Tā bija milzīga zāle — kā futbola laukums. Mēbeļu tajā tikpat kā nebija — vienīgi šur tur pa galdam. Pa visu telpu atbalsojās tehniķu sasaukšanās. Viņi izkārtoja lidmašīnas «Phantom» atliekas. Apdegušie un sagriezušies metāla gabali tika izvietoti tā, kā tie bija atrasti smiltīs: komisija atveidoja katastrofu.
Tikai pēc tam varēja sākt visu kārtīgi izmeklēt.
Majors Menčiks, noguris, iekaisušām acīm, kafijas tasi rokā, stāvēja kaktā un vēroja. Ducis vīru garā, izbalsinātā zālē rekonstruē avāriju — Menčikam šī aina šķita mazliet sirreālistiska.
Pienāca viens no bioķīmiķiem, pavicinādams viņam gar degunu caurspīdīgu plastmasas maisu.
— Tikko kā saņēmu to atpakaļ no laboratorijas, — viņš sacīja.
— Kas tas ir?
— To jūs nekad neuzminēsit.
Bioķīmiķa acis no uztraukuma spīdēja. «Labi jau, labi,» Menčiks īgni nodomāja. Nekad neuzminēšot…
— Nu, un kas tad tas būtu?
— Depolimerizēts polimērs, — bioķīmiķis sacīja, apmierināti nošmaukstinādams lūpas. — Tikko kā no laboratorijas.
— Kas tas par polimēru?
Polimērs ir molekula, kas sastāv no atkārtojumiem — tūkstošiem vienādu posmu — līdzīgi domino kauliņu virknei. Polimēri ir lielākā daļa plastmasu, neilons, viskoze, augu šķiedrviela un pat glikogēns, ko sintezē cilvēka aknas.
— Tā pati polimēriskā plastmasa, no kuras bija izgatavota lidmašīnas «Phantom» gaisa šļūtene, kas iet uz pilota sejas masku, un acīmredzot arī pati maska.
Menčiks sarauca pieri un bez kāda entuziasma paskatījās uz drupano, melno pulveri maisā.
— Plastmasa?
— Jā. Polimērs — depolimerizējies, noārdījies. Tas nav nekāds vibrāciju efekts. Iedarbība, kas to izraisījusi, ir bijusi bioķīmiska, tīri organiska.
Nu jau Menčiks sāka saprast.
— Vai ar to jūs gribat sacīt, ka kaut kas šo plastmasu izārdījis?
— Varētu sacīt arī tā, — bioķīmiķis atbildēja. — Tas, protams, ir vienkāršojums, bet…
— Kas tad bija tas ārdītājs?
Bioķīmiķis paraustīja plecus.
— Kaut kāda ķīmiska reakcija. Izārdīt varēja skābe vai stiprs karstums, vai…
— Vai?
— Manuprat, arī mikroorganisms. Ja starp mikroorganismiem ir kāds plastmasas ēdājs. Vai jūs manu domu saprotat?
— Domāju, ka saprotu, — Menčiks teica.
Viņš izgāja ārā no zāles un piegāja pie telegrāfa, kas atradās citā ēkas daļā. Uzrakstījis ziņojumu grupai «Meža ugunsgrēks», viņš nodeva to telegrāfistei pārrakstīt. Gaidīdams viņš pajautāja:
— Vai nekāda atbilde vēl arvien nav bijusi?
— Atbilde, ser?
— No «Meža ugunsgrēka», — Menčiks teica. Viņš nespēja ticēt, ka uz ziņu par «Phantom» avāriju neviens nav reaģējis. Tā taču bija tik nepārprotami saistīta …
— No «Meža ugunsgrēka», ser?
Menčiks izberzēja acis. Viņš bija noguris; vajadzēja gan atcerēties, ka jāpievalda mēle.
— Ai, nē, es to tikai tāpat vien, — viņš sacīja.
Pēc sarunas ar Pīteru Džeksonu Hols devās pie Bārtona. Bārtons atradās sekciju zālē, kur viņš apskatīja mikroskopā iepriekšējā dienā izgatavotos paraugus.
— Vai kaut ko atradāt? — Hols jautāja.
Bārtons panācās nost no mikroskopa un nopūtās.
— Nē. Itin nekā.
— Es atkal domāju par tiem vājprātīgajiem. Man viņus atgādināja saruna ar Džeksonu. Tajā vakarā pilsētiņā vājprātīgi — vai vismaz dīvaini un ar pašnāvnieciskām tieksmēm — kļuva daudzi. Vairums no viņiem bija jau gados.
Bārtons sarauca uzacis.
•— Nu un tad?
— Veci cilvēki ir līdzīgi Džeksonam. Viņiem ir kaite kaites galā. Organisms grūst dažādos veidos. Plaušas slimas, sirdis slimas, aknās dur, asinsvadi sklerotiski.
— Un tas maina slimības gaitu?
— Varbūt. Es domāju un domāju: no kā cilvēks var pēkšņi zaudēt prātu?
Bārtons pašūpoja galvu.
— Tur ir vēl kas, — Hols teica. — Džeksons atceras dzirdējis vienu mirēju pirms nāves iesaucamies: «Ak dievs, galva!»
Bārtons skatījās kaut kur prom.
— Tieši pirms pašas nāves?
— Jā.
— Jūs domājat — asinsizplūdums?
Hols apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Ir pamats tā domāt, — viņš teica. — Katrā ziņā jāpārbauda.
Ja Andromēdas celms tādā vai citādā veidā izraisīja asinsizplūdumu smadzenēs, tad tas tiešām varēja radīt pēkšņas, neparastas psihiskas novirzes.
— Bet mēs zinām, ka šīs novirzes iedarbībā asinis sarec…
— Jā, — Hols teica. — Lielākajai daļai. Bet ne visiem. Daži paliek dzīvi, un daži kļūst traki.
Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu. Pēkšņi viņu pārņēma satraukums. «Pieņemsim, ka sīkbūtnes iedarbībā rodas bojājumi asinsvados,» viņš sprieda. «Šāds bojājums ierosina asins sarecēšanu. Tiklīdz asinsvada sieniņa ir pārplīsusi, pārgriezta vai apdegusi, tūlīt sākas procesu virkne, kas beidzas ar asins sarecēšanu. Vispirms apkārt bojājumam sadrūzmēsies trombocīti, aizsargādami to un neļaudami noplūst asinīm. Pēc tam tur sakrāsies sarkanie asinsķermenīši. Pēc tam fibrīna masa saistīs visus elementus kopā. Un, visbeidzot, šis receklis sacietēs.
Tāda ir normālā virkne.
Bet, ja bojājums ir plašs, ja tas sākas plaušās un pa asinsvadiem izplatās līdz …»
— Es sāku domāt, vai tik mūsu sīkbūtne nesaēd asinsvadu sieniņas, — Hols sacīja. — Tādā gadījumā tas arī būs sarecēšanas sākums. Bet, ja sarecēšana kaut kāda apstākļa dēļ nenotiek, sīkbūtne, ēzdamās tālāk, izraisa asinsizplūdumu.
— Un vājprātu, — Bārtons piebilda, steigšus pārmeklēdams savus audu paraugus. ViņŠ atrada trīs paraugus no smadzenēm un tūlīt apskatīja tos mikroskopā. Nevarēja būt nekādu šaubu. Patoloģija bija acīm redzama. Galvas smadzeņu asinsvadu sieniņu iekšējā kārtā bija zaļi ielāsojumi. Bārtons nešaubījās, ka spēcīgākā palielinājumā tajos būs saskatāmi sešstūri.
Viņš ātri pārbaudīja arī paraugus, kas bija ņemti no plaušu, aknu un liesas asinsvadiem. Dažos paraugos asinsvadu sieniņās viņš atrada zaļus plankumus, taču nekur tie nebija tādā pārpilnībā kā galvas smadzeņu asinsvados.
Bija acīm redzams, ka smadzeņu asinsvadiem Andromēdas celms dod priekšroku. Kāpēc tas ir tā, to bija grūti pateikt, bet bija zināms, ka galvas smadzeņu asinsvadiem piemīt vairākas savdabīgas īpašības. Piemēram, apstākļos, kur pārējie asinsvadi izplešas vai saraujas, — tādos kā liels aukstums vai fiziska slodze — cerebrālie asinsvadi neizmainās, joprojām uzturēdami pastāvīgu asins pieplūdumu smadzenēm.
Fiziskas piepūles gadījumā asins pieplūdums muskuļiem var palielināties piecas līdz divdesmit reizes. Turpretim smadzenes tiek apasiņotas vienlīdz spēcīgi, vienalga, vai to īpašnieks liek eksāmenu vai guļ, cērt malku vai skatās televizoru. Minūti minūtē, stundu stundā un dienu dienā smadzenes saņem vienu un to pašu asiņu daudzumu.
Neviens nezina, kālab tas vajadzīgs un kā īsti notiek smadzeņu asinsvadu pašregulēšanās. Zina tikai to, ka šāda parādība pastāv, un smadzeņu asinsvadus uzskata par īpašu gadījumu starp ķermeņa artērijām un vēnām. Acīmredzot tie ar kaut ko atšķiras arī uzbūvē.
Tagad bija atrasta tāda sīkbūtne, kas izlases veidā sagrāva tieši šos asinsvadus.
Bet Bārtons domāja, ka nekā neparasta šajā Andromēdas celma iedarbības selektivitātē nav. Piemēram, sifiliss izraisa aortas iekaisumu — ļoti specifisku un savdabīgu reakciju. Šistozomiāze, parazitāra infekcija, dod priekšroku pūšļa, zarnu vai tikai resnās zarnas asinsvadiem — atkarībā no sugas. Tātad šāds specifiskums nav neiespējams.
— Taču ir vēl cita problēma, — viņš sacīja. — Lielākajai daļai cilvēku šī sīkbūtne sāk sarecināt asinis plaušās. To mēs tagad zinām. Jādomā, plaušās sākas arī asinsvadu sabrukšana. Bet kāda starpība …
Bārtons aprāvās.
Viņš atcerējās žurkas, kurām bija ievadījis sarecēšanas novērsēju. Tās tik un tā bija nobeigušās, bet viņš tām nebija izdarījis sekciju.
— Mans dievs, — Bārtonam izlauzās.
Viņš izvilka vienu žurku no ledusskapja un to uzšķērda. Žurkai tecēja asinis. Steigšus atvēris galvaskausu, viņš apskatīja smadzenes. Uz to pelēkās vielas virsmas bija liels asinsizplūdums.
— Te nu tas ir, — Hols sacīja.
— Ja dzīvnieks ir vesels, viņš nobeidzas asins sa- fecēšanas dēļ, kura sākas plaušās. Bet, ja sarecēšana nav iespējama, sīkbūtne izēdas cauri smadzeņu asinsvadiem, izraisīdama asinsizplūdumu.
—• Un vājprātu.
— Jā. — Tagad Bārtons bija ļoti uztraucies. — Un sarecēšanu varētu padarīt neiespējamu kāda asins slimība. Vai arī K vitamīna nepietiekamība. Barības vielu nepietiekama uzsūkšanās no zarnu trakta. Aknu funkcionālā nepietiekamība. Traucējumi olbaltumvielu sintēzē. Sanāk labs desmits cēloņu.
— Visas šīs kaites biežāk ir veciem cilvēkiem, — teica Hols.
— Vai kāda no tām nav arī Džeksonam?
Ilgāku laiku Hols neko neatbildēja, bet pēc tam sacīja:
— Nē, nav. Viņš gan slimo ar aknām, taču diezgan vieglā formā.
Bārtons nopūtās.
— Tad jau mēs atkal esam turpat, kur sākām.
■— Gluži tā vis nav. Džeksons un zīdainis taču palika dzīvi. Cik mums zināms, viņiem asinsizplūduma nebija — slimība pagāja secen. Pilnīgi secen.
— Ko tas mums izsaka?
— To, ka viņu organismā kaut kas neļāva sākties jau pašam pirmajam procesam — sīkbūtnes iekļūšanai
asinsvadu sieniņās. Andromēdas celms netika ne plaušās, ne smadzenēs. Nekur.
— Kāpēc?
— Mēs to uzzināsim, kad būsim noskaidrojuši, ar ko sešdesmit deviņus gadus vecais «Sterno» dzērājs un čūlas slimnieks ir līdzīgs divus mēnešus vecam zīdainim.
— Es gan teiktu, ka viņi ir vistīrākie pretmeti.
— Pareizi, pareizi, — Hols sacīja.
Tikai pēc vairākām stundām viņš atjēdza, ka Bārtons ir pateicis atbildi uz jautājumu, kurš viņam nedeva miera, bet šai atbildei nebija nekādas vērtības.