Pie ieejas dārzā auga liels baltu rožu koks, bet trīs dārznieki pašreiz ziedus steidzīgi pārkrāsoja sarkanus. Alise nobrīnījās par tādu dīvainību un piegāja tuvāk, lai paskatītos; tieši šajā mirklī viņa pēkšņi izdzirda, ka viens no dārzniekiem sauc:
— Uzmanīgāk, Piecnieki Nešļaksti man virsū krāsu!
— Es neesmu vainīgs, — Piecnieks sabozies atteica, >— Septītnieks pagrūda manu elkoni.
Septītnieks pacēla galvu un sacīja:
— Tā jau ir, Piecnieki Tu vienmēr vainu novel uz citiem!
— Labāk klusē! — Piecnieks atbildēja. — Vēl vakar dzirdēju Karalieni sakām, ka tev vajag apgriezt galvu.
— Par ko? — ierunājās tas, kuru bija apšļakstījis Piecnieks.
— Kāda tev tur, Divniek, daļa! — atcirta Septītnieks.
— Divnieks jāsoda, — Piecnieks iesaucās, — es viņam sacīju — tas tāpēc, ka viņš atnesa pavāram ēdamo sīpolu vietā tulpju sīpolus.
Septītnieks nometa otu.
— Nu zināt, tādu nekaunību… — viņš sašutumā iesāka, bet, ieraudzījis Alisi, kas stāvēja un vēroja
viņus, apklusa; atskatījās arī pārējie divi, un tad visi zemu palocījās.
— Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipni un nepateiktu, — Alise mazliet kautrīgi ierunājās, — kāpēc jūs pārkrāsojat šīs rozes?
Piecnieks un Septītnieks klusēdami raudzījās uz Divnieku. Tas čukstus stāstīja:
— Redzat, mis, šeit vajadzēja augt sarkanam rožu kokam, bet mēs kļūdījāmies un iestādījām baltu; ja Karaliene to atklās, mums visiem apgriezīs galvas. Tāpēc, redzat, mis, mēs darām, ko varam, iekams Karaliene nav…
Sajā mirklī Piecnieks, kas visu laiku uzmanīgi bija vērojis dārzu, iesaucās:
— Karaliene! Karaliene!
Visi trīs dārznieki tūdaļ nokrita garšļaukus zemē ar sejām uz leju. Atskanēja daudzu soļu troksnis, un Alise atskatījās, gribēdama redzēt Karalieni.
Pa priekšu nāca desmit kareivji ar pīķiem pār plecu, tie izskatījās tādi paši kā tie trīs dārznieki — plakani, gareni taisnstūri, kuriem stūros novietotas rokas un kājas, aiz tiem, tāpat kā kareivji, pa pāriem soļoja desmit galminieki, kas bija izrotājušies viscaur ar dimantiem. Aiz galminiekiem sekoja karaļa bērni, arī desmit. Mazie draiskuļi, pa pāriem rokās saķērušies, gāja, jautri lēkādami. Viņi visi bija izpušķoti ar kā
rava zīmēm. Tad nāca viesi, galvenokārt kungi un dāmas, un viesu vidū Alise pazina Balto Trusi. Trusis satraukts bez mitas runāja un smaidīja par visu, ko vien kāds pateica. Viņš pagāja Alisei garām, viņu neievērojot. Nākamais gājienā bija Kārava Kalps, uz rožainā samta spilvena tas nesa Karaļa kroni, un šīs lepnās procesijas beigās soļoja Karalis un Karaliene — KĀRAVA KUNGS UN KĀRAVA DĀMA.
Alise nezināja, vai arī viņai, tāpat kā trim dārzniekiem, būtu jāmetas garšļaukus ar seju pret zemi vai ne. Viņa nevarēja atcerēties, ka būtu kaut ko dzirdējusi par šādu likumu gājiena laikā, jo kāda nozīme būtu gājienam, ja cilvēkiem vajadzētu gulēt ar seju pret zemi un viņi neko neredzētu. Tāpēc Alise stāvēja, kur stāvējusi, un gaidīja.
Kad gājiens nonāca līdz Alisei, visi apstājās un skatījās uz viņu.
— Kas tā tāda ir? — Karaliene bargi noprasīja Kārava Kalpam, kurš tikai palocījās un atbildes vietā pasmaidīja. — Stulbenis! — Karaliene iesaucās, vīzdegunīgi atmezdama galvu, un, pagriezusies pret Alisi, jautāja: — Bērns, kā tevi sauc?
— Ar jūsu atļauju, augstība, mans vārds ir Alise, — Alise ļoti godbijīgi atbildēja, bet pie sevis noteica: — Galu galā tās taču spēļu kārtis vien ir. Kas man ko bīties!
— Un kas tie tādi ir? — Karaliene jautāja, norādot uz trim dārzniekiem, kas gulēja zem rožu koka. Tā kā tie gulēja ar seju uz leju un uz muguras, redzat, zīmējums bija tāds pats kā citām kārtīm paciņā, Karaliene nevarēja noteikt, vai tie ir dārznieki vai kareivji, vai galminieki, vai trīs viņas bērni.
— Kā lai es to zinu? — Alise sacīja, brīnīdamās par savu drosmi. — Man gar tiem nav nekādas daļas.
Karalienes seja kļuva sarkana no dusmām un, kā
plēsīgs zvērs kaclu bridi nikni noraudzījusies uz Alisi, viņa iekliedzās:
— Galvu viņai nost! Galvu nost…
— Kādas muļķības! — Alise ļoti skaļi un noteikti iesaucās, un Karaliene apklusa.
Karalis mierinot saņēma Karalienes roku un bikli teica:
— Apdomā, mana dārgā, viņa taču ir vēl bērns!
Karaliene dusmīgi novērsās no viņas un pavēlēja
Kārava Kalpam:
— Apgriezt tos otrādi!
Kalps ļoti uzmanīgi ar vienu kāju izpildīja pavēli.
— Piecelties! — Karaliene spalgā balsī iebrēcās, un visi trīs dārznieki zibenīgi pielēca kājās un sāka klanīties Karalim, Karalienei, Karaļa bērniem un visiem pārējiem.
— Pārtraukt! — Karaliene ieķērcās. — Man reibst galva no jūsu klanīšanās. — Tad, pagriezusies pret rožu koku, noprasīja: — Ko jūs te darījāt?
— Ja jūsu augstībai labpatīk, — Divnieks, nometies uz viena ceļa, ļoti pazemīgā balsī sacīja, — mēs mēģinājām •..
— Skaidrs, — Karaliene, rozes apskatījusi, viņu pārtrauca, — galvas nost!
Gājiens devās tālāk, trīs no kareivjiem palika, lai izpildītu nāves sodu nelaimīgajiem dārzniekiem, kuri metās pie Alises pēc palīdzības.
— Jūs būsiet glābti! — Alise iesaucās un ielika tos lielā puķu podā, kas atradās turpat līdzās. Trīs kareivji brīdi paložņāja apkārt, dārzniekus meklēdami, tad vienā mierā devās gājienam nopakaļ.
— Vai viņu galvas ir nost? — kliedza Karaliene.
— Viņi ir bez galvām, ja jūsu augstībai labpatīk! — kareivji atkliedza.
Alise ielika tos liela puķu podā.
— Lieliski! — iesaucās Karaliene. — Vai tu kroketu spēlē?
Kareivji klusēja un skatījās uz Alisi, jo, acīm redzot, jautājums bija uzdots viņai.
— Jā, — Alise atbildēja.
— Nāc līdz! — ieaurojās Karaliene, un Alise pievienojās gājienam, gribēdama zināt, kas notiks tālāk.
— Cik… cik šodien jauks laiks! — Alisei līdzās kāds biklā balstiņā ierunājās. Izrādījās, ka Alise gāja blakus Baltajam Trusim, kas ziņkārīgi skatījās viņai sejā.
— Ļoti, — Alise atteica. — Bet kur ir Hercogiene?
— Cst, cst! — Trusis klusā balsī steidzīgi sacīja. Viņš bailīgi palūkojās pār plecu, tad, pacēlies pirkstgalos, piespieda purniņu tieši pie Alises auss un iečukstēja: — Viņai piespriests nāves sods.
— Kāpēc? — jautāja Alise.
— Vai tu sacīji — «Kada žēlastība»? — jautāja Trusis.
— Nē, tā es neteicu, — Alise atbildēja, — es nemaz nedomāju, ka tā ir žēlastība. Es jautāju: «Kāpēc?»
— Viņa sapļaukāja Karalieni… — stāstīja Trusis.
Alise no smiekliem iespurcās.
— Klusāk! — Trusis pārbijies čukstēja. — Citādi Karaliene izdzirdēs! Saproti, viņa atnāca par vēlu, un Karaliene teica …
— Ieņemt vietas! — Karaliene pērkonbalsīgi nodār- dināja, un visi klupdami krizdami metās skraidelēt šurp un turp, taču pēc pāris mirkļiem sastājās, un spēle sākās.
Alise nosprieda, ka tik dīvainu kroketa laukumu savā mūžā vēl nav redzējusi: tas viss bija vienās grambās un vagās; kroketa bumbas bija dzīvi eži, kroketa nūjas — dzīvi flamingi; kareivjiem vajadzēja noliekties un ar rokām skart zemi, lai izveidotu vārtus.
Sākumā vislielākās grūtības Alisei sagādāja flaminga turēšana, tad viņa iemanījās samērā ērti pasist to padusē tā, ka putna kājas nokarājās uz leju; tiklīdz viņa izstiepa putna kaklu un gatavojās ar tā galvu dot ezim kārtējo sitienu, putns vienmēr izlocījās un paskatījās Alisei sejā tik lielā neizpratnē, ka viņa nevarēja valdīt smieklus. Kad Alise bija nospiedusi putna galvu uz leju, lai atkal mēģinātu ezim trāpīt, izrādījās, ka ezis nav vairs savilcies kamolā, bet gan izstiepies laižas lapās, bez tam ieraidīt ezi vārtos katru reizi traucēja arī kāda gramba vai vaga, un, tā kā uz pusēm pārlocītie kareivji ik pēc brītiņa cēlās augšā un pārvietojās uz citu laukuma vietu, Alise drīz vien secināja, ka spēle patiesi ir ļoti sarežģīta.
Dalībnieki spēlēja visi vienlaicīgi, negaidot savu rindu, nepārtraukti strīdējās un plēsās ežu dēļ. Kara-
Karaliene drīz vien kļuva briesmīgi nikna un kliedza: — Galvu nost!
liene drīz vien kļuva briesmīgi nikna un satracināta metās te uz vienu, te otru pusi, ik pa brīdim nokliegdama:
— Galvu nost! Galvu nost!
Alise jutās ārkārtīgi neomulīgi; tiesa, pagaidām viņai ar Karalieni nekādu domstarpību nebija, tomēr viņa bija pārliecināta, ka kuru katru brīdi tās var izcelties.
«Kas tad ar mani notiks?» viņa domāja. «Te galvas tā vien ripo. Brīnums, ka vēl kādam galva ir uz pleciem.»
Viņa meklēja iespēju aizmukt un prātoja, kā varētu nozust nepamanīta. Pēkšņi viņa ieraudzīja gaisā dīvainu parādību, sākumā tā viņu pagalam mulsināja,
bet, brīdi pavērojusi, viņa atskārta, ka tas ir smīns, tāpēc pie sevis noteica:
— Tas taču ir Češīras Kaķis. Nu man būs kāds, ar ko parunāties.
— Kā tev klājas? — Kaķis vaicāja, tiklīdz gaisā bija samanāma tā mute.
Alise nogaidīja, kamēr parādās Kaķa acis, un tad pamāja ar galvu.
«Nav vērts runāt, kamēr nav parādījušās Kaķa ausis vai vismaz viena no tām,» viņa nosprieda.
Nākamajā mirklī parādījās visa galva, un tad Alise nolika zemē savu flamingu un sāka stāstīt par spēli, priecādamās, ka ir kāds, kas viņā klausās. Kaķis, šķiet, nodomāja, ka pietiek, ja redzama galva vien, un viss nemaz neparādījās.
— Domāju, ka viņi nespēlē godīgi, — Alise sūdzējās, — un viņi te tik briesmīgi strīdas, ka nevar sadzirdēt paši savus vārdus; spēles noteikumu viņiem, šķiet, nemaz nav, bet, ja tomēr ir, neviens tos neievēro. Jūs nevarat iedomāties, cik grūti spēlēt, ja visas lietas ir dzīvas, piemēram, vārti, caur kuriem man tagad būtu jāiet, pastaigājas laukuma viņā malā, nupat es būtu trāpījusi Karalienes ezim, bet tas, ieraudzījis manējo, aizlaidās prom!
— Kā tev patīk Karaliene? — Kaķis klusi vaicāja.
— Nemaz nepatīk, viņa ir tik briesmīgi… — Alise iesāka un, pēkšņi pamanījusi, ka Karaliene viņai tieši aiz muguras visu noklausās, turpināja: — … tuvu uzvarai, ka nav vērts spēli turpināt.
Karaliene ar smaidu uz lūpām aizgāja tālāk.
— Ar ko tu sarunājies? — Karalis, pienācis pie Alises, jautāja un milzīgi pārsteigts raudzījās uz Kaķa galvu.
— Tas ir viens no maniem draugiem — Češīras Kaķis, — sacīja Alise. — Atļaujiet jūs iepazīstināti
— Man ļoti nepatīk viņa izskats, — Karalis teica,
— bet, ja viņš vēlas, es atļauju viņam noskūpstīt manu roku.
— Nav nekādas vēlēšanās, — Kaķis novilka.
— Neesi tik pārdrošs! Un neskaties uz mani tā! — Karalis teica un aizslēpās Alisei aiz muguras.
— Kaķis drīkst skatīties uz Karali, — Alise sacīja.
— To es esmu lasījusi kādā grāmatā, tikai neatceros, kurā.
— Nu tam jāpazūd, — Karalis pašpārliecināti noteica un, pasaucis Karalieni, kura šajā brīdī gāja garām, piebilda: — Mana dārgā! Es vēlos, lai jūs pazudinātu šo Kaķi!
Karalienei bija tikai viens paņēmiens, kā nokārtot gan nozīmīgus, gan sīkus jautājumus.
— Galvu nost! — viņa noteica pat nepaskatīdamās.
— Bendi es atvedīšu pats, — Karalis dedzīgi iesaucās un aizsteidzās prom.
Alisei ienāca prātā, ka vajadzētu atgriezties un palūkoties, kā rit spēle, kad pēkšņi tālumā dusmīgi iespiedzās Karaliene. Alise jau bija dzirdējusi, kā Karaliene piesprieda trim spēlētājiem nāves sodu, jo .spēlē viņi bija palaiduši garām savu rindu. Stāvoklis bija ļoti nepatīkams, laukumā valdīja tāds sajukums, ka Alise nekad nezināja, vai jāspēlē viņai vai kādam citam. Viņa devās meklēt savu ezi.
Tas kūņojās cīniņā ar citu ezi, un Alisei šķita, ka pašreiz ir lieliska izdevība iesist vārtos abus divus. Grūtības sagādāja vienīgi viņas flamings, kas atradās dārza viņā malā un izmisīgi pūlējās uzlaisties kokā.
Kad Alise noķēra un atnesa atpakaļ flamingu, abi eži cīņu bija beiguši un nozuduši. Viņa nosprieda, ka tam nav nekādas nozīmes, jo no spēļu laukuma bija nozuduši arī visi vārti. Viņa iespieda flamingu padusē,
lai tas atkal neaizmuktu, un gāja vēl mazliet parunāties ar savu draugu.
Kad Alise atgriezās pie Češīras Kaķa, viņa bija pārsteigta, ieraugot, ka ap to sapulcējies milzīgs pūlis; gan bende, gan Karalis, gan Karaliene strīdējās, visi trīs runāja reizē, bet pārējie neveikli stāvēja un klusēja.
Kad Alise pienāca, Karaliene, Karalis un bende prasīja, lai viņa izšķir strīdu; katrs vairākkārt atkārtoja savu viedokli, taču, tā kā visi runāja reizē, Alise nevarēja saprast, kas noticis.
Bende pūlējās pierādīt, ka nav iespējams nocirst galvu, ja tai nav klāt ķermeņa, no kura to nocirst; līdz šim viņš neko tamlīdzīgu nekad neesot darījis un tagad, vecumdienās, negrasoties to mācīties.
Karalis apgalvoja, ka visiem, kam ir galva, varot to nocirst, tāpēc neesot ko gvelzt niekus.
Karaliene draudēja — ja kaut kas netikšot tūdaļ izdarīts ar Kaķi, viņa likšot nocirst galvu visiem pārējiem. (Pēdējā Karalienes piezīme nomāca un satrauca visus klātesošos.)
— Kaķis pieder Hercogienei. Aprunājieties ar viņu par šo jautājumu! — Alise sacīja, nevarēdama izdomāt nekā cita, ko pateikt.
— Viņa ir cietumā, atvest viņu šurp! — Karaliene pavēlēja bendem.
Un bende aizdrāzās kā bulta.
Tiklīdz bende bija prom, Kaķa galva pamazām izgaisa. Un, kad bende atveda Hercogieni, galva bija pilnīgi izzudusi. Karalis un bende izmisīgi skraidīja šurp un turp, to meklēdami, bet visi pārējie atgriezās spēļu laukumā.