Kādu bridi Kāpurs un Alise uzlūkoja viens otru klusēdami. Beidzot Kāpurs lēnā garā izņēma no mutes ūdenspīpi un gurdā, miegainā balsi jautāja:
— Kas tu tāda esi?
Sarunas izraisīšanai jautājums nebija sevišķi mīlīgs. Alise bikli atbildēja:
— Es… es nemaz lāgā nezinu, ser, kas esmu pašreiz, toties es zinu, kas es biju, kad no rīta piecēlos, bet kopš tā laika, šķiet, vairākas reizes esmu pārvērtusies.
— Paskaidro — ko tu ar to gribi teikt? — Kāpurs noprasīja.
— Man ļoti žēl, ser, bet es pati nevaru paskaidrot, jo, saprotiet, es neesmu es, — Alise atbildēja.
— Nesaprotu, — Kāpurs sacīja.
— Man ļoti žēl, bet es patiešām nevaru to paskaidrot, — Alise ļoti pieklājīgi teica, — jo pati nezinu, ar ko sākt, šāda vairākkārtēja pārvēršanās vienā dienā ir mulsinoša.
— Nav vis, — sacīja Kāpurs.
— Varbūt pagaidām jums tā neliekas, — Alise turpināja, — bet, ja jūs pārvērtīsieties par kūniņu — un, zināt, kādu dienu tā notiks, — pēc tam par tauriņu, es domāju, ka arī jūs jutīsieties mazliet savādi, vai ne?
— Nemaz ne!
— Tad, iespējams, jūsu izjūtas ir citādas, — Alise piebilda, — bet es jūtos apmulsusi.
— Tu? — Kāpurs nevērīgi sacīja. — Kas tu tāda esi?
Tieši ar šo jautājumu saruna bija sākusies. Tik ļoti strupais Kāpura runas veids Alisi kaitināja. Viņa izslējās un nopietni sacīja:
— Domāju, ka vispirms jums būtu jāpasaka, kas esat jūs.
— Kāpēc? — vaicāja Kāpurs.
Kāpura jautājums noveda Alisi strupceļā; tā kā viņa nevarēja izdomāt, ko sacīt, bet Kāpurs, acīm redzot, bija nelāgā omā, Alise pagriezās un gāja prom.
— Nāc atpakaļ! — Kāpurs sauca. — Man tev kas svarīgs sakāms.
Tas, bez šaubām, izklausījās vilinoši, un Alise atgriezās.
— Savaldies! — Kāpurs sacīja.
— Vai tas ir viss? — Alise, valdīdama dusmas, noprasīja, cik vien pieklājīgi spēja.
— Nē, — Kāpurs atteica.
Alise nodomāja, ka var arī pagaidīt, jo viņai tik un tā nebija ko darīt un iespējams, ka galu galā Kāpurs pasaka kaut ko vērtīgu. Vairākas minūtes Kāpurs nesteidzīgi pūta gaisā dūmus un klusēja, līdz beidzot izstaipīja uz krūtīm sakrustotās rokas, izņēma no mutes ūdenspīpi un sacīja:
— Tātad tu domā, ka esi pārvērtusies, jā?
— Diemžēl, jā, ser, — Alise atbildēja. — Es vairs nevaru atcerēties to, ko agrāk zināju, un pat desmit minūtes nevaru palikt nemainīga.
— Un ko tu nevari atcerēties? — Kāpurs jautāja.
— Nu, es mēģināju noskaitīt «Cik jauki jaunā bitīte», bet man viss iznāca ačgārni! — Alise žēlojās.
— Noskaiti man par tēvu Viljamu, — Kāpurs sacīja.
Alise salika rokas un sāka:
— Tu esi vecs, manu tēti, — teica Viljama dēls,
— Tavi mati jau balti pa īstam, Bet uz galvas tu stāvi vēl un vēl, Vai tas tavos gados nav bīstami?
— Manā jaunībā, — tēvs teica, — toreiz gan Saspiest galvu bij bail līdz nāvei.
«Saspiest galvu bij bail līdz nāvei.»
Kopš zinu, ka galvā nav smadzeņu man, Varu droši uz viņas stāvēt.
— Tu esi vecs, — teica jauneklis pretī,
— Un apvēlies apaļīgs ļoti,
Bet šodien tu slaidu kūleni meti, Saki man — kā tu to proti?
— Manā jaunībā, — tēvs teica,
— kājas un rokas
Jaunas darīja brīnuma smēre. Par šiliņu podiņā varu pa jokam Piedāvāt tev vienu mēriņu.
— Tu jau vecs, — teica dēls,
— tavi žokļi vāji,
Bet, netūļādamies gari, Tu veselu zosi notiesāji, Saki man — kā tu to vari?
— Man jaunībā gadījās tiesā strādāt Un ar sievu mēs apspriedām prāvas, Tāpēc tagad man žokļi kā reti kādam Būs stipri līdz pašai nāvei.
— Tu esi vecs, — teica jauneklis, — mīļais tēt, Tavas acis jau migloties sāk,
Bet tu zuti uz deguna balansē, Nu saki man — kā tu to māki?
— Pietiek, — tēvs teica, — tu projām iesi, Jau laiks būtu godu zināt!
Ja tu jautāsi vēl, tevi vajdzēs patiesi Pa kāpieniem noripināt!
— Nepareizi, — Kāpurs sacīja.
— Man arī liekas, ka gluži pareizi nav, — Alise bikli atbildēja, — daži vārdi tā savādi skan.
— Nepareizi no sākuma līdz beigām, — Kāpurs pārliecinoši noteica, un iestājās vairāku minūšu ilgs klusums.
Kāpurs pirmais atsāka sarunu:
— Cik liela tu vēlies būt?
— Ak, lieluma ziņā es neesmu sevišķi izvēlīga, — Alise steidzīgi atbildēja, — tikai, zināt, nav patīkami, ja tik bieži jāmainās.
— Es nesaprotu, — Kāpurs sacīja.
Alise klusēja, tādu pretimrunāšanu viņa vēl savā mūžā nebija pieredzējusi un juta, ka zaudē pašsavaldīšanos.
— Vai ar tagadējo augumu tu esi apmierināta? — Kāpurs vaicāja.
— Es… es gribētu būt nedaudz lielāka, ser, ja jums nav iebildumu, — Alise atteica. — Trīs collas — tas ir nožēlojams augums.
— Tas ir ļoti labs augums! — Kāpurs dusmīgi teica un izslējās. (Viņš bija tieši trīs collas garš.)
— Bet es neesmu pieradusi pie tāda, — nelaimīgā Alise žēlabainā balsī lūdzās un pie sevis nodomāja: «Kaut šie radījumi neapvainotos tik ātri!»
— Ar laiku pieradīsi, — Kāpurs sacīja, atkal ielika mutē pīpi un sāka pūst dūmu gredzenus.
Šoreiz Alise pacietīgi gaidīja, kamēr Kāpuram labpatiksies atkal runāt. Pēc kādām pāris minūtēm viņš izņēma no mutes pīpi, vienu vai divas reizes nožāvājās un noskurinājās. Tad nora ūsās no sēnes zemē un aizlīda pa zāli projām, pavisam nenozīmīgi piebilstot:
— Viena puse tevi padarīs lielāku, otra — mazāku.
«Viena puse … otra puse … no kā?» Alise klusībā prātoja.
— No sēnes, — Kāpurs sacīja, it kā būtu dzirdējis, ko Alise domā, un tūlīt pazuda.
Kādu mirkli Alise neizpratnē lūkojās uz sēni, cenšoties izdibināt, kura varētu būt attiecīgā puse: tā kā sēne bija pilnīgi apaļa, noskaidrot puses bija ļoti sarežģīti. Beidzot tomēr Alise izdomāja: viņa centās kā vien varēdama abām rokām aptvert sēni un tad ar katru roku nolauza no tās pa gabaliņam.
— Bet kura puse ir kurā? — viņa sev jautāja un, lai pārliecinātos, noskrubināja no tā sēnes gabala, ko turēja labajā rokā. Acumirklī viņa sajuta spēcīgu sitienu zem zoda — tas bija atsities pret viņas pēdām!
Alise briesmīgi pārbijās no tik pēkšņas pārmaiņas, taču saprata, ka nedrīkst zaudēt laiku, jo samazināšanās notika ļoti strauji, tāpēc viņa steidzās nokost no gabaliņa, ko turēja kreisajā rokā. Zods bija tik cieši piespiests pie pēdām, ka muti varēja atvērt tikai ar lielām grūtībām; galu galā viņai izdevās kumosu nokost un norit.
— Tā, mana galva beidzot ir atbrīvota! — Alise iesaucās ar sajūsmu, kas nākamajā acumirklī pārvērtās satraukumā: Alise nekur nevarēja atrast savus plecus, paskatījusies uz leju, viņa redzēja vienīgi ārkārtīgi garu kaklu, tas šķita kā milzu dūmenis, kas pacēlies no zaļganu lapu jūras kaut kur tālu lejā.
— Kas gan tas zaļais varētu būt? — Alise brīnījās. — Un kur mani pleci palikuši? Ak, un manas nabaga rokas, kāpēc es nevaru jūs saredzēt? — Alise runājot vicināja rokas, bet tik un tā nevarēja tās ieraudzīt, vienīgi zaļā lapotne līgani šūpojās tālu lejā.
Tā kā pacelt rokas pie galvas nebija iespējams, viņa mēģināja galvu noliekt pie rokām un jutās laimīga, jo kakls locījās uz visām pusēm kā čūska. Līdzko Alise to salieca graciozos līkumos un gatavojās ienirt lapotnē, kas, izrādījās, nebija nekas cits kā to koku galotnes, zem kuriem viņa vēl nesen bija klejojusi, viņa izdzirda spalgu ķērcienu, un kakls steigšus
uzšāvās augšā. Liels Balodis, pielidojis tieši pie Alises sejas, sparīgi dauzīja to ar spārniem.
— Čūska! — Balodis ķērca.
— Es neesmu nekāda čūska, — Alise sašutusi sauca. — Lieciet mani mierā!
— Čūska gan! — Balodis atkārtoja, bet nu jau
mierīgāk un raudulīgi piemetināja: — Esmu visvisādi izmēģinājies, bet nekas, liekas, nelīdz!
— Es nemaz nesaprotu, par ko jūs runājat, — Alise teica.
— Esmu izmēģinājis gan koku saknes, gan krastus, gan dzīvžogus, — Balodis turpināja, nepievēršot nekādu uzmanību Alisei, — bet tās čūskas … no tām nekur nav glābiņa!
Alise apmulsa aizvien vairāk, tomēr nolēma, ka nav
vērts bilst ne vārda, iekams Balodis nav beidzis savu sakāmo.
— It kā nebūtu diezgan rūpju, olas perējot, — Balodis gaudās, — bet nē, vēl man cauru dienu un nakti jāuzmanās no čūskām! Vai man dieniņ, šīs trīs nedēļas neesmu ne aci aizvēris!
Alise atskārta, par ko ir — Čūska! — Balodis ķērca runa, un teica:
— Man patiešām ļoti žēl, ka jūs tā traucē.
— Un tagad, kad esmu izmeklējis visaugstāko koku mežā, — Balodis turpināja, runādams aizvien spalgāk, — un kad domāju, ka nu beidzot būšu ticis no viņām vaļā, tās griezdamās krīt no debesīm! Fū! Čūska!
— Es jums jau teicu, ka neesmu čūska, — Alise viņu pārtrauca. — Es esmu …
— Ak tā! Kas tad tu esi? — Balodis jautāja. — Man liekas, tu mēģini kaut ko izgudrot!
— Es. .. es esmu maza meitene, — Alise atbildēja, pati apšaubīdama savus vārdus, jo atcerējās vairākkārtējo pārvēršanos, ko bija piedzīvojusi šajā dienā.
— Neko teikt! Tā nu gan ir skaista pasaciņa! — Balodis nicinoši sacīja. — Savā mūžā esmu redzējis daudz mazu meiteņu, tikai nevienai nekad nav bijis tāds kakls kā tev! Nē, nē! Tu esi čūska, neliedzies. Varbūt gribēsi man iestāstīt, ka nekad neesi nevienu olu ēdusi?
— Bez šaubām, esmu ēdusi, — Alise teica, jo viņa bija ļoti patiess bērns, — jūs taču zināt, ka mazas meitenes ēd tikpat daudz olu, cik čūskas.
— Neticu, — Balodis iesaucās, — bet, ja viņas to dara, tad varu teikt, ka mazas meitenes tādas pašas čūskas vien ir.
Sis secinājums Alisi tā pārsteidza, ka viņa kādu mirkli nespēja bilst ne vārda, un tas deva Balodim iespēju turpināt:
— Tu meklē olas, es to skaidri zinu, un kāda starpība, vai tu esi maza meitene vai čūska?
— Ir gan starpība! — Alise steidzīgi iebilda. — Starp citu, es taču nemaz nemeklēju olas, un, ja es to darītu, jūsējās es negribētu, jēlas olas man negaršo.
— Nu tad pazūdi! — Balodis dusmīgi nokliedza un notupās savā ligzdā.
Alise centās, cik labi vien prazdama, garo kaklu izlocīt cauri lapotnei, tas bieži iepinās koku zaros, tāpēc laiku pa laikam liekšanās bija jāpārtrauc, lai atbrīvotos no zariem. Pēc brīža viņa atcerējās, ka rokās arvien vēl tur sēnes gabaliņus, un sāka pārdomāti darboties: vispirms viņa noskrubināja mazliet no viena gabaliņa, tad no otra un brīžiem auga lielāka, brīžiem tapa mazāka, līdz beidzot kļuva tāda pati kā agrāk.
Alise tik sen nebija bijusi savā dabiskajā lielumā, ka sākumā jutās gluži dīvaini, bet pēc dažām minūtēm pierada un, tāpat kā senāk, sāka ar sevi runāties.
— Tā, tagad izpildīta tikai puse mana plāna. Cik apbrīnojamas ir šīs pārvērtības! Es nekad nezinu, kāda būšu nākamajā mirklī. Beidzot esmu atguvusi savu dabisko lielumu, nākamais uzdevums — nokļūt skaistajā dārzā. Nez kā to varētu izdarīt.
Izteikusi šos vārdus, Alise pēkšņi nonāca klajumā, kurā atradās maza, apmēram četras pēdas augsta mājiņa.
— Lai arī kas tur dzīvotu, — Alise sprieda, — šādā izskatā es nevaru tur rādīties, jo pārbiedēšu visus līdz nāvei!
Viņa atkal noskrubināja sēnes gabalu, ko turēja labajā rokā, un neuzdrošinājās tuvoties mājiņai, iekams nebija kļuvusi deviņas collas gara.