Pamazām darbs laboratorijā «Meža ugunsgrēks» ievirzījās ikdienišķās sliedēs. Apakšzemes kazemātos, kur nebija ne dienas, ne nakts, ne rīta, ne vakara, izveidojās savs īpašs dzīves ritms. Cilvēki gāja gulēt, kad bija noguruši, cēlās augšā,, kad jutās atpūtušies, un turpināja strādāt katrs savā nozarē.
Lielākā daļa no šī darba nekādus taustāmus rezultātus nesolīja. Viņi to zināja un pacietīgi ar to samierinājās. Kā mēdza deklarēt Stouns, zinātniskā pētniecība ir ļoti līdzīga izrakteņu meklēšanai: tu staigā un meklē, apbruņots ar kartēm un instrumentiem, taču galu galā visu izšķir ne jau šīs kartes un instrumenti, un arī ne tava intuīcija, bet gan veiksme. Bet, ja tu gribi, lai tevi atalgo tava uzcītība, tad tev jābūt gatavam uz pacietīgu, grūtu darbu, kas paņems visus tavus spēkus.
Bārtons tagad darbojās telpā, kur atradās spektro- metrs, kā arī aparatūra radioaktivitātes intensitātes noteikšanai, termoelektriskai un rentgenkristalogrā- fiskai analīzei.
V līmenī uzstādītais spektrometrs bija firmas «Whit- tington» standarta modelis «K-5». Tā galvenās sastāvdaļas bija iztvaicētājs, prizma un skatāmekrāns. Analizējamo materiālu ievietoja iztvaicētājā un sadedzināja. Gaisma, kura radās, tam degot, gāja cauri prizmai un tur sašķēlās spektrā, kas tika projicēts uz ekrāna. Tā kā dažādi ķīmiskie elementi degdami dod dažāda viļņu garuma gaismu, tad, analizējot kādas vielas izstarotās gaismas spektru, varēja spriest par tās ķīmisko sastāvu.
Teorētiski tas bija vienkārši, bet praksē spektro- grammu lasīšana bija sarežģīts un grūts darbs. Neviens no laboratorijas «Meža ugunsgrēks» darbiniekiem to nebija pietiekami apguvis. Tāpēc spektro- metrijas rezultātus ievadīja tieši skaitļošanas mašīnā, kas tad tos izanalizēja. ESM šo darbu veica ļoti smalki, ar tās palīdzību varēja aptuveni noteikt pat vielas procentuālo ķīmisko sastāvu.
Bārtons ievietoja iztvaicētājā pirmo paraugu, kas bija ņemts no melnā graudiņa, un nospieda pogu. Uz vienu mirkli uzliesmoja neizturami spoža gaisma, un Bārtons, sargādams acis, aizgriezās prom. Pēc tam viņš ielika iztvaicētājā'otru paraugu. Viņš zināja, ka ESM jau analizē pirmā uzliesmojuma gaismu.
Atkārtojis visu procedūru ar zaļā plankuma paraugu, viņš uzņēma laiku. ESM pašlaik notaustīja pašattīstošās fotoplates — tās bija gatavas šādai apskatei jau pēc dažām sekundēm. Bet pati notaustīšana ilgs divas stundas — elektroniskā acs lasīja spektra līnijas ļoti lēni. Kad notaustīšana būs pabeigta, ESM izanalizēs tās rezultātus un piecās sekundēs nodrukās datus.
Sienas pulkstenis rādīja 15.00 — trīs pēc pusdienas. Bārtons pēkšņi atskārta, ka ir stipri noguris. Viņš ievadīja skaitļošanas mašīnā pavēli pamodināt, kad analīze būs galā, un gāja gulēt.
Citā telpā Līvits rūpīgi lika tādus pašus paraugus automātiskajā aminoskābju analizatorā, ar skumju smaidu atcerēdamies, kā bija gājis agrāk, kad šādas automātikas nebija. 50. gadu sākumā olbaltumvielas sastāvu pēc aminoskābēm analizēja nedēļām un pat mēnešiem ilgi. Dažreiz pagāja arī gadi. Tagad pietika ar stundām, augstākais dienām, un viss process norisa pilnīgi automātiski.
Aminoskābes bija olbaltumvielu būvbloki. Pavisam to bija zināms divdesmit četras, un tās visas sastāvēja no vieniem un tiem pašiem elementiem — oglekļa, ūdeņraža, skābekļa un slāpekļa. Olbaltumvielās aminoskābes bija sakabinātas virknē gluži kā vagoni preču vilciena sastāvā. Sakabinājuma kārtība nosacīja, kas pēc dabas ir attiecīgā olbaltumviela — vai tā ir insulīns, hemoglobīns, augšanas hormons vai kas cits. Visas olbaltumvielas bija veidotas no vieniem un tiem pašiem «vagoniem», no vienām un tām pašām aminoskābēm. Kāda noteikta veida «vagonu» olbaltumvielās citā par citu bija vairāk; citā par citu savādāka bija arī «vagonu» secība. Taču tā bija vienīgā atšķirība. Paši «vagoni^ — aminoskābes — bija kopīgi visām olbaltumvielām, vienalga, vai tās būtu cilvēka vai mušas organismā.
Lai šo faktu konstatētu, bija vajadzējis gandrīz divdesmit gadu.
Bet kas regulēja aminoskābju secību olbaltumvielās? Izrādījās, ka regulētāja ir DNS — viela, kurā iekodēta ģenētiskā informācija un kura darbojas līdzīgi dispečeram šķirotavā.
Lai konstatētu šo faktu, bija vajadzējis vēl divdesmit gadu.
Bet virkne, kas izveidojās, aminoskābēm sakabino- ties, sāka vērpties un ritināties; tā vairs neatgādināja vilcienu, bet drīzāk gan spirāli vai čūsku. Saritinā- juma raksturu nosacīja aminoskābju secība, un tas bija ļoti specifisks: kādas konkrētas olbaltumvielas molekula varēja būt saritināta tikai vienā noteiktā veidā, citādi tā nespēja funkcionēt.
Vēl desmit gadu.
«Vai tas nav dīvaini,» Līvits domāja. «Lai atklātu tādus būtībā vienkāršus faktus, strādāja simtiem laboratoriju, tūkstošiem zinātnieku visā pasaulē. Pacietīgos, neatlaidīgos pūliņos aizritēja gadi un gadu desmiti …»
Un tagad bija izgudrota šī mašīna. Protams, tā nevarēs precīzi noteikt, kāda ir aminoskābju secība, bet tā aptuveni noteiks aminoskābju saturu procentos: tik un tik procentu valīna, tik un tik arginīna, cistīna, prolīna, leicīna. Šie dati savukārt dos ļoti daudz informācijas.
Un tomēr šī mašīna bija šāviens tumsā: viņiem nebija nekāda pamata uzskatīt, ka melnais graudiņš vai zaļais organisms kaut vai daļēji sastāv no olbaltumvielām. Taisnība, uz Zemes ikvienai dzīvai būtnei bija vismaz dažas olbaltumvielas, bet vai tas nozīmēja, ka tāpat jābūt arī visur citur?
Kādu brīdi Līvits mēģināja iztēloties dzīvību bez olbaltumvielām. Tas bija gandrīz neiespējami: uz Zemes olbaltumvielas ietilpa šūnapvalka sastāvā, tās bija visu pazīstamo fermentu galvenā vai vienīgā sastāvdaļa. Vai bija iespējama dzīvība bez fermentiem?
Viņš atcerējās angļu bioķīmiķa Džordža Tompsona repliku, ka fermenti ir «dzīvības savedēji». Tas nebija pārspīlēts: fermenti katalizēja visas dzīvajā organismā norisošās ķīmiskās reakcijas — to virsmas kalpoja par divu molekulu sastapšanās un savstarpējas reaģēšanas vietu. Pastāvēja simtiem tūkstošu, varbūt pat miljoniem fermentu, un katra vienīgā sūtība bija sekmēt kādu vienu ķīmisko reakciju. Bez fermentiem nebija iespējama neviena dzīvībai raksturīga ķīmiskā reakcija.
Bez šīm reakcijām dzīvība nevarēja pastāvēt.
Bet varbūt varēja?
Patiesību sakot, tā jau bija problēma ar bārdu. Programmas «Meža ugunsgrēks» izstrādāšanas sākumā bija izvirzīts jautājums: kā pētīt tādu dzīvības formu, kas pilnīgi atšķiras no līdz šim pazīstamajām? Kā vispār uzzināt par tādas dzīvības esamību?
Šis jautājums interesēja ne jau akadēmiskā plāksnē. Kā bija izteicies Džordžs Volds, bioloģija bija unikāla zinātne, jo tā nespēja definēt savu pētījumu objektu. Vēl neviens nav izsmeļoši definējis, kas ir dzīvība. Un patiesībā arī neviens nezina, kas tā ir. Līdzšinējās definīcijas — matērija, kurai piemīt spēja uzņemt, noārdīt un pārstrādāt barību, izvadīt atkri- tumvielas, vairoties un tā tālāk, — nevarēja apmierināt. Vienmēr varēja atrast izņēmumus, kuri tām neatbilda.
Beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka raksturīga dzīvības iezīme ir enerģijas pārvēršana. Tā vai citādi — ar barību vai ar Saules gaismu — visi dzīvie organismi uzņēma enerģiju, pārvērta to citā formā un pēc tam izmantoja. (Vīrusi bija izņēmums no šī likuma, bet grupas dalībnieki bija ar mieru definēt, ka vīrusi nav dzīvi.)
Līvitu lūdza līdz nākamajai apspriedei sagatavot šai definīcijai atspēkojumu. Nedēļu visu pārdomājis, Līvits ieradās uz apspriedi ar trim priekšmetiem — melnas drēbes atgriezumu, rokas pulksteni un granīta gabalu. Viņš salika tos uz galda ,un paziņoja:
— Kungi, jūsu priekšā ir trīs dzīvas būtnes.
Uzaicinājis apspriedes dalībniekus pierādīt pretējo,
viņš nolika melno drēbi saulē; drēbe sasila.
— Šis ir viens no enerģijas pārvēršanās piemēriem, — Līvits teica. — Gaismas enerģija pārvēršas siltumā.
Viņam iebilda, ka tā esot tikai pasīva enerģijas absorbcija, ka tā esot pārvēršanās un nevis pārvēršana, bet dzīvībai raksturīga tieši pēdējā — mērķtiecīga, nozīmīga enerģijas pārvēršana, kas veic kaut kādu funkciju.
— Kā jūs zināt, ka arī šī nav mērķtiecīga? — Līvits vaicāja.
Pēc tam viņš pievērsās pulkstenim. Līvits norādīja uz ciparnīcu, kas tumsā spīdēja: tur notika radioaktīvā sabrukšana un izstarojās gaisma.
Tika iebilsts, ka tā ir tikai nestabilajos enerģētiskajos līmeņos esošajiem elektroniem piemītošās potenciālās enerģijas atbrīvošanās. Tomēr tas vairs neizskanēja tik pārliecināti: Līvita argumenti sēja neticības sēklu.
Visbeidzot viņš pārgāja pie granīta. — Viņš ir dzīvs, — Līvits sacīja. — Viņš dzīvo, elpo, staigā un runā. Mēs tikai nepamanām to, jo tas notiek pārāk lēni. Klintij mūža garums ir trīs miljaidi gadu, mums — sešdesmit vai septiņdesmit. Mēs nevaram saskatīt, kas ar šo klinti notiek, tā paša apstākļa dēļ, kāpēc mēs nevarētu uztvert melodiju, ja skaņu plate grieztos ar ātrumu viens apgrieziens gadsimtā. Un klints, 110 savas puses, nemaz nenojauš par mūsu eksistenci, jo mūsu mūžs ilgst tikai vienu viņas mūža mirkli. Mēs viņai esam gluži kā īsi zibšņi nakts tumsā.
Līvits savu viedokli bija izteicis pietiekami skaidri, un vienā svarīgā jautājumā grupas locekļiem sava nostāja bija jāgroza. Bija spiesti pieļaut iespējamību, ka kaut kādas dzīvības formas viņi nespēj izanalizēt, ka, vēl vairāk, viņi nespēj spert pat pirmo soli, nespēj šādu analīzi uzsākt.
Bet Līvitam nedeva mieru vēl vispārīgāks jautājums — par darbību nenoteiktības apstākļos. Viņš uzmanīgi pārlasīja Tolberta Gregsona grāmatu «Plānojot neplānojamo», izstudēja sarežģītos matemātiskos modeļus, kurus autors bija izstrādājis šīs problēmas analizēšanai. Savu pārliecību Gregsons izteica šādiem vārdiem:
Visi lēmumi, kuriem piemīt nenoteiktības elements, iedalās divās krasi atšķirīgās kategorijās: lēmumos, kuru sekas ir paredzamas, un lēmumos, kuru sekas paredzēt nav iespējams. Acīm redzams, ka pieņemt otras kategorijas lēmumus ir krietni grūtāk.
Lielāko daļu lēmumu, arī gandrīz visus lēmumus, kuri skar cilvēku attiecības, var atveidot modelī ar paredzamām sekām. Piemēram, prezidents var sākt karu, komersants — pārdot savu uzņēmumu, vīrs — šķirties no sievas. Šāda veida darbībai būs kaut kādas sekas; iespējamo seku skaits ir bezgalīgs, bet varbūtigo seku skaits ir pietiekami mazs. Iekams cilvēks kaut ko nolemj, viņš var apsvērt dažādas iespējamo lēmumu sekas, lai pieņemtu to lēmumu, kurš sola vislabākās izredzes.
Bet pastāv arī tādu lēmumu kategorija, kurus nevar novērtēt, analizējot to sekas. Pieņemot šos lēmumus, jārēķinās ar absolūti neparedzamiem notikumiem un situācijām, turklāt ne tikai ar visāda veida katastrofām, bet arī ar retajiem atklāsmes un gaišredzības brīžiem, tādiem kā tie, kuri deva lāzeru vai penicilīnu. Tā kā šie notikumi nav paredzami, tos nevar ieplānot ne ar kādiem loģiskiem paņēmieniem. Matemātiskais aparāts te nelīdz.
Mēs varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka, labi tas vai slikti, šādi notikumi ir ārkārtīgi reti.
Džeremijs Stouns ar neaprakstāmu uzmanību paņēma zaļā materiāla plēksnīti un ielaida to izkausēta plastmasā. Plastmasas vanniņa, kurā tā atradās, pēc lieluma un formas atgādināja medicīnisko oblātu. Stouns pagaidīja, kamēr plēksnīte pilnīgi iegrimst, pēc tam uzlēja tai virsū vēl vienu kārtiņu plastmasas un ievietoja «oblātu» termostatā.
Stouns apskauda pārējos grupas locekļus, kuru rīcībā bija daudz automātisko palīgu. Paraugu sagatavošana elektronmikroskopijai vēl aizvien bija pārāk smalka procedūra, lai te varētu iztikt bez cilvēka roku
izveicības. Laba parauga izgatavošana prasīja ne mazāku meistarību kā juveliera darbs, un arī jāmācās bija gandrīz tikpat ilgi. Stouns šādu meistarību bija ieguvis tikai piecu gadu darbā.
Plastmasas «oblāta» tika turēta speciālā ātrdarbīgā termostatā, un tomēr līdz vajadzīgajai konsistencei tā sacietēja tikai piecās stundās. Termostatā tika uzturēta pastāvīga temperatūra +61 °C un relatīvais mitrums 10%.
Kad plastmasa būs sacietējusi, Stouns virskārtu nokasīs un ar mikrotomu nogriezīs plānu zaļuma sloksnīti. Lai to varētu skatīt elektronu mikroskopā, tās formai un izmēriem jābūt stingri noteiktiem — «jāizēvelē» maza, apaļa ripiņa, kuras biezums nepārsniedz 1500 angstrēmus.
Tikai pēc tam viņš šo zaļo vielu, vienalga, kas tā būtu, varēs apskatīt sešdesmittūkstoškārtīgā palielinājumā.
«Tam jābūt ļoti interesanti,» Stouns nodomāja.
Stouns uzskatīja, ka, kopumā ņemot, darbs viņiem sokas labi. Rezultāti bija, grupa strauji virzījās uz priekšu vienlaikus vairākos meklējumu virzienos, kuri solīja panākumus. Un, galvenais, laika viņiem tagad bija diezgan. Nebija ne steigas, ne panikas, nebija ko baidīties
Uz Pīdmontas bija nomesta bumba. Gaisā lidojošās sīkbūtnes šis sprādziens noteikti iznīcināja, un līdz ar to infekcijas avots bija neitralizēts. Vienīgā vieta, no kuras infekcija varētu izplatīties, bija laboratorija «Meža ugunsgrēks», bet šī laboratorija bija projektēta ar tādu aprēķinu, lai tas nebūtu iespējams. Ja kaut kur izolācija sabojātos, inficētā zona tiktu automātiski izolēta no laboratorijas pārējās daļas. Pusse- kundē noslēgtos hermētiskās durvis un laboratorijai izveidotos jauna konfigurācija.
Tas bija nepieciešams, jo pieredze, kura bija iegūta citās laboratorijās, kas strādāja tā sauktajās aksēnis- kajās jeb bezmikrobu atmosfērās, liecināja, ka inficēšanās notiek 15 procentos gadījumu. Cēloņi parasti bija konstruktīva rakstura — hermetizējošās starplikas plīsums, caurums cimdā, vīles atirums —, bet fakts palika fakts: inficēšanās gadījumi bija sastopami.
Bāze «Meža ugunsgrēks» tādām nejaušībām bija sagatavota. Bet, ja tās neatgadītos — un bija lielas izredzes, ka tās tiešām neatgadīsies, — tad viņi varētu droši šeit strādāt neierobežoti ilgi. Atrasto sīkbūtni viņi varētu pētīt veselu mēnesi vai pat gadu. Viss bija paredzēts, ne par ko nebija jāraizējas.
Hols staigāja pa gaiteni, noskatīdams kodolierīces apakšstaciju atrašanās vietas un cenzdamies tās iegaumēt. Šajā līmenī bija piecas apakšstacijas. Tās .bija izvietotas izklaidus gar galveno gaiteni. Visas apakšstacijas bija vienādas — sudraba kārbiņas, kas nebija lielākas par cigarešu paciņu. Katrai no tām bija atslēgas caurums un divas spuldzītes — zaļa un sarkana. Zaļā spuldzīte dega.
Apakšstaciju darbības principu Holam bija izskaidrojis Bārtons.
— Visās laboratorijās un visos ventilācijas kanālos ir jutīgie elementi. Ar dažādu ķīmisku un elektronisku noteicēju, kā arī tiešu bioanalizatoru palīdzību tie uzrauga gaisu. Bioanalizatori ir dzīvas peles, kurām tiek pastāvīgi reģistrēts pulss. Ja kāds jutīgais elements signalizēs, ka gaiss ir inficēts, attiecīgā laboratorija tiks automātiski izolēta. Ja infekcija aptvers visu līmeni, tas tiks izolēts no pārējiem līmeņiem un sāks darboties kodolierīces mehānisms. Kad tas būs noticis, zaļā spuldzīte nodzisīs un sāks zibsnīt sarkanā. Tas ir signāls, ka līdz sprādzienam atlikušas trīs minūtes. Ja jūs pa šo laiku neiebāzīsit un nepagriezīsit savu atslēgu, trešās minūtes beigās lādiņš sprāgs.
— Un man tas jādara pašam?
Bārtons apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Atslēga ir tērauda. Tā vada elektrību. Slēdzenē iemontēta sistēma, kas mēra atslēgas ielicēja organisma elektrisko kapacitāti. Slēdzene reaģē uz ķermeņa apmēriem ūn svaru, kā arī uz sāļu saturu sviedros. Tā klausa tikai jums.
— Tātad es patiešām esmu vienīgais?
— Patiešām. Un jums ir arī vienīgā atslēga. Bet ir kāds aipstāklis, kas visu mazliet sarežģī. Būvētāji nebija precīzi ievērojuši projektu. Kad viss komplekss jau bija gatavs un kodolierīce samontēta, mēs pamanījām, ka šajā līmenī trūkst triju apašstaciju. Astoņu vietā ir tikai piecas.
— Ko tas nozīmē?
— To, ka gadījumā, ja šajā līmenī sākas noplūde, jums jādrāžas pie tuvākās apakšstacijas. Citādi var gadīties, ka jūs tiekat izolēts sektorā, kur apakšstaciju nav. Un, ja kāds no bakterioloģiskajiem jutīgajiem elementiem sabojātos un dotu trauksmes signālu nevietā, laboratorija varētu tikt iznīcināta bez vajadzības.
— iVtanup āt, tā ir diezgan nopietna kļūda.
— Izrādās, — Bārtons sacīja, — ka trīs trūkstošās apakšstacijas domā uzstādīt nākammēnes. Bet pašlaik mums no tā vieglāk nekļūst. Jūs tikai turiet šo sarežģījumu prātā, gan jau viss būs labi.
Līvits momenta pamodas, izkapa no gultas un saka ģērbties. Viņš bija uztraukts: nupat viņam bija radusies kāda ideja. Kaut arī nepārdomāta un traka, tomēr velnišķīgi vilinoša.
Šī ideja viņam bija radusies sapnī.
Viņš bija sapņojis par kādu māju un par pilsētu, kas to apņēma, — milzīgu daudzstāvīgu pilsētu ar lielām maģistrālēm un komunikāciju tīklu. Mājā dzīvoja kāds vīrs ar ģimeni; šajā pilsētā viņš strādāja, braukāja turp un atpakaļ, staigāja šur un tur, darbojās, mijiedarbojās.
Pēc tam pilsēta sapnī pēkšņi pazuda, palika tikai šī māja. Cik ļoti viss bija izmainījies! Viena pati māja klaja lauka vidū, zaudējusi jebkādas saites ar ārpasauli, zaudējusi ūdeni, kanalizāciju, elektrību, ielas. Ģimene bija palikusi bez veikaliem, skolām un aptiekām. Mājastēvam, kas pilsētā bija strādājis un uzturējis attiecības ar citiem pilsētniekiem, vairs nebija kur pelnīt iztiku.
Māja pārvērtās pilnīgi citā organismā. Un no šī organisma līdz laboratorijā «Meža ugunsgrēks» izolētajai sīkbūtnei bija tikai viens solis, viens iztēles lēciens …
Vajadzēs par to apspriesties ar Stounu. Stouns, kā parasti, smiesies — viņš jau smējās vienmēr —, bet arī uzklausīs un pārdomās. Līvits zināja, ka tiek uzskatīts par grupas ideju ģeneratoru, par cilvēku, no kura vienmēr var sagaidīt visneticamākās, prātam visne- pieņemamākās teorijas.
«Nu, nekas,» Līvits nosprieda. «Stounu tas vismaz ieinteresēs.»
Līvits paskatījās pulkstenī. Tas rādīja 22.00. Tuvojās pusnakts. Viņš steidzās ģērbties.
Izņēmis jaunu papīra kombinezonu, viņš iekāpa tajā. Uz kailās miesas viņš sajuta papīra vēsumu.
Un tad uzreiz tas kļuva silts. Dīvaina sajūtu maiņa. Līvits uzvilka kombinezonu mugurā, piecēlās un aizvilka ciet rāvējslēdzēju. Jau iedams arā, viņš vēlreiz pameta acis uz pulksteni.
22.10.
«Ak dievs!» viņam domas izlauzas.
Tas bija noticis atkal. Šoreiz jau desmit minūtes. Kā tās bija aizgājušas? Viņš nekā neatcerējās. Ģērbšanās nevarēja ilgt vairāk par trīsdesmit sekundēm, bet viņam bija pagājušas veselas desmit minūtes.
Viņš vēlreiz apsēdās uz gultas un mēģināja kaut ko atcerēties. Tas bija veltīgi.
Tas bija briesmīgi. Viņš bija cerējis, ka nu vairs tas neatkārtosies, mēnešiem ilgi tas nebija noticis, un še tev nu bija. Visi šie uztraukumi, neierastais dienas režīms, kas tik ļoti atšķīrās no normālā darba režīma slimnīcā, lika sevi manīt: tas sākās atkal.
Kādu mirkli viņš pārlika, vai pārējiem par to stāstīt, bet tūlīt pat kratījās no šīm domām vaļā. Tik ļauni jau nebija. Vairāk tas neatkārtosies. Nu jau visu laiku gāja uz labo pusi.
Līvits piecēlās. Viņš taču bija sataisījies iet pie Stouna aprunāties par kaut ko svarīgu un aizraujoši interesantu. Par …
Brīdi viņš palika stāvam.
Nevarēja atcerēties.
Ideja, tēls, satraukums, ko tas radīja, — itin viss bija nozudis. Izgaisis, izkritis no prāta.
Viņš saprata, ka vajadzētu pateikt Stounam, visā atzīties. Bet viņam bija skaidrs, ko Stouns uz to sacīs un darīs un kā tas atsauksies uz viņa nākotni, uz viņa mūža atlikušo daļu, uz dzīvi, kas sāksies pēc lam, kad programma «Meža ugunsgrēks» būs izpildīta. Ja tas nāktu gaismā, viss mainītos. Viņš vairs nekad nevarētu atsākt normālu dzīvi — būtu jāaiziet no darba, jādara daudz kas nepierasts, bezgalīgi jāpielāgojas kam jaunam. Pat automobili vairs nedrīkstētu vadīt.
Nē, viņš nolēma. Neko viņš neteiks. Viss būs labi — kamēr viņš neskatīsies uz mirgojošām ugunīm.
Džeremijs Stouns bija noguris, bet zināja, ka aizmigt nespēs. Viņš soļoja šurp un turp pa gaiteņiem, domās kavēdamies pie putniem Pīdmontā. Stouns pārdomāja visu, kas ar tiem bija saistīts: kā viņi bija tos ieraudzījuši, kā nogāzējuši ar hlorazīnu un kā putni bija aizgājuši bojā. To visu viņš pārcilāja neskaitāmas reizes.
Kaut ko viņš bija palaidis garām. Un šis kaut kas viņam nedeva miera.
Par to viņš bija raizējies, vēl atrazdamies tur, Pīdmontā. Pēc tam tas bija aizmirsies, bet, kad dienas vidus apspriedē Hols stāstīja par saviem pacientiem, šaubas uzmācās ar jaunu spēku.
Kaut kam no Hola teiktā, kaut kādam faktam, ko viņš pieminēja, bija netiešs sakars ar putniem. Bet kas tas bija? Kāda īsti bija tā doma, kādi precīzi bija tie vārdi, kas šo asociāciju ierosināja?
Stouns papurināja galvu. Nevarēja atcerēties, dari, ko gribi. Kaut kur galvā bija visi pavedieni, sakari, atslēgas, bet izvilkt tos virspusē neizdevās.
Viņš saņēma galvu rokās un cieši saspieda to, nolādēdams savas nepaklausīgās smadzenes.
Tāpat kā daudzi inteliģenti, Stouns pret savām smadzenēm izturējās ar diezgan lielu neuzticību. Viņš tās uzlūkoja kā precīzu un smalku, bet pārāk untumainu mašīnu. Tajās reizēs, kad šī mašīna atsacījās klausīt, Stouns nejutās pārsteigts, kaut arī to grūti panesa un allaž no tā baidījās. Drūmu pārdomu brīžos Stouns vispār šaubījās par jebkuras domas, par paša prāta lietderību. Reizēm viņš apskauda savas izmēģinājumu žurkas: viņu smadzenes bija tik vienkāršas. Katrā ziņā viņām nekad nebūs tik daudz prāta, lai varētu sevi iznīcināt. Līdz tam spējis aizdomāties tikai cilvēks.
Stouns bieži atkārtoja, ka no prāta ir daudz vairāk ļaunuma nekā labuma. Prāts vairāk iznīcina nekā rada, vairāk sajauc nekā noskaidro, vairāk viļ nekā apmierina, vairāk dara pāri nekā žēlo.
Brīžiem viņam šķita, ka cilvēks ar savām gigantiskajām smadzenēm atgādina dinozauru. Katram skolēnam bija zināms, ka dinozauri pārauga paši sevi, kļuva tik lieli un smagnēji, ka vairs nebija dzīvotspējīgi. Bet nevienam vēl nebija ienācis prātā padomāt, vai cilvēka smadzenes, vissarežģītākais veidojums pazīstamajā Visumā, uzstādīdamas organismam fantastiskas prasības pēc barības vielām un asinsapgādes, nepadara cilvēku par dinozaura analogu. Varbūt tās jau ir padarījušas viņu par sava veida dinozauru un beigu beigās viņu pazudinās?
Jau tagad smadzenes izmanto ceturto daļu no organisma asins plūsmas. Ceturtā daļa no visām asinīm, ko pārsūknē sirds, plūst uz smadzenēm — orgānu, kura masa ir tikai maza daļa no ķermeņa masas. Ja smadzenes kļūs vēl lielākas un vēl pilnīgākas, droši vien vēl lielākas kļūs arī to prasības, un varbūt pienāks brīdis, kad tās būs kļuvušas tik lielas, ka, līdzīgi infekcijai, nomāks un nogalinās savu saimniekorganismu, kas tās uztur un nēsā.
Varbūt arī, kļuvušas neierobežoti gudras, tās atradīs līdzekli, kā sevi iznīcināt. Reizēm, sēdēdams apspriedēs Valsts departamentā un Aizsardzības ministrijā un vērodams apkārtsēdošos, Stouns redzēja pie galda nevis cilvēkus, bet tikai duci pelēku, rievotu smadzeņu. Ne miesas, ne asiņu, ne roku, ne acu, ne pirkstu, ne lūpu, ne dzimumorgānu — tas viss bija lieks.
Tikai smadzenes. Sēž ap galdu un domā, kā pārspēt viltībā citas smadzenes, kas sēž pie citiem galdiem.
Idiotiski.
Stouns papurināja galvu un nodomāja, ka sāk kļūt līdzīgs Līvitam, izfantazē trakas un neticamas shēmas.
Tomēr Stouna iedomām bija zināma loģika. Ja tu bīsties savu smadzeņu, ja tu tās nīsti, tad agri vai vēlu mēģināsi tās iznīcināt. Iznīcināt gan savējās, gan citu smadzenes.
— Esmu paguris, — Stouns teica balsī un paskatījās sienas pulkstenī. Bija 23.40 — drīz vajadzēja sākties pusnakts apspriedei.