Sers Vinstons Cerčils reiz teica, ka «īstā ģenialitāte sakņojas spējā novērtēt nepilnīgas, nedrošas un pretrunīgas ziņas». Kas attiecas uz grupu «Meža ugunsgrēks»», tad tā, par spīti katra locekļa izcilajām individuālajām spējām, iegūtās informācijas novērtēšanā vairākkārt rupji kļūdījās.
Viens no šo kļūdu cēloņiem liek atcerēties Montēna rūgto atziņu: «Sasprindzinājuma pārņemti, cilvēki apstulbst un muļķo paši sevi.» Bez šaubām, visi grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi atradās asa sasprindzinājuma stāvoklī, taču viņi bija sagatavojušies kļūdīties. Viņi bija pat paredzējuši, ka tā notiks.
Nebija vienīgi paredzēts, ka viņi kļūdīsies tik pārsteidzoši lielā mērogā. Viņi nebija gaidījuši, ka atsevišķas sīkas kļūdas dzemdinās izšķirīgu kļūdu, ka viņiem smagi atspēlēsies kāds desmits garām palaistu šķietami nenozīmīgu pavedienu un trīs četri piemirsti svarīgi fakti.
Grupai bija kāds «aklais plankums», ko Stouns vēlāk raksturoja tā: «Mēs bijām orientēti uz vienu problēmu. Visam, ko mēs darījām vai domājām, bija viens mērķis — ātrāk tikt pie atrisinājuma, atrast līdzekli pret Andromēdas celmu. Un, protams, mūsu uzmanība bija piekalta tam, kas bija noticis Pīdmontā. Mums likās, ja problēmu neatrisinām mēs, tad vispār nav ko cerēt ne uz kādu atrisinājumu un galu galā Pīdmontas liktenis piemeklēs visu pasauli. Pārāk ilgi mēs netikām vaļā no šādas apmātības …»
Kļūda sāka lavīnveidīgi milzt, kad grupa pievērsās izsētajām kultūrām.
Stouns un Līvits no pavadoņa bija noņēmuši sēj- materiālu vairākiem tūkstošiem kultūru. Barotnes ar šīm kultūrām tika turētas termostatos, kur bija visdažādākais atmosfēras sastāvs, temperatūra un spiediens. Kultivēšanas rezultātus varēja izanalizēt vienīgi ar ESM palīdzību.
Strādādama pēc programmas «Augšana/Transmat- rice», ESM nedeva laukā iespiestā veidā visu milzīgo datu jūru, bet gan tikai datus par tiem kultivējumiem, kuri izcēlās ar nozīmīgiem pozitīviem vai negatīviem rezultātiem. Rezultāti tika konstatēti automātiski: ESM pati nosvēra katru Petri trauciņu un ar foto- elektrisko aci noteica, kā kultūra augusi.
Tiklīdz Stouns un Līvits sāka šos rezultātus analizēt, viņi ievēroja vairākas pārsteidzošas likumības. Pirmā atziņa bija tāda, ka barotnei nav itin nekādas nozīmes: uz cukura, asinīm, šokolādes, parastā agara un vienkārši uz stikla šī sīkbūtne auga vienlīdz labi.
Izrādījās, visu izšķir tas, kāda termostatā ir atmosfēra un apgaismojums.
Visos apstākļos augšanu stimulēja ultravioletā
gaisma, bet kavēja pilnīga tumsa un mazākā mērā — infrasarkanā gaisma.
Visos apstākļos augšanu kavēja skābeklis, bet stimulēja ogleklis. Slāpeklis neatstāja nekādu ietekmi.
Visintensīvāk augšana bija norisusi simtprocentīgā ogļskābajā gāzē ar ultravioleto apgaismojumu, visvājāk — tīrā skābeklī un pilnīgā tumsā.
— Ko jūs par to domājat?. — jautāja Stouns.
— Tā vien liekas, ka šis organisms ir tiešs enerģijas pārvērsējs.
KULTŪRA — 779. 223. 187.
ANDROMEDA
BAROTNE — 779
ATMOSFĒRA — 223
APGAISMOJUMS — 287 UV/AI
NOTAUSTĪSANAS GALĪGIE REZULTĀTI
Fotoelektriskās acs iegūtie dati ESM attēlojumā. Apaļajā PetrI trauciņa ESM pamanījusi divas šķirtas kolonijas. Kolonijas tiek «nolasītas» pa 2x2 mm lielām rūtiņām un sīkbūtņu biezība katrā rūtiņā atzīmēta pēc īpašas skalas ar cipariem no 1 līdz 9. Fotoelektriskā acs pārbaudīja visas barotnes.
•— Jā, interesanti. . .
Stouns uz ESM ievadierīces tastatūras izsita izolētas sistēmas koordinātes. Izolētas kultivēšanas sistēmas, kas bija pilnīgi hermetizētas un autonomas, tika lietotas, lai varētu izpētīt baktēriju vielmaiņu. Tās mērīja gāzu un barības vielu patēriņu un atkritum- produktu izdalīšanos. Piemēram, ja šādā sistēmā būs ievietots augs, tā mērīs ogļskābās gāzes patēriņu, kā arī ūdens un skābekļa izdalīšanos.
Dati par Andromēdas celma izturēšanos izolētajā sistēmā atklāja vēl kaut ko ievērības cienīgu. Sai sīk- būtnei nebija nekādu ekskrementu. Kultivēta ogļskābajā gāzē un ultravioletajā gaismā, kolonija nepārtraukti auga, līdz visa ogļskābā gāze bija patērēta. Tad augšana izbeidzās. Netika izdalīta nedz kāda gāze, nedz citi atkritumprodukti.
Nekas nepalika pāri.
— Varen efektīvi, — teica Stouns.
— To jau arī vajadzēja gaidīt.
Tas bija savai videi lieliski piemērots organisms: patērēja visu un neatmeta neko. Sī sīkbūtne bija kā radīta kosmiskajai tukšībai.
Stounam un Līvitam abiem vienlaikus iešāvās prātā viena un tā pati doma.
— Debess augstā!
Līvits jau sniedzās pēc tālruņa.
— Runājiet ar Robertsonu, — viņš teica. — Tūlīt runājiet ar Robertsonu.
— Neticami, — klusu sacīja Stouns. — Nekādu atkritumu. Barotne nav vajadzīga. Celms var augt tur, kur ir ogleklis, skābeklis un saules gaisma. Punkts.
— Ceru, ka mēs vēl neesam nokavējuši, — Līvits teica, ar skatienu nepacietīgi urbdamies ESM pults ekrānā.
Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un piebilda:
— Ja šis organisms tiešā ceļā pārvērš vielu enerģijā un enerģiju vielā, tad jau būtībā tas ir mazs reaktors.
— Un kodolsprādziens …
— Neticami, — sacīja Stouns. — Pavisam neticami.
Ekrāns atdzīvojās. Viņi ieraudzīja Robertsonu —
nogurušu, ar degošu cigareti rokā,
— Džeremij, jums taču jāsaprot, man ir vajadzīgs laiks. Es vēl neesmu ticis galā ar …
— Klausieties, — Stouns viņu pārtrauca. — Gribu sacīt ko citu. Jums jāgādā, lai direktīva 7-12 netiek pielietota nekādos apstākļos. Sis jautājums nav apspriežams: šo organismu tuvumā nedrīkst spridzināt nekādas kodolierīces. Tas būtu vārda tiešā nozīmē pēdējais, ko mēs varētu izdarīt.
Stouns īsos vārdos paskaidroja, ko viņi konstatējuši.
Robertsons iesvilpās.
— Iznāk, ka mēs būtu sagādājuši fantastiski bagātīgu barotni.
— Jā, tā tas būtu.
Grupai «Meža Ugunsgrēks» bagātīgas barotnes problēma savā laikā bija radījusi īpašas bažas. Piemēram, bija zināms, ka parastajos apstākļos pastāv dažādi ierobežojoši un līdzsvarojoši faktori, kas apvalda baktēriju augšanu, neļauj tām pārmērīgi savairoties. Neapvaldītas augšanas matemātiskā aina spēj iedvest šausmas. Baktērijas E. coli šūna ideālos apstākjos dalīsies ik divdesmit minūtēs. Kamēr par to nedomā, var likties, ka tur nekā sevišķa nav. Taču baktērijas vairojas ģeometriskajā proporcijā: no vienas rodas divas, no divām četras, no četrām astoņas, un tā tālāk. Tādā kārtā iznāk, ka vienā dienā no vienas E. coli šūnas varētu izveidoties superkolonija zemeslodes lielumā un svarā.
Tas nekad nenotiks kāda pavisam vienkārša cēloņa dēļ: augšana «ideālos apstākļos» nevar turpināties neierobežoti ilgi. Izsīkst barība. Izsīkst skābeklis. Mainās apstākļi pašā kolonijā, un arī tas iegrožo augšanu.
Turpretim, ja uzrastos tāds organisms, kas spēj vielu tieši pārvērst enerģijā, un ja tam tiktu sagādāts pietiekami bagāts enerģijas ieguves avots, teiksim, kodolsprādziens …
— Jūsu ieteikumu es darīšu zināmu prezidentam,— teica Robertsons. — Viņš priecāsies, uzzinājis, ka jautājumu par direktīvu 7-12 ir izlēmis pareizi.
— Varat viņu manā vārdā apsveikt ar zinātnisko gaišredzību, ko viņš šai gadījumā parādījis, — Stouns piebilda.
Robertsons kasīja pakausi.
— Man ir jauni dati par «Phantom» avāriju. Tas esot noticis rajonā uz rietumiem no Pīdmontas seštūkstoš deviņsimt metru augstumā. Komisija atradusi pilota minētās sairšanas pēdas, tikai sairstošais materiāls bijusi nevis gumija, bet gan kaut kāda plastmasa. Tā tikusi depolimerizēta.
— Kā komisija to izskaidro?
— Viņi galīgi nezinot, ko domāt, ko nedomāt. Bet tas vēl nav viss. Komisija atradusi pāris kaulu, kas identificēti kā cilvēka. Gabals no pleca kaula un gabals no liela kaula. Dīvainā kārtā kauli esot pilnīgi tīri, gandrīz kā pulēti.
— Miesa nodegusi?
— Nekāda deguma neredzot, — Robertsons atbildēja.
Raižpilnu vaigu Stouns paskatījās Līvita.
— Bet ko tad redzot?
— Tīrus, pulētus kaulus. Viņi par tiem netiekot nekādā skaidrībā. Un tad vēl kas. Mēs pārbaudījām Pīdmontas aplencēju personālsastāvu. Tas ir nacionālās gvardes 112. pulks. Ķēde izvietota simt piecdesmit
kilometru rādiusā ap pilsētiņu, un, izrādās, viņi iesūtījuši patruļas astoņdesmit kilometrus dziļi aplenktajā zonā. Rietumos no Pīdmontas bijis vesels simts viru. Miršanas gadījumu nav.
— Neviena? Vai jūs par to esat pilnīgi pārliecināts?
— Pilnīgi.
— Vai karavīri nebija arī rajonā, kuru pārlidoja «Phantom»?
— Bija. Divpadsmit cilvēku. Viņi jau arī paziņoja bāzei par šo pārlidojumu.
Līvits sacīja:
— Tad jau iznāk, ka lidmašīnas katastrofa ir vienkārši sagadīšanās.
Stouns piekrītoši pamāja ar galvu un teica Robert- sonam:
— Man liekas, Pīteram būs taisnība. Ja jau nav upuru uz zemes …
— Varbūt sīkbūtne ir tikai augstu gaisā.
— Varbūt. Bet vismaz vienu mēs tagad zinām noteikti: to, kā Andromēdas celms nogalina savus upurus. Tas sarecina asinis. Nevis noārda audus, notīra kaulus vai dara vēl nezin ko citu, bet gan tikai sarecina asinis.
— Labi, — Robertsons teica, — pagaidām šo lidmašīnu izmetīsim no prāta.
Ar to viņu apspriede beidzās.
— Es domāju, tagad ņemsim un pārbaudīsim kultūru bioloģisko aktivitāti, — teica Stouns.
— Uzlaidīsim kādus kultivējuinus žurkām?
Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Mums jāzina, vai celms vēl aizvien ir virulents, vēl aizvien tikpat nāvējošs.
Līvits piekrita. Viņiem bija uzmanīgi jāseko, vai celms nemutē, radikāli nemaina savas īpašības.
Viņi jau bija sagatavojušies ķerties pie darba, kad noklikšķēja V līmeņa skaļrunis un atskanēja aicinājums:
— Doktor Līvit! Doktor Līvit!
— Jā, — Līvits atsaucās.
Uz ESM pults ekrāna parādījās patīkama izskata jauns cilvēks baltā laboratorijas virsvalkā.
— Doktor Līvit, no skaitļošanas centra pienākušas mūsu elektroencefalogrammas. Tur droši vien ir kļūda, tomēr …
Viņa nedrošā balss izdzisa.
— Nu? — Līvits steidzināja. — Vai kaut kas nav kārtībā?
— Ziniet, ser, lieta tāda, ka jūsējā ieskaitīta ceturtajā grupā, tā ir netipiska, kaut gan, iespējams, labdabīga. Bet mēs gribētu noņemt vēlreiz.
Iejaucās Stouns:
— Tā noteikti ir kļūda.
— Protams, ka kļūda, — Līvits piebalsoja.
— Mēs par to nešaubāmies, — teica jaunais cilvēks. — Tomēr mēs gribētu ierakstīt vēlreiz, lai būtu pilnīgi droši.
— Pašlaik es esmu diezgan aizņemts, — Līvits iebilda.
Atkal vārdu ņēma Stouns:
— Doktors Līvits ies noņemt atkārtotu EEG, tiklīdz viņam radīsies izdevība.
— Labi, ser.
Kad ekrāns bija nodzisis, Stouns sacīja:
— Dažbrīd šīs obligātās procedūras var izvest cilvēku no pacietības.
— Jā, — Līvits piekrita.
Kolīdz viņi atkal gribēja ķerties pie dažādo kulti- vējumu bioloģiskās pārbaudes, uz ESM ekrāna parādījās ziņojums, ka ir gatavi rentgenkristalogrāfijas datu provizoriskās apstrādes rezultāti. Stouns un Lī- vits tūlīt devās ar tiem iepazīties, un bioloģiskās aktivitātes pārbaude tika atlikta. Tas bija gaužām kļūmīgs solis: izdarīdami šādu pārbaudi, viņi būtu vēl laikā atklājuši, ka savos pieņēmumos un secinājumos ir nomaldījušies un virzās pa neīstu ceļu.