Viltotais Bruņurupucis smagi nopūtās un ar pleznas virspusi izslaucīja acis. Viņš paskatījās uz Alisi un mēģināja runāt, bet elsas uz brīdi apslāpēja viņa vārdus.
— Nu taisni, it kā kauls būtu kaklā iespriedies, — Grifs noteica, Bruņurupuci kratīdams un sizdams tam pa muguru. Beidzot Viltotais Bruņurupucis atguva valodu un, asarām ritot pār vaigiem, turpināja:
— Tu droši vien ilgu laiku neesi dzīvojusi jūras dibenā («Neesmu gan,» Alise nodomāja.) un laikam neesi iepazīstināta ar omāru («Es reiz nogaršoju…» Alise iesāka, bet laikā aprāvās un teica: «Nē, nekad.»), tālab tev nav ne mazākā priekšstata, cik burvīga ir Omāru kadriļa!
— Patiešām nav, — Alise sacīja. — Kāda ir šī deja?
— Vispirms jānostājas rindā gar jūras krastu … — Grifs teica.
— Divās rindās! —< Viltotais Bruņurupucis iesaucās. — Roņi, bruņurupuči, laši un pārējie, tad jāattīra no medūzām ceļš …
— Tas neapšaubāmi prasa krietnu laiku, — Grifs viņu pārtrauca.
— Jāpasper divi soļi uz priekšu …
— Katra dejotāja partneris ir omārs! — Grifs iesaucās.
— Pareizi, — apstiprināja Viltotais Bruņurupucis,
— divi soļi uz priekšu, pienākot partnerim klāt…
— Jāsamaina omāri un tādā pašā kārtībā jāatgriežas savā vietā, — Grifs pārtrauca Viltoto Bruņurupuci.
— Un tad, zināt, — Viltotais Bruņurupucis klāstīja tālāk, — jāmet…
— Omāri! — Grifs iekliedzās, gaisā palēkdamies.
— … cik vien iespējams, tālu jūrā …
— Tad jāpeld tiem pakaļ! — spiedza Grifs.
— Jākūleņo pa jūru! — auroja Viltotais Bruņurupucis, lēkādams kā negudrs.
— Vēlreiz jāmaina omāri! — spalgi iekaucās Grifs.
— Atkal jāatgriežas krastā, un tāda ir pirmā tūre, — teica Viltotais Bruņurupucis, un viņa bramanība pēkšņi sašļuka; abi radījumi, kas visu laiku bija lēkājuši kā neprātīgi, skumīgi apsēdās un klusēdami noraudzījās Alisē.
— Tai jābūt ļoti jaukai dejai, — Alise nedroši ierunājās.
— Vai tu vēlētos mazliet paskatīties? — jautāja Viltotais Bruņurupucis.
— Patiešām es ļoti vēlētos, — Alise sacīja.
— Nāc, pamēģināsim pirmo tūri! — Viltotais Bruņurupucis aicināja Grifu.— Zini, mēs varam iztikt arī bez omāriem. Kurš dziedās?
— Tu dziedāsi, — Grifs sacīja. — Es esmu aizmirsis vārdus.
Viņi svinīgi griezās Alisei visu laiku apkārt, šad tad uzkāpdami viņai uz pirkstgaliem, kad pienāca pārāk cieši klāt, un cilādami priekšķepas dejas ritmā. Bruņurupucis lēni un skumji vilka:
— Vai tu vari mazliet ātrāk? — Menca gliemezim teic
klusi,
— Tur aiz mums jau jūrascūka man uz astes uzkāpusi.
— Jāmet omāri, cik vien iespējams, tālu jūrā.
Paskaties, cik bruņrupučiem tur uz krasta jautri iet, Var būt, ka tu pievienosies un ar viņiem nāksi diet?
Vai tu gribi, vai tu vari, vai tu gribi nākt un diet? Vai tu vari, vai tu gribi, vai tu vari nākt un diet?
Tev patiešām nav ne jausmas, cik tas aizraujoši būs, Viļņi raus ar vēžiem kopā tālu jūrā visus mūs.
— Pārāk tālu, pārāk tālu! — Gliemezis ver muti ciet, Liels paldies, bet nemaz negrib viņš uz krasta nākt un diet.
Negrib, nevar, negrib, nevar, negrib, nevar nākt un
diet,
Nevar, negrib, nevar, negrib, nevar, negrib nākt un
diet.
— Kas ir tālu? Nieki vien, — teic menca atkal tā, —i Ja tālu mēs no Anglijas, tad būsim Francijā, Un vienmēr pretī cietzemei ir atkal pamats ciets, Vairs nebaidies, mans gliemezi, bet nāc ar mani dieti
Vai tu gribi, vai tu vari, vai tu gribi nākt un diet?
Vai tu vari, vai tu gribi, vai tu vari nākt un diet?
— Pateicos, tā tiešām ir ļoti skaista deja, — Alise teica un nopriecājās, ka deja beidzot ir galā. — Man ļoti patika jocīgā dziesmiņa par mencu.
— Ai, mencas tu, protams, esi redzējusi? — iesaucās Viltotais Bruņurupucis.
— Jā, — Alise atteica, — ļoti bieži tās mums bijušas pusdienās, — un steidzīgi apklusa.
— Ak bijušas pie jums pusdienās, — sacīja Viltotais Bruņurupucis, — tad jau tu esi redzējusi un zini, protams, kā tās izskatās.
— Skaidrs, ka zinu, — Alise domīgi sacīja. — Aste tām ir klāt, un tās viscaur izgarnētas ar dažādām drupatiņām. ✓
— Par drupatām tu kļūdies, — Viltotais Bruņurupucis iesaucās, — jūra taču visu garnējumu noskalo. Taču aste patiešām tām ir klāt, tas tāpēc… — Pie šiem vārdiem Viltotais Bruņurupucis aizvēra acis un žāvādamies teica Grifam: — Pastāsti viņai to un arī visu pārējo!
— Tāpēc, — Grifs iesāka, — ka tās par varītēm gribēja ar omāriem dejot. Tāpēc tās tika mestas jūrā, un tāpēc tām bija jākūleņo pa gaisu garš gabals. Tāpēc tām ir astes. Tāpēc tās vairs nevar bez astes. Tas ir viss.
— Pateicos, — Alise sacīja. — Ļoti interesants stāstiņš. Agrāk es tik maz ko zināju par mencu.
— Ja vēlies, es varu tev pavēstīt vēl daudz ko vairāk, — Grifs ļoti svinīgi ierunājās. — Vai tu zini, kā jūrā tīra kurpes un zābakus?
— Nekad neesmu par to domājusi, — Alise atbildēja. Pēc brīža ārkārtīgi apmulsusi un izbrīnījusies atkārtoja:
— Tīra kurpes un zābakus!
— Nu jā. Kā nospodrinātas • tavas kurpes? Es gribēju prasīt: kāpēc tās ir tik spīdīgas? — Grifs jautāja.
Alise paraudzījās uz savām kurpēm un, mazliet padomājusi, sacīja:
— Šķiet, tās ir notrieptas ar melno kurpju ziedi.
— Ak nomelnotas, — Grifs noteica un dobjā balsī stāstīja tālāk: — Jūrā zem ūdens nekas netiek nomelnots, bet gan nomazgāts, arī kurpes un zābaki tiek nomazgāti. Tagad tu to zināsi.
— Bet no kā tur taisa kurpes un zābakus? — Alise ziņkārīgi vaicāja.
— No jūras butēm un zušiem, protams, — Grifs aizkaitināts atbildēja. — Katra garnele varētu to pateikt.
— Ja es būtu mencas vietā, — Alise sacīja, jo viņas domas aizvien vēl kavējās pie dzirdētās dziesmiņas,
— es gan gliemezi nebūtu aicinājusi līdzi, jo mencai nav nekādas vajadzības pēc tā!
— Kā nu ne! Vajadzība atrodas vienmēr! — Viltotais Bruņurupucis iesaucās. — Neviena prātīga zivs bez vajadzības apkārt neklimst.
— Vai tiešām? — Alise pārsteigta sacīja.
— Protams, — Viltotais Bruņurupucis atteica, — piemēram, ja pie manis atnāktu kāda zivs un pastāstītu, ka tā dodas ceļojumā, man būtu jāzina, kādā vajadzībā?
— Jūs laikam domājāt teikt: kādā nolūkā? — Alise piebilda.
— Es domāju to, ko saku, — Viltotais Bruņurupucis aizvainotā balsī noteica.
Un tad Grifs iesaucās:
— Paklau, pastāsti mums kādu no saviem piedzīvojumiem!
— Es varētu pastāstīt par tiem piedzīvojumiem, kas sākušies šorīt, — Alise kautri teica, — par vakardienu nav vērts runāt, jo tad es biju pavisam cits cilvēks.
— Paskaidro visu to! — Viltotais Bruņurupucis prasīja.
— Nē, nē! Vispirms par piedzīvojumiem, — Grifs nepacietīgi iesaucās, — paskaidrojumi aizņem pārāk daudz laika.
Un Alise stāstīja, ko piedzīvojusi kopš tā brīža, kad pirmo reizi ieraudzīja Balto Trusi; sākumā viņa mazliet uztraucās, jo abi radījumi spiedās viņai cieši klāt katrs no savas puses, acis un muti šausmīgi plati iepletuši, bet, stāstot tālāk, Alise atguva drosmi. Abi klausītāji izturējās pavisam rāmi, bet, tiklīdz viņa ieminējās, kā skaitījusi Kāpuram dzejoli «Tu esi vecs, manu tēt» ar sagrozītiem vārdiem, Viltotais Bruņurupucis, dziļi ievilcis elpu, iesaucās:
— Ļoti interesanti!
— Interesantāk nemaz nevar būt, — sacīja Grifs.
— Ar sagrozītiem vārdiem! — domīgi novilka Viltotais Bruņurupucis. — Es gribētu, lai viņa tagad kaut ko noskaitītu. Liec, lai viņa sāk! — Bruņurupucis teica Grifam, it kā tam būtu kāda teikšana pār Alisi.
— Piecelies un noskaiti «Tā ir pravieša balss»! — Grifs teica.
«Kā šie radījumi komandē un liek skaitīt dzejoļus!» Alise nodomāja. «Tieši kā skolā.»
Tomēr viņa paklausīgi piecēlās un sāka skaitīt, neaptverdama ko runā, jo domas kavējās pie Omāru kadriļas, un dzejoļa vārdi atkal skanēja gluži svešādi:
Tā ir Omāra balss, es pati dzirdēju to: «Esmu apcepis brūns, mati man jācukuro.» Viņš pogas un jostu savu ar degunu trina, Jo tie bija jāpoš un jānospodrina.
— Savā bērnībā es mācījos pavisam ko citu, — Grifs sacīja.
— Es nekā tamlīdzīga agrāk nebiju dzirdējis, — piezīmēja Viltotais Bruņurupucis, — bet tas izklausās pēc ļoti neparastām muļķībām.
Alise neteica ne vārda, apsēdās un, seju aizklājusi ar plaukstām, gudroja, vai parastos apstākļos vispār kaut kas vēl notiks.
— Es vēlos, lai man paskaidro, — Viltotais Bruņurupucis uzstāja.
— Viņa nevar paskaidrot, — Grifs steidzīgi iesaucās. — Skaiti nākošo dzejoli.
Bet Bruņurupucis palika pie sava:
— Nesaprotu, kāpēc ar degunu jātrin pogas un josta?
— Tā ir dejas pirmā tūre, — Alise apjukumā atbildēja, viņa ārkārtīgi vēlējās runāt par kaut ko citu.
«Pūcīte un pantera griež pīrāgu uz pusēm.»
— Skaiti nākamo dzejoli, — Grifs nepacietīgi atkārtoja, — tas sākas: «Es dārzam garām pagāju.»
Alise neiedrošinājās nepaklausīt, kaut gan bija pārliecināta, ka atkal viss sanāks aplam, un drebošā balsī iesāka:
Es dārzam garām pagāju, kur tiku redzējusi, Kā pūcīte un pantera griež pīrāgu uz pusēm…
— Nav nozīmes atkārtot visas šīs muļķības, — Viltotais Bruņurupucis Alisi pārtrauca, — ja tu neko nepaskaidro. Tās ir vislielākās muļķības, ko esmu dzirdējis.
— Jā, es arī tāpat domāju, labāk neskaiti, — sacīja Grifs, un Alise par to tikai priecājās.
— Vai mēs nenodejotu citu tūri no Omāru kadriļas? — Grifs jautāja. — Varbūt tu vēlētos, lai Viltotais Bruņurupucis nodzied tev kādu dziesmiņu?
— Ai, lūdzu, dziesmiņu, ja Viltotais Bruņurupucis būtu tik laipns, — Alise iesaucās tik dedzīgi, ka Grifs diezgan aizvainotā balsī noteica:
— Hm! Par gaumi nestrīdas! Nodziedi viņai «Bruņurupuču Zupu», veco zēn, tu taču neatteiksies?
Viltotais Bruņurupucis smagi nopūtās un žēlabainā balsī, reizēm iešņukstēdamies, sāka dziedāt:
Brīnišķā Zupa — zaļa un tauka — Gaida uz galda karstajā traukā! Kas viņu neēdīs — darīs glupi, Vakara Zupa, brīnišķā Zupa! Vakara Zupa, brīnišķā Zupa?
Brī-ī-nišķā Zuu-upa! Brī-ī-nišķā Zuu-upa!
Va-a-akara Zuu-upa!
Brīnišķā, brīnišķā Zupa!
— Nāci — Grifs iekliedzas, satvēris Alisi au lokās.
Brīnišķā Zupa! Kas gribēs zivi,
Kas neatdos visu par penijiem diviem?
Kas ilgosies citas ēsmas vai spēļu?
Viss tikai brīnišķās Zupas dēļ!
Viss tikai brīnišķās Zupas dēļ!
Brī-ī-nišķā Zuu-upa!
Brī-ī-nišķā Zuu-upa!
Va-a-akara Zuu-upa,
Brīnišķā, brīnišķā ZUPA!
— Atkal visi korī! —• Grifs kliedza, un Viltotais Bruņurupucis grasījās to atkārtot, kad tālumā atskanēja sauciens:
— Tiesas sēde sākas!
— Nāc! — Grifs iekliedzās un, satvēris Alisi aiz rokas, steidzās projām, nenogaidot dziesmas beigas.
— Kas tā ir par tiesas sēdi? — Alise, no skrējiena aizelsusies, jautāja, bet Grifs tikai atkārtoja:
— Nāc! — un skrēja aizvien ātrāk, kamēr Bruņurupuča dziesma kļuva aizvien klusāka, līdz bija sadzirdami tikai vēja nestie grūtsirdīgie vārdi:
«Brī-ī-nišķā Zuu-upa!
Va-a-akara Zuu-upa!»