— Пора вставать, сэр…
Марк Холл открыл глаза. Комнату заливал ровный, неяркий свет. Холл поморгал и перевернулся на живот.
— Пора вставать, сэр…
Очаровательный женский голос, тихий и обольстительный. Холл сел рывком на кровати и огляделся. Никого.
— Кто здесь?
— Пора вставать, сэр…
— Кто вы?
— Пора вставать, сэр…
Он дотянулся и нащупал кнопку на столике рядом с кроватью. Ночник погас. Он ждал, что голос зазвучит опять, но не дождался.
«Недурно придумано, — решил он, — мертвый и тот проснется…» Одеваясь, он прикидывал, как это может быть устроено. Явно не простая магнитофонная запись — действует наподобие рефлекса на внешний раздражитель. Предложение вставать повторялось, только если Холл говорил что-нибудь. Чтобы проверить свой вывод, он вновь нажал на кнопку ночника.
— Что вам угодно, сэр? — спросил тот же вкрадчивый голос.
— Я хотел бы знать, как вас зовут.
— Это все, сэр?
— Да, как будто все.
— Это все, сэр?..
Он подождал. Свет выключился сам собой. Он надел туфли и собирался уже выйти в коридор, когда услышал голос, на сей раз мужской:
— Доктор Холл! Говорит начальник службы оповещения. Попрошу вас впредь относиться к установленным у нас порядкам более серьезно.
Холл расхохотался. Выходит, не только отвечают на его замечания, но еще и записывают их на пленку. Остроумная система.
— Извините меня, — сказал он. — Я почему-то не сразу сообразил, что это магнитофон. Голос был такой обольстительный…
— Голос, — внушительно произнес начальник, — принадлежит мисс Глэдис Стивенс из штата Омаха, шестидесяти трех лет от роду. Это ее профессия — надиктовывать команды для экипажей стратегических бомбардировщиков и всевозможные тексты программ голосового напоминания…
— Вот оно что, — сказал Холл.
Он вышел в коридор и направился в кафетерий. По дороге до него, наконец, дошло, почему проектировать «Лесной пожар» было поручено конструкторам подводных лодок. Оставшись без часов, он не имел ни малейшего представления о том, который теперь час и даже ночь снаружи или день. Интересно, много ли в кафетерии народу? И вообще — обед сейчас или завтрак?
В кафетерии, как оказалось, не было никого, кроме Ливитта. Тот сообщил, что остальные уже перешли в комнату для совещаний, пододвинул Холлу стакан с какой-то темно-коричневой жидкостью и предложил позавтракать.
— А что это такое? — спросил Холл.
— Питательная жидкость сорок два — пять. Содержит все необходимые компоненты для поддержания жизнедеятельности организма мужчины весом в семьдесят килограммов на протяжении восемнадцати часов…
Hols paņēma glāzi un izdzēra. Šķidrums atgādināja biezu sīrupu un bija aromatizēts, imitējot apelsīnu sulas smaržu un garšu. Dzert brūnu apelsīnu sulu pirmajā brīdī likās diezgan neparasti, taču pēc garšas dzira nebija nemaz tik slikta. Līvits paskaidroja, ka tā esot izstrādāta kosmonautiem un saturot visu, izņemot gaisā šķīstošos vitamīnus.
— Tie ir šajā tabletē, — viņš teica.
Hols norija tableti, piegāja pie kaktā stāvošā automāta un ietecināja tasi kafijas.
— Vai cukurs ir?
Līvits papurināja galvu.
— Nē, cukura šeit nekur nav. Te nav nekā tāda, kas varētu kļūt par barotni baktēriju augšanai. Turpmāk mūsu uzturs sastāvēs gandrīz vienīgi no olbaltumvielām. Visu mums vajadzīgo cukuru organisms saražos, noārdīdams olbaltumvielas. Bet mūsu gremošanas traktā cukura nenonāks ne kripatiņas. Gluži otrādi.
Viņš iebāza roku kabatā.
— Nu nē.
— Jā gan, — Līvits teica un sniedza Holam mazu staniolā ietītu irbulīti.
— Nē, — Hols atkārtoja.
— Visiem pārējiem jau ir. Plašs iedarbības spektrs. Pirms ejat uz noslēguma dezinfekcijas procedūrām, iegriezieties savā istabā un ielieciet.
— Es nekā nesaku, ka mani mērcē tajās smirdošajās vannās, — Hols sacīja. — Es neceļu iebildumus, ka mani apstaro. Bet, lai mani sasper zibens…
— Iecerēts ir tā, — Līvits viņu pārtrauca, — lai piektajā līmenī jūs būtu tik sterils, cik tas vispār ir iespējams. Jūsu ādu un elpošanas ceļu gļotādu mēs jau esam izdezinficējuši uz to labāko. Bet vēl nekas nav darīts ar jūsu zarnu traktu.
— Jā, — Hols teica, — bet svecītes?
— Nekas, pieradīsit. Mēs tās lietosim pirmās četras dienas. Nekāda liela labuma no tām, protams, nebūs,— Līvits piebilda ar parasto nīgro, pesimistisko izteiksmi sejā. Viņš piecēlās. — Ejam uz apspriežu zāli. Stouns grib parunāties par Karpu.
— Par ko?
— Par Rūdolfu Karpu.
Rūdolfs Karps bija Ungārijā dzimis bioķīmiķis, kas Savienotajās Valstīs ieradās no Anglijas 1951. gadā. Viņš dabūja vietu Mičiganas universitātē un mierīgi un klusi nostrādāja tur piecus gadus. Pēc tam, pieņēmis Annārboras observatorijā strādājošo kolēģu priekšlikumu, Karps sāka pētīt meteorītus, lai noskaidrotu, vai tajos nav dzīvu organismu vai vismaz zīmju, kuras norādītu, ka tādi tajos kādreiz ir bijuši. Pret annārboriešu priekšlikumu Karps izturējās ļoti nopietni un strādāja uzcītīgi, nepublicējis par šo tematu nevienu rakstu līdz pat 60. gadu sākumam, kaut gan Kelvins, Vons, Naģs un vairāki citi par līdzīgiem tematiem šai laikā publicēja graujošus rakstus.
Argumenti un pretargumenti, ar kuriem viņi apmainījās, bija sarežģīti, bet iznākums allaž bija vienkāršs: tiklīdz kāds pētnieks paziņoja, ka esot meteorītā atradis fosiliju vai no olbaltumvielas cēlušos ogļūdeņradi, vai jebkuras citas dzīvības pēdas, tūlīt radās kritiķi, kas saskatīja vienīgi nevīžību eksperimenta izpildē un pētniecības objekta piesārņošanu ar Zemes vielām un organismiem.
Karps, kura darba stilam bija raksturīga nesteidzība un pamatīgums, bija nolēmis reizi par visām reizēm pielikt šim- strīdam punktu. Viņš paziņoja, ka esot izstrādājis ārkārtīgi skrupulozu metodiku, kas nodrošina pret jebkādiem piesārņojumiem: katrs meteorīts, kuru viņš pētot, esot mazgāts divpadsmit šķīdumos, to skaitā ūdeņraža peroksīdā, jodā, hipertoniskajā šķīdumā un vājos skābju šķīdumos. Pēc tam tas divas dienas turēts spēcīgā ultravioletajā starojumā un, visbeidzot, iemērkts pretmikrobu šķīdumā un ievietots absolūti sterilā hermētiskā kamerā, kur tad arī tiekot veikts tālākais darbs.
Šādi apstrādātos meteorītus pāršķeļot, Karpām esot izdevies izdalīt ārpuszemes baktērijas. Tie esot gre- dzenveidīgi organismi, kaut kas līdzīgs sīciņām viļņainām autoriepu kamerām, spējot augt un vairoties. Pēc uzbūves tie būtiski neatšķiroties no Zemes baktērijām, tāpat sastāvot galvenokārt no olbaltumvielām, ogļhidrātiem un lipīdiem, taču tiem neesot šūnas kodola un tāpēc pagaidām nekādi nevarot izskaidrot, kā tie vairojas.
Šo ziņojumu Karps sniedza savā parastajā atturīgajā manierē, bez sensacionālisma, un cerēja, ka tas tiks uzņemts labvēlīgi. Cerības nepiepildījās, gluži otrādi — Septītajā astrofizikas un ģeofizikas konferencē, kas 1961. gadā sanāca Londonā, viņu vienkārši apsmēja. Vilšanās sarūgtināts, Karps darbu ar meteorītiem pameta, un viņa izdalītie organismi gāja bojā nejaušā sprādzienā, kas laboratoriju piemeklēja naktī uz 1963. gada 27. jūniju.
Tātad Karps piedzīvoja gandrīz to pašu ko Naģs un visi pārējie. 60. gadu sākumā par dzīvības pastāvēšanu meteorītos zinātnieki negribēja ne dzirdēt; jebkurus datus, kas liecināja tam par labu, noraidīja, nopēla vai ignorēja.
Tomēr saujiņa pētnieku kādās desmit valstīs savu interesi par šo problēmu saglabāja. Starp viņiem bija arī Džeremijs Stouns un Pīters Līvits. Tieši Līvits pirms dažiem gadiem bija formulējis «Četrdesmit astoņu kārtulu». Tā bija domāta kā humoristisks atgādinājums zinātniekiem un zīmējās uz literatūras kalniem, kuri 40. gadu beigās un 50. gados bija sakrājušies jautājumā par cilvēka hromosomu skaitu.
Daudzus gadus uzskatīja, ka cilvēka ķermeņa šūnās ir 48 hromosomas; to apstiprināja fotogrāfijas un milzums rūpīgu pētījumu. 1953. gadā grupa ASV cito- logu paziņoja visai pasaulei, ka cilvēka hromosomu skaits ir 46. Un atkal to apstiprināja fotogrāfijas un pētījumi. Bet šie citologi pacēla augšā un izskatīja arī vecos attēlus un vecos pētījumus, un arī tie liecināja, ka hromosomu skaits ir tikai 46 un nevis 48.
«Četrdesmit astoņu kārtula» bija formulēta vienkārši: «Visi zinātnieki ir akli.» Līvits šo kārtulu atcerējās, kad redzēja, kāda uzņemšana tiek parādīta Karpām un viņa domubiedriem. Izstudējis visus ziņojumus un rakstus, Līvits secināja, ka ar vieglu roku noraidīt pētījumus par meteorītiem nav nekāda^pamata; daudzi no eksperimentiem bija veikti rūpīgi un pārdomāti, to rezultāti likās neapgāžami.
Tas viss Līvitam stāvēja prātā, kad viņš kopā ar pārējiem programmas «Meža ugunsgrēks» autoriem strādāja pie pētījuma «Vektors Trīs», kam kopā ar pētījumu «Toksīns Pieci» bija jāveido visas programmas teorētiskais pamats.
Apcerējumā «Vektors Trīs» tika aplūkots principiāls jautājums: ja uz Zemes nokļūtu kādas svešas'baktē- rijas, kas spēj izraisīt nepazīstamu slimību, — no kurienes šīs baktērijas varētu būt cēlušās?
Pēc apspriešanās ar astronomiem un iepazīšanās ar attiecīgajām evolūcijas teorijas atziņām grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka baktērijas varētu nākt no trejādiem avotiem.
Pirmais avots, ko visvieglāk iedomāties, bija baktēriju ieceļošana no citas planētas vai pat no citas planētu sistēmas. Tādā gadījumā šīm baktērijām būtu aizsarglīdzekļi, kas ļautu tām izturēt ārkārtīgi zemu temperatūru un kosmiskās telpas vakuumu. Par to, ka šādus bargus apstākļus ir iespējams pārciest, šaubu nebija: bija taču pazīstamas tā sauktās termo- fīliskās baktērijas, kas dzīvo un strauji vairojas pat pie +70°C, Tāpat bija zināms, ka spēju dzīvot un vairoties saglabājušas pat ēģiptiešu kapenēs atrastās sīk- būtnes, kas tur ieslodzījumā pavadījušas tūkstošiem gadu.
Lieta tāda, ka baktērijas var uz laiku kļūt par sporām, izveidojot ap sevi cietu kaļķa čaulu. Šī čaula ļauj tām pārciest gan sasalšanu, gan viršanu un, ja nepieciešams, iztikt tūkstošiem gadu bez barības. Baktērija, kura pārvērtusies sporā, bauda divējādas priekšrocības — gan tās, kuras tai dod šis kosmiskais skafandrs, gan arī tās, kuras dod iespēja uz laiku pārtraukt dzīvības norises.
Par to, ka spora var ceļot pa kosmisko telpu, nebija nekādu šaubu. Bet vai cita planēta vai planētu sistēma tiešām bija visvarbūtīgākais svešu sīkbūtņu avots?
Nē, acīmredzot nebija. Visvarbūtīgākais bija vistuvākais avots — Zeme pati.
Apcerējumā «Vektors Trīs» tika izteikta hipotēze, ka pirms miljardiem gadu, kad Zemes okeānos un uz tās karstajiem kontinentiem tikko sāka veidoties dzīvība, kad vēl nebija ne primitīvo zīdītājdzīvnieku, ne zivju, ne pērtiķcilvēku, kaut kādas baktērijas varēja Zemes virsu pamest. Kāpjošās gaisa plūsmas varēja aizraut tās līdzi un pamazām nest aizvien augstāk, līdz beidzot tās atradās kosmiskajā telpā. Tur nonākušas, tās varēja evolucionēt, veidojoties mums gluži neparastās formās, varbūt pat tādās, kas enerģiju dzīvības norisēm iegūst tieši no Saules starojuma un nevis no barības. Varbūt tās vispār spēja iztikt bez barības, pārvēršot enerģiju tieši vielā.
Atmosfēras augšējos slāņos Līvits saskatīja analoģiju ar okeāna dziļumiem, secinot, ka abas vides ir vienlīdz nemīlīgas un abas apdzīvotas. Bija zināms, ka pat visdziļākajās, vistumšākajās okeāna ieplakās, kur tikpat kā nenonāk skābeklis un nav nemaz gaismas, dzīvo organismu ir papilnam. Kāpēc tāpat nevarēja būt arī atmosfēras augstākajos slāņos? Jā, ar skābekli tur bija trūcīgi. Jā, barības tur tikpat kā nebija. Bet, ja jau dzīvība mājoja vairāk nekā desmit kilometrus zem jūras līmeņa, kāpēc gan tā nevarēja mājot arī simtiem kilometru virs tā?
Ja tur augšā tiešām dzīvoja kādas sīkbūtnes un ja tās bija atrāvušās no toreiz karstās Zemes garozas ilgi pirms pirmās cilvēkveidīgās būtnes parādīšanās, tad attiecībā pret cilvēku tām vajadzēja būt bīstamām svešiniecēm: pret tām nevarēja būt izstrādājušās nedz pretvielas, nedz kādi citi imunitātes līdzekļi, nedz pielāgošanās reakcijas. Mūsdienu cilvēkam vajadzēja sastapties ar šīm primitīvajām svešajām sīkbūtnēm tikpat nesagatavotam un neaizsargātam, cik nesagatavots un neaizsargāts viņš pirmajos kuģojumos pa okeāniem sastapās ar haizivīm, primitīvajām svešajām zivīm, kas simtiem miljonu gadu laikā nebija nemaz izmainījušās.
Trešais inficēšanās avots, trešais no pētījumā aplūkotajiem vektoriem, bija visiespējamākais un vienlaikus izraisīja vislielākās bažas. Tās bija mūsdienu Zemes baktērijas, ko sev līdzi kosmiskajā telpā aizvedis nepietiekami sterilizēts lidķermenis. Uz tur nokļuvušajām sīkbūtnēm iedarbotos bezsvara stāvoklis, spēcīga radiācija un citi mutagēniski faktori, kas varētu tās pārveidot, tā ka uz Zemes tās atgrieztos jau pilnīgi citādas.
Paceliet kosmosā kādas labdabīgas baktērijas, piemēram, tās, kas rada izsitumus vai kakla iekaisumu, un jūs varat saņemt tās atpakaļ jaunā, pavisam negaidītā, varbūt pat nāvējošā formā. No tām var sagaidīt visu. Tās var dot priekšroku acī esošajam šķidrumam un tāpēc invadēt acs ābolu. Tās var lieliski pārtikt no kuņģa skābajiem izdalījumiem. Tās var vairoties smadzeņu ģenerētajās vājajās strāvās un padarīt cilvēkus trakus.
Tomēr grupai «Meža ugunsgrēks» visa šī ideja par mutējušajām baktērijām likās samākslota un neticama. Tas var likties smieklīgi un tagad, pēc notikuma ar Andromēdas celmu, pat nožēlojami, bet tā nu tas bija: grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi stūrgalvīgi ignorēja gan paši savu pētījumu datus, kas liecināja, ka baktērijas mutē strauji un radikāli, gan arī datus, kuri bija iegūti, dažādus dzīvos organismus ar bioloģiskajiem pavadoņiem paceļot kosmosā un pēc tam nogādājot atpakaļ uz Zemes.
Pavadonī «Biosatellite II» līdz ar citām dzīvām būtnēm atradās arī vairāku sugu baktērijas. Vēlāk tika ziņots, ka kosmiskā lidojuma apstākļos šīs baktērijas vairojušās divdesmit līdz trīsdesmit reižu straujāk nekā parasti. Cēloņi vēl nebija noskaidroti, bet sekas bija nepārprotamas: kosmiskie apstākļi varēja ietekmēt sīkbūtņu vairošanos un augšanu.
Tomēr šim faktam nepievērsa uzmanību neviens no grupas locekļiem, bet, kad to atcerējās, bija jau par vēlu.
Savu īso apskatu pabeidzis, Stouns izdalīja katram pa sējumiņam kartona vākos.
— Te ir atšifrēts automātu fiksētais protokols par visa «Smeltnis VII» lidojuma norisi. Mums tas jāizskata un jāmēģina noteikt, kas notika ar pavadoni, kad tas atradās orbītā.
— Vai tad kaut kas ar to ir noticis? — Hols jautāja.
— Bija ieplānots, ka pavadonis riņķos sešas die
nas, — Līvits paskaidroja. — Organismu savākšanas varbūtība ir tieši proporcionāla orbītā pavadītajam laikam. Pēc palaišanas tā orbīta precīzi atbilda paredzētajai, bet piektajā dienā pēkšņi no tās novirzījās. Hols palocīja galvu.
— Sāksim ar pirmo lappusi, — Stouns teica. — Kā redzat, ideālas palaišanas protokols. Pie tā mums nav ko kavēties. Seit un arī nākamo deviņdesmit sešu stundu pierakstā nav nekā tāda, kas liecinātu, ka pavadonī bijis kāds defekts. Tagad uzšķiriet 10. lappusi.