Piektais līmenis bija izkrāsots neuzkrītoši zils, un arī kombinezoni tagad viņiem bija zili. Bārtons izrādīja Holam, kas te ir.
— Šis stāvs ir līdzīgs visiem pārējiem — arī gre- dzenveidīgs. Pareizāk sakot, tas ir veidots no vairākiem koncentriskiem gredzeniem. Pašlaik mēs esam pašā ārējā gredzenā. Te mēs dzīvosim un strādāsim. Kafetērija, guļamistabas un citas šāda rakstura telpas ir šeit. Nākamajā gredzenā atrodas laboratorijas. Bet aiz tā — no mums hermētiski izolēta centrālā serde. Tur tad arī pašlaik ir pavadonis un abi dzīvi palikušie.
— Tātad no mums vini ir izolēti?
— Jā.
— Ka mes tada gadījuma tiksim viņiem klat?
— Vai jūs nekad neesat lietojis cimdkameru? — Bārtons jautāja.
Hols papurināja galvu. Bārtons paskaidroja, ka tā sauc lielas caurspīdīgas plastmasas kameras, kuras izmanto, strādājot ar steriliem materiāliem. Kameru sienās izgriezti caurumi, un tajos hermētiski iestiprināti pirkstaini cimdi. Iebāzuši tajos rokas, jūs varat darboties ar kamerā ievietotajiem materiāliem, neskarot tos ar pirkstiem, bet gan tikai ar cimdu sterilo virsmu.
— Mēs esam spēruši soli tālāk, — Bārtons sacīja. — Te mums ir veselas istabas, kas nav nekas cits kā hipertrofētas cimdkameras. Cimdi, kuros var iebāzt tikai rokas, ir aizstāti ar plastikāta kombinezoniem, kuros var ielīst pats. Drīz dabūsit redzēt.
Pa lokveidīgo gaiteni viņi aizgāja līdz durvīm ar uzrakstu «GALVENA KONTROLE». Līvits un Stouns tur jau mierīgi stradāja. Sī «galvenā kontrole» bija šaura, ar elektronisko aparatūru pieblīvēta telpa. Viena siena bija no stikla, caur to šeit strādājošie varēja redzēt visu, kas notiek blakustelpā.
Hols skatījās, kā otrpus stikla sienas mehāniskās rokas pievirza pavadoni pie galda un uzliek uz tā. Viņš vēl nekad nebija redzējis pavadoni, tāpēc vēroja notiekošo ar interesi. Pavadonis bija mazāks, nekā viņš bija iedomājies, tikai apmēram metru garš. Viens gals, ieejot atmosfēras blīvajos slāņos, bija apdedzis un apkusis.
Stouna vadītas, mehāniskās rokas pavadoņa sānos atvilka vaļā mazu liekšķerveida aizbīdni, līdz ar to atvērdamas pavadoņa konteineru.
— Seit, — Stouns sacīja, izvilkdams pirkstus no vadīšanas orgāniem, kas izskatījās pēc diviem vara si- tamriņķiem, operators iebāza tajos savas rokas un kustināja tās tā, kā aiz sienas vajadzēja kustēties mehāniskajām rokām. — Tagad mums jānoteic, vai pavadonī vēl ir uzglabājies kaut kas bioloģiski aktīvs. Kādi būs priekšlikumi?
— Ar žurku, — atbildēja Līvits. — Ar melno Norvēģijas žurku.
Melnā Norvēģijas žurka nepavisam nebija melna. Sādi sauca kādu žurku līniju, kas, iespējams, bija visslavenākā laboratorijas dzīvnieku līnija zinātnes vēsturē; kādreiz tā tiešām bija bijusi melna un sastopama tikai Norvēģijā, bet, ilgus gadus un neskaitāmas paaudzes selekcionēta, tā bija kļuvusi balta, maza un ļoti parocīga. Sakarā ar «bioloģisko eksploziju» bija radies pieprasījums pēc liela skaita ģenētiski vienādu organismu. Pēdējos trīsdesmit gados bija mākslīgi izveidots vairāk nekā tūkstotis dzīvnieku «tīro līniju». Kas attiecās uz melno Norvēģijas žurku, tad tagad ar šīs līnijas dzīvniekiem varēja eksperimentēt jebkurš zinātnieks jebkurā pasaules malā, turklāt droši zinot, ka citi zinātnieki, vienalga, kur tie atrastos, varēs viņa eksperimentu atkārtot vai turpināt ar praktiski identiskiem organismiem.
— Pēc tam ar rēzus pērtiķi, — Bārtons turpināja. — Pie primātiem mums būs jāķeras agri vai vēlu.
Pārējie klusēdami piekrita. Laboratorija «Meža ugunsgrēks» bija sagatavota eksperimentēšanai ne vien ar sīkiem un lētiem dzīvniekiem, bet arī ar pērtiķiem, ieskaitot augstākos. Strādāt ar pērtiķiem, it sevišķi zemākajiem, bija ārkārtīgi grūti: mazie primāti izturējās naidīgi, bija ļoti ātri un viltīgi. Par sevišķi grūtiem un neparocīgiem objektiem pētnieki uzskatīja Dien\ndamerikas pērtiķus ar to tvērējastēm. Stāstīja, ka dažs labs zinātnieks,'gribēdams tādam pērtiķim kaut ko iešļircināt, esot aicinājis palīgā par turētājiem trīs četrus laborantus, bet pērtiķis tik un tā pamanījies atbrīvot asti, satvert šļirci un aizlidināt to kaktā.
Teorētiskais pamats eksperimentēšanai ar primātiem bija atziņa, ka šie dzīvnieki ir bioloģiski vistu- vāki cilvēkam. 50. gados vairākas laboratorijas, nežēlodamas pūļu un līdzekļu, mēģināja rīkot eksperimentus ar gorillām — šķietami viscilvēciskākajiem dzīvniekiem. Taču ap 1960. gadu tika pierādīts, ka bioķīmiski cilvēkam vislīdzīgākais ir nevis gorilla, bet gan šimpanze. (Meklējot cilvēkam līdzīgus laboratorijas dzīvniekus, ar pārsteigumiem gadās sastapties bieži. Piemēram, imunoloģiskiem un onkoloģiskiem pētījumiem vispiemērotākais ir izrādījies kāmis, jo šī zvēriņa organisms reaģē ļoti līdzīgi cilvēka organismam, bet cilvēka sirds un asinsrites pētīšanai, lai cik dīvaini, vislabāk noder cūka.)
Stouns atkal iebāza savas rokas vadīšanas orgānos un sāka ar tiem uzmanīgi manipulēt. Cauri stiklam bija redzams, kā melnie metāla pirksti virzās uz bla- kustelpas tālāko sienu, gar kuru vairākos stāvos bija izvietoti krātirti ar laboratorijas dzīvniekiem, ko rto telpas pārējās daļas šķīra virināmas hermētiskas durtiņas. Holam šīs durtiņas nezin kāpēc atgādināja automātrestorānu.
Mehāniskās rokas atvēra vienas durtiņas, izņēma krātiņu ar žurku, pārnesa to uz vidu un nolika blakus pavadonim. Žurka apskatījās visapkārt, paošņāja gaisu un dažas reizes savādi pastiepa kaklu. Tūlīt pēc tam viņa nokrita uz sāniem, noraustījās un sastinga.
Tas notika tik pārsteidzoši ātri, ka Hols negribēja ticēt savām acīm.
— Ak dievs, cik strauja norise! — izsaucās Stouns.
— Grūti būs, — piebilda Līvits.
— Mēs varam mēģināt ar iezīmētajiem atomiem,— Bārtons ierosināja.
— Jā, iezīmētie atomi te būs vajadzīgi, — teica Stouns. — Cik ātri strādā mūsu notaustītājierīces?
— Ja vajag, milisekundēs.
— Vajadzēs.
— Mēģiniet ar rēzus pērtiķi, — Bārtons atkārtoja. — Tik un tā jums vienu eksemplāru vajadzēs ziedot sekcijai.
Stouns atkal virzīja mehāniskās rokas uz tālāko sienu, atvēra vēl vienas durtiņas un izvilka krātiņu, kurā sēdēja liels, brūns rēzus pērtiķis. Tiklīdz krātiņu pacēla no grīdas, pērtiķis sāka griezīgi spiegt un sisties pret krātiņa stieņiem. Pēc tam, pieķēris vienu roku pie krūtīm ar pārsteiguma un izbaiļu izteiksmi sejā, viņš nomira.
Stouns pašūpoja galvu.
— Nu labi, tagad mēs vismaz zinām, ka šis faktors joprojām ir bioloģiski aktīvs. Tas, kas apslepkavoja pīdmontiešus, nav nekur izgaisis un darbojas tikpat spēcīgi. — Viņš nopūtās. — Ja vien «spēcīgi» te ir īstais vārds.
•— Vajadzētu sākt pavadoņa notaustīšanu, — sacīja Līvits.
— Bet es ņemšu beigtos dzīvniekus un papētīšu, ar ko šī slimība varētu sākties, — teica Bārtons. — Pēc tam iztaisīšu sekciju.
Stouns vēlreiz manipulēja ar mehāniskajām rokām. Viņš pacēla gaisā krātiņus ar žurku un pērtiķi un nolika tos uz elastīgas starplaboratoriju transportiera lentes pie pretējās sienas. Pēc tam uz pults nospieda pogu ar uzrakstu «SEKCIJA». Lente sāka slīdēt uz priekšu.
Bārtons izgāja gaitenī un devās pa to uz patoloģijas laboratorijas sekciju zāli, kurp transportierim jau vajadzēja būt aiznesušam krātiņus.
Stouns sacīja Holam:
— Jūs starp mums esat vienīgais ārsts. Baidos, ka tagad jums būs jāstrādā vaiga sviedros.
— Par pediatru un gerontologu?
— Tieši tā. Paskatieties pats, ko tur iespējams noskaidrot. Abi jūsu pacienti atrodas mūsu jauktajā laboratorijā, kas ir iekārtota speciāli tādiem neparedzētiem gadījumiem kā šis. Tur ir arī pults, no kuras var saistīties ar skaitļošanas mašīnu, lai izmantotu tās pakalpojumus. Kā tas darāms, to jums ierādīs laborante.