Hols nolaidās drīz pēc dienas vidus, viskarstākajā laikā. Pie blāvajām debesīm nebija neviena mākonīša, saule cepināt cepināja, un, kad Hols, izkāpis no lidmašīnas, gāja uz mazu dzelzs baraku skrejceļa malā, kājas grima asfaltā. Viņš nodomāja, ka šis lidlauks droši vien ir galvenokārt paredzēts lidojumiem naktī; naktis te mēdza būt aukstas, un asfaltam vajadzēja sacietēt.
Barakā bija vēss; par to gādāja divi lieli, rūcoši gaisa kondicionētāji. Mēbeļu nebija daudz: vienā kaktā atradās kāršu galdiņš, pie kura divi piloti dzēra kafiju un spēlēja pokeru, otrā sargs ar ložmetēju plecā runāja pa telefonu. Holam ienākot, sargs uz viņu pat nepaskatījās.
Blakus tālrunim stāvēja kafijas automāts. Hols kopā ar savu pilotu piegāja tam klāt, un viņi ielēja sev katrs pa tasei. Iedzēris nelielu malku, Hols pilotam vaicāja:
— Kur tad ir pilsēta? Kad mēs nācām šurp, es neko tādu neredzēju.
— Nezinu, ser.
— Vai jūs šeit vēl neesat bijis?
— Nē, ser. Parastie maršruti caur šejieni neiet.
— Bet ko tad šis lidlauks apkalpo?
Tajā brīdī ienāca Līvits un ar rokas mājienu aicināja Holu pie sevis. Hols devās mikrobiologam līdzi, un tas viņu izveda cauri visai barakai un pēc tam ārā, karstumā, pie gaišzila vieglā automobiļa «Falcon». Tam nebija ne numura, ne kādu citu pazīšanas zīmju; nebija arī vadītāja. Līvits sēdās pie stūres un māja Holam, lai arī viņš kāpj iekšā.
— Redzams, sevišķi augstu mūs šeit nevērtē, — Hols teica, kad mašīna sāka kustēties.
— Nu nē. Vērtē gan. Bet šoferus te ārpusē netur. Mums štatā ir tikai tik daudz cilvēku, cik tas galīgi nepieciešams. Garu mēļu skaits ir reducēts līdz minimumam.
Viņi brauca pa neapdzīvotu, paugurainu apvidu. Tālumā slējās zili, tuksneša tveicē mirgojoši kalni. Ceļš bija vienās bedrēs un putekļos; izskatījās tā, it kā tas jau gadiem ilgi nebūtu lietots.
Hols jautāja, ko tas nozīmē.
— Lai maskētos, — Līvits atbildēja. — Ar šo ceļu mēs dabūjām pamatīgi nopūlēties. Tas mums izmaksāja gandrīz piectūkstoš dolāru.
— Kāpēc?
Līvits paraustīja plecus.
— Bija jānolīdzina traktoru iebrauktās sliedes. Pa šejienes ceļiem dažādos laikos pārvadāts vesels lērums smagās iekārtas. Negribējās, ka sāktos izjautāšana.
— Jā, par to pašu piesardzību, — pēc brītiņa teica Hols. — Lidmašīnā lasīju materiālus. Tur bija rakstīts kaut kas par pašlikvidācijas kodolierīci..,
— Nu, un tad?
. — Vai tāda pastāv?
— Pastāv,
Laboratorijas «Meža ugunsgrēks» organizētājiem šī ierīce bija bijusi īsts piedauzības akmens. Stouns un pārējie bija uzstājuši, lai tiesības pieņemt galīgo lēmumu spridzināt vai nespridzināt paliktu viņiem. Atomenerģijas komisija un administratīvie orgāni bija pretojušies. Līdz tam kontroli pār kodolierīcēm valdība vēl nekad neesot izlaidusi no savām rokām. Stouns apgalvoja, ka gadījumā, ja laboratorijā «Meža ugunsgrēks» būtu radusies sūce, apspriesties ar Vašingtonu un gaidīt prezidenta sankciju spridzināšanai vairs nebūtu laika. Pagāja vairāki mēneši, iekams prezidents šim argumentam piekrita.
— Es lasīju, — teica Hols, — ka šī ierīce esot kaut kā saistīta ar «Hipotēzi par lēmējbalsi».
— Jā, ir saistīta.
— Bet kā? Tā lappuse no mana komplekta bija izņemta.
— Es zinu, — Līvits sacīja. — Par to parunāsim vēlāk.
Mašīna nogriezās no bruģētā ceļa uz zemesceļa. Sacēlās tāds putekļu mākonis, ka, par spīti karstumam, vajadzēja aiztaisīt logus. Hols aizdedza cigareti.
— Tā jums būs pēdējā, — teica Līvits.
— Labi. Ļaujiet man to īsti izbaudīt.
Vini pabrauca garām ceļa labajā malā uzstādītai izkārtnei «VALDĪBAS IPASUMS. AIZLIEGTĀ ZONA», bet nekur neredzēja ne žoga, ne sarga, ne suņu — tikai šī nobružātā, noplukusī izkārtne.
— Vareni drošības pasākumi, — teica Hols.
— Mēs cenšamies neradīt aizdomas. Apsardzība ir daudz labāka, nekā izskatās.
Kratīdamies pa bedrēm, viņi pabrauca vēl pusotra kilometra, pārbrauca pāri kādam prāvākam pauguram, un pēkšņi Hols ieraudzīja lielu, apaļu iežogo-
juttiu metrus simt diametrā. Žogs bija trīs metrus augsts, pamatīgs, vietvietām no augšas pārvilkts ar dzeloņstiepli. Iekšpusē atradās vienkārša koka ēka un nenovākts kukurūzas lauks.
— Kukurūza? — Hols brīnījās.
— Manuprāt, diezgan asprātīgi.
Viņi piebrauca pie vārtiem. Tos atvērt iznāca cilvēks rupja auduma fermera biksēs un teniskreklā. Vienā rokā viņš turēja sviestmaizi un, slēgdams vārtus, sparīgi kustināja žokļus. Kad vārti bija vaļā, viņš, joprojām gremodams, pamirkšķināja, uzsmaidīja un pamāja, lai brauc iekšā. Izkārtne pie vārtiem vēstīja:
VALDĪBAS ĪPASUMS ASV LAUKSAIMNIECĪBAS MINISTRIJA TUKSNESA ZEMES APGŪSANAS IZMĒĢINĀJUMU STACIJA
Līvits izbrauca caur vārtiem, apstādināja mašīnu pie ēkas un, atstājis atslēgu saišķi karājamies pie slēdzenes, kāpa ārā. Hols viņam sekoja.
.— Kurp tagad? — viņš vaicāja.
— Iekšā.
Viņi iegāja pa durvīm un nokļuva nelielā priekštelpā. Pie izļodzīta galdiņa sēdēja vīrietis ar kovboja cepuri, rūtainu kreklu un pītu kaklasaiti. Viņš lasīja avīzi un, tāpat kā tas pie vārtiem, ieturēja maltīti. Pacēlis acis, viņš vēlīgi pasmaidīja.
— Sveiki, — viņš teica.
— Sveicināti, — Līvits atņēma.
— Vai varu jums palīdzēt?
— Mēs tikai garāmbraucot, — Līvits atbildēja. — Pa ceļam uz Romu.
Vīrietis palocīja galvu.
— Cik pareizs laiks?
— Mans pulkstenis vakar apstājās.
— 2ēl gan.
— Pie visa vainīgs karstums.
Rituāls bija galā, vīrietis atkal palocīja galvu. Viņi devās tam garām un pa durvīm izgāja gaitenī. Gāja pa to un lasīja ar roku zīmētos uzrakstus uz istabu durvīm: «Dēstu audzēšana», «Mitruma regulēšana», «Augšņu analīze». Ēkā bija pusducis darbinieku, ģērbušies kā nu kurais, bet visi acīmredzot aizņemti darbā.
— Tā patiešām ir lauksaimniecības stacija, — Līvits teica. — Ja būtu nepieciešams, tas vīrietis priekštelpā varētu jūs izvadāt pa istabām un izskaidrot stacijas un tajā noritošo eksperimentu mērķus. Galvenokārt viņi mēģina izveidot kukurūzas šķirni, kuru varētu audzēt stipri sausās un sārmainās augsnēs.
— Bet laboratorija «Meža ugunsgrēks»?
— Seit, — Līvits sacīja. Viņš atvēra durvis ar uzrakstu «Noliktava», un Hols ieraudzīja šauru pieliekamo, kas bija piekrauts ar grābekļiem, kapļiem un laistāmajām šļūtenēm.
— Ejiet iekšā, — Līvits teica.
Hols iegāja. Līvits viņam sekoja un aizvēra aiz sevis durvis. Hols sajuta, ka grīda it kā iebrūk zem kājām un viņi kopā ar grābekļiem, šļūtenēm un visu pārējo sāk laisties lejup.
Dažus mirkļus vēlāk viņi jau stāvēja modernā istabā, ko apgaismoja griestos iebūvētas dienasgaismas spuldzes. Sienas bija nokrāsotas sarkanas. Istaba bija gandrīz pilnīgi tukša, tajā atradās vienīgi taisnstūrveida kaste, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai un Holam atgādināja podiju. Tās virsa bija no spīdoša, zaļgana stikla.
— Pieejiet pie analizatora, — Līvits sacīja. — Nolieciet rokas uz stikla ar delnām uz leju.
Hols izpildīja. Pirkstiem pārskrēja viegla tirpoņa, un kaste sanēja.
— Kārtībā. Atejiet nost.
Līvits uzlika uz kastes savas rokas, pagaidīja, kamēr tā sāka sanēt, un tad teica:
—• Tagad pāriesim uz turieni. — Viņš pamāja ar galvu uz durvīm istabas pretējā pusē. — Jūs interesējāties par drošības sistēmu. Iekams ieejam pašā laboratorijā «Meža ugunsgrēks», es jums to parādīšu.
— Kas tā bija par kasti?
— Pirkstu un delnu nospiedumu analizators. Strādā pilnīgi automātiski. Nolasa desmittūkstoš dermato- grāfisko līniju un tāpēc nekad nekļūdās. Tā atmiņas blokā ir ierakstīti dati par visiem, kuriem atļauts ieiet laboratorijā «Meža ugunsgrēks».
Līvits atbīdīja durvis kaktā.
Izrādījās, ka aiz tām ir vēl otras durvis ar uzrakstu «APSARDZĪBA». Tās bez trokšņa aizslīdēja sānis. Viņi iegāja aptumšotā istabā, kur pie paneļiem ar zaļām, spīdošām skalām sēdēja viens vienīgs cilvēks.
— Sveicināts, Džon, — Līvits teica. — Kā klājas?
— Labi, doktor Līvit. Redzēju, kā jus iebraucāt.
Līvits iepazīstināja apsardzības dežurantu ar Holu,
un viņš parādīja Holam savu aparatūru. Pauguros, no kuriem esot pārredzama visa bāze, atrodoties divi labi noslēpti, bet ļoti efektīvi notaustītāji7 radiolokatori. Mazliet tuvāk žogam bāzi apjožot zemē ieraktu jutīgo elementu gredzens, un šie elementi signalizējot, ja tuvojas jebkura par četrdesmit kilogramiem smagāka dzīva būtne.
— Mēs vēl neesam palaiduši garām nevienu, — dežurants teica. — Bet, ja arī palaidīsim … — Viņš paraustīja plecus un jautāja Līvitam: —Vai suņus viņam rādīsim?
— Jā, — Līvits atbildēja.
Viņi pārgāja blakusistabā. Tur bija deviņi lieli krātiņi un oda pēc zvērnīcas. Hols ieraudzīja savā priekšā deviņus tik lielus vācu aitu suņus, kādus viņam vēl , nebija gadījies redzēt.
Holam ienākot, suņi sāka riet, bet istabā nebija dzirdama nekāda skaņa. Pārsteigts viņš vēroja, kā suņi plāta muti un krata galvu, izdarīdami riešanas kustības, bet pilnīgi bez skaņas.
— Tie ir armijā dresēti sargsuņi, — sacīja dežurants. — Izselekcionēti sirdīgākie ņo sirdīgākajiem. Vedot viņus pastaigā, jāuzvelk aizsargtērps un biezi cimdi. Balss saites viņiem izgrieztas, tāpēc jūs viņus nedzirdat. Mēmi un nikni.
— Vai jūs kādreiz esat viņus … hm … izmantojuši, — Hols vaicāja.
— Nē, — dežurants atbildēja. — Par laimi, nav bijis vajadzības.
Viņi atradās mazā istabiņā ar skapīšiem. Uz viena no tiem Hols ieraudzīja savu uzvārdu.
— Te mēs pārģērbsimies, — sacīja Līvits. Viņš pamāja ar galvu uz kaktu, kur stāvēja drēbju uzkaramais ar vienādiem, sārtiem ģērbiem. — Tos uzvelk pēc tam, kad novilkts viss, kas bijis mugurā.
Hols ātri noģērbās. Izrādījās, ka sārtie apģērba gabali ir vaļīgi pieguļoši kombinezoni, kas sānos aiztaisāmi ar rāvējslēdzēju. Pārģērbušies viņi devās lejup pa slēgtu eju.
Pēkšņi atskanēja skaļš zvans, un viņu deguna priekšā aizcirtās restes. Virs galvām sāka zibsnīt balta spuldze. Hols bija apjucis, un tikai pēc vairākām dienām viņš atcerējās, ka Līvits bija no šīs zibsnījošās gaismas steidzīgi novērsies.
— Kaut kas nav kārtībā, — teica Līvits. — Vai jūs no sevis noņēmāt visu?
— Jā.
— Gredzenus, pulksteni, visu, visu?
Hols paskatījās uz savām rokām. Pie viņa bija palicis pulkstenis.
— Ejiet atpakaļ, — Līvits sacīja. — Nolieciet to savā skapītī.
Hols paklausīja. Kad viņš atgriezās un viņi turpināja savu ceļu, restes vairs ciet nevērās un zvans neatskanēja.
— Vai arī tā ir automātika? — Hols jautāja.
— Jā. Reaģē uz ikvienu nepiederīgu priekšmetu. Ierīkodami šo sistēmu, mēs gan bijām mazliet nobažījušies, jo zinājām, ka tā reaģē uz stikla acīm, sirds stimulatoriem, liekajiem zobiem — vispār uz jebkurām protēzēm. Bet, par laimi, nevienam bāzē tādu nav.
— Un plombas?
— Sistēma ir programmēta tā, lai uz tām nereaģētu.
— Kā tā darbojas?
— Kaut kā ar kapacitatīvajām pretestībām. Kā īsti, man nav gluži skaidrs.
Viņu priekšā iedegās tablo:
JŪS IEEJAT PIRMAJĀ LĪMENI DODIETIES TIEŠI UZ IMUNIZĀCIJAS KONTROLI
Hols pamanīja, ka visas sienas ir sarkanas, un ierunājās par to Līvitam.
— Jā, — Līvits teica. — Katrs līmenis ir citādā krāsā: pirmais ir sarkans, otrais — dzeltens, trešais — balts, ceturtais — zaļš, piektais — zils.
— Vai šai izvēlei ir kāds īpašs iemesls?
— Šķiet, ka pirms dažiem gadiem Jūras kara flote sarīkoja vairākus pētījumus par apkārtnes krāsas psiholoģisko iedarbību. Sie pētījumi izmantoti arī te.
Viņi apstājās pie imunizācijas kabineta. Atslīdēja malā durvis, atsegdamas trīs stiklotas kabīnes. Līvits sacīja:
— Apsēdieties vienā no tām.
— Laikam jau arī te ir automātika?
— Protams.
Hols iegāja kabīnē tin aizvēra aiz sevis durvis. Kabīnē bija kušete un daudz sarežģītu aparātu. Pretī kušetei bija televīzijas ekrāns, uz kura spīdēja vairāki punkti.
— Sēstieties, — atskanēja vienaldzīga, metāliska balss. — Sēstieties. Sēstieties.
Hols apsēdās uz kušetes.
— Vērojiet ekrānu. Apgulstieties, iekārtojoties tā, lai visi punkti izdzistu.
Hols paskatījās uz ekrānu. Tagad viņš ievēroja, ka punkti ir izvietoti atbilstoši cilvēka ķermeņa apvei-
r\am
Viņš pagrozījās pa kušeti, un punkti cits pec cita pazuda.
— Ļoti labi, — balss turpināja. — Varam turpināt. Pasakiet savu vārdu ierakstei. Vispirms uzvārdu, pēc tam priekšvārdu.
— Marks Hols.
— Pasakiet savu vārdu ierakstei. Vispirms uzvārdu, pēc tam priekšvārdu.
Vienlaikus uz ekrāna parādījās vārdi:
OBJEKTS DEVIS NEATŠIFRĒJAMU ATBILDI
— Hols, Marks.
— Paldies jums par sadarbību, — balss sacīja. — Lūdzu, nodeklamējiet «Viena maza turku pupa».
— Ko jūs muļķojaties, — Hols atcirta.
Sekoja pauze, kuras laikā bija dzirdama tikai viegla releju un elektrisko ķēžu knikšķēšana. Pēc tam uz ekrāna atkal parādījās vārdi:
OBJEKTS DEVIS NEATŠIFRĒJAMU ATBILDI
— Lūdzu, nodeklamējiet «Viena maza turku pupa». Juzdamies kā pēdējais muļķis, Hols noskaitīja: «Viena maza turku pupa ceļoja uz Āfriku. Āfrika
bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta.» Atkal pauze. Pēc tam balss:
— Paldies jums par sadarbību. Uz ekrāna iedegās:
ANALIZATORS APSTIPRINA IDENTISKUMU HOLS, MARKS
— Lūdzu klausīties uzmanīgi, — sacīja mehāniskā balss. — Uz turpmākajiem jautājumiem jūs atbildēsit ar «jā» vai «nē». Citādas atbildes nedodiet. Vai pēdējos divpadsmit mēnešos jūs esat potēts pret bakām?
— Jā.
— Pret difteriju?
— Jā.
— Pret vedertīfu un A un B paratīfu?
— Jā.
— Pret tetanusu?
— Jā.
— Pret dzelteno drudzi?
— Jā, jā, jā. Bija visas potes.
— Lūdzu atbildiet tikai uz jautājumu. Nekārtīgi objekti lieki tērē dārgo mašīnlaiku. '
— Jā, — Hols padevīgi atkārtoja. Iesaistījies grupā «Meža ugunsgrēks», viņš bija imunizēts pret visu, ko vien varēja iedomāties, pat pret mēri un holeru, un ik pa sešiem mēnešiem imunitāte bija jāatjauno, bez tam viņam bija injicēts gammaglobulīns pret vīrusslimībām.
— Vai jūs kādreiz esat slimojis ar tuberkulozi vai citu mikobakteriālu slimību, un vai jums ir bijusi pozitīva ādas raudze uz tuberkulīnu?
— Nē.
— Vai jūs kādreiz esat slimojis ar sifilisu vai citu spirohetālu slimību-, un vai jums ir bijusi pozitīva seroloģiskā raudze uz sifilisu?
— Nē.
— Vai pēdējā gada laikā jums ir bijusi kāda slimība, kuru izraisījušas grampozitīvās baktērijas, piemēram, streptokoki, stafilokoki vai pneimokoki?
— Nē.
— Kāda slimība, kuru izraisījušas gramnegatīvas sīkbūtnes, piemēram, gonokoki, meningokoki, proteji, pseidomonas, salmonellas vai šigellas?
— Nē.
— Vai tuvākā vai tālākā pagātnē jums ir bijušas sēnīšslimības, ieskaitot blastomikozi, histoplazmozi un kokcidiomikozi, un vai jums ir bijusi pozitīva ādas raudze uz kādu no sēnīšslimībām?
— Nē.
— Vai nesen pagatnē jums ir bijusi kada virus- slimība, ieskaitot poliomielītu, hepatītu, mononukleozi, cūciņu, masalas, vējbakas, ēdi?
— Nē.
— Vai jums ir karpas?
— Nē.
— Vai jums ir kāda zināma alerģija?
— Jā. Pret ambrozijas putekšņiem.
Uz ekrāna parādījās vārdi:
EMBROZIJAS KUTERSŅI
Un mirkli vēlāk:
NEATŠIFRĒJAMA ATBILDE
— Lūdzu atbildi lēnām atkārtot mūsu atmiņas blokiem.
Hols ļoti skaidri norunāja:
— Pret ambrozijas ziedputekšņiem.
Uz ekrāna iedegās:
AMBROZIJAS ZIEDPUTEKSŅI ATSIFRĒTS
— Vai jums ir alerģija pret albumīniem?
— Nē.
— Aptauja beigusies. Lūdzu izģērbties un atkal atgulties uz kušetes, iekārtojoties tā, lai visi punkti iz- dzistu.
Hols to izpildīja. Mirkli vēlāk virs viņa parādījās strēle, kuras galā bija piestiprināta ultravioleto staru lampa un tai blakus kaut kāda notaustīšanas acs. Lampa nolaidās pavisam tuvu pie viņa ķermeņa. Uz ekrāna bija izvērstā veidā redzami ķermeņa notaustīšanas datu mašīnapstrādes rezultāti. Sāka ar kājām.
— Izmeklējam attiecībā uz sēnītēm, — balss paziņoja.
Pēc dažām minūtēm Holam lika apgriezties uz vēdera, un tika atkārtota tā pati procedūra. Pēc tam
viņam lika pagriezties atpakaļ uz muguras, iekārtojoties tā, lai izdzistu punkti uz ekrāna.
— Tagad tiks mērīti fizikālie parametri, — balss teica. — Jūs tiekat lūgts visu izmeklēšanas laiku nekustēties.
Locīdamies kā čūskas, pār viņu nolaidās neskaitāmi vadi, kuru galos karājās devēji, un mehāniskās rokas tos piespieda pie ķermeņa. Dažu devēju nozīmi viņš saprata — piemēram, pusducis piesūcekņu uz krūtīm bija elektrokardiogrammas ņemšanai, divdesmit viens uz galvas — elektroencefalogrammas ņemšanai. Bet devēji tika piestiprināti arī pie vēdera, rokām un kājām.
— Lūdzu, paceliet kreiso roku, — balss sacīja.
Hols pacēla. No augšas nolaidās vēl viena mehāniskā roka, pie kuras katra savā pusē bija piestiprinātas divas elektriskās acis. Mehāniskā roka izmeklēja Hola roku.
— Nolieciet roku uz paneļa pa kreisi. Nekustieties. Kad vēnā tiks ievadīta adata, jūs sajutīsit vieglu dūrienu.
Hols paskatījās uz ekrānu. Uzliesmoja krāsains viņa rokas attēls, kur vēnas bija redzamas kā zaļš tīklojums uz zila fona. Acīmredzot mašīnas darbības pamatā bija siltumjutība. Pēc tam rokā iedzēla — tik asi, ka viņš gandrīz skaļi izteica savu protestu.
Viņš atskatījās. Adata bija iedurta.
— Tagad tikai mierīgi guliet. Muskuļus atslābiniet.
Sekundes piecpadsmit mehānismi dūca un klabēja.
Pēc tam vadi tika aizvākti. Mehāniskās rokas uzlika dūriena vietā baltu un tīru plāksteri.
— Fizikālie parametri izmērīti, — balss teica.
— Vai drīkstu ģērbties ciet?
— Lūdzu, apsēdieties ar labo plecu pret televīzijas ekrānu. Jūs saņemsit pneimatiskās injekcijas.
No pretējās sienas izlīda pistole ar resnu pievad- kabeli, piespiedās ar stobru pie pleca un izšāva. Atskanēja šņākoņa, un plecā iesāpējās.
— Tagad varat apģērbties, — sacīja balss. — Rēķinieties ar to, ka dažas stundas jums var reibt galva. Jūs esat saņēmis pastiprinātu imunizāciju un gamma- globulīnu. Ja jums uznāk reibonis, pasēdiet. Ja parādās vispārēja reakcija — nelaba dūša, vemšana, drudzis —, tūlīt ziņojiet ārstam, kurš apkalpo attiecīgo līmeni. Vai ir skaidrs?
— Jā.
— Izeja ir pa labi. Paldies jums par sadarbību. Ar to šī izmeklēšana beigusies.
Hols gāja nopakaļ Līvitam pa garu, sarkanu gaiteni. Roka pēc injekcijas joprojām smeldza.
— Tā tik ir mašīna, — viņš teica. — Jums vajadzētu pacensties, lai par to nedabū zināt Amerikas medicīnas asociācija.
— Esam parūpējušies…
Elektronisko organisma analizatoru esot konstruējusi firma «Sandeman Industries» jau 1965. gadā saskaņā ar kādu vispārīgu valdības pasūtījumu izstrādāt devēju sistēmu, ar kuru varētu kontrolēt cilvēka dzīvības norises kosmiskā lidojuma apstākļos. Viena šāda iekārta maksājot veselus 87 tūkstošus dolāru, taču tolaik esot domāts, ka nākotnē šādas iekārtas aizstās diagnosticēšanā ārstu. Tomēr visi esot atzinuši, ka ne pacientiem, ne ārstiem nebūs viegli pierast pie jaunās mašīnas, un valdība esot plānojusi laist analizatoru atklātībā tikai pēc 1971. gada un arī tad dot atļauju to iegādāties vienīgi dažiem lieliem ārstniecības centriem.
Hols bija pamanījis, ka gaiteņa sienas ir mazliet liektas.
— Kur īsti mēs esam?
— Pirmā līmeņa perimetrā. Visas laboratorijas atrodas no mums pa kreisi. Pa labi ir vienīgi ciets iezis.
Garām pagāja vairāki cilvēki. Tie visi bija sārtos kombinezonos, visi izskatījās nopietni un nevaļīgi.
— Kur ir pārējie no mūsu grupas? —Hols jautāja.
— Šeit pat, — Līvits atbildēja. Viņš atvēra durvis, pie kurām bija izkārtne «7. KONFERENČU ZĀLE», un viņi iegāja istabā ar lielu cietkoka galdu vidū. Pie galda stāvēja Stouns, kas bija sparīgs un možs kā tikko no vēsas dušas nācis. Patologs Bārtons, kas stāvēja turpat līdzās, salīdzinājumā ar Stounu izskatījās tāds kā sašļucis, viņa gurdajās acīs bija lasāms apjukums un pat bailes.
Viņi sasveicinājās un apsēdās. Stouns izņēma no kabatas divas atslēgas. Viena bija sudrabbalta, otra sarkana. Sarkanajai bija pielikta ķēdīte. Šo atslēgu viņš pasniedza Holam.
— Pakariet to kaklā.
Paskatījies uz atslēgu, Hols neizpratnē vaicāja:
— Ko tas nozīmē?
— Baidos, ka Markam par lēmējbalsi vēl nekas nav zināms, — teica Līvits.
— Es domāju, ka lidmašīnā viņš to būs izlasījis …
— Viņam bija kritis eksemplārs, no kura dažas la- pas'izņemtas.
— Ak tā. — Stouns pagriezās pret Holu. — Tātad par lēmējbalsi jūs nezināt neko?
— Neko, — Hols atbildēja, caur pieri raudzīdamies uz atslēgu.
— Vai neviens jums neteica, ka grupā tiekat ieskaitīts lielā mērā tāpēc, ka neesat precējies?
— Ko tas dod …
— To, ka jūs esat tā lēmējbalss, — Stouns sacīja. — Jūs esat tam visam atslēga. Vārda tiešā nozīmē.
Stouns paņēma savu paša atslēgu un devās uz tālāko istabas kaktu. Tur viņš nospieda apslēptu pogu, un koka panelējums atslīdēja sānis, atsegdams spīdīgu metāla pulti. Viņš iebāza atslēgu slēdzenē un pagrieza. Uz pults iedegās zaļa spuldzīte, un Stouns pakāpās atpakaļ. Panelējums atgriezās savā vietā.
— Zem «Meža ugunsgrēka» paša zemākā, piektā līmeņa atrodas automātiska pašlikvidācijas kodolie- rīce, — Stouns sacīja. — Tā ir vadāma no laboratorijas. Nupat, iebāzdams atslēgu, es uzvilku gaili. Tagad mehānisms ir gatavībā, var ierīci uzspridzināt. So atslēgti izņemt nav iespējams, tai turpat arī jāpaliek. Turpretim jūsu atslēgu var gan iebāzt, gan izvilkt. No uzspridzināšanas mehānisma ieslēgšanās brīža līdz bumbas sprādziena brīdim ir trīs minūtes ilga aizture. Sīs trīs minūtes tiek dotas, lai jums vēl būtu laiks padomāt un, ja jūs atrodat par vajadzīgu, sprādzienu atsaukt.
Hols joprojām skatījās uz atslēgu, pieri saraucis.
— Bet kāpēc tieši es?
— Tāpēc, ka neesat precējies. Mums bija obligāti vajadzīgs viens vecpuisis.
Stouns attaisīja ādas mapi, izņēma no turienes biezu sējumu un sniedza to Holam.
— Lasiet šo.
Tas bija vēl viens «Meža ugunsgrēka» materiālu eksemplārs.
— 255. lappuse, — Stouns piebilda. Hols uzšķīra.
Programma: «Meža ugunsgrēks»
PAPILDINĀJUMI
1. Mikroporainie filtri iemontēti vēdināšanas sistēmā. Pēc sākotnējās specifikācijas — vienkārtaini polisti- rola filtri ar maksimālo aizturēšanas efektivitāti 97,4%. 1966. gadā aizstāti ar Apdžona izstrādātajiem trīskārtainajiem filtriem, kas aiztur organismus, kuru izmērs ir pat tikai 1 mikrometrs. Katras kārtas efektivitāte ir 90%, kas dod visa filtra kopējo efektivitāti 99,9%. Atlikušais 0,1% ir pārāk niecīgs, lai spētu izraisīt vērā ņemamu infekciju. Atzīts, ka četrkārtainie vai pieckārtainie filtri, kas infektīvo atlikumu samazina līdz 0,001%, izmaksā tādas summas, kuras šis ieguvums neatsver. Pielaide Viooo atzīta par pietiekamu. Iemontēšana pabeigta 1966. g. 8. XII.
2. Pašlikvidācijas kodolierīce, rekonstruēta detonatora palēnināšanas ierīce. Sk. AEK/AM lietu Nr. 77-12-0918.
3. Pašlikvidācijas kodolierīce, grozīts aktīvās zonas tehniskās apkalpošanas grafiks. Sk. AEK/«Warburg» lietu Nr. 77-14-0004.
4. Pašlikvidācijas kodolierīce, grozīta galīgā lēmuma pienemšanas procedūra. S'k. AEK/AM lietu Nr. 77-19-0023.
9 — 2736
TIEK PIEVIENOTS KOPSAVILKUMS.
KOPSAVILKUMS PAR LEMĒJBALSS HIPOTĒZI.
Pirmoreiz programmas «Meža ugunsgrēks» konsultatīvajā komitejā izskatīta kā nulles hipotēze. Formulēta, balstoties uz ASV Kara aviācijas (Ziemeļamerikas kontinenta pretgaisa aizsardzības apvienotās pavēlniecības) sarīkotajiem testiem, kuru mērķis bija noteikt, cik droši var paļauties uz komandieriem gadījumos, kad viņiem jāpieņem ar cilvēku dzīvību saistīti lēmumi. Sājos testos vajadzēja pieņemt lēmumus desmit scenārijos — reālo situāciju modeļos ar iepriekš uzdotām alternatīvām —, ko bija izstrādājusi Voltera Rīda klīnikas psihiatrijas nodaļa, izmantojot Nacionālā veselības aizsardzības institūta (Betesdā) bio- statikas nodaļas veikto ļoti plaša testu materiāla analīzi.
Tests tika dots stratēģiskās aviācijas lidotājiem un nelidojošajam personālam, pretgaisa aizsardzības štāba virsniekiem un citām personām, kuru dienesta pienākumi ir saistīti ar lēmumu pieņemšanu vai patstāvīgu rīcību. Katrā no desmit scenārijiem, ko bija izstrādājis Hudzona institūts, pārbaudāmajiem bija jāizlemj «jā» vai «nē». Tajos visos bija runa par pretinieka objektu iznīcināšanu ar kodoltermiskajiem vai ķīmiski bioloģiskajiem līdzekļiem.
Dati pār 7420 personām tika apstrādāti pēc H]H2 programmas multifaktoriālajai dispersijas analīzei, vēlāk— pēc programmas «Anovar» un, visbeidzot, izsijāti pēc programmas «Klasifikācija», kuras būtību Nacionālā veselības aizsardzības institūta biostatis- tikas nodaļa raksturo šādi:
Šīs programmas mērķis ir noteikt, cik efektīvi uz objektīvu skaitlisko vērtējumu pamata atsevišķas personas var sadalīt pa skaidri nošķirtām grupām.
Programma ļauj noteikt grupu robežas un atsevišķu personu klasificēšanas drošuma varbūtību kā noteiktu datu funkcijas.
ESM izejā programma dod: vidējos vērtējumus pa grupām, drošas nošķiršanas robežas un vērtējumus par atsevišķiem pārbaudāmajiem.
K. G. Borgrands, zinātņu doktors Nacionālais veselības aizsardzības institūts