Mājas priekšā zem koka bija uzklāts galds, un Marta Zaķis ar Cepurnieku sēdēja un dzēra tēju; vidū, aizmidzis dziļā miegā, tupēja Susuriņš. Marta Zaķis un Cepurnieks bija atbalstījuši elkoņus uz Susuriņa kā uz mīksta spilvena un tērzēja tam pāri galvai.
«Susuriņam gan ir neērti,» Alise prātoja, «bet, tā kā tas ir aizmidzis, tad droši vien neko nejūt.»
Galds bija garš, bet visi trīs tējas dzērāji sēdēja saspiedušies vienā stūri. Ieraudzījuši Alisi tuvojamies, viņi sauca:
•— Vietu nav! Vietu nav!
— Vietu ir, cik uziet! — Alise sašutusi iesaucās un apsēdās lielā atzveltnes krēslā, kas atradās galda galā.
— Vai nevēlies vīnu? — Marta Zaķis laipni jautāja.
Alise uzmeta skatienu galdam, bet uz tā bija tikai
tēja.
— Bet te taču vīna nemaz nav, — viņa atbildēja.
— Nav gan, — Marta Zaķis noteica.
— Tāpēc nav sevišķi pieklājīgi to piedāvāt, — Alise dusmīgi piezīmēja.
— Nav arī sevišķi pieklājīgi sēsties pie galda bez uzaicinājuma, — sacīja Marta Zaķis.
— Es nezināju, ka galds ir domāts tikai jums, — Alise paskaidroja. — Tas klāts daudzām personām, nevis tikai trijām.
— Tev vajadzētu apgriezt matus, — ierunājās Cepurnieks, kas, krietnu bridi klusēdams, bija ziņkārīgi aplūkojis Alisi.
— Jums vajadzētu iegaumēt, ka nedrīkst izteikt aizvainojošas piezīmes, — Alise bargi aizrādīja. — Tas ir ļoti nepieklājīgi.
Cepurnieks, to dzirdot, plaši iepleta acis.
— Kāpēc krauklis izskatās kā rakstāmgalds? — Tas bija viss, ko viņš pateica.
«Nu mums ies jautri. Es priecājos, ka viņi uzdod mīklas,» Alise nosprieda un tad skaļi sacīja:
— Domāju, ka varu to uzminēt.
— Tu gribi teikt, ka vari izdomāt šai mīklai atminējumu? — jautāja Marta Zaķis.
— Pilnīgi pareizi, — Alise atbildēja.
— Tad tu varētu pateikt, ko domā, — Marta Zaķis turpināja.
— Tā arī es daru, — Alise steidzīgi iesaucās. — Vismaz … vismaz es runāju to, ko domāju, tas, zināt, ir viens un tas pats.
— Nav vis viens un tas pats, — ierunājās Cepurnieks. — Tādā gadījumā tu varētu tikpat labi teikt, ka «es redzu to, ko ēdu» un «es ēdu to, ko redzu» ir viens un tas pats!
— Tad jau varētu tikpat labi teikt, ka «es vēlos to, ko saņemu» un «es saņemu to, ko vēlos» arī ir viens un tas pats! — Marta Zaķis piemetināja.
— Tad varētu tikpat labi teikt, — iepīkstējās Susuriņš, kurš, likās, runāja pa miegam, — ka «es elpoju, kad guļu» un «es guļu, kad elpoju» arī ir viens un tas pats!
— Ar tevi patiesībā tā arī ir, — teica Cepurnieks, un saruna apsīka.
Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami. Alise pūlējās atcerēties visu, ko vien zināja par kraukļiem un rakstāmgaldiem, bet daudz tas nebija.
Pirmais klusumu pārtrauca Cepurnieks.
— Kāds šodien ir datums? — viņš jautāja, pagriezies pret Alisi. Viņš bija izņēmis savu kabatas pulksteni un noraizējies aplūkoja to, ik pa brītiņu papurinot un pieliekot pie auss.
Alise mazliet padomāja un sacīja:
— Ceturtais.
— Atpaliek par divām dienām. — Cepurnieks nopūtās. — Es jau tev teicu, ka sviests pulkstenim neder, — viņš piemetināja, dusmīgi raudzīdamies uz Marta Zaķi.
— Tas bija augstākā labuma sviests, — Zaķis nedroši aizbildinājās.
— Jā, bet tajā būs iekļuvušas kādas drupatas, — Cepurnieks murmināja. — Tev nevajadzēja pulksteņa iesmērēšanai lietot maizes nazi.
Marta Zaķis paņēma pulksteni un drūmi aplūkoja to, tad iegremdēja pulksteni savā tējas tasē un atkal
aplūkoja. Nevaredams neko jaunu izdomāt, ko pasacīt, viņš atkārtoja:
— Tas bija augstākā labuma sviests, nudien.
Alise ziņkārīgi raudzījās Marta Zaķim pār plecu.
— Kāds dīvains pulkstenis! — viņa iesaucās. — Tas rāda gan, kāds ir datums, bet nerāda stundu.
— Bet kādēļ lai tas rādītu? — Cepurnieks murmināja. — Vai tavs pulkstenis rāda, kurš gads?
— Protams, ne, — Alise atbildēja bez domāšanas, jo gads ilgu laiku ir viens un tas pats.
— Ar manējo ir gluži tāpat, — noteica Cepurnieks.
Alise jutās šausmīgi apjukusi, viņas izpratnē viss,
ko teica Cepurnieks, bija tīrās muļķības, kaut gan viņš runāja, bez šaubām, angliski.
— Es īsti labi nesapratu, kā jūs domājat, — Alise sacīja, cik vien pieklājīgi prata.
— Susuriņš atkal aizmidzis, — Cepurnieks teica un uzlēja tam uz deguna nedaudz karstas tējas.
Susuriņš steidzīgi noskurinājās un, acis neatvēris, nomurmināja:
— Protams, protams, gluži manas domas.
— Vai mīklu tu jau esi uzminējusi? — Cepurnieks jautāja, pagriezies pret Alisi.
— Nē, es padodos, — viņa atbildēja. — Bet kāds ir atminējums?
i — Nav ne mazākās nojausmas, — atteica Cepurnieks.
— Man arī ne, — sacīja Marta Zaķis.
Alise gurdi nopūtās un piezīmēja:
— Man liekas — jums vajadzētu rīkoties prātīgāk, nevis nosist laiku, uzdodot mīklas, kurām nav atminējuma.
— Ja tu būtu piedzīvojusi tādus laikus kā es, — sacīja Cepurnieks, —- tu tā vis nerunātu. Laiku nedrīkst nosist, tas ir jānodzīvo. Laiks ir viņš.
— Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — Alise brīnījās.
— Skaidrs, ka nesaproti, — Cepurnieks atteica, nicīgi grozīdams galvu. — Atļaušos piezīmēt, ka tu nemaz nezini, kas ir laiks.
— Iespējams, ka ne, — Alise piesardzīgi bilda, — bet toties es zinu, kas ir labs laiks.
— Tā, tā. Laiki ir visādi, — sacīja Cepurnieks.
— Redzi, tikai sišanu necieš neviens. Ja tu ar laiku labi sadzīvo, viņš var izdarīt ar pulksteni gandrīz visu, ko tu vēlies. Iedomājies, piemēram, ka pulkstenis ir deviņi no rīta — laiks, kad skolā sākas mācības; tu viņu klusītiņām pabiksti, un rādītāji zibēdami skrien uz priekšu! Pusdivi, laiks doties pusdienās!
(«Ai, kaut tas tā būtu,» Marta Zaķis pie sevis nočukstēja.)
— Tas, protams, būtu lieliski, — Alise domīgi bilda,
— bet… zināt, tad es vēl nebūšu izsalkusi.
— Sākumā, iespējams, ne, — Cepurnieks teica,
— bet tu jau varētu laiku apturēt uz pusdiviem tik ilgi, cik vēlies.
— Vai jūs tā darāt? — jautāja Alise. Cepurnieks skumji papurināja galvu un atteica:
— Es ne! Redzi… pagājušajā martā, tieši pirms viņa sajukšanas prātā (Cepurnieks norādīja ar tējka- rotīti uz Marta Zaķi) mēs sastrīdējāmies… Tas notika lielajā koncertā, kuru rīkoja Karaliene; man tur vajadzēja dziedāt:
Trīsi, trīsi, sikspārnīt, Saki, kas tev prātā krīt!
Tu varbūt zini šo dziesmu?
— Kaut ko līdzīgu esmu dzirdējusi, Alise atbildēja.
«Trīsi, trīsi, sikspārmt!»
— Tālāk šī dziesma skan tā, — Cepurnieks turpināja,
— Tā kā paplāte tu skrej
Augstu pāri pasaulei.
Trīsi, trīsi…
Tagad arī Susuriņš noskurinājās un sāka pa miegam dziedāt: «Trīsi, trīsi, trīsi, trīsi…» — un dziedāja tik ilgi, kamēr Zaķis un Cepurnieks Susuriņam ieknieba, lai viņu apklusinātu.
— Es biju tikko ticis līdz pirmā panta beigām, — stāstīja Cepurnieks, — kad Karaliene iebļāvās: «Viņš nosit laiku! Galvu viņam nost!»
— Cik briesmīgi nežēlīgi! — iesaucās Alise.
— Kopš tā brīža, — Cepurnieks turpināja, — laiks apstājies. Tagad mans pulkstenis vienmēr rāda seši.
Alisei galvā iešāvās saprātīgs secinājums, un viņa jautāja: — Ak tad tāpēc te ir klāts tējas galds?
— Jā, tāpēc, — Cepurnieks nopūzdamies teica, — mums nepārtraukti ir tējas laiks, un mums nav neviena brīva brītiņa, kad nomazgāt traukus.
— Tāpēc jūs pārsēžaties no viena krēsla otrā? — Alise vaicāja.
— Tieši tā, — Cepurnieks atteica. — Izdzeram tasi un sēžamies atkal pie nākošās.
— Bet kas notiek, kad jūs nonākat pie tās vietas, no kuras sākāt? — Alise uzdrošinājās pajautāt.
— Varbūt parunāsim par kaut ko citu, — žāvādamies sarunu pārtrauca Marta Zaķis. — Es jūtos noguris. Uzaicinu jauno lēdiju pastāstīt kādu pasaku.
— Liekas — es nevienu nezinu, — Alise satraukta atbildēja.
— Tad pastāstīs Susuriņš! Susuriņ, mosties! — Zaķis un Cepurnieks reizē iekliedzās un ieknieba viņam abos sānos.
Susuriņš gausi pavēra acis un vārgā, aizsmakušā bal- stiņā iepīkstējās:
— Es jau nemaz nebiju aizmidzis. Es dzirdēju katru vārdu, ko jūs, draugi, runājāt.
— Pastāsti mums pasaku! — Marta Zaķis pieprasīja.
— Jā, lūdzu, pastāstiet! — Alise piebalsoja.
— Un žiglāk, — piebilda Cepurnieks, — citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi.
— Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, — Susuriņš steidzīgi iesāka, — Elsija, Lesija un Tillija, viņas dzīvoja akas dzīlē .. .
— No kā viņas pārtika? — Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer.
— Viņas pārtika no sīrupa, — brīdi padomājis, Susuriņš atbildēja.
— Tas, zināt, nevar būt, — Alise pieklājīgi aizrādīja. — Tad viņas saslimtu.
— Viņas arī bija slimas, — Susuriņš turpināja, — ļoti slimas.
Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzīves veids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja:
— Kāpēc viņas dzīvoja akas dzīlē?
— Vai tēju vairāk nevēlies? — Marta Zaķis nopietni teica Alisei.
— Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, — Alise aizvainota atteica, — tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk.
— Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties mazāk, — teica Cepurnieks. — Protams, vieglāk ir vēlēties vairāk nekā mazāk.
— Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, — Alise sacīja.
— Kurš tagad izsaka aizvainojošas piezīmes? — Cepurnieks pašapmierināts aizrādīja.
Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēlreiz jautāja:
— Kāpēc viņas dzīvoja akā?
Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja:
— Tā bija sīrupa aka.
— Tādas nemēdz būt! — Alise pikti iesaucās, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: «Cst, cst!» — un Susuriņš sabozies piezīmēja:
— Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati!
— Ak nē, lūdzu, turpiniet! — Alise pazemīgi bilda.
— Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka tāda aka kaut kur ir.
— Patiešām ir! — Susuriņš sašutis noteica, tomēr piekāpies turpināja: — Un tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt…
— Ko smelt? — Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solījumu, iejautājās.
— Sīrupu, — Susuriņš atbildēja — šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās.
— Man vajag tīru tasi, — Cepurnieks pārtrauca,
— pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu. Viņš pārsēdās blakus krēslā, viņa krēslā apsēdās
Susuriņš, Susuriņa vietā — Marta Zaķis, un Alisei gribot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, turpretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakštasi bija nolējis ar pienu.
Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja:
— Es nesaprotu, no kurienes viņas smēla sīrupu.
— Ak tu muļķe, — ierunājās Cepurnieks, — no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas — laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu?
— Bet viņas taču akā iekšā atradās, — Alise aizrā-
Atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, ka Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.
dīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks.
— Bez šaubām, atradās, kur tad pazudīs, — Susuriņš teica.
Sī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja.
— Viņas mācījās smelt, — viņš žāvādamies, acis berzēdams, stāstīja, jo atkal bija kļuvis miegains, — un viņas smēla visu, kas sākās ar burtu «M» …
— Kāpēc ar «M»? — Alise brīnījās.
— Kāpēc gan ne? — Marta Zaķis sacīja.
Alise apklusa.
Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstēdamies pamodās un turpināja:
— … kas sākas ar burtu «M», piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu — zini, mēdz teikt, «jāprot milzu milzumu smelt», — vai esi kādreiz redzējusi, ka ārā var izsmelt vairāk nekā ir iekšā?
— Tiešām, nu jūs jautājat man, — Alise izbrīnījusies sacīja. — Nedomāju gan …
— Tādā gadījumā labāk nerunā, — noteica Cepurnieks.
Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepievērsa nekādu uzmanību, kaut gan viņa atskatījās vairākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.
— Lai nu kā, turp es nekad vairs neiešu, — Alise sacīja un nogriezās pa taciņu mežā. — Tas bija vismuļķīgākais tējas laiks manā mūžā!
Izteikusi šos vārdus, viņa ievēroja kādā kokā durvis.
«Tas gan ir brīnums,» viņa nodomāja. «Bet šodien viss ir brīnumu pilns! Man liekas, es varētu ieiet un paskatīties.»
Un iekšā Alise bija.
Viņa atkal ieraudzīja, ka atrodas garajā zālē pavisam tuvu pie mazā stikla galdiņa.
— Šoreiz būšu gudrāka, — viņa pie sevis noteica un, paņēmusi mazo zelta atslēdziņu, atslēdza durtiņas, pa kurām varēja ieiet dārzā. Tad viņa sāka skrubināt sēnes gabaliņu (to viņa bija noglabājusi kabatā) un ēda tik ilgi, kamēr kļuva vairs tikai pēdu gara, pēc tam pa nelielu gaiteni viņa devās uz priekšu un tad atradās skaistajā dārzā starp košām puķu dobēm un vēsām strūklakām.