Pēc instrukcijas, grupai ik pēc divpadsmit stundām v bija jāsanāk kopā uz īsu apspriedi, lai apkopotu iegūtos rezultātus un nospraustu kārtējos uzdevumus. Lai taupītu laiku, apspriedes tika noturētas mazā istabā blakus kafetērijai: tā varēja vienlaikus ēst un apspriesties.
Hols ieradās pēdējais. Apsēdās krēslā, kura priekšā atradās viņa brokastis — divas glāzes šķidruma un trīs tabletes katra citā krāsā —, un dzirdēja Stounu sakām:
— Vispirms paklausīsimies Bārtonu.
Bārtons pierausās kājās un sāka lēnām, nedrošā balsī ziņot par saviem eksperimentiem un to rezultātiem. Pirmo viņš paziņoja to, ka ir noteicis nāvējošā aģenta lielumu un tas līdzinās vienam mikrometram.
Stouns ar Līvitu saskatījās. Viņu atrastie zaļie plankumiņi bija daudz lielāki; tātad, lai infekcija izplatītos, pietika arī ar zaļā lāsumiņa mikroskopisku daļiņu.
Pēc tam Bārtons pastāstīja par saviem eksperimentiem, kuri parādīja, ka infekcija pārnēsājas pa gaisu un ka sarecēšana sākas plaušās. Nobeigumā viņš aplūkoja savus mēģinājumus antikoagulatīvās terapijas laukā.
— Kā ir ar sekcijām? — Stouns jautāja. — Ko parādīja tās?
— Neko tādu, ko mēs jau nebūtu zinājuši. Asinis sarec visā ķermenī. Nekādas citas gaismas mikroskopijas līmenī pamanāmas novirzes no normas netika konstatētas.
— Un sarecēšana sākas plaušās?
— Jā. Acīmredzot sīkbūtnes tur pāriet asinīs vai izdala kādu toksisku vielu, kas pāriet asinīs. Kaut ko tuvāk par to mēs varēsim pateikt, kad būs izpētītas iekrāsotās sloksnītes. Sevišķi mēs raudzīsim noskaidrot, vai nav bojātas asinsvadu sieniņas, jo šādi bojājumi atbrīvo tromboplastīnu un stimulē vietēju asins sarecēšanu.
Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un pievērsās Holam. Hols pastāstīja par abiem pacientiem izdarītajām analīzēm, par to, ka zīdainim visi rādītāji atbilst normai, bet Džeksonam ir asiņojoša kuņģa čūla un tāpēc viņam tiek pārlietas asinis.
— Viņš ir atguvis samaņu. Es ar viņu mazliet parunājos.
Visi sarosījās.
— Misters Džeksons ir vecs, tiepīgs āzis. Viņam ir sešdesmit deviņi gadi. Čūla jau divus gadus. Līdz šim stipra asiņošana uznākusi divas reizes, aizpērn un pērn. Abas reizes viņš brīdināts, ka jāmaina ieradumi, bet abas reizes turpinājis dzīvot pa vecam, un asiņošana atjaunojusies. Pīdmontas traģēdijas laikā viņš jau ārstējies pats pēc savas receptes — pudelīti aspirīna dienā un denaturātu virsū. No tā viņam esot bijusi neliela aizdusa …
— Un pamatīga acidoze, — piebilda Bārtons.
— Tieši tā.
Metilspirts, organismā noārdīdamies, pārvērtās formaldehīdā un skudrskābē. Tā jāpierēķina klāt pie aspirīna. Tas nozīmē, ka Džeksons diendienā uzņēma milzīgu daudzumu skābes. Bet organismam skābuma un sārmainības attiecību pastāvīgi vajadzēja turēt stingrās, diezgan šaurās robežās, citādi būtu iestājusies nāve. Viens no paņēmieniem, kā šo līdzsvaru uzturēt, bija paātrināti elpot, izpūšot laukā vairāk ogļskābās gāzes un līdz ar to samazinot ogļskābes saturu asinīs!
— Vai tik šī skābe nav pasargājusi viņu no tām sīkbūtnēm? — Stouns jautāja.
Hols paraustīja plecus.
— Pagaidām to nav iespējams pateikt.
— Un kā klājas zīdainim? — jautāja Līvits. — Vai nav mazasinība?
— Nav, — Hols atbildēja. — Bet mēs taču nemaz īsti nezinām, vai viņu ir pasargājis tas pats mehānisms. Varbūt te ir kas pavisam cits.
— Kāda bērnam ir skābuma un sārmainības attiecība?
— Normāla. Pilnīgi normāla. Vismaz pašlaik.
Uz brīdi iestājās klusums. Beidzot Stouns sacīja:
—• Nu ko, jums ir iezīmējušies vairāki labi izej- punkti. Uzdevums paliek līdzšinējais — izpētīt, kas zīdainim un večukam ir kopīgs. Saprotams, var jau tiešām gadīties, ka nekā kopīga viņiem nav. Bet sākumā mums jāpieņem, ka viņus abus vienā un tai pašā veidā izglābis viens un tas pats mehānisms.
Hols piekrītoši pamāja ar galvu.
— Un ko jūs esat atraduši pavadonī? — Bārtons jautāja Stounam.
— Labāk mēs jums to parādīsim.
— Ko parādīsit?
— Ja nemaldāmies, mūsu sīkbūtnes, — Stouns sacīja.
Pie durvīm bija uzraksts «MORFOLOĢIJA». Istaba, kas aiz tām atradās, bija sadalīta divās daļās — telpā, kur uzturēties eksperimentētājiem, un izolētā kamerā aiz stikla sienas. Pie šīs sienas bija pierīkoti īpaši cimdi, lai kamerā varētu iebāzt rokas un darboties ar instrumentiem.
Stouns parādīja uz stikla trauciņu, kurā bija mazs, melns plankumiņš.
— Domājam, ka tas arī ir mūsu «meteorīts», — viņš sacīja. — Uz tā virsmas mēs esam atraduši kaut ko tādu, kas acīmredzot ir dzīvs. Noteiktas dzīvības pazīmes ir arī vairākās citās vietās pavadoņa iekšienē. Seit šo «meteorītu» mēs esam atgādājuši, lai to apskatītu gaismas mikroskopā.
Stouns iebāza rokas cimdos, iebīdīja trauciņu lielas, hromētas lādes spraugā un izvilka rokas šaipus stikla.
— Tā lāde, — viņš paskaidroja, — būtībā ir parasts gaismas mikroskops, kas sajūgts kopā ar parastajām attēla palielināšanas un izvēršanas ierīcēm. Ar to mēs varam iegūt tūkstoškārtīgu palielinājumu. Attēls tiek projicēts uz šī ekrāna.
Līvits darbojās ar vadīšanas rokturiem. Hols un pārējie nenolaida acu no ekrāna.
— Desmitkārtīgs, — Līvits sacīja.
Hols ieraudzīja, ka parauga virsma ir nespodri melngana, izrobota. Stouns aicināja pievērst uzmanību zaļajiem lāsumiņiem.
— Simtkārtīgs.
Tagad zaļie lāsumiņi bija kļuvuši lielāki un ļoti skaidri.
— Domājams, tā ir mūsu sīkbūtne. Mēs esam novērojuši, kā tā aug: brīžiem tā kļūst violeta, acīmredzot tad notiek mitotiskā dalīšanās.
— Spektra pārbīde?
— Kaut kas tamlīdzīgs.
— Tūkstoškārtīgs, — teica Līvits.
Visu ekrānu aizpildīja viens zaļš plankums, kas atradās ieplakā starp asajiem izciļņiem. Hols pievērsa uzmanību tam, ka plankums ir gluds un spīdīgs, gandrīz kā ieeļļots.
— Vai jūs domājat, ka tā ir baktēriju kolonija?
— Diez vai tā ir kolonija mūsu parastajā izpratnē, — Stouns atbildēja. — Kamēr mēs nezinājām par Bārtona eksperimentiem, mēs vispār nedomājām, ka tā ir kolonija. Domājām, ka tas varētu būt viens pats organisms. Bet nu izrādās, ka atsevišķajām daļiņām jābūt tikai apmēram vienu mikrometru lielām; plankums šajā ziņā ir daudz par lielu. Tātad te mēs droši vien redzam saliktu veidojumu — varbūt koloniju, varbūt arī ko citu.
Viņu acu priekšā plankums kļuva violets un pēc tam atkal zaļš.
— Dalīšanās turpinās, — Stouns sacīja. — Lieliski.
Līvits ieslēdza kinokameras.
— Tagad skatieties ar abām acīm.
Plankums k|uva violets un kādu brīdi tāds arī palika. Likās, ka tas mazliet izplešas, un uz īsu mirkli visa virsma sašķēlās sešstūrainās daiviņās, kas atgādināja grīdas flīzes.
— Vai redzējāt?
— Tas it kā sašķēlās.
— Sešstūros.
— Man tā vien liekas, — teica Stouns, — ka šīs sešstūrainās figūras ir atsevišķi organismi.
— Interesanti, vai regulāra ģeometriska forma tām ir pastāvīgi, jeb vai tās tādas kļūst tikai dalīšanās laikā?
— Ar elektronu mikroskopu mēs vēl šo to uzzināsim,— Stouns sacīja un pievērsās Bārtonam. — Vai sekcijas jūs esat pabeidzis?
— Jā.
— Vai ar spektrometru rīkoties protat?
— Domāju, ka protu.
— Tad ķerieties pie darba. Tas nebūs grūti — spek- trometrs ir sajūgts ar skaitļošanas mašīnu. Mums ir vajadzīgas gan graudiņa, gan zaļā organisma analīzes.
— Vai paraugus jūs man dosit?
— Jā.
— Tādus pašus paraugus pārbaudiet attiecībā uz aminoskābēm.
— Ar visu frakcionēšanu?
— Domāju gan, — Stouns sacīja. — Tikai jums tas būs jādara ar rokām.
Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Stouns atkal iebāza rokas cimdos, izņēma trauciņu no mikroskopa un nolika uz sāniem zem ierīces, kas izskatījās pēc ešafota miniatūrā. Tas bija mikroķirurģijas aparāts.
Mikroķirurģija — māksla izdarīt smalkas operācijas vienai šūnai — bioloģiskās pētniecības līdzekļu arsenālā bija parādījusies samērā nesen. Ar mikroķirur- ģiskajām metodēm bija iespējams izņemt no šūnas kodolu vai daļu citoplazmas, izdarot to tikpat tīri un akurāti, kā ķirurgs amputē locekli vai orgānu.
Šī ierīce bija konstruēta tā, ka cilvēka rokas kustības ar vairāku pārnesumu un servomehānismu palīdzību tika precīzi pārvērstas asmeņa mikrokustībās; operators pakustināja pirkstu, bet asmens pārvietojās tikai par miljondaļu centimetra.
Skatīdamies palielinošajā vizierī, Stouns sāka saudzīgi skrubināt melno graudiņu. Atskaldījis divus mazus fragmentus, viņš tos ievietoja katru savā stikla trauciņā. Pēc tam Stouns mēģināja atraut divus mazus fragmentus no zaļā plankumiņa.
Zaļais plankums tūlīt kļuva violets un izpletās.
— Are, ka nepatīk, — Līvits teica smiedamies.
Stouns sarauca pieri.
— Interesanti. Kā jūs domājat — vai tā ir nespeci- fiska augšanas reakcija jeb vai trofiska reakcija uz ievainošanu un apstarošanu?
— Es domāju, — teica Līvits, — plankumam nepatīk, ka to baksta.
— Nu, labi. Bet mums tomēr jāturpina, — Stouns sacīja.