— Seit! — Alise iekliedzās, satraukumā pilnīgi aizmirsusi, cik liela izaugusi pēdējās minūtēs. Viņa pielēca kājās tik strauji, ka ar svārku malu apgāza zvērināto solu; visi zvērinātie nobira lejā pūlim uz galvām un ķepurojās pa grīdu, tāpat kā zelta zivtiņas, kuras Alise pirms nedēļas bija nejauši izgāzusi no akvārija.
— Vai, es lūdzu piedošanu! — viņa izbailēs iesaucās un steidzās lasīt visus augšā, cik vien ātri jaudādama, jo prātā vēl bija palicis negadījums ar zelta zivtiņām; un viņai radās tāda nojauta, ka visi šie radījumi žigli jāsaliek uz zvērināto sola, citādi tie var noslāpt.
— Tiesas sēdi nevar turpināt, — Karalis svinīgi paziņoja, — iekams visi zvērinātie nav ieņēmuši savas vietas. Visi! — 3o vārdu viņš sevišķi uzsvēra, bargi skatīdamies uz Alisi.
Alise paskatījās uz zvērināto solu un atklāja, ka Ķirzaku viņa steigā bija nolikusi ar galvu uz leju, un mazais nabaga radījums, nevarēdams pakustēties, grūtsirdīgi vēdināja ar asti. Viņa steigšus izvilka Ķirzaku un nosēdināja ar galvu uz augšu, pie sevis noteikdama; — Nozīmes jau nav nekādas. Manuprāt, ir gluži vienalga, vai galva tai ir uz augšu vai aste.
Tiklīdz zvērinātie mazliet attapās no apjukuma, viņi sameklēja savas tāfeles un grifeles un visi tūdaļ uzsāka cītīgi aprakstīt negadījuma vēsturi. Vienīgi
Ķirzaka bija tā izsista no sliedēm, ka neko citu nespēja kā tikai sēdēt un pavērtu muti skatīties griestos.
— Ko tu par šo notikumu zini? — Karalis jautāja.
— Neko, — Alise atbildēja.
— Itin neko? — Karalis uzstājīgi prasīja.
— Itin neko, — noteica Alise.
— Tas ir ļoti svarīgi, — Karalis sacīja, pagriezies pret zvērinātiem.
Viņi jau grasījās pierakstīt Karaļa vārdus uz savām tāfelītēm, kad Baltais Trusis, liekot Karalim kaut ko noprast, ļoti cienīgā balsī iesaucās:
— Nav svarīgi — jūsu augstība, protams, gribēja sacīt.
— Nav svarīgi, es, protams, gribēju sacīt, — Karalis steidzīgi piebilda un pusbalsī pie sevis murmināja:
— Ir svarīgi — nav svarīgi — nav svarīgi — ir svarīgi, — it kā mēģinādams noskaidrot, kuri vārdi skan labāk.
Daži zvērinātie pierakstīja uz tāfelēm — «ir svarīgi», citi — «nav svarīgi». Alise to visu varēja redzēt, jo atradās pietiekami tuvu.
«Bet tam nav nekādas nozīmes,» viņa nodomāja.
Sajā brīdī Karalis, kas visu laiku kaut ko steidzīgi rakstīja piezīmju burtnīcā, iesaucās:
— Klusumu! — Un no savas piezīmju burtnīcas nolasīja: — «Četrdesmit otrais likums». Visām personām, kas ir vairāk nekā jūdzi garas, jāiziet no tiesas zāles.
Visi raudzījās uz Alisi.
— Es neesmu jūdzi gara, — Alise sacīja.
— Esi gan, — teica Karalis.
— Gandrīz divas jūdzes gara, — Karaliene piemetināja.
— Es tik un tā neiešu ārā, — Alise teica, — turklāt tas nemaz nav īsts likums, jūs to tikai nupat izdomājāt.
— Tas ir visvecākais likums, — Karalis paziņoja.
— Tad jau tam vajadzētu būt pašam pirmajam likumam, — Alise noteica.
Karalis nobālēja, steidzīgi aizcirta ciet piezīmju burtnīcu un drebošā balsī čukstēja zvērinātiem:
— Apdomājiet savu spriedumu!
— Lūdzu, jūsu augstība, iegūti jauni pierādījumi, — Baltais Trusis, steidzīgi pielēcis kājās, iesaucās. — Šis papīrs nupat pacelts.
— Kas tajā rakstīts? — Karalis jautāja.
— Es vēl neesmu to atvēris, — Baltais Trusis atbildēja, — bet šķiet, ka tā ir vēstule, ko tiesājamais rakstījis … rakstījis kādam.
— Tam jābūt tā, — Karalis noteica, — ja tikai vēstule nav rakstīta visiem, bet tas, zināt, nemēdz bieži gadīties.
— Kam tā adresēta? — jautāja kāds no zvērinātiem.
— Nevienam nav adresēta, — Baltais Trusis atbildēja. — Uz tās vispār nekas nav rakstīts. — Runājot viņš atlocīja papīra lapu un piebilda: — Izrādās, ka tā nemaz nav vēstule, bet gan dzejolis.
— Vai tas ir tiesājamā rokraksts? — vaicāja viens no zvērinātiem.
— Nē, nav vis, — Baltais Trusis atteica, — un tas ir vismīklainākais šajā lietā. (Zvērinātie izskatījās apmulsuši.)
— Viņš noteikti būs viltojis kāda cita rokrakstu, — teica Karalis. (Zvērinātie atkal sarosījās.)
— Ar jūsu augstības atļauju, — Kalps ierunājās, — es neesmu to rakstījis, un viņi arī nevar pierādīt, ka es būtu to darījis: dzejoļa beigās nav paraksta.
— Tas, ka tu neparakstīji, visu tikai sarežģī, — Karalis noteica. — Tev noteikti bija kāds iepriekšējs nodoms, citādi tu būtu zem dzejoļa parakstījis savu vārdu, kā godīgam cilvēkam pieklājas.
Atskanēja vispārēji aplausi: tā bija pirmā prātīgā doma, ko Karalis šajā dienā pateica.
— Tas pierāda viņa vainu, — iesaucās Karaliene.
— Neko tas nepierāda, — Alise teica. — Jūs taču nemaz nezināt, par ko tur rakstīts.
— Nolasīt! — Karalis pavēlēja.
Baltais Trusis uzlika brilles un jautāja:
— No kuras vietas man sākt, jūsu augstība?
— Sāc no sākuma, — Karalis svarīgi teica, — un turpini, kamēr nonāksi līdz beigām, tad apstājies!
Lūk, ko Baltais Trusis nolasīja:
Man teica, ka tu pie tās biji Un man kādus vārdus veltīji. Viņa mani lieliski aprakstīja, Bet teica, ka neprotu peldēt.
Jā, lūk, kur tie ir! — Karalis uzvaroši iesaucās, aplūkodams uz galda saliktos raušus.
Viņš ziņu sūtīja, ka es nāktu (Un tā ir taisnība, protams), Ja viņa šo lietu sāktu, Kas tad ar tevi notiktu?
Es devu tai vienu, tam divus devu, Tu devi mums trīs un vairāk. Tie nāca no viņa pie tevis, Bet tagad tie manis vairās. Ja iejaukties lietā, kur nav viņai daļas, Tai liktenis nolēmis būs, Viņš tic, ka tu tos laidīsi vaļā Tieši tāpat kā mūs.
Un tu esi bijis, es domāju, (Ar prātu tā izsvēra to) Par šķērsli, kas visu nomāc Starp viņu, mums un kaut ko.
Kaut viņi tai patika, nesaki tam, Par visu to runāts gana. Tam vajag tikt drošībā glabātam No visiem starp tevi un mani.
— Tas ir visnozīmīgākais pierādījums, kādu mēs esam dzirdējuši, — Karalis, rokas berzēdams, noteica,
— tagad lai zvērinātie …
— Ja kāds no viņiem var paskaidrot, ko dzirdējuši, — teica Alise (pēdējo minūšu laikā viņa bija izaugusi tik liela, ka nemaz nebaidījās pārtraukt Karali), — došu viņam sešu pensu gabalu. Es uzskatu, ka šajā dzejolī nav nevienas sakarīgas domas.
Visi zvērinātie uzrakstīja uz savām tāfelēm: «Viņa uzskata, ka dzejolī nav nevienas sakarīgas domas,» — bet neviens no viņiem nemēģināja izskaidrot dzejoli.
— Ja tajā nav nekādas domas, — Karalis teica,
— tas mums aiztaupa milzums moku, jo, redzat, mums nav jāpūlas izdibināt, kas tur domāts. Un tomēr es nezinu … — viņš turpināja, izklādams uz ceļiem dzejoļu lapu un aplūkodams to ar vienu aci, — man liekas, es tur kaut ko saskatu. «Bet teica, ka neprotu peldēt…» Vai tu proti peldēt vai ne? — Karalis jautāja Kalpam.
Kalps skumji papurināja galvu un teica:
— Vai tad es pēc tāda izskatos? — (Protams, viņš pēc tāda neizskatījās, jo bija taisīts no papes.)
— Tik tālu viss būtu kārtībā, — Karalis noteica un pusbalsī lasīja dzejoli tālāk: «Un tā ir taisnība, protams.» Tas, bez šaubām, attiecināts uz tiesu. «Es devu tai vienu, tam divus devu.» Tā viņš, vai zināt, būs rīkojies ar raušiem …
— Bet tālāk teikts: «Tie nāca no viņa pie tevis,» — Alise sacīja.
— Jā, lūk, kur tie ir! — Karalis uzvaroši iesaucās, aplūkodams uz galda saliktos raušus. — Viss ir skaidrāks par skaidru. Bet tālāk: «Ar prātu tā izsvēra…» Mana dārgā, šķiet, tu nekad neesi bijusi ārprātā? — viņš jautāja Karalienei.
— Nekad! — Karaliene saniknoti iesaucās un meta Ķirzakai ar tintnīcu. (Mazā, nelaimīgā Ķirzaka, kas vairs nerakstīja ar pirkstu uz tāfeles, jo bija nonākusi pie atziņas, ka tā neko nevar uzrakstīt, atkal sāka steidzīgi rakstīt, izmantojot tinti, kas pilēja pār purniņu, un rakstīja tik ilgi, kamēr tinte vairs nepilēja.)
— Tādā gadījumā šie vārdi nav tev piemērojami, — Karalis teica un smaidīdams raudzījās apkārt. Zālē valdīja nāves klusums.
— Te ir zemteksts, — Karalis dusmīgi piemetināja, un visi sāka smieties. — Lai zvērinātie apdomā spriedumu! — Karalis atkārtoja jau kādu divdesmito reizi šajā dienā.
— Nē, nē! — iesaucās Karaliene. — Soda izpildīšanu vispirms, spriedumu pēc tam.
— Kādas muļķības! — Alise skaļi sacīja. — Kur tas redzēts — spriedumu pasludina pēc soda izpildīšanas!
— Turi muti! — Karaliene piesarkusi iebrēcās.
— Es to nedarīšu! — Alise attrauca.
— Galvu nost! — Karaliene auroja pilnā kaklā.
Neviens nepakustējās.
— Kas jūs esat? — Alise sacīja (tagad viņa bija izaugusi tik liela, kāda bija īstenībā). — Nekas vairāk kā spēļu kārtis!
Sajā mirklī visa kāršu kava uzlidoja gaisā un gāzās Alisei virsū; viņa paklusu iekliedzās — daļēji no iz- bīļa, daļēji no dusmām un, pūlēdamās atvairīt kāršu uzbrukumu, pēkšņi atskārta, ka guļ upmalā, ielikusi
galvu māsai klēpī, un māsa gādīgi trauš nost rudenīgs lapas, kas, no kokiem atrisušas, lēni laidelēdamās, krita Alisei uz sejas.
— Alise mīļā, pamosties! — māsa sacīja. — Kas tev bija par saldu miegu!
— Vai, cik brīnumainu sapni es redzēju! — Alise acīja un izstāstīja māsai visu, ko vien atcerējās no dīvainajiem piedzīvojumiem, par kuriem jūs nupat izlasījāt. Kad Alise bija beigusi savu stāstu, māsa viņu noskūpstīja un teica:
— Tas patiešām bija brīnumains sapnis, mana mīļā, iet nu tev jāskrien mājās launagā, ir jau vēls.
Alise piecēlās un aizskrēja, visu ceļa gabalu līdz lājām domādama vienīgi par to, cik jauki sapņojusi.
Bet Alises māsa palika upmalā mierīgi sēžam un, tspiedusi galvu pret roku, vēroja rietošo sauli un do- lāja par Alises brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, līdz rī viņu, tāpat kā Alisi, pārņēma snaudiens, un, lūk, iar ko viņa sapņoja.
Vispirms viņa redzēja pašu Alisi, kura ar mazajām ociņām bija apņēmusi viņas ceļus un ielikusi galvu lēpī, redzēja māsas dzirkstošās, zinātkārās acis, ku- as raudzījās viņai pretī, dzirdēja tik pazīstamo Alises alsi, pazina ātro, neiecietīgo galvas kustību, ar kādu ī atmeta atpakaļ nepakļāvīgos matus, kuri allaž krita z acīm; un, kamēr viņa dzirdēja Alises balsi vai arīvi- ai tikai likās, ka dzird to, ap viņu sāka rosīties visi dī- ainie radījumi, kuri bija dzīvojuši mazās māsas sapnī.
Pie kājām čabēja augstā zāle, kad garām aizsteidzās altais Trusis… tuvējā dīķī ķepurojās pārbiedētā ele… viņa dzirdēja tasīšu šķindu, kad Marta Zaķis n viņa draugi noņēmās ar pēcpusdienas tēju, kurai ne- ad nebija gala, dzirdēja Karalienes griezīgo balsi, kas epārtraukti pavēlēja izpildīt nāves sodu saviem ne
laimīgajiem viesiem … redzēja sivēnam līdzīgo mazuli guļam uz Hercogienes ceļiem un šķaudām, kamēr tam apkārt šķindēja šķīvji un bļodas… atkal spalgi kliedza Grifs, skrapstēja Ķirzakas grifele uz tāfeles, pīkstēja jūrascūciņas . .. visas šīs skaņas virmoja gaisā un saplūda ar nelaimīgā Viltotā Bruņurupuča elsām.
Un tā viņa sēdēja aizvērtām acīm, iztēlē atrazdamās Brīnumzemē, kaut gan skaidri zināja, ka, tiklīdz atvērs acis, visa pasakainā valstība pārtaps par pelēko ikdienu — vējā čabēs augstā zāle, niedres, vēja līgotas, šļakstinās dīķa ūdeni, tējas tasīšu šķinda kļūs par ska- ņiem zvārguļiem, kas aplikti aitām ap kaklu, bet Karalienes neiecietīgās klaigas — par ganu zēna saucieniem … Viņa zināja, ka mazuļa šķaudas, Grifa spiegšana un visi pārējie brīnumainie trokšņi pārvērtīsies par balsu kņadu, kāda mēdz valdīt rosmes pilnā fermas pagalmā, bet Viltotā Bruņurupuča elsas būs tālumā dzirdamie lopu māvieni.
Un tad viņa domās skatīja, kā mazā māsa gadu gaitā izaugs liela un saglabās savu bērnu dienu patieso, mīlošo sirdi, kā ar teiksmainiem stāstiem pulcēs ap sevi citus bērnus un būs kopā ar tiem viņu bēdās un priekos. Varbūt Alise, atcerēdamās bērnību un laimīgās vasaras dienas, pastāstīs arī sensenis redzēto sapni par Brīnumzemi. Un bērni klausīsies viņā starojošām acīm.