Kad viņi ieradās tiesas zālē, Karalis ar Karalieni jau sēdēja tronī un ap viņiem bija sapulcējies milzīgs pūlis — visdažādāki mazi putni un zvēri un vesela kāršu kava, pašā priekšā, ieslēgts važās un divu kareivju apsargāts, stāvēja Kalps, Karalim blakus atradās Baltais Trusis ar tauri vienā rokā un pergamenta rulli otrā. Tiesas zāles vidū bija novietots galds un uz tā liels šķīvis ar raušiem; tie izskatījās tik kārdinoši, ka Alisei saskrēja siekalas mutē.
«Kaut ātrāk beigtos tiesas sēde un pasniegtu cienastu!» Alise nodomāja, lai gan uz to, šķiet, nebija ko cerēt, tāpēc, laiku kavēdama, viņa ņēmās aplūkot apkārtni.
Līdz šim Alise vēl nekad nebija tiesā bijusi, tikai lasījusi par to grāmatās un tagad jutās apmierināta, ka gandrīz visu, ko redzēja zālē, zināja nosaukt.
«Tas ir tiesnesis,» viņa sev sacīja, «jo viņam ir liela parūka.»
Tiesnesis, starp citu, bija Karalis. Uz parūkas viņš bija uzmaucis karaļkroni, tāpēc nejutās ērti, un tas viņam nemaz nepiestāvēja.
«Un tur ir zvērināto sols,» Alise sprieda, «un tie divpadsmit radījumi,» (redzat, viņa bija spiesta teikt «radījumi», jo tur sēdēja gan zvēri, gan putni) «es domāju, ir zvērinātie.»
Pēdējo vārdu viņa ar lepnumu atkārtoja kādas trīs reizes, jo uzskatīja un ne bez pamata, ka tikai dažas tik mazas meitenes kā viņa zināja šā vārda jēgu. Vārda «zvērinātie» vietā varētu teikt arī «klātsēdētāji», jo viņi visu laiku sēž klāt.
Visi divpadsmit zvērinātie kaut ko steidzīgi rakstīja ar grifelēm uz savām tāfelītēm.
— Ko viņi dara? — Alise čukstus jautāja Grifam. — Viņiem taču nav nekā, ko rakstīt, iekams tiesas sēde nav sākusies.
— Viņi pieraksta savus vārdus, — Grifs tāpat čukstus atbildēja, — jo baidās, ka līdz tiesas sēdes beigām tos aizmirsīs.
— Muļķadesas! — Alise skaļā balsī nicīgi iesaucās, bet tūlīt arī apklusa, jo Baltais Trusis nokliedza:
— Ievērot klusumu tiesas zālē!
Karalis uzlika brilles un vērīgi raudzījās apkārt, meklēdams tos, kas sarunājas.
Alise skaidri redzēja, it kā skatītos zvērinātiem pār plecu, ka visi raksta uz savām tāfelītēm — «muļķadesas», un pat pamanīja, ka viens no zvērinātajiem nezina, kā vārds «muļķadesas» rakstāms — kopā vai atsevišķi, un jautā to savam kaimiņam.
«Tiesas sēde vēl nebūs beigusies, bet uz viņu tāfelēm būs viens vienīgs juceklis,» Alise nodomāja.
Vienam no zvērinātiem nepatīkami skrapstēja gri- fele. Alise to, bez šaubām, nevarēja paciest, tāpēc, apgājusi tiesas zālei apkārt, aizlīda rakstītājam aiz muguras un drīz vien, sagaidījusi izdevīgu brīdi, paķēra grifeli. Viņa rīkojās tik veikli, ka mazais nabaga zvērinātais (Ķirzaka Bils) nespēja aptvert, kur grifele palikusi. Izmeklējies malu malās un neatradis to, Bils visu pārējo dienas daļu rakstīja ar pirkstu, un no tā nekādas jēgas nebija, jo ar pirkstu uz tāfeles neko nevar uzrakstīt.
— Vēstnesi, nolasi apsūdzības rakstu! — pavēlēja Karalis.
Baltais Trusis trīs reizes iepūta taurē, tad, attinis pergamenta rulli, lasīja:
— Sai Kāravdāmai raušus Bij izcept labpaticies, Bet Kalpiņš ņēma raušus, Kas zin, kur viņš tos licis!
— Apsveriet savu spriedumu! — Karalis teica zvērināto tiesai.
— Vēl ne, vēl ne! — Trusis steidzīgi viņu pārtrauca. — Vispirms jānokārto daudz kas cits!
— Izsaukt pirmo liecinieku! — pavēlēja Karalis.
Trusis trīs reizes iepūta taurē un sauca:
— Pirmais liecinieks!
Pirmais liecinieks bija Cepurnieks. Viņš ienāca ar tējas tasi vienā un sviestmaizi otrā rokā.
— Lūdzu piedošanu, jūsu augstība, — viņš iesāka, — ka es visu to nesu līdzi, bet mani izsauca, kad es vēl nebiju beidzis tēju dzert.
— Tev vajadzēja jau beigt, — Karalis teica. — Kad tu sāki dzert?
Cepurnieks paskatījās uz Marta Zaķi, kas ar Susuriņu zem rokas bija ienācis tiesas zālē.
— Tas bija četrpadsmitais marts, tā es domā- MartaZaķis ar susuriņu ju, — Cepurnieks teica. zem rokas.
— Piecpadsmitais, — teica Marta Zaķis,
— Sešpadsmitais, — noņurdēja Susuriņš.
— Pierakstiet to! — Karalis pavēlēja zvērinātiem, un viņi naski pierakstīja visus trīs datumus uz savām tāfelītēm, saskaitīja tos kopā un iznākumu pārvērta šiliņos un pensos.
— Noņem savu cepuri! — Karalis pavēlēja Cepurniekam.
— Tā nav manējā, — Cepurnieks atbildēja.
— Nozagta! — Karalis iesaucās un pagriezās pret zvērinātiem, kuri nekavējoties visu pierakstīja uz savām tāfelītēm.
— Es tās nēsāju pārdošanai, — Cepurnieks paskaidroja. — Neviena no tām nepieder man pašam. Es esmu cepuru meistars.
Tagad Karaliene uzlika brilles un tik cieši paskatījās Cepurniekā, ka viņš nobālēja un sāka uztraukti grozīties.
— Nodod liecību, — sacīja Karalis, — un neuztraucies, citādi es pavēlēšu tevi uz vietas sodīt.
Tas liecinieku, acīm redzot, vēl vairāk samulsināja, viņš nepārtraukti mīņājās no vienas kājas uz otru, bailīgi raudzījās viz Karalieni un satraukumā nokoda lielu gabalu nevis no sviestmaizes, bet gan no tējas tases.
Tieši šajā brīdī Alisi pārņēma brīnumaina sajūta, un viņa ilgi nevarēja saprast, kas notiek, līdz beidzot atskārta, ka atkal kļūst lielāka. Pirmajā mirklī viņa gribēja celties augšā un iet no tiesas zāles laukā, bet tad nolēma palikt tik ilgi, kamēr pietiks vietas.
— Vai tu nevarētu nespiesties man tik briesmīgi virsū? — sacīja Susuriņš, kas sēdēja viņai blakus. — Es gandrīz vairs nevaru paelpot.
— Es nekā nevaru darīt, — Alise ļoti lēnprātīgi atbildēja. — Es augu.
— Seit tev nav tiesību augt! — teica Susuriņš.
— Nerunājiet muļķības! — Alise kļuva pašapzinīgāka. — Vai jūs zināt, ka arī jūs augat?
— Jā gan, bet es augu lēnām un saprātīgi, nevis ar tādu joni, — noteica Susuriņš. Viņš piecēlās un sabozies aizgāja uz tiesas zāles otru pusi.
Visu šo laiku Karaliene, acis nepamirkšķinādama, skatījās uz Cepurnieku, un tajā brīdī, kad Susuriņš šķērsoja tiesas zāli, viņa tiesas izpildītājam pavēlēja:
— Atnes man pēdējā koncerta dalībnieku sarakstu!
To dzirdot, nabaga Cepurnieks sāka tā drebēt, ka
tam nomuka no kājām abas tupeles.
— Nodod liecību, — Karalis nikni atkārtoja, — citādi es pavēlēšu tevi sodīt, vienalga, vai tu esi uztraucies vai ne.
— Es esmu mazs cilvēks, jūsu augstība, — Cepurnieks drebošā balsī ierunājās, — es tikko biju sācis dzert tēju, pagājusi kāda nedēļa … vai apmēram tā … un vai nu sviestmaize kļūst plānāka, vai tēja trīc…
— Kas trīc? — Karalis iesaucās.
— Tas sākās ar tē… — Cepurnieks nepaguva atbildēt līdz galam.
— Skaidrs, ka «trīc» sākas ar «T»! — Karalis viņu asi pārtrauca. — Vai tu mani uzskati par aprobežotu? Turpini!
— Es esmu mazs cilvēks, — Cepurnieks runāja tālāk, — un kopš tā brīža gandrīz viss man trīc … Marta Zaķis gan teica …
— Es neteicu! — Zaķis viņu steidzīgi pārtrauca.
— Tu teici! — sacīja Cepurnieks.
— Es noliedzu to! — Marta Zaķis iesaucās.
— Viņš to noliedz, — teica Karalis. — Šo daļu izlaist.
— Susuriņš katrā ziņā teica… — Cepurnieks turpināja un satraukti raudzījās apkārt, gribēdams
pārliecināties, vai arī Susuriņš liegsies, bet tas nenoliedza neko, jo saldi gulēja.
— Pēc tam, — Cepurnieks stāstīja tālāk, — es nogriezu vēl vienu šķēli maizes un uzziedu sviestu…
— Bet ko teica Susuriņš? — kāds no zvērinātiem ierunājās.
— To es nevaru atcerēties, — Cepurnieks atbildēja.
— Tev jāatceras, — iesaucās Karalis, — vai arī es pavēlēšu, lai tev izpilda nāves sodu.
Nelaimīgajam Cepurniekam izkrita no rokām tējas tase un sviestmaize, un viņš nometās uz viena ceļa.
— Es esmu nabaga cepurnieks, jūsu augstība, — nelaimīgais iesāka.
— Patiesi nieks! — Karalis noteica.
Kāda jūrascūciņa sāka aplaudēt, bet tiesas izpildītāji nekavējoties to apklusināja. (Tā kā šo vārdu var dažādi saprast, paskaidrošu, kā tas notika. Viņi paņēma milzīgu brezenta maisu, kura gals bija aizsienams ar auklu, iebāza maisā jūrascūciņu tieši ar galvu uz leju un pēc tam uzsēdās maisam virsū.)
«Priecājos, ka man laimējās redzēt, kā tas tiek darīts,» Alise nodomāja. «Esmu tik bieži lasījusi avīzēs tiesas procesu ziņojumus: «Daži mēģināja aplaudēt, bet tiesas policija tos nekavējoties apklusināja,» — taču līdz šim nesapratu, ko tas nozīmē.»
— Ja tas ir viss, ko tu zini, vari atbrīvot paaugstinājumu,[8] — Karalis teica Cepurniekam.
— Mani neviens nav paaugstinājis, — Cepurnieks atbildēja.
— Tad vari sēsties, — Karalis noteica.
Tobrīd sāka aplaudēt otra jūrascūciņa, bet ari viņu apklusināja.
«Redz, jūrascūciņas ir jau nobeigtas!» Alise nodomāja. «Tagad viss ies ātrāk.»
— Es labprāt nobeigtu savu tēju, — teica Cepurnieks, bažīgi raudzīdamies uz Karalieni, kura lasīja dziedātāju sarakstu.
— Vari iet! — Karalis paziņoja, un Cepurnieks izsteidzās no tiesas zāles, pat tupeles neuzvilcis.
— Un nekavējoties apgriezt viņam galvu tur ārā, — Karaliene piemetināja, pievērsdamās vienam no tiesas izpildītājiem.
Izpildītājs vēl nebija ticis līdz durvīm, kad Cepurnieks jau sen bija gabalā.
— Izsaukt nākamo liecinieku! — Karalis pavēlēja.
Nākamais liecinieks bija Hercogienes virēja. Rokās
viņa turēja lielu piparu dozi. Virējas vēl nebija iekšā, kad Alise noprata, kas nāk, jo pie durvīm visi uzreiz sāka šķaudīt.
— Nodod liecību! — Karalis pavēlēja.
— Nenodošu, — virēja atbildēja.
Karalis jautājoši paskatījās uz Balto Trusi, un tas čukstēja:
— Jūsu augstībai šis liecinieks jānopratina.
— Kas jādara — jādara, — Karalis, smagi nopūzdamies, atbildēja un, sakrustojis rokas uz krūtīm un samiedzis acis tā, ka tās gandrīz nebija redzamas, dobjā balsī jautāja:
— No kā gatavoti rauši?
— Galvenokārt no pipariem, — virēja atbildēja.
— No sīrupa, — kāda miegaina balss novilka viņai aiz muguras.
— Sagrābt Susuru aiz apkakles! — Karaliene iebrēcās. — Nocirst tam galvu! Izdzīt no tiesas zāles. Apklusināt! Kniebt tam! Izraut ūsas!
Kādu bridi, kamēr Susuriņu dzina laukā, tiesas zālē valdīja sajukums, bet, kad beidzot visi bija nomierinājušies, izrādījās, ka virēja pazudusi.
— Nekas! — Karalis atvieglots noteica. — Izsaukt nākamo liecinieku! — Un, pagriezies pret Karalieni, pusbalsī piemetināja: — Tagad, mana dārgā, nākamais liecinieks jānopratina jums. Man jau piere piekususi!
Alise vēroja, kā Baltais Trusis murdza liecinieku sarakstu, un ļoti vēlējās zināt, kāds izskatīsies nākamais liecinieks, jo abi iepriekšējie vēl neko nav pateikuši, viņa pie sevis secināja. Iedomājieties, cik liels bija viņas izbrīns, kad Baltais Trusis savā pīkstulīgajā balsī skaļi iesaucās: — Alise!