijas laikmeta valdošo aprindu pārstāvji parādīti kā spēļu kārtis — marionetes, kuras atbalsta, piemēram, Baltais Trusis, kas izceļas nevis ar gudrību, bet gan padevību (Trusis gājiena laikā muļķīgi smejas par visu, ko vien kāds pasaka, un baidās, lai Karaliene neizdzirdētu, ko viņš ar Alisi runā).
Visspilgtāk Luisa Kerola sociālā satīra atklājas divās pēdējās pasakas nodaļās («Kas nozaga raušus», «Alise liecina»), kurās aprakstīta karaliskā tiesa. Rakstnieks lieliski parāda gan tiesas netaisnīgumu, gan valdošo aprindu aprobežotību, gan to attieksmi pret vienkāršo pilsoni. Piemēram, Karaliene paziņo, ka vispirms jāizpilda sods un tikai tad jāsagatavo spriedums; tātad spriedums visam un visos gadījumos jau gatavs iepriekš — galvu nost! Visus zvērinātos Luiss Kerols tēlo kā nožēlojamus radījumus, kuriem tiesas sēdes norisē nav nekādas teikšanas; Karalis vienpersoniski
izdod likumu, ar kuru pavēl Alisei atstāt tiesas zāli, Jo viņa pāraugusi visus pārējos.
Tāda ir Luisa Kerola satīriskā gaismā rādītā Brīnum' zeme — karalienes Viktorijas laikmeta Anglija.
Londonā Britu muzejā grāmatu izstādē, ar kurām lepojas Anglija, līdzās «Oliveram Tvistam» ir «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē». Pasaules literatūras klasikā «Alises piedzīvojumi» iemantojuši tādu pašu popularitāti kā «Gulivera ceļojumi», «Vinnijs Pūks un viņa draugi» vai «Grāmata par Pepiju Garzeķi».
E. Melbārzde
«Liesma», 1975
Sai pēcpusdienā zeltainā Mēs bezrūpīgi slīdam Ar airiem rokās mazajās Un straumes palīdzību, Nu ļausim rokām mazajām Sai braucienā mūs bīdīt.
Trīs cietsirdes! Kā stundā šai, Kad sapņaini mēs topam, Lai es jums stāstu pasaku? Ne spalvas trīsu nesastopam, Bet ko var viena vārga balss Pret trijām mēlēm kopā?
— Var sākt! — tā nepacietīgi Teic Pirmā pavēlniece.
— Tas viss būs tikai muļķības! Tāds Otrai smīniņš niecīgs, Bet Trešā iekšā pasakā
Ik bridi jaukties tiecas.
Tad pēkšņi klusums iestājas Un sapņu bērnam pakaļ Tās dodas Brīnumzemē, Ar zvēriem runājas uz takas, Bet notic laikam tik pa pusei, Ka taisnība, ko saku.
Kad garais stāsts ir izsūcis
Manas iztēles aku sausu.
Tad gribas sānis novirzīt
Jau savas domas gausās:
«Bet tālāk nākamreiz!» — «Ir nākamreize!»
Un atkal viņas klausās.
Sī pasaka par Brīnumzemi
Tā šoreiz ari radās:
Top gadījumi cits pēc cita,
Un notikumi gadās.
Var mājup kuģot komanda,
Kas jautro kuģi vada.
Nu, Alise! Ņem bērnišķīgo stāstu, Ar maigu roku noliec zālē, Kur kopā vijas bērna sapņi Ar atmiņdiegu bālo, Kā ceļinieks vītušu vainagu, Ko nopinis zemē tālā.1
Dzejas rindas atdzejojusi D. Dreika.