— Tu nemaz nevari iedomāties, kā es priecājos, tevi atkal redzot, mana dārgā! — iesaucās Hercogiene, mīlīgi paņemdama Alisi zem rokas. Viņas abas aizgāja.
Alise ļoti priecājās, sastapdama Hercogieni tik labā omā, un pie sevis nodomāja, ka laikam pipari bija padarījuši viņu toreiz virtuvē tik negantu.
«Kad es kļūšu par hercogieni,» Alise sev sacīja (tiesa, ne visai pārliecināta par to), «manā virtuvē piparu vispār nebūs. Zupa gluži laba iznāk arī bez tiem… Iespējams, ka tieši pipari cilvēkus sadusmo,» viņa prātoja, priecādamās, ka atklājusi jauna veida likumu, «un etiķis saskābina, un kumelītes sarūgtina … bet… bet dažādi saldumi bērnus iepriecina. Kaut pieaugušie to saprastu, tad, zināt, viņi neapietos ar saldumiem tik taupīgi…»
Alise bija gluži piemirsusi Hercogieni un mazliet satrūkās, izdzirdusi viņas balsi tieši sev pie auss:
— Tu par kaut ko domā, mana dārgā, un nemaz nerunā. Es pašreiz nevaru tev pateikt, kāda te morāle, bet gan jau pamazām atcerēšos.
— Varbūt nav nekādas, — Alise uzdrošinājās piezīmēt.
— Nerunā niekus, bērns, visam ir sava morāle, jāprot tikai to atrast, — Hercogiene sacīja un vēl ciešāk piespiedās Alisei klāt.
Alisei tas nemaz nepatika: pirmkārt, Hercogiene izskatījās briesmīgi neglīta, un, otrkārt, tā bija taisni tik liela, ka varēja atbalstīt savu neganti aso zodu uz Alises pleca. Taču Alise nevēlējās būt nepieklājīga un cik spēdama visu to pacieta.
— Spēle, šķiet, tagad sokas labāk, — Alise sacīja, lai būtu par ko runāt.
— Tā ir, — atteica Hercogiene, — un morāle ir šāda: mīla, mīla — tā zemeslodei griezties liek!
— Kāds teicis, — Alise čukstēja, — ka zemeslode griežas tāpēc, ka ikkatrs dara savu darbu un nejaucas citu darīšanās.
— Ak jā! Bet tas jau ir gandrīz viens un tas pats, — atteica Hercogiene, vēl dziļāk ieurbdama savu mazo, aso zodu Alises plecā, un tad piemetināja: — Morāle te ir šāda: gādā par domu, skaņas parūpēsies pašas par sevi.
«Kā viņai patīk visur siet klāt morāli!» Alise nodomāja.
— Tu droši vien brīnies, kādēļ es neaplieku tev savu roku ap vidukli, — ierunājās Hercogiene pēc neliela klusuma brīža, — tas tāpēc, ka neesmu pārliecināta par tava flaminga raksturu. Bet varbūt tomēr pamēģināt?
— Viņš var iekost, — Alise piesardzīgi noteica, jo nevēlējās nokļūt Hercogienes apkampienos.
— Pilnīgi pareizi, — Hercogiene sacīja, — flamingi un sinepes — tie abi kož. Un morāle ir šāda: vārna vārnai acī neknābj.
— Bet sinepes jau nav putns, — Alise iebilda.
— Kā vienmēr pareizi! — Hercogiene teica. — Cik skaidri tu izsaki savu domu!
— Es domāju, ka sinepes ir minerālis, — Alise sacīja.
— Protams, minerālis, — Hercogiene atbildēja, viņa, šķiet, bija ar mieru piekrist visam, ko Alise teica.
Hercogiene bija taisni tik liela, ka varēja atbalstīt savu zodu uz Alises pleca.
— Te netālu ir lielas sinepju atradnes, un morāle ir šāda: jo vairāk atrodu es, jo mazāk ir ko atrast tev.
— Ak, es zinu, — Alise iesaucās, Hercogienes pēdējos vārdos nemaz neklausīdamās, — sinepes ir dārzeņi. Pēc dārzeņiem tās gan neizskatās, tomēr ir dārzeņi.
— Es tev pilnīgi piekrītu, — Hercogiene sacīja,
— un morāle ir šāda: esi, kas tu šķieti esam, jeb, vienkāršāk izsakoties, nekad neiztēlojies par kaut ko citu nekā to, kas tu citiem šķieti esam, lai tas, kas tu citiem šķieti esam, būtu kas cits nekā tas, kas tu esi.
— Man liekas — es vislabāk šo domu saprastu, — Alise pieklājīgi sacīja, —• ja tā būtu uzrakstīta, bet jūsu vārdiem es nespēju izsekot.
— Tas vēl ir nieks salīdzinājumā ar to, ko es varu izteikt, ja vien vēlos, — Hercogiene pašapmierināti atbildēja.
— Ak vai, nepūlieties teikt vēl ko vairāk! — Alise iesaucās.
— Kas nu tās par pūlēm, — Hercogiene atbildēja.
— Es tev dāvinu visu, ko līdz šim esmu pateikusi.
«Lētas gan ir šāda veida dāvanas,» Alise nodomāja,
«labi vismaz, ka dzimšanas dienās tādas nedāvina!» Taču skaļi viņa neuzdrošinājās to sacīt.
— Tu atkal domā? — Hercogiene jautāja un vēlreiz savu aso zodu ieurba Alises plecā.
— Man ir tiesības domāt, — Alise atcirta, jo viņai tas viss sāka apnikt.
— Tādas pašas tiesības, — Hercogiene sacīja, — kā cūkām lidot, un mor…
Pēkšņi, Alisei par pārsteigumu, Hercogiene apklusa, nepaguvusi izteikt savu iemīļoto vārdu «morāle», un roka, kuru viņa bija iekrampējusi Alises elkonī, sāka trīcēt. Alise paskatījās un ieraudzīja Karalieni, kura stāvēja, rokas sakrustojusi, draudīga kā negaiss.
— Jauks laiks, jūsu augstība, — Hercogiene ierunājās klusā, vārgā balstiņā.
— Es tevi ļoti nopietni brīdinu, — Karaliene iesaucās un piecirta kāju pie zemes. — Vai nu tev, vai tavai galvai ir jāpazūd un ātrāk nekā citkārtI Izvēlies!
Hercogiene izvēlējās un nozuda vienā mirklī.
— Turpināsim spēli! — Karaliene teica Alisei.
Alise bija pārāk nobijusies, lai bilstu kādu vārdu,
un viņa sekoja Karalienei uz kroketa laukumu.
Pārējie viesi, izmantodami Karalienes prombūtni, bija apmetušies paēnā atpūsties, bet, ieraudzījuši Ka-* ralieni atgriežamies, visi tūdaļ steidzās savās vietās. Karaliene it kā starp citu paziņoja, ka par katru nokavētu mirkli spēles dalībnieki samaksās ar savām dzīvībām. Visu spēles laiku Karaliene nepārtraukti strīdējās ar spēlētājiem un kliedza: «Galvu tam nost!» — vai: «Galvu tai nost!» Notiesātos apcietināja kareivji, kuri, protams, vairs nevarēja stāvēt vārtu vietā; tā apmēram pēc pusstundas uz laukuma vairs nebija nevienu vārtu, bet visi spēlētāji, izņemot Karali, Karalieni un Alisi, bija apcietināti un visiem piespriests nāves sods.
Tad Karaliene pārtrauca šo nodarbošanos un aizelsusies jautāja Alisei:
— Vai tu Viltoto Bruņurupuci jau esi redzējusi?
— Nē, — Alise atbildēja. — Es pat nezinu, kas ir Viltotais Bruņurupucis.
— No tā gatavo viltotā bruņurupuča zupu.[7] Tas ir kaut kas līdzīgs viltotajam zaķim. — Karaliene teica.
— Nekad neesmu to redzējusi, nedz arī ko dzirdējusi par to, — Alise atbildēja.
— Nu tad nāc, — teica Karaliene, — viņš tev pastāstīs savu dzīves stāstu.
Promejot Alise dzirdēja, ka Karalis klusā balsī viesiem paziņoja:
— Jūs visi esat apžēloti.
— Redz, cik jauki! — Alise pie sevis noteica, jo jutās gauži nelaimīga, ka Karaliene bija piespriedusi tik daudziem nāves sodu.
Drīz vien viņas nonāca pie Grifa, kas gulēja saulītē cieši aizmidzis. (Ja jūs nezināt, kā izskatās Grifs, palūkojieties attēlā.)
— Celies augšā, slīmest, — Karaliene teica, — un aizved šo jauno lēdiju pie Viltotā Bruņurupuča, lai tas pastāsta viņai savu dzīves stāstu. Man jāiet atpakaļ un jāpārrauga, kā tiek izpildīti piespriestie nāves
Glifs gulēja saulītē, cieši aizmidzis.
sodi. — Un viņa aizgāja, atstājusi Alisi vienatnē ar Grifu.
Sī radījuma izskats Alisei diez ko nepatika, bet viņa nosprieda, ka, visumā ņemot, palikt ar šo radījumu ir drošāk nekā atrasties līdzās zvērīgajai Karalienei, tāpēc viņa palika.
Grifs piecēlās sēdus, izberzēja acis un ilgi skatījās Karalienei nopakaļ, kamēr vien varēja viņu redzēt, tad klusi iesmējās.
— Ir gan joks! — viņš teica it kā pats sev, it kā Alisei.
— Kas ir joks? — Alise vaicāja.
— Nu viņa, — Grifs atbildēja. — Tās ir tikai viņas iedomas, zini, viņi vēl nekad nevienu nāves sodu nav izpildījuši. Nāc!
«Katrs te man saka — nāc!» Alise nodomāja, lēni soļodama Grifam pakaļ. «Savu mūžu nekad neviens nav tik daudz pavēlējis, nekad!»
Viltotais Bruņurupucis skumjš un vientujš sēdēja klints malā.
Gabaliņu pagājuši, viņi tālumā ieraudzīja Viltoto Bruņurupuci, kas skumjš un vientuļš sēdēja klints malā; tuvāk pienākot, Alise izdzirda, ka Bruņurupucis vaid tā, it kā tam sirds plīstu pušu. Alisei bija viņa ļoti žēl.
— Kas viņam ir par bēdām? — Alise Grifam jautāja, un Grifs atbildēja gandrīz ar tiem pašiem vārdiem, ko teica par Karalieni:
— Tās ir tikai viņa iedomas; kas viņam var būt par bēdām! Nāc!
Tā viņi nonāca pie Viltotā Bruņurupuča, kas raudzījās nācējos lielām, asaru pilnām acīm, ne vārda nebilzdams.
— Sī jaunā lēdija, — Grifs teica, — grib zināt tavu dzīves stāstu.
— Es to viņai pastāstīšu, — Viltotais Bruņurupucis noteica dobjā krūšu balsī. — Sēdieties jūs abi un klusējiet, kamēr es nebūšu beidzis.
Viņi apsēdās, un kādu laiku valdīja klusums.
«Kā gan viņš varēs kādreiz beigt, ja nemaz nav sācis.» Alise pie sevis sprieda, tomēr pacietīgi gaidīja.
— Reiz, — beidzot Viltotais Bruņurupucis iesāka, smagi nopūzdamies, — es biju īsts Bruņurupucis.
Pēc šiem vārdiem sekoja ilgs klusums, dzirdami bija vienīgi Grifa izsaucieni «khrrr, khrrr» un Viltotā
Bruņurupuča nepārtrauktās elsas. Alise jau grasījās celties augšā un sacīt: «Paldies, ser, par jūsu interesanto stāstījumu,» — tomēr cerēja vēl kaut ko dzirdēt, tāpēc sēdēja klusi un neteica nekā.
— Kad mēs bijām mazi, — beidzot Viltotais Bruņurupucis atkal ierunājās, tagad jau daudz mierīgāk, šad tad tomēr vēl iešņukstēdamies, — mēs gājām jūras skolā. Mūsu skolotājs bija vecs bruņurupucis, kuru mēs nosaucām par Mūsmācīju …
— Kāpēc par Mūsmācīju, ja īstenībā viņš bija bruņurupucis? — Alise jautāja.
— Mēs iesaucām viņu par Mūsmācīju tāpēc, ka viņš mūs mācīja, — Bruņurupucis dusmīgi attrauca, — tu patiesi nekā nesajēdz.
— Tev vajadzētu kaunēties uzdot tik vienkāršus jautājumus, — piemetināja Grifs.
Tad viņi abi klusēdami skatījās uz nabaga Alisi, kura no kauna gribēja vai zemē ielīst. Beidzot Grifs sacīja Viltotajam Bruņurupucim:
— Nekūko, veco zēn! Nevelc lietu garumā!
Viltotais Bruņurupucis turpināja:
— Mēs gājām jūras skolā, kaut gan tu varbūt tam netici…
— Es taču neesmu teikusi, ka neticu! — Alise viņu pārtrauca.
— Kā tad ne, — Viltotais Bruņurupucis sacīja.
— Muti ciet! — piemetināja Grifs, pirms Alise paguva ko iebilst.
Viltotais Bruņurupucis turpināja:
— Mēs saņēmām vislabāko izglītību — taisnību sakot, mēs katru dienu gājām skolā …
— Es arī esmu gājusi dienas skolā, — Alise sacīja, — ar to nav ko lepoties.
— Vai par papildmaksu tu mācījies? — Viltotais Bruņurupucis ziņkārīgi jautāja.
— Jā, — Alise atbildēja. — Par papildmaksu mums bija franču valodas un mūzikas stundas.
— Un mazgāšanu jums pasniedza? — Viltotais Bruņurupucis jautāja.
— Protams, ne! — Alise sašutusi atbildēja.
— Ak, tad tavējā nav bijusi īsti laba skola, — Viltotais Bruņurupucis pašapmierināts noteica. — Redz, mūsu skolā sludinājuma beigās stāvēja rakstīts: par papildmaksu franču valoda, mūzika un mazgāšana.
— Dzīvojot jūrā, šķiet, jums mazgāšana nebija sevišķi nepieciešama, — Alise sacīja.
— Es nevarēju to atļauties, — Viltotais Bruņurupucis teica nopūzdamies. — Es apguvu tikai pamatkursu.
— Ko jums tur mācīja? — Alise jautāja.
— Sākumā, protams, kasīšanu un bakstīšanu, — stāstīja Viltotais Bruņurupucis, — tad dažādas aritmiskās darbības — salikšanu, noņemšanu, sadalīšanu, daudzināšanu.
— Nekad neesmu dzirdējusi par daudzināšanu. Kas tā ir? — Alise uzdrošinājās pajautāt.
Grifs izbrīnā pacēla abas priekšējās ķepas un iesaucās:
— Tu nekad neesi dzirdējusi par daudzināšanu! Es ceru, ka tu zini, ko nozīmē kladzināšana?
— Jā, — Alise neizpratnē atbildēja, — tas nozīmē… tas nozīmē, ka ir…
— Ak vai, — Grifs turpināja, — ja tu nezini, kas ir daudzināšana, tad tu esi muļķe.
Alise neuzdrošinājās vēl kaut ko prasīt, tāpēc, pagriezusies pret Viltoto Bruņurupuci, jautāja:
— Ko vēl jūs mācījāties?
— Nu, vēl mums bija vēsture, — Viltotais Bruņurupucis sāka uzskaitīt priekšmetus uz pleznām. — … Vēsture, senā un mūsdienu, kopā ar melugrā- fiju; tad rīmēšana, rīmēšanas skolotājs mums bija vecs
jūras zutis, un viņš nāca reizi nedēļā, viņš mums pasniedza rīmēšanu, spicēšanu un eļļas pleznošanu.
— Kas tā tāda ir? — Alise jautāja.
— Njā, to es tev nevaru parādīt, — Viltotais Bruņurupucis atteica, — esmu pārāk stīvs, bet Grifs nekad nav to mācījies.
— Laika nebija, — Grifs sacīja, — es gāju klasiskajā ģimnāzijā, skolotājs bija vecs, klasisks krabis, tā gan.
— Es pie viņa netiku gājis, — nopūzdamies teica Viltotais Bruņurupucis. — Viņš mācīja tā saucamās latiņu un griķu valodas.
— Tā gan, tā gan, — sacīja Grifs, savukārt nopūzdamies. Un abi radījumi aizsedza ar ķepām purnus.
— Un cik stundu dienā jūs mācījāties? — Alise steidzās mainīt sarunas tematu.
— Desmit stundas pirmajā skolas dienā, — Viltotais Bruņurupucis stāstīja, — deviņas otrajā un tā tālāk.
— Cik jocīgs plāns! — Alise izbrīnā iesaucās.
— Gauži plāns! — Grifs noteica. — Un, jo dienas, jo kļūst plānāks.
Alisei tas bija pilnīgi kaut kas jauns. Brīdi padomājusi, viņa sacīja:
— Tad vienpadsmitajai dienai vajadzēja būt brīvdienai?
— Tieši tā, — apstiprināja Viltotais Bruņurupucis.
— Un ko jūs darījāt divpadsmitajā dienā? — Alise ziņkārīgi jautāja.
— Pietiks runāt par stundām, — Grifs lietišķi pār- tfrauca Alisi un, pievērsies Viltotajam Bruņurupucim, sacīja:
— Tagad pastāsti viņai kaut ko par spēlēm!