Bārtons un Stouns pilsētiņā ieradās tikai nepilnas divpadsmit stundas pēc pirmās cilvēka saskares ar Andromēdas celmu. Daudzas nedēļas vēlāk, pārskata sēdēs, viņi redzēto atsauca atmiņā ļoti spilgti un atstāstīja līdz pēdējam sīkumam.
Rīta saule vēl bija zemu virs apvāršņa. Salta un nemīlīga tā meta garas ēnas pār plānas, apsērsno- jušas sniega segas klāto zemi. No vietas, kur viņi stāvēja, bija pārskatāma visa iela, kas stiepās pa vidu pelēkām, laika zoba skartām koka ēkām; bet pirmais, ko viņi ievēroja, bija klusums. Nāves klusums, uz kura fona kā klusinātas raudas skanēja gar tukšajiem namiem skrejošā vēja svilpošana. Visur gulēja ķermeņi, pakrituši kur kurais, un to sastingušās pozas pauda mēmu pārsteigumu.
Neieskanējās ne automobiļa motora nomierinošā rūkoņa, ne suņu rejas, ne bērnu klaigas.
Klusums.
Abi vīri paskatījās viens otrā. Mokoši skaidri viņi saprata, cik daudz te būs jāuzzina, cik daudz jāpaveic. Pilsētiņu bija piemeklējusi katastrofa, un viņiem vajadzēja izdibināt par to visu iespējamo. Bet faktiski viņiem nebija neviena izejpunkta, neviena pavedien'a, no kura varētu sākt šķetināt noslēpumu kamolu.
Būtībā viņi zināja tikai divus faktus. To, ka viss acīmredzot sācies ar «Smeltņa VII» nolaišanos, un to, ka nāve pilsētiņas iedzīvotājiem iestājusies pārsteidzoši ātri. Ja pavadonis bija pārvedis kaut kādu slimību, tad tā nelīdzinājās nevienai no tām slimībām, kuras pazina medicīnas vēsture.
Garu laika sprīdi abi vīri stāvēja uz ielas, neteikdami ne vārda, raudzīdamies apkārt un turēdamies
pretī vējam, kas raustīja viņu piepūstos skafandrus. Beidzot Stouns ierunājās:
— Kāpēc viņi visi ir ārā, uz ielas? Ja slimība pārsteidza vakarā, lielākajai daļai būtu vajadzējis atrasties mājās.
— Ne jau tas vien, — teica Bārtons. — Vairums no viņiem ir pidžamās. Laiks vakar vakarā nebija siltais. Parasti tādā laikā, ejot ārā, uzrauj mugurā žaketi vai lietus mēteli. Vienalga ko, lai nenosaltu.
— Varbūt viņi steidzās.
— Uz kurieni?
— Kaut ko skatīties, — Stouns atbildēja, bezpalīdzīgi paraustīdams plecus.
Bārtons piegāja pie tuvākā līķa un noliecās pār to.
— Savādi, — viņš teica. — Paskatieties, kā šis vīrietis saķēris krūtis. Un daudzi citi tāpat.
Pārlaidis skatienu guļošajiem, arī Stouns ievēroja, ka daudziem rokas ir piespiestas pie krūtīm, dažiem mierīgi, citiem krampjaini.
— Neliekas, ka viņiem būtu sāpējis. Sejas ir pavisam mierīgas.
— Vēl gandrīz vai izbrīnītas, — Bārtons teica, piekrītoši pamādams ar galvu. — Acīmredzot nāve šiem cilvēkiem uzbrukusi pēkšņi, nopļāvusi tādus pašus, kā viņi tur gāja. Vienīgi krūtis saķertas.
— Vainagartērijas? — Stouns ieminējās.
— Šaubos. Tad viņiem seja būtu sašķobīta — tas ir sāpīgi. Arī plaušu embolijas gadījumā seja nebūtu tik mierīga.
— Ja tas noritēja ļoti ātri, varbūt viņi nepaguva …
— Varbūt. Bet man tā vien liekas, ka šie cilvēki nomiruši bez sāpēm. Tas nozīmē, ka krūtis viņi saķēruši tāpēc…
— Ka nevarēja paelpot, — Stouns pabeidza.
Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu.
— Iespējams, ka tā ir nosmakšana. Atra, nesāpīga, gandrīz acumirklīga nosmakšana. Kaut gan nē. Kad cilvēks nevar paelpot, viņš vispirms ķeras atraut vaļā visus žņaugus, it sevišķi pie kakla un krūtīm. Paskatieties tur uz to vīrieti: viņam ir kaklasaite, bet viņš to nav aizticis. Un tā sieviete ar cieši aizpogāto apkakli…
Bārtons jau saka atgūties no pirmā iespaida radīta trieciena. Galva sāka strādāt skaidri. Viņi bija piegājuši pie furgona, kas stāvēja ielas vidū. Lukturi vēl joprojām vāji spīdēja. Stouns pasniedzās pa durvīm un tos izslēdza. Viņš atstūma vadītāja stingo ķermeni no stūres un uz puskažoka krūšu kabatas izlasīja uzvārdu.
— Souns.
Aizmugurē pārakmeņojies sēdēja vēl viens cilvēks. Tas bija ierindnieks Kreins. Abus jau bija pārņēmis pēcnāves stingums. Stouns ar galvu pameta uz radioaparatūras pusi.
— Vai tā vēl darbosies?
— Domāju gan, — Bārtons atbildēja.
— Tad sameklēsim pavadoni. Tas ir mūsu pirmais pienākums. Citu varēsim pēc tam …
Stouns aprāvās: viņš skatījās uz Souna seju, kas miršanas brīdī acīmredzot bija ar visu spēku triekta pret stūres ratu. Pāri visai sejai bija iecirsta plata lokveidīga brūce, virsdegune bija ielauzta.
— Nekādi nesaprotu, — Stouns teica.
— Ko? — Bārtons vaicāja.
— So ievainojumu. Paskatieties.
— Ļoti tīrs. Taisni pārsteidzoši, cik tīrs. Tikpat kā nav asiņojis.
Un tad Bārtons apķēra. Tas bija tik neticami, ka roka pacēlās kasīt pakausi, bet atsitās pret plastmasas ķiveri.
— Sāds ievainojums sejā … — viņš sacīja. — Pārrauti ka pil āri, sadragāts kauls, pārcirstas galvas vēnas — asinīm tur vajadzēja tecēt straumēm!
— Jā, — teica Stouns. — Vajadzēja. Bet paskatieties uz citiem ķermeņiem. Pat tur, kur plēsoņas izknābājuši, nav nekādu asiņu.
Bārtons skatījās, un redzētais viņu pārsteidza aizvien vairāk. Neviens no ķermeņiem nebija zaudējis pat pilienu asins. Viņš brīnījās, kā viņi nav to pamanījuši iepriekš.
— Varbūt šīs slimības norises mehānisms …
— Jā, — teica Stouns. — Jums laikam būs taisnība.
Viņš stenēdams vilka Sounu ārā no furgona, tikai ar lielām pūlēm izstīvēdams sastingušo ķermeni no stūres apakšas.
— Tagad dabūsim rokā to sasodīto pavadoni, — viņš sacīja. — Es jau sāku par to uztraukties.
Bārtons iekāpa furgonā pa aizmugures durvīm, izvilka ārā Kreinu un pats ierausās viņa vietā. Stouns ieslēdza aizdedzi. Starteris gausi pagriezās, bet motors palika kluss. Stouns mēģināja iedarbināt mašīnu vēl dažas reizes un tad sacīja:
— Netieku gudrs. Akumulators gan jau ir stipri izlādējies, bet dzirksteli dot tam vēl tomēr vajadzētu.
— Vai netrūkst benzīna? — Bārtons jautāja.
Iestājās klusums, un pēc brīža Stouns skaļi nošķendējās. Bārtons pasmaidīja un rausās ārā. Divatā viņi aizgāja pa ielu līdz benzīna tankam, atrada tur spaini un, izdibinājuši, kā ieslēdzams sūknis, piepildīja spaini ar benzīnu. Pēc tam viņi ar pilno spaini atgriezās pie furgona, ielēja benzīnu tvertnē, un Stouns mēģināja atkal. Dzirkstele pielēca, un motors sāka rūkt. Stouns iesmējās.
— Braucam!
Bārtons ierāpās aizmugurē, ieslēdza radioiekārtu un palaida griezties antenu. Viņš saklausīja pavadoņa vājo pīpināšanu.
— Signāls ir vājš, bet dzirdēt var. Nāk no kreisās puses.
Stouns ieslēdza ātrumu. Viņi sāka virzīties uz priekšu, apbraukdami guļošos. Pīpināšana kļuva skaļāka. Bet, kad pabrauca garām benzīna tankam un veikalam, tā pēkšņi kļuva vājāka.
— Esam aizbraukuši par tālu. Grieziet apkārt.
Kādu brīdi Stouns izmēģinājās, kurš pārnesumu
kārbā ir atpakaļgājiens, un tad viņi virzījās atpakaļ, uzmanīgi ieklausīdamies skaņas stiprumā. Pagāja vēl minūtes piecpadsmit, iekams viņiem izdevās noteikt, ka signāla avots atrodas pilsētiņas ziemeļu nomalē.
Beigu beigās viņi apstājās pie necilas vienstāva koka karkasa mājas. Vējā čīkstēja izkārtne «Dr. Alans Benedikts».
— To jau varēja iedomāties, ka viņi pavadoni būs nesuši rādīt ārstam, — Stouns teica.
Abi izkāpa no furgona un devās uz māju. Ārdurvis bija vaļā, un vējš tās virināja turp un atpakaļ. Viņi iegāja dzīvojamā istabā, tā bija tukša. Pagriezušies pa labi, viņi nokļuva ārsta kabinetā.
Tur bija Benedikts, drukns, gaišmatains vīrietis. Vitļš sēdēja pie sava darba galda, un viņam priekšā bija' vairākas atvērtas mācību grāmatas. Pie vienas sienas atradās pudelītes, šļirces, viņa ģimenes bildes, kā arī dažas citas fotogrāfijas, kurās bija iemūžināti vīri militārās formās. Vienā no tām bija redzama grupa smaidošu karavīru, un tai otrā pusē bija uzskri- celēti vārdi: «Benijam no 87. pulka zēniem. Ancio.»
Benedikts pats truli raudzījās istabas kaktā. Acis viņam bija plaši ieplestas, seja mierīga.
— Nu, vismaz ar Benediktu tas nenotika ārā, — teica Bārtons.
Un tad viņi ieraudzīja pavadoni.
Tas bija nolikts stateniski — apmēram metru augsts, spīdīgi pulēts konuss, kas, atgriezdamies atmosfēras
blīvajos slāņos, bija saplaisājis un apkusis. Pavadonis bija varmācīgi atvērts, acīmredzot ār knaiblēm un kaltu, kas mētājās turpat blakus uz grīdas. Konusa sānos rēgojās liels trīsstūrveida caurums.
— Attaisījis vajā, izdzimtenis tāds, — Stouns neizturēja.— Kuces dēls nolāpītais.
— Kā viņš varēja zināt?
— Būtu kādam pavaicājis, — Stouns nopūtās. — Toties tagad viņam viss ir skaidrs. Un līdz ar viņu vēl četrdesmit deviņiem. — Stouns pieliecās un aiztaisīja caurumu ciet. — Vai konteiners jums ir līdzi?
Bārtons izvilka salocītu plastikāta maisu un atritināja to vaļā. Pa abiem viņi to uzmauca virsū pavadonim un pēc tam hermētiski noslēdza.
— Gribētos cerēt, ka tur vēl kaut kas ir palicis, — teica Bārtons.
— Man gan vienā ziņā gribētos cerēt, — klusi sacīja Stouns, — ka nav nekas palicis.
Viņi pievērsa uzmanību Benedikta ķermenim. Stouns piegāja līķim klāt un sapurināja to. Sastingušais ķermenis, nemainīdams pozu, novēlās no krēsla uz grīdas.
Bārtona skatiens apstājās pie elkoņiem, un pēkšņi vinu pārņēma spēcīgs satraukums. Viņš noliecās pār līķi.
— Palīdziet man, — viņš lūdza Stounam.
— Ko darīt?
— Noģērbsim viņu.
— Kādēļ?
— Gribu parbaudīt adas zilumu.
— Kāpēc tas vajadzīgs?
— Mazliet pacietieties, — Bārtons teijCa^Viņš sāka pogāt vaļā Benedikta kreklu un bikses. Kādu brīdi abi zinātnieki darbojās klusēdami, un tikai tad, kad ārsta ķermenis uz grīdas bija kails, Bārtons pakāpās atpakaļ un sacīja:
— Nu, lūk.
— Piķis un zēvele! — Stouns iesaucās.
Līķa ziluma nebija. Parasti pēc cilvēka nāves asinis smaguma spēka iedarbībā satek uz leju. Nomirstot gultā, asinis sakrājas mugurā, un tā kļūst purpursar- kana. Benedikts bija nomiris sēžot, bet asinis nebija satecējušas ne gūžās, ne elkoņos, kas bija atbalstīti uz krēsla rokturiem.
— Ļoti neparasta parādība, — teica Bārtons. Pārlaidis skatienu istabai, viņš pamanīja nelielu auto- klāvu, kurā ārsts bija sterilizējis savus instrumentus. Viņš to attaisīja un atrada tur skalpeli. Paņēmis šo skalpeli un ielicis tam asmeni, uzmanīdamies, lai ne- pārdur savu hermētisko tērpu, viņš atgriezās pie līķa.
— Sākumam apskatīsim pašas virspusējās lielās artērijas un vēnu, — viņš teica.
— Un tās būtu?
— Radiālās. Pie plaukstas pamata.
Piesardzīgi turēdams skalpeli, Bārtons pārvilka
ar asmeni pa plaukstas pamata apakšpusi, tieši iepretim īkšķim. Griezuma vietā ādā izveidojās sprauga, bet no asinīm nebija ne vēsts. Viņš pārgrieza taukaudus un zemādas audus. Asiņu nebija arī tur.
— Pārsteidzoši.
Bārtons grieza vēl dziļāk. Asiņu brūcē kā nebija, tā nebija. Un tad viņš nejauši pārgrieza lielu asinsvadu. Uz grīdas nokrita sarkanmelna birzīga viela.
— Piķis un zēvele! — vēlreiz iesaucās Stouns.
— Pilnīgi sacietējušas.
— Nav brīnums, ka nevienam netecēja asinis.
— Palīdziet man viņu pagriezt, — Bārtons lūdza. Divatā viņi .-^guldīja līķi uz muguras, un Bārtons izdarīja dziļu iegriezumu augšstilba vidusdaļā, atsegdams augšstifba artēriju un vēnu. Asiņu nebija arī tur, un, kad viņš pārgrieza šo pirksta resnuma artēriju, izrādījās, ka tās saturs sarecējis blīvā sarkanīgā masā.
Viņš uzsāka vēl vienu iegriezumu, šoreiz krūtīs. Atsedza ribas, pēc tam pārmeklēja, vai ārsta kabinetā neatradīsies kāds ļoti ass nazis. Bija vajadzīgs osteo- toms, kaulu griežamais instruments, taču tāda nekur neredzēja. Bārtons izšķīrās par kaltu, ar kuru bija ticis atvērts pavadonis. Viņš izkala ārā vairākas ribas, atsegdams plaušas un sirdi. Un atkal nebija nekādu asiņošanas pazīmju.
Dziļi ievilcis elpu, Bārtons atgrieza vaļā sirds kreiso kambari. Tas bija pilns ar sarkanu porainu masu. Šķidru asiņu nebija nemaz.
— Pilnīgi sarecējušas, — viņš teica. — Šaubu nav. -— Vai jūs nezināt, kas varētu cilvēkus šādi sare-
cināt?
— Visu asinsvadu sistēmu? Piecarpus litru asins? Nē, nezinu. — Bārtons smagi atslīga ārsta krēslā un pilnīgā neizpratnē raudzījās uz nupat sekcionēto līķi. — Neko tamlīdzīgu vēl neesmu dzirdējis. Ir gan sastopama tā sauktā izkaisītā intravaskulārā sarecēšana, taču tā ir reta parādība, kas iespējama vienīgi tad, ja sagadās daudzi un dažādi īpaši apstākļi.
— Vai šo parādību nevarētu izraisīt arī kāds viens toksīns?
— Teorētiski varbūt varētu. Bet patiesībā zemes virsū nav tāda toksīna …
Viņš aprāvās.
— Jā, — Stouns teica. — Tā jau laikam ir gan. Viņš pacēla «Smeltni VII» no grīdas un aiznesa uz
furgonu. Kad atgriezās, sacīja:
— Vajadzētu pārmeklēt mājas.
— Vai sāksim ar šejieni?
— Kaut vai ar šejieni.
Bārtons uzgaja misis Benediktu. Viņa bija patīkama izskata pusmūža dāma un sēdēja krēslā ar grāmatu
klēpī. Likās, tūlīt viņa pāršķirs lappusi. Bārtons sāka sievieti uz ātru roku izmeklēt, bet tad izdzirda, ka viņu aicina pie sevis Stouns.
Viņš aizsteidzās uz mājas otru galu. Stouns stāvēja mazā guļamistabiņā, noliecies pār gultu, kurā atradās pusaudža līķis. Tā, bez šaubām, bija šī zēna istaba: pie sienām krāsainas bildes, plauktā lidmašīnu modeļi.
Zēns gulēja uz muguras, viņa vaļējās acis vērās griestos. Mute bija pavērta. Vienā rokā bija sažņaugta tukša lidmodeļu tepes tūbiņa. Pa visu gultu bija izmētātas tukšas pudelītes, kurās bija atradusies lidmodeļu laka, krāsu šķīdinātājs un terpentīns.
Stouns pakāpās soli atpakaļ.
— Paskatieties.
Bārtons ielūkojās zēnam mutē, iebāza pirkstu, pataustīja jau sacietējušo masu.
— Ak dievs! — viņš izdvesa.
Stouns rauca pieri.
— Tam bija vajadzīgs laiks, — viņš teica. — Vienalga, kas viņu spiedis tā darīt, tam bija vajadzīgs laiks. Acīmredzot mēs šeit notikušo iztēlojamies pārāk vienkāršoti. Ne visi nomira momentāni. Daži nomira savās mājās, daži paguva iziet uz ielas. Un šis bērns… — Viņš pašūpoja galvu. — Tagad ieskatīsimies pārējās mājās.
Iedams ārā, Bārtons vēlreiz iegriezās ārsta kabinetā un apgāja apkārt viņa līķim. Dīvaini bija redzēt uzšķērstu plaukstas pamatu un kāju, atsegtu krūšu- kurvi un neredzēt ne piliena asins. Sajā skatā bija kaut kas mežonīgs, necilvēcisks. It kā asiņošana būtu cilvēciskuma pazīme. «Nu, ko,» viņš domāja, «varbūt tā arī ir. Varbūt tiešām spēja noasiņot dara mūs par cilvēkiem.»
Stouns uz Pīdmontu raudzījās kā uz āķīgu uzdevumu, izaicinājumu viņa prātam un erudīcijai. Viņš bija pārliecināts, ka pilsētiņa var pastāstīt visu par šīs slimības dabu, norisi un sekām, vajag tikai pareizi salikt kopā iegūtos datus.
Taču, meklējumiem turpinoties, viņam bija jāatzīst, ka šie dati ir pretrunīgi.
Kādā mājā vīrs, sieva un meita sēdēja pie vakariņu galda. Vakariņas acīmredzot bija noritējušas omulīgi, labā noskaņā. Neviens no ēdējiem pat krēslu nebija paspējis atbīdīt. Visi trīs bija apklusuši ar savstarpējas tuvības izteiksmi sastingušajās pozās, smaidīdami cits citam pāri saviem šķīvjiem. Ēdiens šķīvjos jau bija sācis bojāties, un, klusi sanēdamas, ap to laidelējās mušas. «Mušas jāatceras,» nodomāja Stouns.
Vecenīte sirmiem matiem un grumbainu seju. Viegli smaidīdama, viņa šūpojās cilpā, kas bija iekārta sijā. Virve, pret siju berzēdamās, čīkstēja.
Pie viņas kājām gulēja aploksne. Uz tās rūpīgā, nesteidzīgā rokrakstā: «Tam, kuru tas var interesēt.» Stouns atvēra un izlasīja:
«Nāk pastardiena. Zeme un ūdeņi atdarīsies un aprīs cilvēku dzimumu. Lai dievs apžēlo manu dvēseli un visus, kuri bijuši žēlīgi pret mani. Pārējos lai paņem elle. Āmen.» Bārtons noklausījās un teica:
— Māmuļa sajukusi. Vecuma plānprāts. Redzējusi visus apkārt mirstam un zaudējusi saprašanu.
— Un devusies pašnāvībā?
— Jā, es tā domāju.
— Vai jums neliekas, ka tas ir diezgan dīvains pašnāvības veids?
— Tas zēns ari izvēlējies ekscentrisku paņēmienu.
Stouns klusēdams pamāja ar galvu.
Rojs Tompsons, vieninieks. Pēc eļļainā darba tērpa varēja secināt, ka viņš ir turējis pilsētiņas benzīna tanku. Acīmredzot Rojs bija salaidis vannā ūdeni, nometies ceļos, pabāzis galvu zem ūdens un palicis tā, kamēr nomiris. Kad viņu atrada, ķermenis jau bija sastindzis, bet galva vēl aizvien ūdenī; tuvumā neviena nebija, un nekas neliecināja, ka būtu notikusi cīņa.
— Neticami, — teica Stouns. — Tādā veidā izdarīt pašnāvību nav iespējams.
Lidija Evereta, pilsētiņas šuvēja. Viņa bija mierīgi izgājusi pagalmā, apsēdusies krēslā, aplējusies ar benzīnu un uzrāvusi sērkociņu. Līdzās viņas ķermeņa atliekām atrada apdegušu benzīna kannu.
Sešdesmitgadīgais Pīters Arnolds stingi sēdēja dzīvojamajā istabā uz krēsla, tērpies otrā pasaules kara gadu uniformā. Kara laikā viņš bija komandējis rotu un tagad uz īsu brīdi atkal kļuvis par komandieri, lai pēc tam ar 12 mm koltu iešautu sev deniņos. Asiņu nekur nebija, un bija gandrīz vai jocīgi redzēt viņu tur sēžam ar tīru, sausu caurumu galvā.
Viņam blakus atradās magnetofons, un viņa kreisā roka bija atbalstījusies pret tā futrāli. Bārtons jautājoši paskatījās uz Stounu un nospieda taustiņu. Viņus uzrunāja trīcoša, uzbudināta balss: — Tad nesteidzāties vis, mīlīši? Tomēr man ir prieks, ka beidzot jūs esat ieradušies. Mums nepieciešami palīgspēki. Es jums saku, tā bija elles kauja. Pagājušo nakti, sturmējot virsotni, pazaudēti četrdesmit procenti dzīvā spēka, un arī divi virsnieki pagalam.
Slikti iet, pavisam slikti. Bijis tagad ar mums Gerijs Kūpers! Mums ļoti trūkst tādu varoņu kā viņš, varoņu, kas darīja Ameriku stipru. Es nevaru jums izteikt, cik daudz man tas nozīmē šais stundās, kad tur, virs mūsu galvām, milzeņi lidojošos šķīvjos. Tagad viņi dedzina mūs laukā, laiž virsū gāzi. Redzu, kā mūsējie mirst, bet mums nav gāzmasku. Nevienas pašas. Es negaidīšu. Tūlīt pat darīšu, kas man jādara. Vienīgi žēl, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi.
Lente ritēja tālāk, bet nekas vairs nebija dzirdams. Bārtons izslēdza magnetofonu.
— Sajucis, — viņš .teica. — Tīri vājprāta murgi.
Stouns piekrītoši pamāja ar galvu.
— Daži no viņiem nomiruši acumirklī, citi vēl paguvuši sajukt prātā,.— Bārtons turpināja.
— Te nu mēs atkal esam pie tā paša galvenā jautājuma. Kāpēc šāda atšķirība?
— Varbūt pastāv lielāka vai mazāka imunitāte pret šo sērgu. Acīmredzot cits par citu ir uzņēmīgāks. Daži vismaz kādu laiku ir pasargāti.
— Pagaidiet, — teica Stouns, — kur tad paliek lidotāja ziņojums un filmas, kurās bija redzams, ka te lejā ir dzīvs cilvēks. Nu, tas baltajā talārā.
— Vai jūs domājat, ka viņš vēl ir dzīvs?
— Un ja nu tiešām tas tā būtu? Ja jau vieni palika dzīvi ilgāk par citiem, paspēja vēl ierunāt lentē savu sakāmo vai sagatavot cilpu, kur pakārties, kāpēc gan viens otrs nevarētu būt nodzīvojis krietni ilgāk? Kāpēc kāds šajā pilsētiņā nevarētu būt dzīvs vēl šobrīd?
Tieši taja mirklī viņi izdzirda raudāšanu.
Sākumā abiem bija licies, ka tur svilpo vējš, — tik augsta, smalka un gaisīga bija šī skaņa. Bet ieklausījušies viņi negribēja ticēt savām ausīm. Raudāšana turpinājās, brīdi pa brīdim mīdāmās ar sausu klepu.
Viņi izskrēja ārā.
Skaņa bija tik vāja, ka nevarēja saprast, no kurienes ta nāk. Viņi skrēja pa ielu uz priekšu. Šķita, ka skaņa pastiprinās, un viņi steidzās vēl ātrāk.
liet pēkšņi raudāšana izbeidzās.
Abi vīri aizelsušies apstājās. Krūtīm smagi cilājo- lics, viņi stāvēja uz naidīgās, dzīvības pamestās ielas un vērās viens otrā.
— Vai tiešām mēs esam zaudējuši prātu? — jautāja Bārtons.
— Nē, — teica Stouns. — Tas bija gluži labi dzirdams.
Viņi uzgaidīja. Vairākas minūtes viss bija klusu. Bārtons pārlaida skatienu ielai, mājām un furgonam, kas bija palicis viņā galā, ārsta Benedikta durvju priekšā.
Raudāšana atsākās, tagad ļoti skaļi, aizgūtnēm.
Stouns un Bārtons atkal metās skriet.
Tas bija pavisam tuvu, divas mājas tālāk labajā pusē. Ārā uz ietves, krūtis saķēruši, gulēja vīrietis un sieviete. Zinātnieki paskrēja tiem garām un metās iekšā. Te raudas skanēja vēl stiprāk, atbalsodamās tukšajās istabās.
Klupdami krizdami viņi uzkāpa otrajā stāvā un ieskrēja guļamistabā. Neuzklāta liela divvietīga gulta. Tualetes galdiņš, spogulis, skapis …
Un bērna gultiņa.
Viņi noliecās pār redelēm, pavilka nost sedziņu un ieraudzīja mazu nelaimes čupiņu — zīdaini ar saraudātu sarkanu seju. Mazulis tūlīt apklusa un kādu mirkli vēroja caurspīdīgajās ķiverēs ieslēgtās sejas.
Tad viņš sāka raudāt atkal.
— Esam briesmīgi nobiedējuši, — teica Bārtons. — Nabadziņš …
Viņš neveikli paņēma zīdaini uz rokām un pašūpoja. Bet raudāšana nerimās. Bezzobainā mute bija plaši
va|ā, vaigi purpursarkani, uz pieres izspiedušās vē-
^ounslaucTpiediCiS ' ~ Bār '°nS feminē iās '
VM va! viņa'?2m maZ ''ņŠ ' Ne diW ^i.
Bārtons iztina zīdai>: -
autiņus. uV fTi" no sedziņām un parbaudīja
—' P
y;..x inr jāapmaina autiņi. Un japaēdina. "CI Tlrt is paskatījās apkārt.
— Virtuvē droši vien ir kaut kāda putriņa …
— Nē, — Stouns pārtrauca. — Ēdināt viņu nedrīkstam.
— Kāpēc ne?
— Mēs mazulim neko nedrīkstam darīt, kamēr neesam dabūjuši viņu ārā no šīs pilsētiņas. Varbūt slimības gaita ir kaut kā saistīta ar uzturu. Varbūt ilgāk palika dzīvi tieši tie, kuri sen nebija ēduši. Varbūt šī bērna uzturā bija kādas aizsargvielas. Varbūt… — Stouns uz bridi apklusa. — Lai būtu kā būdams, riskēt mēs nedrīkstam. Jāpagaida, kad būsim viņu novietojuši kontrolējamos apstākļos.
Bārtons nopūtās. Viņš zināja, ka Stounam ir taisnība, bet viņš zināja arī to, ka bērns nav barots vismaz divpadsmit stundas. Nebija nekāds brīnums, ka viņš kliedza.
— Sis ir ļoti svarīgs pavērsiens, — teica Stouns. — Otras tādas izdevības vairs nebūs, un mums tā jānosargā. Domāju, ka mums tūlīt jāatgriežas.
— Bet mēs vēl neesam saskaitījuši upurus.
Stouns papurināja galvu.
— Tas nav svarīgi. Mēs esam atraduši kaut ko daudz vērtīgāku, nekā varējām cerēt. Būtni, kas palikusi dzīva.
Bērns uz mirkli pārstāja raudāt, iebāza mutē pirkstu un vaicājoši paskatījās uz Bārtonu. Bet, pārliecinājies, ka ēst viņam netaisās dot, sāka atkal brēkt pilnā rīklē.
— Ļoti žēl, ka viņš nevar mums pastāstīt, kas še notika,"— Bārtons sacīja.
— Es ceru, ka var gan, — Stouns atteica.
Viņi apstādināja furgonu ielas vidū un deva helikopteram signālu nolaisties zemāk. Bārtons turēja zīdaini, Stouns •— pavadoni «Smeltnis». «Savādas trofejas,» domāja Stouns, «no kādas ļoti savādas pilsētiņas.» Zīdainis vairs neraudāja. No izmisīgās brēkšanas pārguris, viņš gulēja tramīgu miegu, laiku pa laikam pamozdamies, bet pēc dažiem šņukstieniem atkal iemigdams.
Helikopters laidās lejā, savērpdams putekļu mākoni. Bārtons uzvilka bērnam uz sejas sedziņu. Kad virvju kāpnes bija sasniegušas zemi, viņš, saņēmis visus spēkus, rāpās augšup.
Stouns palika gaidām uz zemes ar pavadoni rokās, helikoptera saceltā vēja, putekļu un trokšņa apņemts.
Poksņi Stouns sajuta, ka nav uz ielas viens. Viņš apgriezās un ieraudzīja cilvēku.
Tas bija večuks ar retiem, sirmiem matiem un krunkainu, pēlēcīgu seju. Mugurā viņam bija garš, novār- tits un sadzeltējis naktskrekls, kājas basas. Grīļodamies un streipuļodams viņš nāca Stounam klāt. Krūtis zem naktskrekla no piepūles smagi cilājās.
— Kas jūs esat? — Stouns jautāja, kaut gan uzreiz saprata, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru viņi redzēja skevindžera uzņemtajās filmās.
— Jūs … — večuks iesāka.
— Kas jūs esat?
•— Jūs … jūs to izdarījāt…
— Kā jūs sauc?
— Neaiztieciet mani… Es neesmu tāds kā pārējie …
Trīcēdams aiz bailēm, viņš cieši noskatīja plastmasas skafandrā tērpto Stounu. «Mēs viņam noteikti izskatāmies pēc ērmiem,» Stouns nodomāja, «pēc Marsa cilvēkiem, atbraucējiem no citas pasaules.»
— Neaiztieciet mani…
— Mēs jums negribam neko darīt, — Stouns teica.
— Kā jūs sauc?
— Džeksons. Pīters Džeksons, ser. Lūdzu, neaiztieciet mani. — Viņš pamāja ar roku uz zemē guļošajiem līķiem. — Es neesmu tāds kā pārējie …
— Mēs jums neko negribam darīt, — Stouns atkārtoja.
— Pārējiem jūs izdarījāt…
— Nē. Ne mēs.
•— Viņi ir miruši.
— Mēs neko nebijām …
— Jūs melojat! — vecais kliedza, izvalbījis acis.
— Jūs man melojat! Jūs neesat cilvēki! Jūs tikai izlie- katies! Jūs zināt, ka es esmu slims cilvēks. Jūs zināt, ka mani viegli apmānīt. Es esmu slims cilvēks. Es noasiņoju, es to zinu. Man ir bijis tas… tas… tas …
Viņš sagrīļojās, spēji noliecās un saķēra vēderu, saviebdamies sāpēs.
— Kas jums kaiš?
Večuks saļima. Viņš smagi elsoja, uz nobālušās sejas parādījās sviedri.
— Vēders, — viņš izdvesa. — Atkal vēders…
Viņam uznāca vēmiens. Pa muti izguldza tumšsarkans asiņains šķidrums.
— Mister Džekson …
Bet vecais vīrs bija zaudējis samaņu. Acis bija ciet mi pats augšpēdus. Stouns jau nodomāja, ka viņš ir miris, bet pēc tam ieraudzīja, ka krūtis lēni cilājas. Nokāpa lejā Bārtons.
— Kas viņš ir?
— Tas pats, no filmas. Palīdziet man viņu dabūt augšā.
— Vai viņš ir dzīvs?
— Pagaidām ir.
— Lai mani sasper deviņi pērkoni! — Bārtons
iesaucās.
Pītera Džeksona šļaugano ķermeni uzvilka augšā ar vinču. Pēc tam kāpnes nolaida vēlreiz un pacēla pavadoni. Un tikai pašās beigās pa tām helikopterā uzkāpa Bārtons un Stouns.
Skafandrus viņi nenovilka, tikai pievienoja tiem svaigus skābekļa balonus, lai būtu ko elpot vēl divas stundas. Pa šo laiku viņi jau būs atgriezušies laboratorijā «Meža ugunsgrēks».
Pilots uzņēma radiosakarus ar Vandenbergu, un Stouns izsauca majoru Menčiku.
— Ko jūs esat atraduši? — Menčiks jautāja.
— Pilsētiņa ir apmiruši. Mums ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tur darbojas neparasts faktors.
— Esiet uzmanīgs! — Menčiks brīdināja. — Saruna norit pa atklātu kanālu.
— Es saprotu. Vai jūs prasīsit direktīvu 7-12?
— Mēģināšu. Vai jūs to gribat tūlīt?
— Jā, tūlīt.
— Pīdmontā?
— Jā.
— Vai pavadoni atguvat?
— Atguvām.
— Labi, — Menčiks sacīja. — Došu pieprasījumu.