Rentgenkristalogrāfiskā analīze rādīja, ka Andro- mēdas celma organisms nesastāv ne no kādiem atšķirīgiem veidojumiem, kā parastā šūna sastāv no kodola, mitohondrijām un ribosomām. Izrādījās, šim organismam nav nekādu apakšvienību, nekādu mazāku daļiņu un acīmredzot gan apvalku, gan iekšējo daļu veido viena un tā pati viela. Fotogrāfijās šī viela deva raksturīgu precesiju jeb rentgenstaru izkliedes ainu.
— Sešstūrainu gredzenu virkne, — pārskatīdams rezultātus, sacīja Stouns.
— Un nekā vairāk, — Līvits piebilda. — Kā gan tāds neradījums darbojas?
Abiem bija jāatzīst, ka atrast izskaidrojumu, kā tik vienkārši veidots organisms var izmantot enerģiju augšanai, ir velnišķīgi grūti.
— Visai parasta gredzenveidīga struktūra, — sacīja Līvits. — Fenolgrupa, un viss. Tādam veidojumam vajadzētu būt diezgan inertam.
— Tomēr tas spēj pārvērst enerģiju vielā.
Līvits pakasīja pakausi. Viņš atkal iedomājās analoģiju ar pilsētu un savu ideju par smadzeņu šūnu. Molekula ir veidota no ļoti vienkāršiem būvblokiem. Vienai pašai tai nav nekādas daudzmaz ievērojamas
vitalitātes. Tomēr kopībā ar citām molekulām tai ir milzīgs spēks.
— Varbūt pastāv kāds kritisks līmenis, — Līvits prātoja, — un veidojumam, kura sarežģītība sasniedz
Andromēdas celma struktūras elektronu biezības karte, kas iegūta uz mikrofotogrāfisku pētījumu pamata. Tieši šī karte ļāva visādi citādi viendabīgā struktūrā atklāt aktivitātes variācijas.
Foto ar laboratorijas «Meža ugunsgrēks»
laipnu atļauju
šo līmeni, ir iespējams tas, kas nav iespējams līdzīgam, bet vienkāršākam veidojumam.
— Vecu vecais strīds par šimpanzes smadzenēm,— teica Stouns.
Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Cik to iespējams izpētīt ar zinātnes rīcībā pašreiz esošajiem līdzekļiem, šimpanzes smadzenes ir tikpat sarežģītas kā cilvēka smadzenes. Pastāv niecīgas atšķirības uzbūvē, taču vislielākā atšķirība ir apmēros: cilvēka smadzenes ir lielākas, tajās ir vairāk šūnu, vairāk sakaru. Un tas kaut kādā netveramā veidā padara cilvēka smadzenes kvalitatīvi citādas. (Neirofiziologs Tomass Vol- drens reiz bija pajokojis, ka lielākā atšķirība starp cilvēka un šimpanzes smadzenēm esot tāda, ka mēs spējam izmantot šimpanzi par izmēģinājumu dzīvnieku, bet šimpanze mūs ne.)
Vairākas minūtes veltīgi lauzījuši galvu ap šo problēmu, Stouns un Līvits pievērsās elektronu biezības kartei. Tā bija topogrāfiskajām kartēm līdzīga shēma, kurā bija attēlots, kāds molekulārā veidojuma dažādām vietām ir Furjē koeficients — elektronu atrašanās varbūtība.
Atkal viņi ieraudzīja kaut ko savādu. Kaut gan struktūra visos veidojuma punktos bija vienāda, Furjē koeficients nebija pastāvīgs.
— Gandrīz vai izskatās, ka daļa veidojuma ir kaut kā izslēgta, — teica Stouns.
— Galvenais, ka struktūra tomēr nav viendabīga.
Joprojām pētīdams karti, Stouns nopūtās.
— Ai, kā es tagad nožēloju, ka mēs neesam paņēmuši grupā fizikālķīmiķi.
«Hola vietā,» viņš pie sevis papildināja.
Hols noguris berzēja acis un lēnam malkoja kafiju, ilgodamies pēc cukura. Kafetērijā vairāk neviena
nebija, viss bija klusu, varēja dzirdēt vienīgi teletaipa tikšķēšanu blakus telpā.
Brīdi tā pasēdējis, viņš cēlās augšā, aizgāja pie teletaipa un sāka caurskatīt apdrukātās papīra lentes. Lielākā daļa ziņojumu bija viņam nenozīmīgi. Bet tad Hols ieraudzīja vienu ziņojumu, kas bija pienācis pēc programmas «Miršanas gadījumu apskats». Saskaņā ar šo programmu ESM, pārlūkodama ienākošās ziņas, reģistrēja visus nāves gadījumus, kuri atbilda tai uzdotajam kritērijam. «Meža ugunsgrēka» vajadzībām tā atlasīja un pārdrukāja visus ziņojumus par negaidītajiem miršanas gadījumiem Arizonā, Nevadā un Kalifornijā.
Diez vai šim pārdrukājumam Hols būtu pievērsis tādu uzmanību, ja tam nebūtu sakara ar notikumiem, par kuriem bija stāstījis Džeksons. Tobrīd saruna ar Džeksonu viņam bija šķitusi bezmērķīga, tukša laika šķiešana. Tagad viņš to vēlreiz pārdomāja.
PĀRDRUKĀŠANAS PROGRAMMA MIRSANAS GADĪJUMU APSKATS ZIŅOJUMS 998 KOORDINĀTES 7, Y, 0. X, 4, 0
NESAĪSINĀTS PĀRDRUKAJUMS NO «ASSOCIATED PRESS» ZIŅOJUMA 778—778
BRASRIDZA, ARIZ. Ziņo, ka šodien kāds Arizonas štata satiksmes policijas policists šosejmalas ēdnīcā nogalinājis piecas personas. Notikuma vienīgā lieciniece, kura palikusi dzīva, ir mis Sallija Kono- vera, kas šajā ēdnīcā, 15. maršrutā sešpadsmit kilometrus uz dienvidiem no Flagstafas, strādā par oficianti.
Mis Konovera pastāstīja izmeklētājiem, ka naktī pīkst. 2.40 policists Mārtiņš Villiss ienācis ēdnīcā
un pasūtījis kafiju ar pončiku. Sajā ēdnīcā policists Villiss bieži iegriezies arī agrāk. Šoreiz pēc ieturēšanās viņš paziņojis, ka stipri sāpot galva un «sākot dumpoties čūla». Mis Konovera -iedevusi viņam divas tabletes aspirīna un ēdamkaroti dzeramās sodas. Pēc viņas vārdiem, tajā brīdī Villiss aizdomu pilns noskatījis pārējos, kas sēdējuši ēdnīcā, un čukstējis: «Viņi mani izseko.»
Oficiante neesot paguvusi atbildēt, kad Villiss izrāvis revolveri un metodiski apšāvis pārējos ēdnīcas apmeklētājus, katram pēc kārtas ieraidīdams pierē pa lodei. Pēc tam viņš pagriezies pret mis Ko- noveru un smaidīdams teicis: «Es tevi mīlu, Sērlija Tempļa!», iebāzis stobru sev mutē un izšāvis pēdējo lodi.
Pec nopratināšanas policija mis Ķonoveru atbrīvoja. Noslepkavoto ēdnīcas apmekletāju vārdi pagaidām nav zināmi.
PARDRUKĀJUMA BEIGAS PROGRAMMAS BEIGAS
Hols atcerējās, ka vakarā, tikai dažas minūtes pirms slimības uzliesmojuma Pīdmontā, policists Villiss neapstādamies izbraucis šai pilsētiņai cauri. Un drīz pēc tam viņš bija sajucis prātā. Vai te bija kāds sakars?
Hols iegrima domas. Sakars varēja būt. Vismaz daudz kas kopīgs te bija saskatāms: Villisam bija čūla, viņš bija ieņēmis aspirīnu un beigās izdarījis pašnāvību.
Tas, protams, nebija nekāds pierādījums. Tikpat labi tā varēja būt pavisam nesaistītu notikumu virkne. Bet pārbaudīt to, bez šaubām, vajadzēja.
Viņš nospieda pogu uz ESM pults. Iedegās televīzijas ekrāns, un Holam uzsmaidīja meitene, kas, uzlikusi pāri matiem radioaustiņas, stavēja pie komutatora.
— Man vajadzīgs Arizonas štata satiksmes policijas galvenais ārsts. Stata vai tā rietumu sektora, ja tāds tur ir.
— Jā, ser, — meitene mundri atteica.
Pēc brīža ekrāns iegaismojās atkal. Telefoniste sacīja:
— Mēs varam dot jums doktoru Smitsonu, satiksmes policijas galveno ārstu Arizonas štata sektorā uz rietumiem no Flagstafas. Videokanāla viņam nav, bet jūs varat ar viņu runāt pa skaņas kanālu.
— Lieliski, — Hols teica.
Atskanēja sprakšķis, pēc tam rūkoņa. Hols neatrāva acis no ekrāna, bet meitene savu skaņas kanālu bija pārslēgusi, lai atbildētu citam izsaucējam, arī no «Meža ugunsgrēka». Pēkšņi viņš izdzirda zemu, gari stieptu balsi, kas nedroši vaicāja:
— Hallo! Vai kāds mani izsauc?
— Sveicināts, doktor! — Hols atsaucās. — Seit runā jūsu kolēģis Marks Hols no … Fīniksas. Gribu lūgt dažas zinas par kādu jūsu inspektoru, policistu Villisu.
— Telefoniste sacīja, ka mani izsaucot valdības darīšanās, — stiepdams vārdus, teica Smitsons. — Vai tā ir patiesība?
— Jā, tā tas ir. Mums vajag …
— Doktor Hol, — Smitsons viņu pārtrauca, — vai jūs vispirms neidentificēsit savu personību un nenosauksit savu iestādi?
Tikai tagad Holam ienāca prātā, ka Villisa nāve droši vien jau ir piesaistījusi likumības sargātāju uzmanību un varbūt doktors Smitsons par to ir nobažījies.
— Man nav brīv jums precizēt, kas tā ir…
— Paklausieties, doktor, pa telefonu es nekādas ziņas nesniegšu, jo vairāk tāpēc, ka cilvēks vada otrā galā negrib paskaidrot, kādēļ tās viņam vajadzīgas.
Hols dziļi ievilka elpu.
— Doktor Smitson, man jūs jālūdz …
— Lūdziet, cik jums patīk. Man ļoti žēl, bet es negribu …
Tajā brīdī klausulē atskanēja zvans, un bezkaislīga metāliska balss pavēstīja:
— Lūdzu uzmanību, šis ir ieraksts. Kibernētiskā kontrolierīce, pārbaudīdama līniju, pa kuru notiek šī saruna, konstatējusi, ka ārējais abonents sarunu ieraksta magnetofona lentē. Visiem abonentiem jāzina, ka par slepenu valdības sarunu ierakstīšanu bez attiecīgām pilnvarām soda ar ieslodzījumu cietumā vismaz uz pieciem gadiem. Ja ierakstīšana turpināsies, savienojums automātiski pārtrūks. Šis ir ieraksts. Paldies par uzmanību.
Iestājās pailgs klusuma brīdis. Hols varēja iedomāties, cik pārsteigts patlaban ir Smitsons; pārsteigums tas bija arī viņam pašam.
— No kādas pekles jūs zvanāt, ko? — Smitsons beidzot jautāja.
— Izslēdziet magnetofonu, — Hols teica.
Sekoja vēl viena pauze, klikšķis un pēc tam:
— Viss kārtībā. Izslēgts.
— Es runāju no slepena valdības objekta.
— Bet paklausieties, mister …
— Centieties saprast, ko es saku. Lieta ir ārkārtīgi svarīga, un tā skar policistu Villisu. Notikušais, bez šaubām, tiks izmeklēts, un iepīts tur tiksit, protams, arī jūs. Bet, iespējams, mēs varam pierādīt, ka policists Villiss nebija spējīgs atbildēt par savu rīcību, ka tas bija tīri klīnisks gadījums. Taču mēs neko nevarēsim izdarīt, ja jūs nepastāstīsit mums visu, ko zināt par viņa veselības stāvokli. Turklāt, ja jūs, doktor
Smitson, mums to nestāstīsit, pie tam nestāstīsit tūlīt, mēs varam jūs ietupināt uz divdesmit gadiem par atsacīšanos sniegt palīdzību oficiālai valdības pilnvarotai izmeklēšanai. Jūs varat man ticēt vai neticēt — man vienalga. Es jums to tikai pasaku, un jums pašam labāk būtu ticēt.
Sekoja ļoti ilga pauze, un beigu beigās Smitsons, joprojām gari stiepdams vārdus, sacīja:
— Kāpēc tā jāuztraucas, doktor? Dabiski, ka tagad, kad es saprotu, kas par situāciju …
— Vai Villisam bija kuņģa čūla?
— Čūla? Nē. To viņš tikai tā teica, ja vien vispār viņš ir teicis tā, kā to stāsta. Cik man zināms, čūlas viņam nekad nav bijis.
— Bet vai vispār viņš ar kaut ko slimoja?
— Ar diabētu.
— Ar diabētu?
— Jā. Un pret šo savu kaiti izturējās visai pavirši. Diagnozi mēs uzstādījām pirms gadiem pieciem sešiem, kad Villisam bija trīsdesmit. Gadījums bija visai nopietns. Parakstījām viņam insulīnu, piecdesmit vienību dienā, bet, kā jau teicu, viņš bija paviršs. Reizes divas viņu atveda uz slimnīcu komas stāvoklī — bija aizmirsis, ka jāiešļircina insulīns.-Teicās nepanesam duršanu. Mēs jau gandrīz atbrīvojām viņu no policijas dienesta, jo bija bail tādu laist pie stūres — ja nu brauciena laikā uznāk acidozes lēkme un ģībonis? Diezgan pamatīgi viņu nobiedējām, un viņš apsolīja, ka izpildīs visus priekšrakstus. Tas bija pirms trim gadiem, un kopš tā laika, cik man zināms, viņš ievadīja insulīnu regulāri.
— Vai jūs par to varat būt pārliecināts?
— Domāju, ka varu. Sallija Konovera, tā oficiante no restorāna, vienam mūsu izmeklētājam gan teikusi, ka, pēc viņās novērojumiem, Villiss esot dzēris — elpa odusi pēc alkohola. Bet es skaidri zinu, ka Vil- liss savā mūžā nav glāzei pieskāries. Viņš bija no tiem īsteni ticīgajiem. Ne smēķēja, ne dzēra. Vienmēr dzīvoja šķīsti. Tāpēc savu diabētu ļoti pārdzīvoja: viņš domāja, ka tādu sodību nav pelnījis.
Hols atzvēlās krēslā. Nu viņš tuvojās, nu viņš jau bija pavisam tuvu. Atbilde, galīgā atbilde, kas atrisina visas problēmas, bija tikpat kā rokā.
— Pēdējais jautājums, — Hols sacīja. — Vai vakarā pirms savas nāves Villiss brauca cauri Pīd- montai?
— Jā. No turienes viņš raidīja. Tovakar Villiss gan bija palicis mazliet iepakaļ grafikam, bet braukt brauca. Un kas tad ir? Vai tam ir kāds sakars ar valdības izmēģinājumiem, kas tur notiek?
— Nē, — Hols atbildēja, bet bija pārliecināts, ka Smitsons viņam netic.
— Nu, labi. Ziniet, mēs ar to Villisu esam iekūlu- šies pamatīgā ķezā, un, ja jums ir kādi fakti, kas būtu …
— Mēs ar jums vēl saistīsimies, — Hols apsolīja un atvienojās no līnijas.
Uz ekrāna atkal parādījās meitene.
— Vai jūs beidzāt sarunu, doktor Hol?
— Jā. Bet man ir vajadzīga viena uzziņa.
— Kāda tā būtu?
— Es vēlētos zināt, vai man ir tiesības kādu arestēt.
— Tūlīt paskatīšos, ser. Kāda ir apsūdzība?
— Nekādas apsūdzības nav. Vienkārši vajag vienu cilvēku aizturēt.
Kādu brīdi meitene darbojās pie ESM pults, kas atradās viņai priekšā.
— Doktor Hol, jums ir tiesības pieprasīt, lai attiecīgie armijas orgāni oficiāli nopratina jebkuru personu, kas kaut kādā veidā ir saistīta ar programmas «Meža ugunsgrēks» veikšanu. Nopratināšana drīkst ilgt četrdesmit astoņas stundas.
— Labi, — Hols teica. — Sarīkojiet man šādu interviju.
— Jā, ser. Kas ir šī persona? —
— Doktors Smitsons.
Meitene ar galvas mājienu deva zīmi, ka sapratusi, un ekrāns nodzisa. Holam sametās Smitsona žēl, bet tikai mazliet; šis vīrs dabūs kādu stundiņu bailēs pasvīst, un tas.arī viss. Ko varēja darīt — vajadzēja apturēt baumas par Pīdmontu.
Hols atkal apsēdās krēslā un domāja par to, ko viņš pēdējās stundās bija uzzinājis. Viņš bija satraukts un juta, ka stāv uz svarīga atklājuma sliekšņa.
Trīs cilvēki.
Diabētiķis, kam sakarā ar insulīna neuzņemšanu iestājas acidoze.
Večuks, kas dzer denaturātu un lieto aspirīnu, — arī ar stipri paaugstinātu skābumu organismā.
Un mazs zīdainis.
Viens bija izturējis dažas stundas, pārējie divi acīmredzot bija izturējuši uz visiem laikiem. Viens bija zaudējis prātu, pārējie divi ne. Un tas viss bija kaut kādā veidā savstarpēji saistīts.
Sakarība bija ļoti vienkārša.
Acidoze. Paātrināta elpošana. Pastiprināta ogļskābās gāzes izdalīšanās. Piesātināšanās ar skābekli. Reiboņi. Nogurums. Visām šīm parādībām bija kaut kāds loģisks sakars, un tās glabāja noslēpumu, kā pieveikt Andromēdas celmu.
Tajā mirklī V līmenī spalgi un pavēloši atskanēja vispārējās trauksmes zvans un iedegās zibsnījošas koši dzeltenas spuldzes.
Hols pielēca kājās un metās laukā.'