Stouns ar Līvitu sēdēja «Galvenās kontroles» priekštelpā, caur stiklu skatīdamies izolētajā diben- telpā, kur atradās pavadonis. Abās telpās, kas nebija sevišķi lielas, bija koncentrēta sarežģīta un dārga iekārta. Tā bija izmaksājusi divus miljonus dolāru — dārgāk par jebkuru citu objektu laboratorijā «Meža ugunsgrēks». Un tai arī bija izšķirīga loma visas laboratorijas funkcionēšanā.
«Galvenā kontrole» bija pirmais posms pavadoņa izpētē. Tās svarīgākā funkcija bija atrast un atdalīt no visa liekā svešās sīkbūtnes. Atbilstoši «Dzīvības analīzes metodikai» programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēti trīs darba posmi: atrašana, raksturošana un pakļaušana kontrolei. Vispirms sīkbūtnes bija jāatrod, pēc tam — jāizpēta un jāizprot. Un tikai tad varēja meklēt ceļus, kā tās savaldīt.
«Galvenā kontrole» bija izveidota atbilstoši pirmajai funkcijai — svešo mikroorganismu atrašanai.
Līvits un Stouns sēdēja pie pults ar neskaitāmām pogām, svirām un skalām. Stouns vadīja mehāniskās rokas, Līvits darbojās ar mikroskopu. Ieiet dibentelpā un apskatīt pavadoni tieši, protams, nebija iespējams. Viņu vietā to varēja izdarīt tālvadātni, pusautomātiski mikroskopi, kuru ekrāni atradās šaipus stikla sienas, viņiem priekšā.
Sākumā bija gudrojuši, ko šai nolūkā izmantot — televīziju vai kaut kādu attēla tiešas pārraidīšanas sistēmu. Televīzijas aparatūra bija lētāka un vieglāk uzstādāma; televīzijas attēla pastiprinātājus jau lietoja elektronu mikroskopos, rentgenaparātos un vairākās citās iekārtās. Tomēr beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» nosprieda, ka tās mērķiem televīzijas ekrāns ir pārāk neprecīzs; pat kamera ar dubultizvērsi, kas deva divreiz vairāk svītru nekā parasti un līdz ar to arī krietni skaidrāku attēlu, nevarēja garantēt, ka izšķiršanas spēja nebūs par mazu. Visu apsvērusi, grupa «Meža ugunsgrēks» izvēlējās šķiedru optikas sistēmu, kurā attēls pa čūskveidīgu stikla šķiedru kūli tika pārraidīts tieši uz speciāla ekrāna. Sī sistēma deva skaidru, asu attēlu.
Stouns nostatīja pavadoni un nospieda attiecīgās pogas. No griestiem nolaidās melna lādīte un sāka pakāpeniski pārlūkot visu pavadoņa virsmu. Abi vīri pievērsās ekrāniem.
— Sāksim ar pieckārtīgo, — Stouns teica.
Līvits iestādīja pogas atbilstoši pieckārtīgam palielinājumam. Viņi vēroja ekrānu, bet kamera riņķoja ap pavadoni, automātiski turēdama fokusā metāla virsmu. Noskatījušies vienu pilnu pārlūkojumu, viņi pārslēdza kameru uz divdesmitkārtīgu palielinājumu. Tagad pārlūkošana vilkās daudz gausāk, jo skata lauks bija krietni sašaurinājies. Uz pavadoņa virsmas joprojām neredzēja nedz caurumiņu, nedz bedrīšu, nedz arī kaut kādu uzaugumu.
— Pāriesim uz simtkārtīgo.
Līvits pārregulēja aparatūru un pēc tam atkal atsēdās. Tagad viņus gaidīja ilga un apnicīga skatīšanās, turklāt bez drošām cerībām, ka šoreiz kaut ko atradīs. Pēc tam bija jāpārmeklē pavadoņa iekša, un varēja gadīties, ka meklētais tiks atrasts tur. Bet tikpat labi varēja gadīties, ka arī tur viņi neko neatradīs. Tiklab vienā, kā otrā gadījumā viņiem bija jāpaņem paraugi analīzēm, kā arī jāievieto barotnēs nokasī- jumi un iztriepes.
Līvits atrāva acis no ekrāna un brīdi pavēroja, kā kamera, sarežģītas stieņu un stiepļu sistēmas turēta,
lēnām met loku pēc loka ap pavadoni. Pēc tam viņš atkal pievērsās ekrānarrt.
Pavisam «Galvenās kontroles» priekštelpā bija trīs ekrāni, un visi rādīja vienu un to pašu skata lauku. Teorētiski viņi varēja izmantot trīs pārlūkošanas kameras, kuru rādījumi tad tiktu projicēti katrs uz sava ekrāna. Tādā gadījumā pavadonis tiktu noriņķots trīsreiz īsākā laikā. Bet viņi to negribēja darīt, vismaz pagaidām. Ne Stouns, ne Līvits neloloja ilūziju, ka viņi varēs visu cēlienu nostrādāt ar neatslābstošu interesi un uzmanību. Lai kā viņi būtu centušies, ar laiku modrība tik un tā būtu mazinājusies. Vienu un to pašu attēlu skatoties diviem, bija lielākas izredzes neko nepalaist garām.
Koniskais pavadonis bija 92,5 cm garš un pie pamatnes 30 cm resns, tātad tā sānu virsmas laukums bija apmēram 2800 cm2 . Trijos pārlūkojumos — ar pieckārtīgu, divdesmitkārtīgu un simtkārtīgu palielinājumu — pagāja mazliet vairāk nekā divas stundas. Kad trešais bija galā, Stouns sacīja:
— Tagad it kā vajadzētu turpināt ar četrsimtčetr- desmitkārtīgu palielinājumu …
— Bet?
— Mani vilina tūlīt sakt pavadoņa iekšas apskati. Ja jau neko neatradīsim, varēsim atgriezties pie ārpuses un pārlūkot to ar četrsimtčetrdesmitkārtīgo.
— Piekrītu.
— Labi, — Stouns teica. — Sāksim ar pieckārtīgu. Pārslēdziet uz iekšieni.
Līvits iedarbināja vadīšanas orgānus. Automātiska pārlūkošana tagad nebija iespējama. Kamera bija programmēta tā, lai tā varētu automātiski sekot jebkura regulāras formas ķermeņa, piemēram, kuba, lodes vai konusa, kontūrām, bet bez stūrēšanas izzondēt pavadoņa iekšpusi tā nevarēja. Iestādījis lēcas uz pieckārtīgu palielinājumu, Līvits pārslēdza kameru uz rokas tālvadību. Pēc tam viņš to iestūrēja pavadoņa konteinera atverē. Stouns, kas vēroja ekrānu, sacīja:
— Vairāk gaismas!
Līvita vadīti, no griestiem nolaidās pieci papildu gaismekļi. Tie iedegās, pa atveri izgaismodami visu konteinera iekšieni.
— Vai ir labāk?
— Ļoti labi.
Skatīdamies uz savu ekrānu, Līvits sāka vadīt kameru. Vairākas minūtes pagāja, kamēr viņš to iemanījās darīt gludi: koordinēt savas kustības, skatoties uz ekrānu, nebija vieglāk kā rakstīt, sekojot spalvas kustībām spogulī. Taču jau drīz viņš vadīja kameru itin gludi.
Apskate pieckārtīgā palielinājumā ilga divdesmit minūtes. Vienīgais, ko viņi atrada, bija bedrīte zīmuļa smailes resnumā. Apskati divdesmitkārtīgā palielinājumā viņi pēc Stouna priekšlikuma sāka tieši ar šo bedrīti.
Tagad viņi ieraudzīja melnu, robainu kriksīti smilšu graudiņa lielumā. Sur tur melnajā materiālā pavīdēja zaļi ielāsmojumi.
Nedz viens, nedz otrs no viņiem nepakustējās no vietas, kaut gan vēlāk Līvits atcerējās, ka no uztraukuma viņš drebējis, domādams tikai vienu: vai tiešām tā ir kaut kāda jauna,' pilnīgi nepazīstama dzīvības forma? Tomēr skaļi viņš tobrīd pateica vienīgi:
— Interesanti.
— Pabeigsim, kā nākas, apskati divdesmitkār- tīgajā, — Stouns sacīja. Balss viņam joprojām bija mierīga, taču varēja redzēt, ka viņš tikai valdās.
Līvitam gribējās tūlīt apskatīt graudiņu lielākā palielinājumā, bet viņš saprata, ka Stounam ir taisnība. Viņi nedrīkstēja izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, lai kādi tie būtu. Uz panākumiem varēja cerēt vienīgi ar pacietību, ar rūpību līdz pēdējam. Vajadzēja virzīties
uz priekšu metodiski, katru darba posmu paveicot tik pamatīgi, lai tur nekas nevarētu paslīdēt garām.
Citādi varēja gadīties, ka viņi uzsāk pētījumus kādā šaurā virzienā un turpina tos stundām vai pat dienām ilgi, lai gala rezultātā konstatētu vienīgi to, ka ir dzinušies pakaļ rēgiem, kļūdījušies, nepareizi novērtējuši faktus un veltīgi izšķieduši laiku.
Tāpēc Līvits soli pa solim, rindu pa rindai pārlūkoja konteinera iekšējo virsmu divdesmitkārtīgā palielinājumā. Pāris reizes, kad viņiem likās, ka atkal ielās- mojas zaļi plankumiņi, Līvits apstādināja kameru un pierakstīja koordinātes, lai vēlāk, skatoties spēcīgākā palielinājumā, viņi varētu šīs vietas sameklēt. Pagāja pusstunda, iekams Stouns paziņoja, ka divdesmitkārtī- gajā palielinājumā tagad būs skatīts diezgan.
Viņi taisīja mazu pauzi, norija pa divām kofeīna tabletēm un uzdzēra virsū ūdeni. Amfetamīnus grupas locekļi bija vienojušies lietot tikai sevišķi nopietnos gadījumos; V līmeņa aptiekā šie preparāti bija dabūjami, taču ikdienišķai lietošanai ņēma kofeīnu.
Vēl sajuzdams mutē kofeīna rūgto garšu, Līvits ieslēdza simtkārtīgās lēcas un uzsāka trešo pārlūko- jumu. Tāpat kā iepriekšējo reizi, vispirms viņi apskatīja jau zināmo bedrīti un mazo, melno graudiņu, kas tajā atradās.
Par nelielu vilšanos, spēcīgākā palielinājumā graudiņš neizskatījās ne par matu savādāks kā iepriekšējās reizēs, vienīgi bija kļuvis lielāks. Tomēr tagad "bija redzams, ka tas ir neregulārs nespodri melna, akmenim līdzīga materiāla veidojums un ka tā robainajā virsmā tiešām lāsmo zaļi plankumiņi.
— Ko jūs par to teiksit? — jautāja Stouns.
— Ja šis ir tas'objekts, ar kuru sadūrās pavadonis, tad jāpieņem, ka tas vai nu bija traucies kolosālā ātrumā, vai arī ir neiedomājami smags, jo šis objekts ir tik mazs …
— Ka citādi nebūtu varējis izsist pavadoni no orbītas? Piekrītu. Un tomēr necik dziļu bedrīti tas nav atstājis.
— Tātad?
Stouns paraustīja plecus.
— Tātad vai nu šis graudiņš nav orbītas maiņas cēlonis, vai arī tam piemīt kaut kādas elastiskas īpašības, par kurām mums šobrīd nav ne jausmas.
— Ko jūs domājat par tiem zaļumiem?
Stouns pasmaidīja.
— Šinī upē bebri nemājo. Neiekritīšu. Pagaidām tikai skatos un neko vairāk pateikt nevaru.
Līvits pasmējās un atsāka stūrēt. Abi jutās pacilāti un iekšēji bija pārliecināti, ka meklētais ir rokā. Viņi apskatīja pārējās vietas, kur bija pavīdējis zaļums, un tagad, spēcīgākā pastiprinājumā, skaidri redzēja, ka tur tiešām ir zaļi plankumiņi.
Bet šie plankumiņi izskatījās citādi nekā tie, kuri bija uz robainā graudiņa. Pirmkārt, šie bija lielāki un šķita arī spilgtāk lāsmojam. Otrkārt, šo plankumiņu ārmala likās līdzenāka un noapaļota.
— Gluži kā kad pavadonī būtu izšķaidīti zaļās krāsas pilieni, — teica Stouns.
— Es ceru, ka tā tomēr nebūs krāsa.
— To mēs varētu pārbaudīt.
— Pagaidīsim, kamēr būsim paskatījušies četrsimt- četrdesmitkārtīgajā.
Stouns piekrita. Ar pavadoņa virsmu notaustīšanu viņi ņēmās nu jau gandrīz četras stundas, bet ne viens, ne otrs vēl nejutās noguris. Acis no saviem ekrāniem viņi neatrāva pat tad, kad, mainoties lēcām, tie uz brīdi kļuva miglaini. Kad attēla asums bija atjaunojies, viņi atkal redzēja bedrīti un melno graudiņu ar zaļajiem plankumiņiem. Tagad, četrsimtčetrdesmit- kārtīgajā palielinājumā, pārsteidza virsmas nelīdzenumi: graudiņš izskatījās pēc sīkas planētiņas ar augstām kalnu smailēm un dziļām ielejām. Līvitam pat iešāvās prātā doma, ka tā tiešām arī ir mikroskopiska planēta, pavisam īsta planēta, uz kuras arī tagad neskartas rosās tās savdabīgās dzīvās būtnes. Viņš sapurināja galvu, dzīdams šīs domas prom. Tas taču nebija iespējams.
— Ja tas ir meteorīts, tad izskatās traki jocīgs, — teica Stouns.
— Ko jūs tādu saskatāt?
— Redziet, tur tā kreisā mala, — Stouns parādīja uz ekrāna. — Tajā nav tādu izciļņu, kādi redzami visur citur uz šīs akmens drumslas — ja tā ir no akmens … Sajā malā virsma ir gluda kā spogulis un diezgan līdzena.
— Gluži kā mākslīga, vai ne?
Stouns nopūtās.
— Ja es vēl ilgāk uz to skatīšos, var gadīties, ka tiešām sāku tā domāt, — viņš sacīja. — Paskatīsimies tos citus zaļos plankumus.
Līvits nostādīja kameru atbilstoši pierakstītajām koordinātēm un noregulēja fokusējumu. Uz ekrāniem parādījās cits attēls — viens no zaļajiem plankumiņiem tuvplānā. Ļoti spēcīgajā palielinājumā tā ārmala bija redzama pilnīgi skaidri. Tā bija viegli izrobota, tāpēc plankums stipri vien atgādināja pulksteņa zobratu.
— Lai mani pērkons sasper,. ja tā nav … — Līvits sacīja.
— Nē. Krāsa tā nav. Robojums ir pārāk regulārs.
Pēkšņi viņu acu priekšā notika, lūk, kas: uz kādu
pavisam īsu sekundes daļu, ko nevarēja saukt pat par mirkli, zaļais plankums kļuva purpursarkans, pēc tam — atkal zaļš.
— Vai jūs to redzējāt? — jautāja Līvits.
— Redzēju. Vai jūs nemainījāt apgaismojumu?
— Nē. Neko neesmu aizticis.
Pēc brīža notika tas pats: parādījās zaļš, vienu mirkli purpursarkans un atkal zaļš.
— Apbrīnojami.
— Varbūt tas ir …
Viņu pārsteigto acu priekšā plankums kļuva purpursarkans un tāds arī palika. Robi izzuda, acīmredzot aizpildīdamies ciet, jo plankums pēc šī notikuma bija ne vien pilnīgi apaļš, bet arī mazliet palielinājies. Pēc tam tas atkal kļuva zaļš.
— Aug, — sacīja Stouns.
Viņi rīkojās zibenīgi. Nolaida lejā kinokameras, kas tūlīt sāka filmēt objektu no pieciem punktiem ar ātrumu 96 kadri sekundē. Paildzinātas ekspozīcijas kamera knikšķināja kadrus ar pussekundes intervālu. Bez tam Līvits nolaida lejā vēl abas pārējās tālvadāmās mikroskopa kameras un nostādīja tās dažādos leņķos pret pirmo kameru.
Tagad katrs no trim ekrāniem «Galvenās kontroles» priekštelpā rādīja zaļo plankumu citā rakursā.
— Vai mēs nevaram iegūt vēl spēcīgāku palielinājumu? — Stouns jautāja.
— Nē. Atcerieties — mēs nospriedām, ka visspēcīgākais būs četrsimtčetrdesmitkārtīgais.
Stouns lādējās. Tātad, lai iegūtu spēcīgāku palielinājumu, viņiem vajadzēja pāriet uz atsevišķu istabu vai lietot elektronu mikroskopu. Gan vienā, gan otrā gadījumā bija jāizšķiež daudz laika.
— Vai nesāksim kultivēšanu un izdalīšanu? — vaicāja Līvits.
— Jā. Varam arī tā.
Līvits pārslēdza pārlūkošanas kameras uz divdes- mitkārtīgu palielinājumu. Tagad viņi redzēja, ka ievērības cienīgi ir četri punkti — trīs atsevišķi zaļi plankumiņi un bedrīte ar graudiņu. Viņš nospieda pults pogu ar uzrakstu «KULTORA», un no dibenistabas sienas izslīdēja paplāte, uz kuras atradās milzums apaļu Petrī trauciņu ar plastmasas vāciņiem. Katrā trauciņā bija plāna barotnes kārtiņa.
Programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēts izmantot gandrīz vai visas zinātnei pazīstamās barotnes— recekļveidīgus maisījumus, kas satur dažādas barības vielas, kuras nepieciešamas, lai sīkbūtnes dzīvotu un vairotos. Blakus parastajām laboratorijas ba- rotnēm — zirga un aitas asins agaram, šokolādes aga- ram, tīrajam agaram un Saburada barotnei — tur bija arī trīsdesmit diagnostiskās barotnes, kas saturēja dažādus cukurus un minerālvielas, četrdesmit trīs specializētās barotnes, ieskaitot tādas, kas piemērotas tuberkulozes nūjiņu un retu sēnīšu augšanai, kā arī tīri eksperimentālas barotnes, kas apzīmētas ar indeksiem: ME-997, ME-423, ME-A12 utt.
Uz paplātes ar barotnem atradas arī sterilu tamponu kaudze. Rīkodamies ar mehāniskajām rokām, Stouns šos tamponus pa vienam pacēla, pielika pie pavadoņa virsmas, lai noņemtu iztriepi, un pēc tam novietoja trauciņos uz barotnēm. Līvits uz ESM ieejas ierīces tastatūras izsita datus, kas bija nepieciešami, lai vēlāk viņi zinātu, no kuras vietas katra iztriepe ņemta. Pabeiguši darboties ap pavadoņa ārējo virsmu, viņi pārgāja pie konteinera. Ieslēdzis visspēcīgāko palielinājumu, Stouns ļoti rūpīgi noņēma no zaļajiem plankumiņiem nokasījumus un pārnesa tos uz visu veidu barotnēm. Visbeidzot viņš ar smalku pinceti saudzīgi pacēla graudiņu un ievietoja to tīrā stikla trauciņā.
Viss šis darbs aizņēma vairāk nekā divas stundas. Pēc tam Līvits uz tastatūras izsita komandu pildīt programmu MAXCULT, līdz ar to turpmākās rūpes par simtiem Petrī trauciņos izsētajām kultūrām nododams skaitļošanas mašīnai. Daļa trauciņu bija jātur normālā spiedienā un istabas temperatūrā parastajā
Zemes atmosfērā, citi — aukstumā vai karstumā, augstā spiedienā vai vakuumā, tādā atmosfērā, kur ir maz vai daudz skābekļa, gaismā vai tumsā. Lai trauciņus izvietotu pa dažādajām kultivēšanas kamerām, cilvēkam būtu bijis jāstrādā dienām ilgi. Turpretim skaitļošanas mašīnai pietika ar sekundēm.
Kad komanda bija ievadīta, Stouns Petrī trauciņus salika kaudzītēs uz konveijera lentes, un tā tos aiznesa uz kamerām.
Tagad viņiem atlika tikai gaidīt, gaidīt divdesmit četras līdz četrdesmit astoņas stundas, lai redzētu, kas no šiem uzsējumiem izaudzis.
— Tikmēr mēs varam analizēt to smilšu graudiņu vai kas nu tas tāds ir, — Stouns sacīja. — Vai elektronu mikroskopu jūs labi pārvaldāt?
— Sis tas būs pagaisis, — Līvits atbildēja. Ar elektronu mikroskopu viņš nebija strādājis jau gandrīz gadu.
— Nu, labi, es sagatavošu paraugus. Mums ir vajadzīga arī masspektrometrija. To no sākuma līdz beigām paveiks skaitļošanas mašīna. Bet vispirms mums vēl jāpaskatās ar spēcīgāku palielinājumu. Cik lielu optisko palielinājumu varam dabūt morfoloģijas laboratorijā?
— Tūkstoškārtīgu.
— Tad ar to arī sāksim. Dodiet komandu aiznest graudiņu uz morfoloģijas laboratoriju.
Līvits noliecās pie pults un nospieda pogu «MORFOLOĢIJA». Mehāniskās rokas, Stouna vadītas, novietoja stikla trauciņu ar smilšu graudiņu uz konveijera lentes.
Abi paskatījās atpakaļ uz sienas pulksteni. Tas rādīja 11.00, tātad viņi bez pārtraukuma strādāja jau vienpadsmit stundas.
— Tik tālu nu būtu, — sacīja Stouns.
Līvits pasmaidīja un saspieda saujā īkšķi.