Kādas pāris minūtes viņa stāvēja, aplūkodama māju un gudrodama, ko iesākt tālāk. Pēkšņi no meža izskrēja livrejā tērpies sulainis (Alise uzskatīja, ka tas ir sulainis, jo mugurā viņam bija livreja, kaut gan, pēc sejas spriežot, būtu nosaukusi viņu par Zivi) un skaļi klaudzināja pie durvīm. Tās atvēra kāds cits sulainis, arī livrejā, ar apaļu seju un lielām vardes acim. Alise ievēroja, ka abiem sulaiņiem galvā bija sprogainas pūderētas parūkas. Alisei ļoti gribējās zināt, kas tur īsti notiek, un viņa zagšus panāca mazliet laukā no meža, lai labāk varētu sadzirdēt, ko runā.
Sulainis Zivs izvilka no paduses milzīgu vēstuli — gandrīz tikpat lielu kā pats — un sniedza to otram sulainim.
— Hercogienei, — viņš svinīgi sacīja. — No Karalienes. Ielūgums uz kroketa partiju.
Sulainis Varde tikpat svinīgi atkārtoja, tikai nedaudz mainot vārdu kārtību:
— No Karalienes. Ielūgums Hercogienei uz kroketa partiju.
Tad abi tik zemu paklanījās, ka matu cirtas sajaucās kopā.
Alise par to ļoti sirsnīgi smējās, tāpēc viņai vajadzēja ieskriet mežā, lai kāds neizdzirdētu viņas smieklus. Kad Alise atkal slepus paraudzījās klajumā,
Sulainis Zivs bija pazudis, bet otrs sēdēja zemē pie durvīm un muļķīgi blenza debesīs.
Alise bikli piegāja pie durvīm un pieklauvēja.
— Te ir gluži veltīgi klaudzināt, — Sulainis teica, — divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka es atrodos pie durvīm tanī pašā pusē, kurā tu; otrkārt, tāpēc, ka tur iekšā trokšņo un neviens tavu klaudzināšanu nevar dzirdēt.
Patiesi, mājā bija dzirdams visneiedomājamākais troksnis — nemitīga gaudošana un šķaudīšana un ik pēc brīža varens blīkšķis, it kā bļoda vai katls plīstu gabalu gabalos.
— Sakiet, lūdzu, — Alise jautāja, — kā lai es tieku ieķģā?
— Tavai klaudzināšanai varētu būt kāda jēga, — Sulainis turpināja, nepievēršot Alisei nekādu uzmanību, — ja starp mums būtu durvis. Redzi, ja tu atrastos, piemēram, iekšpusē, tu varētu pieklauvēt, un tad es tevi izlaistu ārā.
Runājot viņš visu laiku raudzījās debesīs, un Alise uzskatīja, ka tas ir ļoti nepieklājīgi.
«Bet varbūt viņš citādi nevar,» Alise pie sevis prātoja, «jo acis viņam atrodas gandrīz virs pieres. Taču uz jautājumiem viņam vajadzētu atbildēt.»
— Kā lai es tieku iekšā? — viņa skaļi atkārtoja.
— Es sēdēšu še, — Sulainis sacīja, — līdz rītam…
Sajā mirklī durvis atvērās, un pa tām tieši gar Sulaiņa galvu izlidoja liels šķīvis. Tas nobrāza viņam degungalu un, atsizdamies pret koku aizmugurē, saplīsa vienās drumslās.
— … vai varbūt parītam, — Sulainis turpināja tādā balsī, it kā nekas nebūtu noticis.
— Kā lai es tieku iekšā? — Alise atkal jautāja, šoreiz vēl skaļākā balsī.
— Vai tev vispār tur jātiek iekšā? Tas, lūk, ir pirmais jautājums, — Sulainis sacīja.
Taisnība jau tā bija, vienīgi Alisei nepatika, ka ar viņu tā runā.
— Patiešām šausmīgi, — Alise pie sevis murmināja, — kā šie radījumi strīdas. Ar to pilnīgi pietiek, lai padarītu cilvēku traku!
Sulainim šķita, ka ir vispiemērotākais brīdis, lai atkārtotu jau teikto, nedaudz izmainot vārdus:
— Es sēdēšu šeit, — viņš sacīja, — laiku pa laikam caurām dienām.
— Bet es ko lai daru? — Alise jautāja.
— Ko vien vēlies, — Sulainis atteica un sāka svilpot.
— Ak, nav taču nekādas nozīmes ar viņu runāt, — Alise bezcerīgi noteica. — Viņš ir galīgs muļķis! — Viņa atvēra durvis un gāja iekšā.
Alise iekļuva plašā, dūmu pilnā virtuvē, tās vidū uz trijkāju soliņa sēdēja Hercogiene un ucināja mazuli; pār pavardu bija noliekusies virēja un maisīja milzīgu katlu, kas šķita pilns ar zupu.
— Zupā noteikti ir par daudz piparu, — Alise ar grūtībām pie sevis noteica, jo viņai gandrīz nepārtraukti bija jāšķauda.
Arī gaisā bija pārāk daudz piparu smaržas. Pat Hercogiene ik pēc brītiņa nošķaudījās, bet mazulis nepārtraukti šķaudīja un kliedza, kliedza un šķaudīja. Virtuvē nešķaudīja vienīgi virēja un milzīgs kaķis, kas sēdēja uz kamīna un smīnēja, muti līdz ausīm atvēris.
— Lūdzu, vai jūs man nepateiktu, — Alise mazliet kautri teica, jo nebija pārliecināta, vai ir pieklājīgi pirmai uzsākt sarunu, — kādēļ jūsu kaķis tā smīn?
— Tāpēc, — Hercogiene atbildēja, — ka tas ir Češīras kaķis. Sivēns!
Pēdējo vārdu viņa izrunāja tik pēkšņā niknumā, ka Alise salēcās, bet nākamajā mirklī saprata, ka tas
attiecas uz mazuli, nevis uz viņu, tāpēc, saņēmusi drosmi, turpināja:
— Es nezināju, ka Češīras kaķi vienmēr smīn, es vispār nezināju, ka kaķi prot smīnēt.
— To visi prot, — Hercogiene noteica, — un vairums to arī dara.
— Es gan nevienu nezinu, kas tā dara, — Alise ļoti godbijīgi sacīja, jo bija gluži apmierināta, ka saruna ritēja tik raiti.
— Tu daudz ko nezini, — Hercogiene atcirta.
Alisei šāda atbilde nepavisam nepatika, un viņa nolēma, ka vajadzētu runāt par kaut ko citu. Kamēr viņa prātoja, par ko varētu runāt, virēja nocēla no uguns katlu un tūdaļ visu, kas vien gadījās pie rokas, meta virsū Hercogienei un mazulim; vispirms lidoja kamīna knaibles, tad katliņi, šķīvji, bļodas. Bet Hercogiene sēdēja vienā mierā pat tad, ja viņai trāpīja kāds no priekšmetiem; toties mazulis bļāva vienā bļaušanā tāpat kā agrāk, tā ka bija pilnīgi neiespējami noteikt, vai belzieni viņam ir sāpīgi vai nav.
— Ak vai, lūdzu, padomājiet, ko jūs darāt! — Alise, šausmu pārņemta, kliedza un šaudījās šurp un turp.
— Vai, tieši pa viņa jauko deguntiņu! — Gar mazuļa degunu aizlidoja neparasti liels kastrolis, gandrīz noraudams degungalu.
— Ja katrs nebāztu degunu tur, kur nevajag, zemeslode grieztos krietni vien ātrāk nekā tagad, — Hercogiene piesmakušā balsī norūca.
— No tā nekāda labuma nebūtu, — Alise sacīja, viņa ļoti priecājās par izdevību palepoties ar savām zināšanām. — Padomājiet tikai, kas notiktu ar dienu un nakti! Redzat, zemeslode apgriežas ap savu asi divdesmit četrās stundās …
— Labi trīts, asi griež! — Hercogiene iesaucās.
— Apgriez viņai galvu!
Alise izbīlī palūkojās uz virēju, lai redzētu, vai viņa gatavojas izpildīt norādījumu, bet virēja steidzīgi maisīja virumu un šķita, ka neko nav dzirdējusi, tāpēc Alise atkal turpināja:
— Divdesmit četrās stundās, es domāju, vai varbūt divpadsmit? Es …
— Ak, netraucē mani! Skaitļus es nekad neesmu varējusi ciest, — Hercogiene iesaucās un ņēmās atkal ucināt mazuli, dziedādama kaut ko līdzīgu šūpuļdzies- mai un spēcīgi sapurinādama bērnu katras rindiņas beigās:
Ar zēnu runā stingri vien Un sit to, ja tas šķauda. Viņš tikai kaitina, nudien, Un nepelna, lai glauda.
Koris (kam pievienojas virēja un mazulis) dzied:
«Vau! Vau! Vau!»
Kad Hercogiene dziedāja dziesmas otro pantu, viņa tik briesmīgi mētāja bērniņu un mazais nabaga radījums tā kauca, ka Alise tikai ar grūtībām varēja sadzirdēt dziesmas vārdus:
Ar zēnu baros bargi vien Un situ to, ja šķauda, — Man prieku sagādā arvien, Ja piparus viņš bauda.
Koris:
«Vau! Vau! Vau!»
— Turi! Ja vēlies, vari viņu mazliet paauklēt! — Hercogiene sacīja un pameta mazuli Alisei. — Man jāpošas uz kroketa partiju ar Karalieni.
Hercogiene izsteidzās no istabas. Virēja meta viņai nopakaļ pannu, bet tā netrāpīja.
Mazulis gandrīz izkrita Alisei no rokām, jo tas bija
mazs dīvaina izskata radījums, kura rokas un kājas izplestas uz visām pusēm. «Tieši kā jūras zvaigznei,» Alise nosprieda. Mazais radījums šņāca kā tvaika lokomotīve, liecās uz priekšu un stiepās atkal atpakaļ, tāpēc pirmās pāris minūtes Alisei bija ļoti grūti viņu noturēt.
Līdzko Alise iemanījās tikt ar mazuli galā (satinot to it kā mezglā un tad cieši saņemot aiz labās auss un kreisās kājas tā, lai tas nespētu iztaisnoties), viņa iznesa to laukā.
«Ja es nepaņemšu bērnu sev līdzi,» Alise nodomāja, «vairāk nekā skaidrs, ka agri vai vēlu viņi to nomocīs.»
— Tā būtu slepkavība atstāt viņu te! — Pēdējos
vārdus viņa izteica skaļi, un mazais radījums piekrītoši urkšķēja (viņš bija pārstājis šķaudīt).
— Lūdzu, neurkšķi, — Alise sacīja, — tā neviens nerunā.
Mazulis atkal ieurkšķē- jās, Alise satraukti paskatījās tam sejā, lai redzētu, kas viņam kaiš. Nebija nekādu šaubu, ka viņa de- guntiņš izskatījās pārāk uzrauts un vairāk līdzinājās šņukuram nekā īstam degunam, arī acis bija ārkārtīgi mazas, kādas bērniem nemēdz būt; vispār Alisei viņa izskats itin nemaz nepatika. «Bet varbūt tas ir no šņukstēšanas,» Alise prātoja un atkal paskatījās bērna acīs, lai pārliecinātos, vai tur ir vai nav asaras.
No asarām nebija ne vēsts.
— Ja tu, mans dārgais, domā kļūt par sivēnu, — Alise nopietni sacīja, — es tevi līdzi neņemšu. Iegaumē!
Mazais nabaga radījums sāka šņukstēt (varbūt arī urkšķēt, nevarēja lāgā noteikt), un kādu gabalu Alise gāja klusēdama.
Alise visu laiku prātoja: «Ko varētu iesākt ar šo radījumu mājās?» — kad pēkšņi mazulis atkal ieurk- šķējās, turklāt tik skaļi, ka Alise izbīlī palūkojās viņa sejā. Šoreiz Alise nekļūdījās: tas tiešām bija tikai sivēns. Viņa nolēma, ka būtu muļķīgi nest to sev līdzi.
Pamanījis Alisi, Kaķis tikai pavīpsnāja.
Alise palaida mazo radījumu vaļā un jutās priecīga, redzēdama, ka tas mierīgi ietipina mežā.
— Ja tas paaugtos, — viņa sev sacīja, — iznāktu briesmīgi neglīts bērns. Bet kā sivēns, man šķiet, tas ir gluži izskatīgs. — Viņa atcerējās pazīstamos bērnus, kuri tikpat labi varēja būt sivēni, un pie sevis prātoja: «Ja kāds zinātu, kā viņus pārvērst…» Izteikusi šos vārdus, Alise pēkšņi satrūkās, jo kokā dažu soļu attālumā, ieraudzīja Češīras Kaķi.
Pamanījis Alisi, Kaķis tikai pavīpsnāja. Alise nosprieda, ka izskats tam ir labsirdīgs, taču, ievērojusi ļoti garos nagus un krietno zobu skaitu, nolēma pret to izturēties godbijīgi.
— Češīras Kaķīt, — viņa nedroši iesāka, jo nezināja, vai tam patiks šāda uzruna. Kaķa smīns kļuva platāks. «Redz, pagaidām tas ir apmierināts,» Alise secināja un skaļi sacīja: — Vai jūs man, lūdzu, nepateiktu, pa kuru ceļu es varu no šejienes aiziet?
— Tas stipri vien atkarīgs no tā, kur tu gribi nokļūt, — Kaķis atbildēja.
— Man gandrīz vienalga, kur, — Alise sacīja.
— Tad jau arī ir vienalga, pa kuru ceļu tu ej, — teica Kaķis.
— Ka tik es kaut kur nonāku, — Alise kā paskaidrojot piebilda.
— Ai, kaut kur tu noteikti nonāksi, — teica Kaķis. — Ja vien pietiekami ilgi iesi!
Alise secināja, ka tā ir nenoliedzama patiesība, un nolēma pavaicāt vēl kaut ko:
— Kas tie par cilvēkiem, kas dzīvo šajā apvidū?
— Tanī virzienā, — Kaķis sacīja un novilka gaisā apli ar labo ķepu, — dzīvo Cepurnieks, un tanī virzienā, — Kaķis pavicināja ar kreiso ķepu, — dzīvo Marta Zaķis. Ej, pie kura vēlies, viņi abi ir traki.
— Bet es nevēlos tikties ar trakiem cilvēkiem, — Alise paskaidroja.
— Bet tur nekā nevar darīt, — Kaķis sacīja, — mēs visi šeit esam traki. Es esmu traks, un tu esi traka.
— Kā jūs zināt, ka es esmu traka? — Alise vaicāja.
— Tādai tev jābūt, citādi tu nebūtu šurp atnākusi, — Kaķis atbildēja.
Alisei tas šķita nepārliecinoši, taču viņa vaicāja tālāk:
— Un kā jūs zināt, ka jūs esat traks?
— Sāksim ar to, — Kaķis skaidroja, — ka suns nav traks. Vai tu tam piekriti?
— Pieņemsim, — Alise atteica.
— Redzi, — Kaķis turpināja, — suns ņurd, kad ir nikns, un vēdina ar asti, kad ir apmierināts. Es ņurdu, kad esmu apmierināts, un vēdinu ar asti, kad esmu nikns. Tāpēc es esmu traks.
— Es to saucu par murrāšanu, nevis ņurdēšanu, — Alise teica.
— Sauc, kā gribi, — Kaķis noteica. — Vai tu šodien spēlē kroketu ar Karalieni?
— Es ļoti vēlētos, — Alise sacīja, — bet vēl neesmu uzaicināta.
— Tur mēs satiksimies, — Kaķis noteica un pazuda.
Alise nejutās sevišķi pārsteigta, jo bija jau pieradusi pie brīnumiem. Kamēr viņa aplūkoja vietu, kurā Kaķis bija sēdējis, tas pēkšņi atkal parādījās.
— Starp citu, es gandrīz aizmirsu tev pavaicāt — kas notika ar mazuli? — Kaķis jautāja.
— Tas pārvērtās par sivēnu, — Alise vienā mierā atbildēja, it kā Kaķa parādīšanās būtu pati par sevi saprotama.
— Es jau tā domāju, — Kaķis noteica un atkal pazuda.
Alise vēl brītiņu pagaidīja, cerēdama atkal ieraudzīt Kaķi, bet Kaķis neparādījās; pēc pāris minūtēm Alise
devās uz to pusi, kur, kā viņai tika teikts, dzīvo Marta Zaķis.
— Cepurniekus es esmu redzējusi jau agrāk, — Alise sev sacīja. — Marta Zaķis būs interesantīgāks, un, tā kā pašreiz ir maijs, iespējams, ka Zaķis nebūs briesmīgi traks, vismaz ne tik traks kā martā, — Alise teica un paraudzījās uz augšu. Kaķis atkal sēdēja kokā.
— Kā tu teici — par sivēnu vai par pīlēnu? — Kaķis jautāja.
— Es teicu — par sivēnu, — Alise atbildēja. — Es vēlētos, kaut jūsu parādīšanās un pazušana nebūtu tik pēkšņa, jo tas mulsina.
— Labi, — Kaķis sacīja un šoreiz pazuda pavisam lēni, sākot ar astes galu un beidzot ar smīnu, kas bija saskatāms vēl labu laiku pēc tam, kad paša Kaķa vairs nebija.
— Jā-ā! Esmu bieži redzējusi kaķi bez smīna, — Alise sprieda, — bet smīns bez kaķa! Tādus brīnumus es visā savā mūžā neesmu piedzīvojusi!
Viņa nebija vēl necik tālu pagājusi, kad ieraudzīja Marta Zaķa mājiņu un nodomāja, ka nav kļūdījusies, jo mājas skursteņi bija izveidoti kā zaķa ausis, bet jumts noklāts ar zaķādu. Māja izskatījās tik liela, ka Alise neuzdrošinājās tai tuvoties, iekams nebija noskrubinājusi no sēnes gabaliņa, ko turēja kreisajā rokā, un pastiepusies līdz divu pēdu garumam. Pagalam nobijusies, viņa tuvojās mājiņai, sacīdama:
— Iedomājieties tikai, ja nu Marta Zaķis tomēr ir baismīgi traks! Kaut es labāk būtu gājusi pie Cepurnieka!