Hols atvēra durvis ar uzrakstu «JAUKTĀ LABORATORIJA», pie sevis nodomādams, cik labi šis nosaukums atbilst tam, kas viņam te būs jādara: kas gan varēja būt kopīgs večukam ar zīdaini, izņemot to, ka Holam bija jāsaglabā abu dzīvības, ka programmas izpildē abiem bija ļoti svarīga nozīme un ka ar abiem viņam bija gaidāma pamatīga tiopūlēšanās?
Viņš nokļuva nelielā istabā, kas bija līdzīga nupat atstātajai. Arī šai bija plašs stikla logs, pa kuru varēja skatīties dibentelpā. Tur atradās divas gultas un tajās— Pīters Džeksons un zīdainis. Bet kaut kas neredzēts bija četri pie šīm gultām stāvošie caurspīdīgie plastmasas tērpi, kas izskatījās kā piepūsti un pēc formas atgādināja cilvēku stāvus. No katra tērpa šurp uz sienu stiepās tunelis.
Acīmredzot, lai varētu darboties ar pacientiem istabā aiz stiklotās sienas, vajadzēja pa tuneli ielīst vienā no šiem tērpiem.
Laborante, kas bija piekomandēta viņam palīgā, sēdēja, noliekusies pār ESM pulti. Atrāvusies no darba, viņa stādījās priekšā kā Karena Ansone un sāka skaidrot Holam šejienes skaitļošanas sistēmas darbības principus.
— Šī ir tikai viena no apakšcentrālēm, kuras savienotas ar elektronisko skaitļošanas mašīnu, kas atrodas laboratorijas «Meža ugunsgrēks» pirmajā līmenī, — viņa teica. — Visā laboratorijā tādu apakš- centrāju ir trīsdesmit. Dialogu ar mašīnu var vienlaikus uzturēt trīsdesmit cilvēki.
Hols pamāja ar galvu. Dalītā mašīnlaika princips viņam bija skaidrs. Viņš zināja, ka vienas un tās pašas skaitļošanas mašīnas pakalpojumus var reizē izmantot pat divsimt cilvēku, jo ESM darbojas ļoti ātri, uzdevumu atrisinādama sekundes daļās, bet cilvēks katrai darbībai patērē sekundes, ja ne minūtes. Nodarbināt mašīnu tikai vienam cilvēkam nav lietderīgi: kamēr lentē ieperforē komandas, paiet vairākas minūtes, un mašīna pa šo laiku stāv dīkā; pēc tam, kad komandas ievadītas, mašīna dod ārā atbildi gandrīz acumirklīgi. Tas nozīmē, ka tā nostāv dīkā tikpat kā visu laiku. Iekārtojot tā, lai dialogu ar mašīnu vienlaikus varētu uzturēt lielāks skaits cilvēku, mašīnu iespējams noslogot nesalīdzināmi pilnīgāk.
— Ja gadās sastrēgums, kad mašīna vienlaikus saņēmusi daudz uzdevumu, — laborante turpināja, — atbilde var aizkavēties par vienu vai divām sekundēm. Bet parasti tā pienāk tūlīt. Seit mēs lietojam programmu MEDCOM. Vai jūs tādu zināt?
Hols papurināja galvu.
— Tā ir medicīniskās informācijas analīzes programma. Jūs ievadāt pacienta izmeklēšanas datus, un mašīna pēc šīs programmas uzstāda diagnozi un ieteic, kādā kārtībā izdarīt ārstēšanu, vai norāda, Ikādi dati vēl vajadzīgi, lai diagnozi parbaudītu.
: — Liekas, tam vajag būt visai ērti.
— Galvenais — ātri. Visus laboratoriskos izmeklējumus pie mums veic automātiskas mašīnas. Tāpēc pat sarežģītos saslimšanas gadījumos mēs diagnozi varam uzstādīt dažās minūtēs.
Hols paskatījās caur stiklu uz abiem pacientiem.
— Kas ar viņiem darīts līdz šim?
— Nekas. Pirmajā stāvā viņiem pieslēdza intravenozo infūziju. Pīteram Džeksonam ievada asins plazmu, zīdainim — dekstrozi un ūdeni. Šķiet, ka tagad ūdens viņiem organismā ir diezgan un dzīvība nav apdraudēta. Džeksons vēl aizvien ir nesamaņā. Acu zīlīšu reakcijas nav, uz.kairinājumiem nereaģē. Izskatās, ka viņam ir anēmija.
Hols pamāja ar galvu.
— Vai šejienes laboratorija var izanalizēt itin visu?
— Pilnīgi visu. Pat virsnieru dziedzera hormonus un asins sarecēšanas ilgumu trombokināzes klātbūtnē.
— Labi. Vajadzētu sākt, — Hols sacīja.
Karena ieslēdza savienojumu ar ESM.
— Paskatieties, kā jāpieprasa laboratoriskie izmeklējumi. Ar šo gaismas zīmuli pieskaroties ekrānam, atzīmējiet tur tos, kuri jums ir vajadzīgi.
Viņa pasniedza Holam mazu gaismas zīmuli un nospieda pogu «STARTS».
Ekrāns sāka spīdēt. Uz tā parādījās saraksts, kurā bija norādītas visas analīzes, ko var pasūtīt mašīnai.
Hols caurskatīja šo sarakstu, ar zīmuli pieskarda- mies viņam vajadzīgo analīžu nosaukumiem. Aizskartie nosaukumi tūlīt pazuda no ekrāna. Pasūtījis kādas piecpadsmit, divdesmit analīzes, Hols atkāpās no pults.
Attēls no ekrāna pazuda, un pēc tam parādījās jauns.
Pasūtītajām analīzēm no katra pacienta vajadzēs
20 cm3 dabiskās asins
10 cm3 skābeņskābās asins
12 cm3 citronskābās asins
15 cm3 urīna
— Ja jūs gribat izdarīt vispārīgo izmeklēšanu, es ņemšu asinis, — laborante sacīja. — Vai agrāk jūs kādā no šīm istabām esat bijis?
Hols papurināja galvu.
— Patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Pa tuneļiem mēs ielīdīsim tērpos. Pēc tam tuneļi aiz mums hermētiski noslēgsies.
— Noslēgsies? Kādēļ?
— Gadījumam, ja ar vienu vai otru no mums kas notiek, ja tērps kaut kur ieplīst jeb, kā teikts instrukcijā, «ja tiek izjaukts tērpa virsmas veselums». Tādā gadījumā baktērijas varētu pa tuneli izkļūt ārā.
— Tātad mēs tur būsim iesprostoti?
— Jā. Gaiss mums pienāks no autonomas sistēmas. Vai redzat tās tievās caurulītes, kas iet uz turieni? Būtībā, atrazdamies tērpā, jūs būsit izolēts no visas pasaules. Taču uztraukties par to nevajadzētu. Tērpu jūs varat sabojāt, vienīgi iegriežot tajā nejauši ar skalpeli, bet tas nav tik viegli izdarāms, jo cimdi ir trīskārtaini.
Karena ierādīja, kā jālien iekšā, un Hols, darīdams viņai pakaļ, drīz vien nokļuva plastmasas tērpā, piecēlās kājās un jutās kā milzīgs, neveikls rāpulis; staigāt bija grūti, un tunelis kā resna aste vilkās līdzi.
Pēc mirkļa atskanēja šņākoņa, un viņa tērps aiz- hermetizējās. Vēl viens šņāciens, un gaiss kļuva vēss — to viņam sāka pievadīt autonomā sistēma.
Laborante pasniedza viņam izmeklēšanas instrumentus. Kamēr viņa zīdainim ņēma no deniņu vēnas asinis, Hols pievērsa uzmanību Pīteram Džeksonam.
Vecais vīrs bija bāls — anēmija. Un ļoti vājš. Pirmā doma — vēzis. Otrā — tuberkuloze, alkoholisms vai kāds cits hronisks process… Un bez samaņas. Mēģinādams izdarīt diferenciālo diagnosticēšanu, Hols domās pārcilāja iespējamos variantus, sākot ar epilepsiju un beidzot ar hipoglikēmisko šoku un trieku.
Vēlāk Hols atzinās, cik muļķīgi juties, kad ESM izdevusi viņam pilnīgu pacienta stāvokļa analīzi, norādīdama arī dažu diagnožu varbūtību. Tolaik viņš vēl nekā nezināja par šejienes ESM iespējām un tās programmu kvalitāti.
Viņš pārbaudīja Džeksona asinsspiedienu. Tas bija zems, 85/50. Pulss bija ātrs, 110. Temperatūra 36,5. Elpošana 30 un pietiekami dziļa.
Hols secīgi izmeklēja visu ķermeni, no galvas līdz kājām. Kad viņš radīja pacientam sāpes, uzspiezdams
UZ trijzaru nerva atzarojuma zem uzacs, večuks saviebās un pacēla rokas, it kā gribēdams Holu atgrūst.
Varbūt viņš nemaz nebija bez samaņas. Varbūt tas bija stupors. Hols sapurināja viņu aiz pleciem.
— Mister Džekson! Mister Džekson!
Večuks neatbildēja, bet pēc tam it kā sāka lēnām atgūt samaņu. Hols kliedza Džeksonam ausi viņa vārdu un spēcīgi viņu sapurināja. Viņš uz īsu mirkli atvēra acis un pateica:
— Ejiet… prom …
Hols turpināja viņu purināt, bet Džeksons atslāba, kļuva ļengans un atkal pārstāja reaģēt uz apkārtni. Zaudējis cerības viņu atmodināt, Hols atsāka vispārīgo izmeklēšanu. Plaušas bija tīras, un arī sirds likās esam normāla. Bet vēders bija izspīlēts, un vienu reizi Džeksons norīstījās — pa muti iztecēja asiņaina strūkliņa. Hols steigšus izdarīja asins analīzi attiecībā uz bazofīliskajiem leikocītiem. Reakcija bija pozitīva. Tad viņš pārbaudīja taisnās zarnas saturu un arī tur atrada asins piejaukumu.
Hols pagriezās pret laboranti, kas jau bija noņēmusi visus asins paraugus un pašlaik lika stobriņus ESM analizatorā istabas kaktā.
— Izrādās, večukam asiņo kuņģis, — viņš sacīja. — Cik drīz dabūsim rezultātus?
Karena norādīja uz televīzijas ekrānu pie griestiem.
— Ziņojumi no laboratorijas tiek pārraidīti tūlīt, tiklīdz tie pienāk. Tos parāda šeit un arī otrā istabā uz pults. Vieglākās analīzes nāk atpakaļ pirmās. Droši vien pēc pāris minūtēm būs gatavs hematokrīts.
Hols gaidīja. Ekrāns iedegās, un uz tā parādījās vārdi:
DŽEKSONS, PITERS Laboratoriskie izmeklējumi
Analīzes veids Norma Faktiski Hematokrīts 38—54 21
— Tikai puse no normas, — Hols teica, uzlika Džek- sonam skābekļa masku un piesprādzēja to. — Mums būs vajadzīgas vismaz četras devas. Plus divas devas plazmas.
— Es pasūtīšu.
— Lai atgādā, cik drīz vien var.
Karena piegāja pie tālruņa, piezvanīja uz konservētās asins glabātavu otrajā līmenī un lūdza steidzīgi apmierināt pieprasījumu. Hols pa to laiku pievērsās bērnam.
Kopš viņš pēdējo reizi bija izmeklējis zīdaini, daudz ūdeņu bija aiztecējis, un pavisam bija aizmirsies, cik tas ir grūti. Tiklīdz viņš gribēja ieskatīties bērnam acīs, mazulis tās aizvēra un vaļā netaisīja. Tiklīdz mēģināja apskatīt rīkli, mazulis saknieba lūpas. Tiklīdz gribēja izklausīt sirdi, zīdainis sāka mežonīgi kliegt, pilnīgi apslāpēdams sirds skaņas.
Taču Hols mēģināja vēl un vēl, atcerēdamies, ko teica Stouns. Sie abi ārkārtīgi nevienādie cilvēki esot vienīgie, kuri Pīdmontā palikuši dzīvi. Tātad viņiem kaut kā bija izdevies šo slimību uzveikt. Tātad starp grumbaino večuku, kas vēma asinis, un sārto, aizgūtnēm raudošo bērniņu pastāvēja kaut kāda kopības saite.
Pirmajā brīdī likās — kas gan var būt kopīgs šiem pretmetiem, kuri atrodas katrs savā dzīves spektra galā un atšķiras viens no otra kā diena no nakts?
Un tomēr kaut kam kopīgam tur vajadzēja būt.
Bērnu Hols izmeklēja pusstundu, un iznākumā viņam bija jāsecina, ka, pēc visa spriežot, zīdainis ir pilnīgi vesels un gluži normāls. Viņam nebija nekā savāda, ar ko viņš kaut mazdrusciņ atšķirtos no pārējiem.
Izņemot to, ka viņš noslēpumaina kārtā bija palicis dzīvs.