Alisei bija apnicis sēdēt māsai blakus upmalā un nekā nedarīt; pāris reižu viņa ielūkojās grāmatā, kuru māsa lasīja, bet tajā nebija ne bilžu, ne sarunu, un Alise nodomāja — kāds gan labums no grāmatas, ja tajā nav ne bilžu, ne arī sarunu.
Viņa prātoja (cik nu vien sakarīgi spēja, jo tveicīgā diena bija padarījusi viņu miegainu un gurdu), vai būtu vērts celties augšā un saplūkt margrietiņas, lai novītu vainadziņu, kad pēkšņi viņai tieši garām paskrēja balts trusis ar sarkanām acīm.
Nekas tik sevišķs tas nebija, tāpat kā Alisei nešķita nekas tik neparasts, ka Trusis pie sevis murmina: «Ak vai! Ak vai! Kaut es nenokavētu!» (Tikai vēlāk, visu apsverot, viņa nodomāja, ka te gan būtu vajadzējis brīnīties, bet tobrīd viss likās gluži dabiski.) Taču, kad Trusis ar ierastu kustību izvilka no vestes kabatas pulksteni, paskatījās tajā un aizsteidzās tālāk, Alise pielēca kājās, jo viņai iešāvās prātā, ka nekad agrāk viņa nebija redzējusi trusi ar vestes kabatu un vēl pulksteni, ko velk no kabatas ārā, un, no ziņkāres vai pušu plīsdama, drāzās pāri pļavai Trusim pakaļ un laikus paguva vēl ievērot, ka tas pazūd lielā alā pie dzīvžoga.
Alise nekavējoties metās Trusim pa pēdām, nemaz nepadomājusi, vai kādreiz no alas varēs izkļūt ārā.
Alise drazas pāri pļavai Trusim pakal.
Kādu gabalu Truša ala kā tunelis virzījās tieši uz priekšu, tad pēkšņi nogriezās lejup tik pēkšņi, ka Alisei vairs nebija laika domāt par apstāšanos, jo viņa krita lejup it kā bezgalīgi dziļā akā.
Vai nu aka bija ļoti dziļa, vai arī Alise krita ļoti lēni, jo viņa paguva gan apskatīt apkārtni, gan pagudrot, kas varētu notikt tālāk. Vispirms Alise centās palūkoties lejup, lai zinātu, kur nokļūs, taču bija pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu; tad viņa uzmeta acis akas sienām un pamanīja, ka te viscaur izvietoti trauku skapīši un grāmatplaukti, šur tur pie sienām uz vadžiem karājās kartes un gleznas. Krītot lejup, Alise no kāda plaukta paņēma trauku ar uzrakstu APELSĪNU MARMELĀDE, taču, viņai par lielu vilšanos, ievārījumu trauks bija tukšs; viņa baidījās mest to zemē, lai kādu tur, lejā, nenosistu, tāpēc, garām krītot, pamanījās ielikt tukšo trauku vienā no skapīšiem.
«Jā,» Alise pie sevis prātoja, «pēc tāda kritiena kā šis kūleņot lejup pa kāpnēm ir tīrais nieks! Nu gan mani mājās uzskatīs par drosmīgu! Ak, es neteiktu ne vārda, pat ja kādu dienu nokristu no mājas jumta!» (Tā patiešām varēja notikt.)
Lejup, lejup, lejup… Vai tiešām šis kritiens nekad nebeigsies?
— Interesanti zināt, cik jūdžu[1] pa šo laiku esmu nolidojusi? — Alise skaļi sacīja. — Man vajadzētu atrasties kaut kur zemes centra tuvumā. Pagaidiet, man liekas, tas varētu būt četri tūkstoši jūdžu dziļumā. (Kā redzat, vienu otru gudrību Alise skolā bija iemācījusies, un, kaut arī nebija īstā reize, lai paspīdētu ar savām zināšanām, jo neviens taču viņā neklausījās, tomēr atkārtošana nav peļama.) Jā, tas nu bulu par attālumu, bet man gribētos zināt, kādos platuma un garuma grādos es atrodos. (Alisei nebija ne mazākās jausmas, kas garuma un platuma grādi ir, taču šie vārdi skanēja skaisti un cēli.).
Pēc brīža viņa atkal ierunājās:
— Kas notiks, ja es izkritīšu zemeslodei cauril Tas tik būtu joks — nokļūt starp cilvēkiem, kas staigā galvām uz leju! Tos laikam sauc par antipātiem. (Šoreiz Alise ļoti priecājās, ka neviens viņu nedzird, jo vārds «antipāti» izklausījās galīgi aplam.) — Jā, zināt, man laikam vajadzēs viņiem pajautāt, kā šo zemi sauc. «Kundze, sakiet, lūdzu, — vai šī ir Jaunzēlande vai Austrālija?» (Tā spriedelēdama, viņa mēģināja paklanīties — iedomājieties, kā var paklanīties, krītot pa gaisu lejā! Kā jums liekas, vai jūs to spētu izdarīt?) Viņa vēl nodomās, ka esmu maza muļķa meitene. Nē, jautāt nekādā ziņā nedrīkst, iespējams, ka zemes nosaukumu es redzēšu kaut kur uzrakstītu.
Lejup, lejup, lejup… Nekā cita nebija ko darīt, un Alise čaloja atkal tālāk:
— Varu iedomāties, kā Dina pēc manis šovakar ilgosies! (Dina bija kaķis.) Cerams, ka mājnieki tējas laikā neaizmirsīs Dinai ieliet tasīti piena. Dina, mana dārgā! Es tā vēlos, kaut tu būtu kopā ar mani! 2ēl, te, gaisā, peļu laikam nav, bet tu varētu ķert zaķus, zini, tie ir ļoti līdzīgi trušiem. Nez vai kaķi ēd zaķus? — Alise jutās nogurusi un miegainā balsī runāja tālāk: — Vai kaķi ēd zaķus? Vai kaķi ēd zaķus? — Un dažkārt: — Vai zaķi ēd kaķus? — Tā kā viņa nezināja atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem, vārdu kārtībai sevišķas nozīmes nebija. Alise atskārta, ka ir jau iesnaudusies un sapņo — viņa iet roku rokā ar Dinu un visā nopietnībā tai jautā: «Paklau, Dina, saki man taisnību — vai tu esi kādreiz ēdusi zaķi?» Te pēkšņi — blāc! blāc! — Alise nokrita uz žagaru un sausu lapu kaudzes, un lidojums lejup bija galā.
Alise nemaz nesasitās un, acumirklī pielēkusi kājās, palūkojās apkārt, bet virs galvas bija melna tumsa; priekšā atkal atradās garš tunelis, un aizvien vēl varēja redzēt, kā pa to aizsteidzas Baltais Trusis. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli; Alise kā vējš aizdrāzās tam pakaļ un, kad Trusis nogriezās ap stūri, dzirdēja to sakām:
— Ak vai, kaut kas traks! Cik vēls jau ir!
Alise bija gandrīz jau panākusi Trusi, bet, tiklīdz ari viņa nogriezās ap stūri, Baltais Trusis vairs nebija redzams, Alise atradās garā, zemā zālē, kuru apgaismoja vesela rinda pie griestiem pakārtu spuldžu.
Zāles abās pusēs bija durvis, bet visas aizslēgtas, un, kad Alise bija izmēģinājusies visas pēc kārtas atvērt — sākumā vienā, tad otrā pusē, — viņa skumīgi devās uz zāles vidu, prātojot, kā varētu izkļūt no šejienes laukā. Pēkšņi Alise savā priekšā ieraudzīja mazu bieza
Alise atslēdza durvis, un aiz tām pavērās mazs gaitenis.
stikla galdiņu uz trim kājām; uz galdiņa atradās vienīgi maza zelta atslēdziņa, un Alisei tūdaļ iešāvās prātā doma, ka tā varētu derēt kādām no zāles durvīm, bet — tavu nelaimi! — atslēga bija vai nu pārāk maza, vai arī slēdzeņu caurumi pārāk lieli, un nevienas durvis atslēgt nevarēja. Taču, apstaigājot visu zāli otru reizi, Alise ieraudzīja zemu aizkaru, ko līdz šim nebija pamanījusi, un aiz tā atradās mazas, apmēram piecpadsmit collas [2] augstas durtiņas; viņa ielika mazo zelta atslēdziņu slēdzenē, un, par laimi, atslēga derēja!
Alise atslēdza durvis, un aiz tām pavērās mazs gaitenis, ne lielāks par žurkas alu. Viņa nometās četrrāpus un ieraudzīja, ka gaitenis ved uz pasakainu
dārzu, kādu jūs droši vien nekad nebūsit redzējuši. Ai, kā Alise vēlējās izkļūt no šīs tumšās zāles un paklejot starp košo puķu dobēm un vēsajām strūklakām, bet pa mazajām durvīm viņa nevarēja izbāzt ārā pat galvu.
«Un, ja arī mana galva varētu izspraukties caur durvīm,» nabaga Alise sprieda, «bez pleciem tai nebūtu nekādas nozīmes, Ai, kaut es kļūtu sabīdāma kā teleskops! Domāju, ka neiespējami tas nav, ja tikai es zinātu, kā sākt.»
Redzat, pēdējā laikā bija noticis tik daudz dažādu brīnumu, un Alise nodomāja, ka maz ir tāda, kas patiesi nav iespējams.
Šķita, ka nav vērts gaidīt pie durtiņām, tāpēc Alise gāja atpakaļ pie galda, cerēdama uz tā atrast vēl kādu atslēgu vai arī grāmatu ar norādījumiem, kas jādara cilvēkam, lai tas kļūtu sabīdāms kā teleskops. Šoreiz uz galdiņa viņa ieraudzīja mazu pudelīti («Agrāk tās šeit noteikti nebija,» Alise sacīja.), un ap kaklu tai bija aplikta papīra strēmele ar uzrakstu IZDZER MANI. Tas bija nodrukāts lieliem, skaistiem burtiem.
Viegli teikt: «Izdzer mani!» — bet mazajai, saprātīgajai Alisei prātā nenāca darīt to steigā.
— Nē, — viņa teica, — vispirms paskatīšos, vai tur ir uzrakstīts «inde» vai nav, — jo Alise bija lasījusi vairākus mazus, jaukus stāstiņus par bērniem, kuri sadeguši vai kurus apēduši mežonīgi zvēri, vai kuriem atgadījies kas cits baismīgs; un viss tikai tādēļ, ka bērni nevēlējās atcerēties visvienkāršākos norādījumus, kādus draugi tiem devuši, piemēram, ka nokaitis krāsns kruķis var apdedzināt, ja pārāk ilgi to tur rokās, un, ja ar nazi ļoti dziļi iegriež pirkstā, tas parasti asiņo; un Alise nekad neaizmirsa — ja pārāk daudz iedzer no pudeles, uz kuras uzrakstīts «inde», tad noteikti agri vai vēlu sabojājas vēders.
Taču uz šīs pudeles nebija uzrakstīts «inde», tāpēc Alise iedrošinājās pagaršot šķidrumu un, pārliecinājusies, ka tas ir ļoti labs (tas garšoja it kā pēc ķiršu tortes, olu krēma, ananasa, cepta tītara, sviesta cepumiem un karstām grauzdētām maizītēm), drīz vien iztukšoja visu pudeli.
— Kāda dīvaina sajūta! — Alise sacīja. — Es laikam kļūstu sabīdāma kā teleskops . ..
Un patiesi tā arī notika: Alise bija vairs tikai desmit collas gara un staroja priekā, iedomājoties vien, ka tagad varēs izkļūt caur mazajām durtiņām pasakainajā dārzā. Taču viņa vēl dažas minūtes nogaidīja, lai pārliecinātos, vai nekļūst vēl mazāka, un nedaudz uztraucās.
«Jo, zināt, var notikt tā,» viņa prātoja, «ka es izgaistu pavisam — kā svece. Nez kāda es tad izskatītos?» Alise mēģināja iedomāties, kāda izskatās sveces liesma, kad sveci nodzēš, bet nevarēja atcerēties, ka būtu gadījies kaut ko tādu redzēt.
Pēc brīža, pārliecinājusies, ka nekas vairs nenotiek, Alise nolēma nekavējoties doties dārzā, bet — tavu nelaimi! — pienākusi pie durtiņām, nabaga Alise atcerējās, ka mazo atslēdziņu aizmirsusi, bet, kad viņa aizgāja atpakaļ pie galda un gribēja atslēdziņu paņemt, atklāja, ka nevar to aizsniegt; caur stiklu atslēga bija skaidri saskatāma, un Alise mēģināja rāpties augšā pa galda kāju, bet tā bija ļoti slidena. Pūlēdamās uzrāpties, Alise nogura, un nu mazais, nelaimīgais bērns apsēdās uz grīdas un sāka raudāt.
— Paklau, kāds labums no tādas raudāšanas! — Alise sev paasi teica. — Es tev saku, tūlīt nomierinies!
Alise allaž deva sev labus padomus (bet ļoti reti tos ievēroja) un dažkārt sevi tik bargi norāja, ka pat asaras sasprāga acīs; viņa atcerējās, ka reiz sapliķējusi sevi, jo bija blēdījusies kroketa partijā, kuru spēlēja
pati ar sevi. šim savdabigajam bērnam Joti pa*i&a tēlot divas personas vienlaikus.
— Bet patlaban taču nav nozīmes spēlēt divas personās vienā laikā, — nabaga Alise secināja. — No manis tik maz palicis pāri, ka labi ja iznāk vismaz viena vērā ņemama.
Pēkšņi zem galda Alise pamanīja mazu stikla kastīti; viņa atvēra to un atrada pavisam mazu kūciņu, uz kuras no jāņogām bija skaisti salikti vārdi APĒD MANI.
— Labi, es to apēdīšu, — Alise noteica, — un, ja tad izaugšu lielāka, varēšu aizsniegt atslēgu, bet, ja kļūšu vēl mazāka, varēšu izspraukties pa durvju apakšu; šā vai tā, bet dārzā es iekļūšu. Lai notiek kas notikdams!
Alise nokoda mazu gabaliņu un, uzlikusi roku uz pakauša, lai varētu noteikt, vai kļūst lielāka vai mazāka, nobažījusies sacīja:
— Kas nu būs? Kas nu būs?
Alise jutās gauži pārsteigta, ka paliek tikpat liela kā bijusi. Tas, protams, ir gluži dabiski: parasti, kūkas ēdot, neviens nepārvēršas, bet Alise bija tik ļoti iejutušies brīnumu pasaulē, ka šķita — ir garlaicīgi un muļķīgi, ja dzīve rit kā parasti.
Tāpēc Alise nekavējās un mudīgi vien notiesāja visu kūku.