Tas bija Baltais Trusis, kas cilpoja atpakaļ un noraizējies skatījās apkārt, it kā meklētu kaut ko. Alise dzirdēja, ka tas pie sevis murmina:
— Hercogieni Hercogieni Ak, manas dārgās ķepiņas! Ak, mans kažoks un ūsas! Tas ir tikpat skaidrs, kā divreiz divi ir četri, ka viņa pavēlēs mani sodīt. Brīnums, kur es varēju tos pazaudēt?
Alise atskārta, ka runa ir par vēdekli un balto smalkādas cimdu pāri, un tūdaļ uzsāka sirsnīgi jo sirsnīgi tos meklēt, bet tie nekur nebija atrodami — kopš peldēšanās asaru dīķī viss šķita pārvērties, lielā zāle ar stikla galdiņu un mazajām durtiņām bija pilnīgi izgaisuši.
Drīz vien Trusis pamanīja Alisi, kas centīgi meklēja pazudušās lietas, un dusmīgā balsī iesaucās:
— Paskat tikai, Mērija Anna, ko tu še dari? Uz karstām pēdām skrien mājās un atnes man vēdekli un cimdu pāri! Žigli!
Alise tik ļoti nobijās, ka tūlīt metās Truša norādītajā virzienā, nemaz nemēģinot paskaidrot, ka tas kļūdījies.
— Trusis noturēja mani par savu istabeni, — viņa skrienot sacīja. — Cik viņš būs pārsteigts, uzzinādams, kas es īstenībā esmu! Tomēr aiznesīšu viņam vēdekli un cimdus, protams, ja vien varēšu tos atrast.
Līdzko Alise bija to pateikusi, viņa ieraudzīja savā priekšā mazu, glītu mājiņu, pie kuras durvīm bija piestiprināta spoža misiņa plāksnīte ar iegravētu uzrakstu B. TRUSIS. Viņa bez klauvēšanas iegāja iekšā un steidzās augšā pa kāpnēm, nobažījusies, ka tik nesatiek īsto Mēriju Annu un netiek izdzīta no mājiņas, pirms būs paguvusi atrast cimdus un vēdekli.
— Ir gan jocīgi, — Alise savā nodabā sacīja, — būt par izsūtāmo Trusim! Šķiet, nākošā, kas mani izrīkos, būs Dina!
Viņa iztēlojās, kā tas varētu notikt:
— «Mis Alise! Tūlīt nāc šurp un saposies pastaigai!» — «Tūdaļ nākšu, auklīt! Bet man vēl kādu brīdi
— Uz karstām pedam skrien majas un atnes man vedekli un cimdu pāri!
jāuzmana šī peļu ala, lai peles netiek ārā, kamēr Dina atgriezīsies.» Bet diez vai Dinu paturētu mājās, ja viņa sāktu izrīkot cilvēkus! — Alise turpināja.
Tā spriedelēdama, Alise bija ienākusi mazā, tīrā istabiņā, kurā pie loga stāvēja galds un uz tā (kā viņa bija cerējusi) atradās vēdeklis un divi vai trīs pāri mazu, baltu smalkādas cimdu. Viņa paņēma vēdekli, cimdu pāri un gribēja jau steigties no istabas laukā, kad pēkšņi ieraudzīja pie spoguļa mazu pudelīti. Šoreiz pie tās nebija papīra ar uzrakstu IZDZER MANI, tomēr viņa pudeli atkorķēja un pielika pie lūpām.
— Es zinu, tiklīdz ko ieēdīšu vai iedzeršu, noteikti atgadīsies kaut kādi brīnumi, — viņa sacīja. — Jāpamēģina, kādus brīnumus īsti dara šī pudele. Es ļoti ceru, ka tā man liks atkal izaugt lielai, jo esmu gluži nomocījusies, būdama tik maza kripatiņa!
Patiešām, tā arī notika, turklāt daudz ātrāk, nekā Alise varēja iedomāties: viņa vēl nebija iztukšojusi pusi pudeles, kad galva atsitās pret griestiem un viņai vajadzēja krietni vien saliekties, lai nenolūztu kakls. Viņa steidzīgi nolika pudeli un sacīja:
— Nu ir diezgan, cerams, ka lielāka vairs neaugšu. Jau tagad vairs netieku pa durvīm ārā. Kāpēc es tik daudz izdzēru!
Ak vai! Nožēlot bija par vēlu. Alise auga aizvien lielāka un lielāka, un drīz vien viņai vajadzēja notupties; taču pēc mirkļa ari tas nelīdzēja, un viņa mēģināja iekārtoties guļus uz grīdas, ar vienas rokas elkoni atspiezdamās pret durvīm, otru aizlikdama aiz galvas. Augšana nemitējās, un beidzot Alise vienu roku izkāra pa logu ārā un vienu kāju iebāza skurstenī.
— Ko lai es tālāk daru, es vairs nezinu. Kas ar mani tagad notiks? — Alise uztraucās.
Par laimi, mazās brīnumpudelītes iedarbība bija beigusies un Alise lielāka vairs neauga, tomēr viņa jutās
gauži nelāgi, un nav jau nekāds brīnums, jo viņai nebija izredžu kādreiz atkal izkļūt no istabas laukā.
— Mājās tomēr bija daudz patīkamāk, — Alise pie sevis sprieda. — Tur nebija visu laiku jākļūst ne lielākai, ne mazākai un nebija jāklausās peļu un trušu pavēlēs. Es gandrīz vai nožēloju, ka devos lejup pa Truša alu… kaut gan… kaut gan, zināt, šāda dzīve ir ļoti neparasta! Man tā gribas zināt, kas varētu ar mani atkal atgadīties! Kad mājās lasīju pasakas, es domāju, ka dzīvē tā nemaz nenotiek, bet tagad es pati dzīvoju pasakā! Par mani vajadzētu sarakstīt grāmatu! Katrā ziņā vajadzētu! Kad izaugšu liela, es uzrakstīšu … Jā, bet es jau esmu liela, — Alise skumji piebilda. — Vismaz šeit vairs nav vietas, kur augt vēl lielākai! Bet vai es nekad nekļūšu vecāka? — domāja Alise. — Vienā ziņā tas būtu lieliski — nekad nekļūt par vecu sievieti… Bet tad man visu laiku būtu jāmācās, jāgatavo stundas! Vai, tas gan man nepatiktu!
— Ak, tu muļķa Alise! — viņa pati sev atbildēja.
— Kā tu šeit vari mācīties? Vai! Seit tik tikko pietiek vietas tev pašai, mācību grāmatām vietas te nav!
Alise joprojām prātoja gan šā, gan tā, un iznāca garu garā saruna. Pēc brīža ārpusē atskanēja kāda balss, un Alise ieklausījās.
— Mērija Anna! Mērija Anna, — balss sauca, — tūlīt atnes manus cimdus!
Tad uz kāpnēm atskanēja viegla pēdiņu dipoņa. Alise nodomāja, ka Trusis viņu meklē, un tā nodrebēja, ka mājiņa salīgojās. Uztraukumā viņa bija pilnīgi aizmirsusi, ka tagad ir tūkstošreiz lielāka nekā Trusis un no Truša nav jābīstas.
Trusis pienāca pie durvīm un mēģināja tās atvērt, bet, tā kā durvis vērās uz iekšpusi un Alises elkonis atradās tām priekšā, pūles bija veltīgas. Alise dzirdēja, ka Trusis nosaka:
— Nu tad es iešu apkārt un iekāpšu pa logu.
«Nekas neiznāks,» Alise nodomāja, un, nogaidījusi,
kamēr zem loga, kā viņai likās, kjuva dzirdami Truša soļi, viņa izpleta visus piecus pirkstus un grāba ciet. Viņa neko nesaķēra, bet izdzirda baiļu kliedzienu, tad kritiena troksni, pēc tam plīstošu stiklu šķindoņu un secināja, ka Trusis, ļoti iespējams, iekritis gurķu lecektī vai kādā citā tamlīdzīgā vietā.
Tad atskanēja kāda nikna balss — kliedza laikam Trusis: — Pat! Pat! Kur tu esi?
Kāda cita balss, kuru Alise nekad agrāk nebija dzirdējusi, atbildēja:
— Protams, šeit! Roku ābolus, jūsu augstība!
— Roku ābolus, roku ābolus! — Trusis pārskaities sauca. — Šurp! Nāc un palīdzi man izrāpties laukā! — (Atkal plīstošu stiklu troksnis.)
— Klausies, Pat, saki man — kas tur logā rēgojas?
— Protams, tā ir roka, jūsu augstība! — (Tas izrunāja «r-r-r-oka».)
— Roka… Ak, tu āmurgalva! Kurš tad redzējis tik lielu roku? Tā ir loga lielumā.
— Protams, jūsu augstība, loga lielumā, tomēr tā ir roka.
— Lai būtu… Bet kas tai rokai te meklējams? Ej un aizvāc to prom!
Iestājās ilgs klusums, un Alise laiku pa laikam sadzirdēja čukstus: «Protams, man nepatīk, jūsu augstība, ļoti nepatīk!» — «Ak, tu zaķpastala, dari, kā pavēlu!» Un Alise atkal izplēta visus piecus pirkstus un grāba ciet. Šoreiz atskanēja divi vārgi spiedzieni un atkal plīstošu stiklu troksnis.
«Cik daudz tur ir gurķu lecekšu!» Alise domāja. «Gribētos zināt, ko viņi tagad iesāks. Ja viņi gatavojas mani izvilkt pa logu, tad kaut tas viņiem izdotos! Es nevēlos šeit ilgāk palikt!»
Alise gaidīja, kādu laiku valdīja pilnīgs klusums, beidzot atskanēja mazu divriču rīboņa un daudzu balsu murdoņa, jo visi runāja reizē; Alisei izdevās saklausīt dažus teikumus: «Kur ir otras kāpnes?» — «Man bija jāatnes tikai vienas, Bils nes otras.» — «Bil! Nes šurp, veco zēn!» — «Tā, pieslieniet tas pie šī stūra!» — «Ak, ne jau tā, vispirms sasieniet abas kopā, citādi tās nesniedzas pat līdz pusei!» — «Gan jau būs labi, nav ko kasīties!» — «Šurp! Bil, ķer virvi!» — «Vai jumts izturēs?» — «Uzmanīgi! Viens kārniņš kustas!» — «Vai! Tas jau krīt lejā!» — «Sargiet galvas!» (Skaļš brīkšķis.) «Kas vainīgs?» — «Liekas, Bils.» — «Kuram jālaižas?» — «Nē, es ne! Tu pats!» — «Es gan ne!» — «Bilam jālaižas!» — «Šurp, Bil, saimnieks pavēl tev laisties lejup pa skursteni!»
«Ak tad Bilam jālaižas lejup pa skursteni,» Alise secināja. «Visu viņi grib uzkraut Bilam! Es nevēlētos būt viņa vietā. Šis kamīns, protams, ir pašaurs, bet es domāju, ka mazliet iespert tomēr varēšu!»
Viņa atvilka atpakaļ skurstenī iebāzto kāju, cik vien varēja, un gaidīja; izdzirdusi, ka mazs dzīvnieciņš (kāds īsti, viņa nevarēja iedomāties) ķepurojas un čabinās pa skursteni gandrīz virs pašas pēdas, sacīja: «Tas ir Bils,» — un spēra, tad gaidīja, kas notiks tālāk.
Vispirms viņa izdzirda, ka visi korī kliedz: «Rau, tur lido Bils!» — tad atskanēja Truša balss: «Ķeriet viņu jūs tur pie žoga!» — pēc tam iestājās klusums, un tad atkal satrauktu balsu juceklis: «Paceliet viņa galvu uz augšu!» — «Brendiju, ātrāk!» — «Netriciniet viņu!» — «Kas ir, veco zēn?» — «Kas ar tevi notika?» — «Pastāsti mums!»
Beidzot atskanēja vārga, pīkstulīga balstiņa («Tas ir Bils,» Alise nosprieda.):
— Vai, es pats lāgā nezinu… Vairāk ne, tencinu,
nu jau ir labāk. Esmu krietni vien noreibis, grūti izstāstīt … zinu tikai, ka no apakšas kaut kas pret mani triecās — kā no kaķenes izšauts akmens, un es aizlidoju kā raķete!
— Patiešām kā raķete, veco zēn! — pārējie piebalsoja.
— Mums jānodedzina māja! — Trusis sacīja, un Alise, cik skaji vien jaudāja, iekliedzās:
— Ja jūs tā darīsiet, es uzsūtīšu jums Dinu!
Iestājās nāves klusums, un Alise prātoja:
«Gribētos zināt, ko viņi iesāks tālāk! Ja viņiem būtu
kaut cik prāta, viņi nojauktu jumtu.»
Pēc kādām pāris minūtēm kņada ap māju atjaunojās. Alise dzirdēja Trusi sakām:
— Iesākumam būs diezgan ar vienu pilnu ķerru.
«Ķerru? Pilnu ar ko?» Alise gudroja. Bet viņai nebija ilgi jānopūlas ar domāšanu, jo nākamajā acumirklī mazu oļu krusa grabēdama bira pa logu iekšā, daži oļi trāpīja viņai tieši sejā. «Es to tūliņ izbeigšu!» Alise apņēmās un dusmīgi kliedza:
— Labāk tā vairs nedariet!
Atkal iestājās nāves klusums.
Alise nedaudz pārsteigta ieraudzīja, ka uz grīdas nokritušie oļi pārvēršas par mazām kūciņām, un viņai iešāvās prātā lieliska doma.
«Ja es apēdīšu vienu no šīm kūkām,» viņa sprieda, «mans augums noteikti mainīsies, un, tā kā augt lielākai vairs nav iespējams, tad, jādomā, kūka noteikti padarīs mani mazāku.»
Viņa apēda vienu kūciņu un ļoti nopriecājās, jo pakāpeniski kļuva aizvien mazāka. Tiklīdz Alise bija tik liela, ka varēja izspraukties pa durvīm, viņa izskrēja no mājiņas laukā. Ārpusē viņu gaidīja vesels bars mazu dzīvnieku un putnu. Pašā vidū bija Bils — nabaga mazā ķirzaka; no abām pusēm to balstīja divas
Mazu oļu krusa grabēdama bira pa logu iekšā.
jūrascūciņas un no pudeles lēja tai kaut ko mutē. Līdzko Alise parādījās pagalmā, viss bars acumirklī metās viņai klāt, bet Alise drāzās prom, ko kājas nes, un drīz vien atradās drošībā — biezā mežā.
«Pirmkārt, man jāatgūst īstais lielums,» Alise prātoja, klīstot pa mežu. «Otrkārt, jāatrod ceļš uz pasakaino dārzu. Es domāju, ka tas ir vislabākais plāns.»
Plāns patiesi izklausījās lielisks, turklāt pārdomāti un rūpīgi sastādīts; grūtības radīja vienīgi tas, ka Alisei nebija ne mazākās jausmas, kā to izpildīt. Viņa vērīgi raudzījās starp kokiem, kad pēkšņi tieši virs
galvas izdzirda sīku, spalgu vaukšķēšanu. Alise steigšus palūkojās augšup.
Uz Alisi skatījās milzīgs kucēns ar lielām, apaļām acīm un, bezpalīdzīgi izstiepis ķepu, mēģināja viņu aizsniegt.
— Ak, ( tu mazais nabadziņ! — Alise pūlējās runāt glaimīgā balsī un mēģināja pat uzsvilpt; viņu ļoti biedēja doma, ka kucēns varbūt ir izsalcis un tādā gadījumā var vēl viņu apēst, viņas glaimos nemaz neklausoties.
Gandrīz neapzinādamās, ko dara, Alise pacēla no zemes žagaru un pastiepa to kucēnam; tas palēcās ar visām četrām augstu gaisā, no prieka iesmilkstēdamies, metās žagaram virsū un pēc tam ņēmās to sabozies pluinīt. Alise aizslēpās aiz liela dadžu krūma, lai kucēns viņu neapgāztu, bet, līdzko viņa parādījās krūma
otrā pusē, kucēns, kūleņus mezdams, drāzās viņai pakaļ. Alise nodomāja, ka tas ir tikpat bīstami kā rotaļāties ar zirgu — smago vezumnieku, un, baidīdamās kuru katru mirkli pakļūt zem milzeņa kājām, viņa nosvieda žagaru un atkal aizskrēja aiz krūma, bet kucēns, visu laiku skaļi riedams, bez rimas kūleņoja, gan drāzās krietnu gabalu uz priekšu, gan metās atkal atpakaļ. Beidzot nabadziņš galīgi aizsmacis un aizelsies apsēdās patālāk, izkāra mēli un pievēra acis.
Alise nolēma, ka nu ir pienākusi izdevība mukt, un tūdaļ laidās prom, ko kājas nes. Viņa skrēja tik ilgi, kamēr bija pilnīgi bez elpas un kucēna vaukšķēšana vairs tikko bija sadzirdama tālumā.
Alise atspiedās pret gundegu, lai atvilktu elpu, un, vēdinādama ar tās lapu, noteica:
— Vai… Cik tomēr jauks bija tas mazais kucēns! Labprāt būtu tam iemācījusi kādu stiķi, ja… ja vien es būtu pietiekami liela! Ak! Es gandrīz aizmirsu, ka man atkal nepieciešams paaugties lielākai! Nez kā tas būtu izdarāms? Liekas, man kaut kas jāapēd vai jāiedzer, bet, kas īsti, tas ir grūts jautājums.
Kas? Patiesi tas bija grūts jautājums. Alise uzmanīgi nopētīja puķes un zāļu stiebrus visapkārt, bet nekā attiecīgajam gadījumam noderīga nevarēja ieraudzīt. Netālu auga milzīga sēne, gandrīz tikpat liela kā Alise. Kad Alise sēni bija rūpīgi apskatījusi no visām pusēm, arī no apakšas, viņai iešāvās prātā doma aplūkot sēnes cepuri.
Alise pacēlās uz pirkstgaliem un raudzījās pār sēnes malu, un viņas acis sastapās ar liela, zila Kāpura acīm. Kāpurs, rokas sakrustojis, sēdēja uz sēnes un lēni sūca garu ūdenspīpi, nepievēršot nekādu uzmanību ne Alisei, ne apkārtnei.