Krastā bija sapulcējies patiesi dīvains pūlis: putni nosmulētām spalvām, dzīvnieki salipušiem kažokiem, visi izmirkuši līdz ādai, īgni un nelāgā omā.
Vispirms, protams, Vajadzēja noskaidrot, kā apžāvē- ties, par šo jautājumu noturēja apspriedi; pēc dažām minūtēm Alise aprada ar ērmīgo sabiedrību un sarunājās kā ar rotaļu draugiem, kas pazīstami kopš pašas dzimšanas. Viņai pat iznāca garš strīds ar papagaili Lori, kurš beigās piepūtās un apgalvoja:
— Es esmu vecāks nekā tu, un man tas zināms labāk.
Alise ar šādu paziņojumu nevarēja samierināties, Viņa gribēja zināt, cik īsti vecs papagailis ir, bet, tā kā Lori atteicās to teikt, saruna beidzās.
Pēdīgi Pele, kas ērmīgajā sabiedrībā, acīm redzot, bija cienījama persona, iesaucās:
— Apsēdieties visi un klausieties manī! Es jūs drīz vien pataisīšu sausus!
Visi tūdaļ apsēdās lielā aplī ap Peli. Alise vērīgi skatījās, ko Pele dara, jo baidījās, ka nedabū iesnas, ja nevarēs ātri izžāvēt drēbes.
— Tā, tā. — Pele svarīgi nokrekšķinājās. — Vai esat gatavi? Man liekas, tas ir vissausāk uzrakstītais stāsts. Es palūgšu klusumu! Vilhelms Iekarotājs, kas
bija saņēmis svētību no Romas pavesta Anglijas iekarošanai, drīz vien pakļāva angļus, kuriem bija nepieciešama stingra vara un kuri jau bija pieraduši pie iekarojumiem un viņu troņa sagrābšanas. Mersijas grāfs Edvīng un Nortambrijas grāfs Morkars …
— Brrr! — Papagailis nodrebinājās.
— Piedodiet! — pieri saraukusi, tomēr ļoti laipni Pele sacīja. — Vai jūs ko teicāt?
— Es ne! — Papagailis steidzīgi atbildēja.
— Man liekas, tas tomēr bijāt jūs, — Pele noteica.
— Es turpinu. Edvīns un Morkars — Mersijas un Nortambrijas grāfi — atbalstīja viņu. Pat Staigends, patriotiskais Kenterbērijas arhibīskaps, atrada to …
— Atrada ko? — iejautājās Pīlēns.
— Atrada to, — Pele diezgan pikti atcirta. — Jūs, protams, zināt, kas ir šis «tas».
— Es zinu, kas ir «tas», ja es kaut ko atrodu, — Pīlēns teica. — Parasti tas ir tārps vai varde. Bet man interesē, ko atrada arhibīskaps.
Pele šo jautājumu nemaz neievēroja un steidzīgi turpināja: — Atrada to, ka būtu lietderīgi kopā ar Edgaru Atelingu doties pie Vilhelma un piedāvāt viņam troni. Vilhelms sākumā izturējās ciešami. Bet viņa normāņu nekaunība… Kā tev klājas, mana dārgā? — Pele pēkšņi uzrunāja Alisi.
— Esmu tikpat slapja, kā bijusi, — Alise skumji atteica, — šādā veidā sausāka nekļūstu.
— Tādā gadījumā, — pieceldamies kājās, Dodo svinīgi paziņoja, — es iesniedzu priekšlikumu par sapulces atlikšanu, lai nekavējoties tiktu pieņemti iedarbīgāki līdzekļi…
— Runājiet sakarīgāki Es nesaprotu pat pusi no jūsu garajiem izteicieniem, vēl vairāk — neticu, ka jūs pats tos saprotat, — Ērglēns iesaucās un nolieca galvu, lai slēptu smīnu; citi putni sāka skaļi ķiķināt.
— Es gribēju sacīt sekojošo, — Dodo aizvainotā balsī turpināja, — ka vislabākais līdzeklis izžāvāties ir priekšvēlēšanu skriešanās,
— Ko nozīmē priekšvēlēšanu skriešanās? — Alise iejautājās nevis aiz zinātkāres, bet drīzāk pieklājības pēc, jo Dodo uz mirkli apklusa, it kā gaidot, lai kāds izsakās, bet neviens negrasījās to darīt.
— Ak! — Dodo iesaucās. Labākais paskaidrojums ir pati skriešanās. (Tā kā jūs varbūt kādā ziemas dienā vēlēsieties to izmēģināt, es pastāstīšu jums, ko Dodo darīja.)
Vispirms viņš uzvilka skrejceliņu — līdzīgu aplim («Precīza forma nav svarīga,» viņš sacīja.), tad nostādīja visus uz novilktās līnijas. Komanda «Uzmanību! Gatavību! Sākt!» neatskanēja, bet katrs sāka skriet, kad iepatikās, un arī apstājās, kad iepatikās, tāpēc nebija nemaz tik viegli noteikt, kad skriešanās beigusies. Taču pēc kādas pusstundas ilgas skraidelēšanas, kad visi bija tikpat kā kļuvuši sausi, Dodo pēkšņi iesaucās:
— Skriešanās beigusies!
Visi elsdami pūzdami ielenca Dodo un jautāja:
— Kurš uzvarējis?
Uz šo jautājumu Dodo bez krietnas apdomāšanas nevarēja atbildēt, viņš kādu brīdi sēdēja, pirkstu pie pieres piespiedis (tā parasti zīmējumos attēlo Šekspīru), bet pārējie klusēdami gaidīja. Beidzot Dodo teica:
— Visi ir uzvarējuši, un visiem jāsaņem balvas.
— Bet kas mums tās pasniegs? — viņi kori iesaucās.
— Nu, protams, viņa. — Dodo ar pirkstu norādīja uz Alisi, un acumirklī visi metās pie Alises, cits caur citu kliegdami:
— Balvas! Balvas!
Alise nezināja, ko iesākt, apmulsusi iebāza roku kabatā un, izvilkusi kārbiņu ar ledenēm (par laimi, sāļais ūdens nebija tajā iekļuvis), pasniedza tās kā balvu. Katram iznāca tieši pa konfektei.
— Bet paklausieties, viņai pašai ari jāsaņem kāda balva, — Pele ierunājās.
— Pats par sevi saprotams! — Dodo svarīgi noteica. — Kas tev vēl ir kabatās? — viņš Alisei noprasīja.
— Vienīgi uzpirkstenis, — Alise skumji atbildēja.
«— Dod to šurp! — Dodo pavēlēja.
Tad visi atkal ielenca Alisi, bet Dodo svinīgi pasniedza viņai pašas uzpirksteni, teikdams:
— Mēs lūdzam tevi pieņemt šo smalko uzpirksteni.
Kad Dodo bija beidzis īso runu, atskanēja gaviļu
saucieni.
Alisei viss notiekošais šķita ārkārtīgi muļķīgs, bet pārējie izturējās tik svinīgi, ka viņa neuzdrošinājās smieties, un, nevarēdama izdomāt, ko teikt, viņa, cik vien nopietni varēdama, palocījās un paņēma savu uzpirksteni atpakaļ.
Tad sekoja konfekšu ēšana, tā izraisīja troksni un apjukumu, jo lielie putni sūdzējās, ka nav izjutuši konfekšu garšu, bet mazie gandrīz aizrijās, un tiem vajadzēja uzsist pa muguriņu. Konfekšu ēšana tomēr beidzās, un visi atkal sasēdās aplī un lūdza Peli pastāstīt vēl kaut ko.
— Atceraties, jūs solījāt turpināt savu dzīves stāstu, — teica Alise, — un pastāstīt, kāpēc ienīstat K. un S[6], — viņa čukstus piemetināja, baidīdamās, ka atkal neaizvaino Peli. Un tad piebilda: — Turpiniet!
— Parasti mans turpinājums ir garš un skumjš, — pagriezusies pret Alisi, Pele teica, smagi nopūzdamās.
— Par asti… Tā ir gara, patiešām, — Alise sacīja, domīgi raudzīdamās uz Peles asti un lauzīdama galvu, kāpēc tā ir skumjš Peles turpinājums, tad jautāja:
— Es tikai nesaprotu, kāpēc jūs to uzskatāt par skumju?
Bet Pele bija nodarbināta ar sava dzīves stāsta turpinājumu, kas izklausījās un izskatījās apmēram tā:
Kaķis teic pelef:
«Ko meklē tu mājā, vai ložņāt tā klājas,
iesim uz tiesu, jo šodien patiesi man nav it nekā, ko darīt.» Teica pele: «Bet, ser, Kā tas būs nav taču tiesneša, kas izšķirtu mūs!» «Es būšu tiesnesis vienīgs un pats, lēmums jau gatavs
un parasts. Skati To izpildīt ieceļu sevi, un lēmums ir šis: apēst tevi!»
— Tu esi izklaidīga! Par ko tu domā? — Pele Alisei bargi noprasīja.
— Atvainojiet, — Alise' bikli atteica, — jūs laikam esat nonākusi līdz piektajam astes līkumam, jā?
— Nē! — Pele skaļi un ļoti dusmīgi kliedza. — Nepanesami!
— Nepanesami! Vai, ļaujiet, es jums palīdzēšu panest! — Alise, aizvien vēlēdamās visiem izpalīdzēt, teica un norūpējusies skatījās apkārt.
— Kādas muļķības! — Pele atcirta, piecēlās un tipināja prom. — Tu mani apvaino, runādama tādus niekus.
— Es tā negribēju! — nabaga Alise lūdzās. — Bet, zināt, jūs tik ļoti ātri apvainojaties.
Pele tikai noņurdēja kaut ko.
— Lūdzu, nāciet atpakaļ un pabeidziet savu stāstu! — Alise sauca Pelei pakaļ, pārējie korī pievienojās:
— Jā, lūdzu, lūdzu!
Bet Pele tikai noraidoši papurināja galviņu un vēl ātrāk tipināja prom.
— 2ēl gan, ka viņa nepalika! — nopūtās Lori, kad Pele vairs nebija redzama, bet kāda veca Krabju māte, izmantodama gadījumu, teica savai meitai:
— Redzi, mana mīļā! Tā lai tev ir mācība, ka nekad nedrīkst zaudēt pašsavaldīšanos!
— Ak, liecies mierā, māt! — meita atcirta. — Tu pat mironi vari izvest no pacietības.
— Kaut Dina būtu šeit, jā, patiesi! — Alise pie sevis skaļi prātoja. — Viņa drīz vien atstieptu Peli atpakaļ!
— Kas ir Dina, ja man atjauts vaicāt? — jautāja Lori.
Alise ar aizrautību stāstīja, jo viņai ļoti patika runāt par savu lutekli.
— Dina ir mūsu kaķis! Kā viņa medī peles, jūs nemaz to nevarat iedomāties! Un kaut jūs redzētu, cik veikli viņa ķer putnus! Jā, mazu putniņu viņa apēd vienā acumirklī, tiklīdz pamana.
Alises runa izraisīja pamatīgu apjukumu visā pūlī. Daži putni tūdaļ aizsteidzās prom, kāda veca žagata, ļoti rūpīgi tīdamās savā spalvu tērpā, it kā starp citu piebilda:
— Man patiešām laiks iet mājās, vakara gaiss ir kaitīgs manam kaklam.
Mazs kanārijputniņš drebošā balstiņā čiepstēja saviem bērniem:
— Iesim, mīlulīši! Jums jau sen laiks čučēt.
Visi, aizbildinādamies, kā nu kurais prata, devās prom, un drīz vien Alise palika viena.
— Kaut es nebūtu pieminējusi Dinu! — viņa noteica grūtsirdīgā balsī. — Šķiet, ka Dinu neviens nemīl, bet es esmu pārliecināta, ka Dina ir vislabākais kaķis pasaulē. Ak,
Kāda veca žagata loti rūpīgi ietinās savā spalvu tērpā.
mana mīļā Dina! Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu? — Un nabaga Alisei atkal saskrēja asaras acīs, jo viņa jutās ļoti nelaimīga un vientuļa. Pēc neliela brītiņa viņa atkal izdzirda tālumā sīku solīšu di- poņu un vērīgi paskatījās, klusībā cerēdama, ka Pele ir pārdomājusi un nāk atpakaļ, lai turpinātu savu stāstu.