— Arvien dīvainīgāk un dīvainīgāk! — Alise iesaucās (viņa bija tik ļoti pārsteigta, ka uz mirkli pat aizmirsa, kā pareizi jārunā). — Es kļūstu tik liela kā vismilzīgākais teleskops, kāds vispār bijis! Palieciet sveikas, kājas! (Kad viņa paskatījās uz kājām, tās atradās tik tālu, ka gandrīz nebija vairs saredzamas.) Ak, manas nabaga kājiņas! Gribētu zināt, dārgās, kas jums tagad uzvilks zeķes un kurpītes. Es pati noteikti nevarēšu. Es atrodos pārāk tālu, lai ar jums noņemtos, tieciet pašas ar sevi galā, kā protat.
«Bet man jābūt laipnai pret savām kājām,» Alise domāja, «citādi tās neies turp, kurp es gribēšu! Teiksim, katros ziemsvētkos es tām dāvināšu jaunu zābaku pāri.»
Un viņa prātoja, kā to izdarīs.
— Zābaki būs jānogādā ar pastnieku. Tas tik būs joks — sūtīt dāvanas savām kājām! Un cik dīvaini adrese izskatīsies!
Ļ. cien. Alises labajai kājai Paklājs
Pie kamīna režģa.
(Ar sveicienu Alise)
Šausmas, kādas muļķības es runāju!
Sajā mirklī Alises galva atsitās pret zāles griestiem;
tagad viņa bija vairāk nekā deviņas pēdas' gara. Alise steigšus paķēra no galda mazo zelta atslēdziņu un metās pie durvīm, aiz kurām atradās dārzs.
Nelaimīgā Alise! Tagad viņa varēja vienīgi nogulties uz sāniem un ar vienu aci paskatīties uz dārzu, bet iekļūt dārzā bija vēl neiespējamāk nekā agrāk. Alise apsēdās uz grīdas un sāka atkal raudāt.
— Tev vajadzētu kaunēties no sevis, — Alise sacīja, — tik liela meitene kā tu (tas pilnīgi atbilda patiesībai), un tā raudāt! Tūlīt izbeidz, ka es tev saku!
Bet raudāšana nemitējās, asaras lija aumaļām, ap Alisi izveidojās liels, apmēram četras collas dziļš dīķis, kas applūdināja zāli līdz pusei.
Pēc kāda laika Alise izdzirda tālumā sīku soļu di- poņu un aši notrausa asaras, lai redzētu, kas nāk. Tas bija Baltais Trusis, kurš atgriezās lieliski uzcirties, ar baltiem smalkādas cimdiem vienā rokā un lielu vēdekli otrā. Viņš steidzās teciņus vien un pie sevis murmināja:
— Ak! Hercogiene! Hercogiene! Cik viņa būs saniknota, ja likšu viņai gaidīt!
Alise jutās tik izmisusi, ka bija ar mieru lūgt palīdzību jebkuram, tāpēc, kad Trusis bija pienācis tuvāk, viņa klusā, kautrīgā balstiņā iesāka:
— Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipns, ser …
Trusis pamatīgi satrūkās, smalkādas cimdi un vēdeklis izkrita no rokām, un viņš aizdrāzās tumsā, cik ātri vien jaudāja.
Alise pacēla cimdus un vēdekli un, tā kā zālē bija ļoti tveicīgi, ar vēdekli vēsinājās, nepārtraukti runādama:
— Vai! Kādi brīnumi gan šodien notiek! Vēl vakar viss ritēja kā parasti. Nez vai es pa nakti būtu pār
vērtusies? Atjaujiet, lūdzu, apdomāties: vai es biju tāda pati, kad šorīt piecēlos? Cik atceros, es, liekas, jutos mazliet savādāk. Bet, ja es vairs neesmu tā pati, tad nākošais jautājums: kas tad galu galā es esmu? Vai! Tā nu gan ir sarežģīta mīkla!
Un Alise centās atcerēties visus bērnus, kurus pazina un kuriem bija tikpat daudz gadu, cik viņai, lai pārliecinātos, vai nav pārvērtusies par kādu no viņiem.
— Ada es noteikti neesmu, — viņa sacīja, — jo Adai mati ir gari un sprogaini, bet manējie — nemaz nav sprogaini; arī Meibla es nevarētu būt, jo es zinu visu ko, bet viņa — ak! — viņa nezina gandrīz neko. Turklāt viņa ir viņa un es esmu es! Vai! Kaut kas nesaprotams! Jāpārbauda, vai es atceros visu, ko esmu mācījusies. Paskatīsimies: četrreiz pieci ir divpadsmit, un četrreiz seši ir trīspadsmit, un četrreiz septiņi ir… Vai! Tā turpinot, līdz divdesmit es netikšu! Reizrēķins vēl neko nepierāda, pamēģināsim ar ģeogrāfiju. Londona ir Parīzes galvaspilsēta, un Parīze ir Romas galvaspilsēta, un Roma ir… Nē, tas viss ir nepareizi, es zinu! Citādi nevar būt, es esmu pārvērtusies par Meiblu! Vēl pamēģināšu noskaitīt: «Cik jauki jaunā bitīte…» — Viņa salika rokas tā, it kā atbildētu stundā, un tad sāka skaitīt, bet balss skanēja svešādi un izklausījās aizsmakusi, arī dzejoļa vārdi bija pavisam dīvaini:
Cik jauki krokodilēns jauns Māk savu asti post! Ik zelta zvīņu mazgā sprauns Viņš Nīlas ūdeņos.
Cik vēlīgi ver žokļus tas, Cik bezrūpīgi smaida Un laipni mazās zivtiņas Pie sevis ciemos gaida!
«Un laipni mazās zivtiņas Pie sevis ciemos gaida!»
— Tie noteikti nav īstie vārdi, — Alise izmisusi teica, un acīs atkal saskrēja asaras. — Es tomēr esmu Meibla, un man būs jāiet un jādzīvo tai mazajā, piesmakušajā mājiņā, un man nebūs gandrīz nekādu rotaļlietu! Ak vai, un vienmēr tik daudz būs jāmācās! Nē! Es kaut ko izdomāju — ja es esmu Meibla, palikšu šeit, lejā! Un velti viņi, noliekušies pie alas, sauks: «Mīļā Alise, nāc atpakaļ!» Es tikai paskatīšos uz augšu un teikšu: «Vispirms pasakiet man — kas es tagad esmu?» Ja man patiks būt par to meiteni, kuru viņi nosauks, es atgriezīšos, ja ne — palikšu lejā tik ilgi, kamēr pārvērtīšos par kādu citu! Bet… Ak vai! — Alise, skaļi šņukstot, iesaucās. — Man ļoti gribas, lai viņi paskatītos lejā! Man ļoti apnicis šeit vienai būt!
Izteikusi šos vārdus, viņa pameta skatienu uz rokām un bija pārsteigta, ka runājot uzvilkusi vienu no Truša mazajiem, baltajiem smalkādas cimdiem.
«Kā es to esmu varējusi izdarīt?» viņa nodomāja, «Laikam atkal kļūstu maza.»
Piecēlusies viņa aizgāja pie galda, lai pamērītos, un atklāja, ka ir kādas divas pēdas gara un kļūst aizvien mazāka un mazāka. Drīz vien atklājās, ka vainīgs ir vēdeklis, ko Alise visu laiku turēja rokās, un viņa steidzīgi nometa to zemē — tieši laikā, lai paglābtos no pilnīgas izgaišanas.
— Cik tur trūka, un manis vairs nebūtu! — Alise sacīja, pamatīgi izbijusies par pēkšņo-pārmaiņu, tomēr priecīga, ka vēl kaut kas no viņas palicis pāri. — Tagad mudīgi prom uz dārzu! — Un, ko kājas nes, viņa skrēja pie durtiņām, bet — kaut kas traks! — mazās durtiņas bija atkal ciet, un mazā zelta atslēdziņa, tāpat kā agrāk, atradās uz stikla galda. — Tik bēdīgi man vēl savu mūžu nav klājies, — prātoja nabaga bērns, — jo nekad agrāk neesmu bijusi tik maza! Jāsaka, tas patiešām ir ļoti nelāgi, jā gan!
Kad Alise bija izteikusi šos vārdus, viņai pēkšņi paslīdēja kāja, un nākamajā acumirklī — plunkš! — viņa līdz pat zodam atradās sāļā ūdenī. Sākumā viņa nodomāja, ka iekritusi jūrā.
— Tagad es varu doties atpakaļ ar vilcienu, — viņa sacīja.
(Reiz Alise bija aizvesta uz jūrmalu, un viņai radās priekšstats: lai kurā vietā Anglijas piekrastē viņa atrastos, jūrā vienmēr būs peldēšanās mašīnas[3], pludmalē bērni, kas ar koka lāpstiņām rok smiltis, tālāk
krastā —- vesela rinda māju un aiz tām — dzelzceļa stacija.)
Bet drīz vien atklājās, ka viņa peld asaru dīķī, ko pati, būdama deviņas pēdas gara, bija saraudājusi.
— Kādēļ man vajadzēja tik daudz raudāt! — Alise izsaucās, pūlēdamās izkļūt malā. — Tagad droši vien es tikšu sodīta: man būs jānoslīkst pašas asarās! Bez šaubām, tas būs dīvains gadījums! Kaut gan šodien itin viss ir dīvains!
Tieši tajā brīdī kaut kur netālu Alise izdzirda šļakstus un peldēja uz to pusi, lai pārliecinātos, kas tur ir. Sākumā viņa domāja, ka tur vajadzētu būt valzirgam vai nīlzirgam, bet, atcerējusies, cik viņa tagad ir maza, saprata, ka tā ir tikai pele, kura, tāpat kā viņa — Alise, iekritusi asaru dīķī.
«Vai būtu vērts uzrunāt šo Peli?» Alise apsvēra. «Ļoti iespējams, ka šī Pele prot runāt, jo te, lejā, notiek visvisādi brīnumi. Kas būs — būs, pamēģināt jau var, vai tas ir kas ļauns?» Un viņa iesāka:
— Ai, Pele, vai jūs nezināt, kā izkļūt no šī dīķa? Peldēšana mani ļoti nogurdinājusi, ai, Pele!
(Alise uzskatīja, ka uzrunai vajadzētu būt pareizai. Viņa gan nebija nekad agrāk uzrunājusi peles, bet atcerējās, ka brāļa gramatikas grāmatā redzējusi: «Pele, peles, pelei, peli, ai, pele!») Pele ziņkārīgi palūkojās uz Alisi, šķiet, piemiedza vienu no savām mazajām ačelēm, bet nekā neteica.
«Varbūt viņa angliski nesaprot,» Alise nosprieda. «Jādomā, ka tā ir franču pele, kas nokļuvusi šeit kopā ar Vilhelmu Iekarotāju.» (Vēstures zināšanas Alisei nedeva sevišķi skaidru priekšstatu par to, kad kas noticis.) Un Alise atkal uzrunāja Peli:
Pele peksoi palēcās no ūdens.
Tas bija pirmais teikums viņas franču valodas mācību grāmatā.
Pele pēkšņi palēcās no ūdens un, likās, visa trīcēja no bailēm.
— Ak, es lūdzu piedošanu! — Alise steidzīgi iesaucās, baidīdamās, ka aizvainojusi nabaga dzīvnieciņu.
— Es pavisam aizmirsu, ka jums nepatīk kaķi.
— Nepatīk kaķi! — Pele kliedza niknā, griezīgā balsī. — Vai tev patiktu kaķi, ja tu būtu manā ādā?
— Iespējams, ka ne, — Alise kā mierinādama teica.
— Nedusmojieties, lūdzu! Un tomēr es ļoti gribētu jums parādīt savu kaķi Dinu. Ja jūs redzētu Dinu, jums noteikti iepatiktos kaķi. Tik mīļš, miermīlīgs radījums! — Alise, bezmērķīgi peldot pa dīķi, runāja it kā vairāk pati ar sevi. — Kamīna priekšā Dina tik skaisti ņurrā, ar ķepiņām mazgādama purniņu… un viņa ir tik jauka un mīksta, ka gribas viņu paijāt… un cik vienreizīgi viņa ķer peles! … Vai, lūdzu, piedodiet! — Alise iesaucās, jo Peles spalviņas no bailēm visas sacēlās gaisā, un Alise saprata, ka aizvainojusi to līdz sirds dziļumiem. — Ja nevēlaties, mēs vairs nerunāsim par kaķi.
— Mēs nerunāsim! — Pele kliedza, drebēdama līdz
Alise peldēja pa priekšu un rādīja ceļu. Visi viņai sekoja.
pašam astes galiņam. — It kā es būtu par šo tematu runājusi! Mūsu dzimta kaķus vienmēr ienīduši, šos zemiskos, riebīgos, rupjos radījumus! Lai es par tiem ne vārda nedzirdētu!
— Es tā vairs nedarīšu! Patiešām! — Alise sacīja un steidzās mainīt sarunas tematu. — Bet vai… vai… vai suņi jums patīk?
Pele neatbildēja, un Alise aizrāvusies turpināja:
— Netālu no mūsu mājas dzīvo kāds sunītis, es vēlētos jums to parādīt! Mazs terjers gudrām acīm. Ai! Zināt, viņam ir tik gara, sprogaina, brūna spalva. Ja tiek aizmests kāds priekšmets, sunītis atnes to atpakaļ. Sunītis prot sēdēt uz pakaļkājām un lūgt pusdienas un vēl daudz ko citu prot… Visu es nemaz nevaru atcerēties. Sunītis pieder kaimiņu fermerim, un, zināt, viņš saka — terjers esot ļoti noderīgs un ari
ļoti dārgs — maksājot simt mārciņas[5]! Kaimiņš vēl saka — terjers iznīcinot visas žurkas un… vai! — Alise iesaucās nožēlu pilnā balsī. «Es atkal būšu Peli aizvainojusi,» viņa nodomāja, jo Pele peldēja prom, cik vien ātri jaudāja, asaru dīķi sabangodama.
— Dārgā Pelīt! — Alise mīlīgi sauca viņai pakaļ. — Atgriezieties, lūdzu, un mēs nerunāsim ne par kaķiem, ne arī par suņiem, ja jums tie nepatīk.
To izdzirdusi, Pele lēnām pagriezās un peldēja atpakaļ. Tā izskatījās ļoti bāla (Alise nodomāja: «Tas ir no niknuma.») un klusā, drebošā balstiņā pīkstēja:
— Peldēsim uz krastu, es tev pastāstīšu savu dzīves stāstu, un tad tu sapratīsi, kāpēc es ienīstu kaķus un suņus.
Vajadzēja steigšus meklēt glābiņu krastā, jo dīķis izskatījās pārpildīts — tik daudz dažādu putnu un dzīvnieku tur bija iekritis: tur peldēja Pīlēns un milzu putns Dodo, Austrālijas papagailis Lori un Ērglēns, un vēl nez kādi dīvaini radījumi. Alise peldēja pa priekšu un rādīja ceļu. Visi viņai sekoja.