Gaiteni viņš ieraudzīja zibsnījošu uzrakstu, kas norādīja avārijas vietu: «SEKCIJU ZĀLE». Hols varēja iedomāties, kas noticis, — kaut kur kaut kā bija atnākusi vaļā hermetizējuma šuve, un telpa bija inficējusies. Rezultātā sāka skanēt un zibsnīt trauksmes signāli.
Hols skrēja pa gaiteni, un virs viņa skaļruņi mierīgā, maigā balsī atkārtoja: «Sekciju zālē atnācis vaļā hermetizējums. Sekciju zālē atnācis vaļā herme- tizējums. Tiek izsludināta trauksme.»
Gaitenī iznāca viņa laborante. Ieraudzījusi skrejošo Holu, viņa jautāja:
— Kas noticis?
— Izlauzusies infekcija. It kā pie Bārtona.
— Vai viņš pats sveiks un vesels?
— Šaubos, — Hols teica, pielikdams soli. Laborante skrēja līdzi.
Viņiem piebiedrojās no morfoloģijas laboratorijas iznākušais Līvits. Trijatā viņi drāzās pa nedaudz liekto gaiteni, un Hols vēl nodomāja, ka Līvits skrien saviem gadiem varen žigli, kad pēkšņi Līvits apstājās.
Viņš stāvēja kā pie zemes pieaudzis, ar skatienu pieplacis pie zibsnījošā uzraksta un spuldzes, kas virs tā iedegās un nodzisa, iedegās un nodzisa.
Hols atskatījās.
— Skrienam!—viņš steidzināja
— Doktor Hol, viņam ir slikti, — teica laborante.
Līvits stāvēja pilnīgi nekustīgi. Acis bija vaļā, bet
citādi varēja domāt, ka viņš ir aizmidzis. Rokas bezspēcīgi karājās gar sāniem.
— Doktor Hol!
Hols apstājās un panācās atpakaļ.
— Pīter, veco zēn, ejam, mums vajadzīga jūsu…
Viņš neizteica līdz galam, jo Līvits neklausījās.
Viņš stingi skatījās taisni uz priekšu, uz zibsnījošo gaismu. Kad Hols aizsedza ar roku viņam acis, Līvits uz to nekādi nereaģēja. Un tagad Holam nāca atmiņā gadījumi, kad Līvits bija novērsies no zibsnījošas gaismas un, izjautāts par to, veikli izvairījies no atbildes ar jokiem.
— Ak tu pagāns, — Hols teica. — Atradis īsto reizi.
— Kas viņam kaiš? — jautāja laborante.
Pa lūpu kaktiņu Līvitam nokarājās siekalu stīdziņa. Hols metās viņam aiz muguras un aicināja laboranti palīgā.
— Nāciet no priekšpuses un aizsedziet viņam acis. Neļaujiet viņam skatīties uz spuldzi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tā zibsnī trīs reizes sekundē.
— Jūs domājat…
— Tūlīt būs lēkme.
Un lēkme bija klāt.
Līvita ceļi zibenīgi saliecās, viņš sabruka un palika guļam zemē uz muguras. Ķermenis sāka trīcēt. Vispirms trīcēšana pārņēma plaukstas un pēdas, pēc tam rokas līdz pleciem un kājas, un beigās visu ķermeni. Sakodis zobus, viņš gārdzoši stenēja. Galva dauzījās pret grīdu. Hols pabāza viņam zem pakauša kājas pirkstus: labāk lai galva dauzījās pret kāju nekā pret cieto grīdu.
— Muti atvērt nemēģiniet, — sacīja Hols. — Nekas jums neiznāks. Viņš ir pilnīgi sarauts.
Līvitam ap jostas vietu parādījās un kļuva aizvien lielāks dzeltens plankums.
— Ka neuznāk vispārējā spazma, — Hols teica. — Aizskrieniet uz aptieku un atnesiet man simt miligramu lumināla. Cik tik ātri varat. Iesūciet šļircē. Vēlāk, ja vajadzēs, pāriesim uz dilantīna injekcijām.
Caur sakostiem zobiem Līvits vaidēja kā ievainots zvērs. Krampju sarautais ķermenis klaudzēja pret grīdu kā baļķis.
Pēc īsa brītiņa laborante atgriezās ar šļirci rokā. Hols pagaidīja, kamēr Līvita ķermenis atslābst un izbeidzas krampju lēkmes, pēc tam izdarīja injekciju.
— Palieciet pie viņa, — Hols teica meitenei. — Ja uznāk vēl kāda lēkme, dariet tāpat kā es — palieciet viņam zem galvas kāju. Es domāju, viss būs labi. Tikai nemēģiniet viņu kustināt.
Hols skriešus metās uz sekciju zāli.
Vairākas sekundes viņš centās atvērt sekciju zāles durvis un tikai tad attapās, ka tās ir aizhermetizētas. Zāle taču bija inficēta. Hols iegāja «Galvenās kontroles» istabā un atrada tur Stounu skatāmies uz Bār- tonu iekšējās televīzijas ekrānā.
Bārtons bija drausmīgi pārbijies. Seja viņam bija bāla kā krīts, elpa saraustīta, runa nesakarīga. Viņš izskatījās tieši tāds, kādam vajadzētu izskatīties cilvēkam, kurš zina, ka tam tūlīt jāmirst.
Stouns centās viņu nomierināt:
— Neuztraucieties, veco zēn, tikai neuztraucieties. Viss būs labi. Tikai neuztraucieties.
— Man ir bail, — dvesa Bārtons. — Žēlīgs dievs, kā man ir bail …
— Veco zēn, neuztraucieties, — Stouns teica rāmā, khisā balsī. — Mēs taču zinām, ka Andromēdas celmam nepatīk skābeklis. Tagad mēs sūknējam jūsu laboratorijā tīru skābekli. Tas jūs šobrīd pasargās. — Viņš pagriezās pret Holu. — Ilgi gan jūs velkaties. Kur ir Līvits?
— Viņam lēkme.
— Ko?
— Jūsu spuldzes mirkšķina trīs reizes sekundē, un viņam uznāca lēkme.
— Kāda?
— Epilepsijas. Sakuma lēkme bija viegla, pec tam |oti smaga — ar toniskajiem krampjiem, urīna nesa-
^ turēšanu un visu pārējo. Es ievadīju viņam luminālu un tūlīt nācu šurp.
— Vai tad Līvitam ir epilepsija?
— Iznāk, ka ir.
— Viņš pats droši vien nebūs to zinājis, nebūs sapratis.— Pēkšņi Stouns atcerējās, ka'Līvits tika aicināts atkārtoti ierakstīt elektroencefalogrammu.
— Ai, nē, — teica Hols, — viņš to apzinājās ļoti labi. Izvairījās skatīties uz mirgojošām spuldzēm, jo zināja, ka tās var izraisīt lēkmi. Esmu pārliecināts, ka zināja. Esmu pārliecināts, ka viņam atgadā-s lēkmes, kuru laikā viņš pēkšņi zaudē sajēgu, kas ar viņu notiek, kad vairākas minūtes vienkārši izkrīt no dzīves kā nebijušas, jo viņš neko nevar atcerēties.
— Vai tagad viņam neko nevajag?
— Mēs viņu turēsim nomierinājuma stāvoklī. Ar barbiturātiem.
— Bārtonam sūknējam skābekli, — stāstīja Stouns. — Jādomā, tas viņam palīdzēs, kamēr tiksim kaut kādā skaidrībā. — Viņš uzlika plaukstu uz skaļsakaru mikrofona, kas viņu saistīja ar Bārtonu. — Faktiski skābeklis sāks ieplūst pie viņa tikai pēc dažām minūtēm, bet es viņam teicu, ka jau ieplūst. Viņš no mums ir hermētiski nošķirts, tā ka infekcija tālāk netiek. Bāzes pārējās telpās viss ir kārtībā, vismaz pagaidām.
— Kā tas varēja notikt? — jautāja Hols. — Pa kurieni infekcija izlauzās?
— Kaut kur hermetizējumam jābūt bojātam, — Stouns atbildēja un zemākā balsī piebilda: — Mēs zi-
Jā, paldies dievam. — Un pēkšņi Stouns sarauca , atskārtis, ka tas taču ir savādi. Ķāpēc? Kāpēc viņš vēl ir dzivs? - Skābeklis ...
— Jūs taču pats sacījāt, ka skābeklis vēl nav sācis IEPlūst. Bet kas Bārtonu aizsarga?
Tajā brīdī skaļrunī atskanēja Bārtona balss:
— Klausieties. Es gribētu, lai jus ar mani kaut ko izmēģināt.
Stouns ieslēdza mikrofonu. 4— Ko?
— Kalocinu.
— Nē, — Stouns atbildēja nekavējoties.
— Velns parāvis, tā taču ir mana dzīvība.
— Nē, — Stouns atkārtoja.
— Bet ja nu mēs pamēģinātu ... — iejaucās Hols.
— Kategoriski izslēgts. To mēs nedrīkstam. Pat pamēģināt nedrīkstam.
287
Izrādījās, ka preparātam K-9 piemīt diezgan dīvainas īpašības. Tas kavēja augšanu. Mazulis, kuram bija ievadīts, nekad nesasniedza pieauguša dzīvnieka normālo lielumu.
Šis konstatējums pamudināja veikt tālākus izmēģinājumus, un to rezultāti ieintriģēja vēl vairāk. Jensens atklāja, ka preparāts kavē metaplāziju — normalu ķermeņa šūnu pārvēršanos nenormālās šūnās no kurām var sākties vēzis. Atklājuma spārnots, Jensens tūlīt sarīkoja vēl intensīvākus pētījumus.
1965. gada septembrī vairs nevarēja būt nekādu šaubu: kalocīns spēja apturēt audzēju. Iedarbodamies^ kaut kādā nezināmā veidā, tas kavēja mielogēniskās leikēmijas vīrusa vairošanos. Dzīvnieki, kuriem tas tika ievadīts, ar šo leikēmijas formu neslimoja, bet, ja viņi jau bija saslimuši, preparāta ietekmē manāmi atlaba.
Firmas personāls bija kā spārnos. Drīz vien tika izpētīts, ka šis preparāts ir pretvīrusu aģents ar plašu iedarbības spektru. Tas nogalināja poliomielīta, tra-
288
kumsergas, leikēmijas un kārpu vīrusus. Turklāt, lai cik tas dīvaini, kalocīns nogalināja arī baktērijas.
Un sēnītes.
Un parazītus.
Kaut kādā veidā šis preparāts iznīcināja visus vien- šūņus un bezšūņus. Turpretim orgānu sistēmas, lielākās vienībās organizētas šūnu grupas, tas nekādi neietekmēja. Šai ziņā kalocīna iedarbība bija ideāli selektīva.
Būtībā kalocīns bija universāla antibiotika. Tas nogalināja jebkuras sīkbūtnes, pat tās, kas izraisa parasto saaukstēšanos. Dabiski, radās arī blakusparādī- bas, piemēram, tika iznīcinātas zarnu trakta derīgās baktērijas, tāpēc visiem dzīvniekiem, ar kuriem šo preparātu izmēģināja, bija stipra caureja. Taču likās, ka tas nebūtu sevišķi dārgi maksāts par izārstēšanos no vēža.
1965. gadā ziņas par šo preparātu tika neoficiāli nodotas vairākām valdības iestādēm un atbildīgiem veselības aizsardzības darbiniekiem. Tai laikā kalocī- nam radās pirmie pretinieki. Daudzi, arī Džeremijs Stouns, uzskatīja, ka preparāts jāaizliedz.
Bet argumenti, kurus viņi izvirzīja, šķita tīri teorētiski, un Jensena firma, jauzdama miljardiem dolāru lielu peļņu, neatlaidīgi uzstāja, lai tiktu i&darīti klīniski izmēģinājumi. Beidzot valdība, veselības aizsardzības, izglītības un sociālās nodrošināšanas ministrijas, pārtikas un medicīnas preču pārvalde un citas instances Jensenam piekrita un, neraugoties uz opozīcijas protestiem, sankcionēja preparāta klīnisko izmēģināšanu.
1966. gada februārī tika uzsākta pirmā klīnisko izmēģinājumu sērija. Pirmie cilvēki, kuri saņēma kalo- cīnu, bija 20 neārstējami vēža slimnieki un 20 veseli brīvprātīgie no Alabamas štata cietuma. Preparātu viņi diendienā ieņēma vienu mēnesi. Rezultāti bija gaidītie. Veselajiem brīvprātīgajiem bija nepatīkamas, taču ne sevišķi nopietnas blakusparādības. Slimniekiem vēža simptomi pārsteidzoši strauji mazinājās, kas liecināja par izveseļošanos.
1966. gada martā visiem četrdesmit kalocīnu dot pārstāja. Sešu stundu laikā visi četrdesmit nomira.
Tieši to Stouns bija paredzējis jau pašā sākumā, Viņš bija aizrādījis, ka tūkstošiem gadu ilgajā saskarē ar sīkbūtnēm cilvēkam pret lielāko daļu no tām ir izveidojusies ļoti smalki sabalansēta imunitāte. Uz viņa ādas, gaisā, viņa plaušās, zarnās un pat asinīs ir simtiem dažādu vīrusu un baktēriju. Potenciāli šīs sīkbūtnes ir nāvīgas, taču cilvēks tām ir pakāpeniski pielāgojies, un tagad slimību izraisīt spēj tikai nedaudzas no tām.
Tā tas ir tāpēc, ka pastāv precīzi noregulēts līdzsvars. Ieviešot jaunu preparātu, kas nogalina visas baktērijas, šis līdzsvars tiek izjaukts un tūkstošiem gadu ilgās evolūcijas veikums — iznīcināts. Tiek pavērts ceļš superinfekcijām, un rodas jaunu mikroorganismu, jaunu slimību problēma.
Stounam bija izrādījusies taisnība. Visi četrdesmit brīvprātīgie bija miruši no drausmīgām un neizprotamām, līdz šim nepieredzētām slimībām. Vienam viss ķermenis no galvas līdz kājām piepampa un pampums kļuva aizvien lielāks, kamēr viņš plaušu tūskas dēļ nosmaka. Kāds cits krita par upuri baktērijai, kas dažās stundās pilnīgi saēda viņa kuņģi. Vēl citu noveda kapā vīruss, kas pārvērta viņa smadzenes želejveidīgā masā.
Un tā bija ar visiem četrdesmit.
Jensens bija spiests preparāta izmēģināšanu pārtraukt. Valdība, pārliecinājusies, ka Stouns kaut kādā veidā ir izpratis notiekošā būtību, pieņēma viņa sākotnējos priekšlikumus un pārsteidzīgi aizliedza visu informāciju par kalocīnu, kā arī jebkurus eksperimentus ar to.
Sis jautājums vairs nebija apspriests veselus divus gadus.
Tagad Bārtons gribēja, lai viņam dod kalocīnu.
— Nē, — Stouns vēlreiz atkārtoja. — Tad jums nebūtu ne mazāko izredžu. Preparāts varētu jūs izārstēt uz kādu laiku, bet, tiklīdz jums tas vairs netiktu dots, jūs vairs nebūtu dzīvotājs.
— Jums, tur sēžot, to viegli sacīt.
— Man nav viegli to sacīt. Ticiet man, nav viegli. — Viņš atkal uzlika plaukstu uz mikrofona un teica Molam:— Mēs taču zinām, ka Andromēdas celma augšanu kavē skābeklis. To tad arī dosim Bārtonam. Tas viņam palīdzēs — mazliet apreibinās viņu, kaut cik mazinās sasprindzinājumu un palēninās elpošanu. Nabaga zēns ir pārbijies līdz nāvei.
Hols piekrītoši pamāja ar galvu. Nezin kāpēc Stouna pēdējais teikums dziļi iespiedās viņa apziņā. Pārbijies līdz nāvei… Viņš domāja par šiem vārdiem, un pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Stouns ar tiem ir aizskāris kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Šie vārdi bija visa noslēpuma atslēga. Tajos bija atbilde.
Viņš piecēlās un gāja.
— Kur jūs ejat?
— Man šis tas jāpadomā.
— Kas?
— Ko nozīmē — pārbijies līdz nāvei…