Stouns joprojām sēdēja «Galvenās kontroles» priekštelpā, nenolaizdams acu no televīzijas ekrāna, kur bija redzams Bārtons aizhermetizētajā laboratorijā. Ienākušajam Holam viņš sacīja:
— Skābeklis jau plūst iekšā.
— Pārtrauciet.
— Ko?!
— Tūlīt partrauciet. Lai viņš paliek parastaja gaisā.
Hols pavēroja Bārtonu. Pat uz televīzijas ekrāna bija skaidri redzams, ka skābeklis jau sāk uz viņu iedarboties. Viņš vairs neelpoja tik strauji, krūtis cilājās lēnāk. Hols pacēla mikrofonu.
— Bārton, runā Hols. Esmu atradis atbildi. Andromēdas celms aug tikai šaurā pH vērtību diapazonā. Vai jūs saprotat? Ļoti šaurā diapazonā. Ja jums ir acidoze vai alkaloze — palielināts skābums vai palielināta sārmainība—, jums nekas nedraud. Es gribu jums radīt respiratorisko alkalozi. Lūdzu, elpojiet, cik ātri vien varat.
— Bet šeit taču ir tīrs skābeklis, — Bārtons sacīja. •— Iestāsies pārsātinājums, un es zaudēšu samaņu. Jau tā man mazliet reibst galva.
— Nē, tagad mēs pārejam atpakaļ uz parasto gaisu. Tūlīt sāciet elpot, cik ātri vien varat.
Hols pagriezās pret Stounu.
— Dodiet viņam paaugstinātu ogļskābās gāzes koncentrāciju.
— Bet šī sīkbūtne taču vislabāk jūtas tieši ogļskābās gāzes atmosfērā!
— Jā gan, bet tikai ne tad, ja ir nelabvēlīgs asins pH. Saprotiet, kāda ir problēmas būtība: svarīgs ir nevis gaisa, bet gan asins sastāvs. Mums jāuztur Bārtona asinīs nelabvēlīga skābuma un sārmainības attiecība.
Arī Stouns pēkšņi saprata.
— Bērns. Viņš taču visu laiku brēca.
— Jā.
— Bet večukam ar savu aspirīnu bija parak intensīva elpošana.
— Jā. Bez tam viņš vēl dzēra donaturātu.
— Un abi viņi galīgi sapostīja savu skābuma un sārmainības līdzsvaru.
— Jā, — Hols sacīja. — Visu laiku es biju kā apmāts: tikai acidoze un acidoze. Nespēju saprast, kā tā varēja rasties zīdainim. Nu, protams, nekādas aci- dozes viņam nebija. Bet bija alkaloze, pārāk maz skābes, un tas sargāja tikpat labi. Vienalga, pārāk daudz vai pārāk maz skābes, — ka tik ārā no Andromēdas celma augšanas diapazona.
Viņš atkal pievērsās Bārtonam.
— Tagad viss ir kārtībā. Turpiniet elpot ātri. Neapstājieties. Strādājiet ar plaušām, pūtiet ārā savu ogļskābo gāzi. Kā jūtaties?
— Var iztikt, — Bārtons, nepārstādams smagi elpot, teica. — Bail … bet… var iztikt.
— Tad ir labi.
— Klausieties, — Stouns teica Holam, — mēs nevarēsim Bārtonu turēt tādā režīmā mūžīgi. Agrāk vai vēlāk …
— Jā, — Hols sacīja, — mēs pārsātināsim viņa asinis ar sārmu. — Un Bārtonam: — Paskatieties, vai tur pie jums laboratorijā nav kaut kas tāds, ar ko mēs varētu izmainīt jūsu asins pIT.
Bārtons paskatījās.
— Nē, laikam nebūs vis.
— Soda? Askorbīnskābe? Etiķis?
Bārtons izmisīgi pārcilāja plauktā pudelītes un reaģentus un beigu beigās papurināja galvu.
— Nekā tāda šeit nav.
Hols to dzirdēja vairs tikai pa ausu galam. Viņš skaitīja, cik bieži Bārtons ieelpo. Izrādījās, ka 35 reizes minūtē, dziļi un pilnīgi. Kādu laiku viņš tā varēja noturēties, bet agri vai vēlu viņam bija jānogurst — elpošana ir smags darbs — vai jāzaudē samaņa.
No savas drošās pozīcijas pie televizora Hols apskatīja Bārtona laboratoriju un pamanīja žurku. Melno Norvēģijas žurku, kas mierīgi sēdēja būrī istabas kaktā, vērodama Bārtonu.
Viņš tīri vai apstulba.
— Tā žurka…
Žurka elpoja lēni un viegli. Stouns, to ieraudzījis, teica:
— Pie velna, kas tad tas …
Un tad pēkšņi spuldzes sāka atkal zibsnīt, un uz ESM pults iedegās uzraksts:
AGRĪNAS DEĢENERATIVĀS PĀRMAIŅAS BLĪVĒJUMĀ V-112-6886
— Jēzus! — Stounam izlauzās.
— Kas tas ir par blīvējumu?
— Tā ir viena no starplikām centrālajā serdē, kas savieno visas laboratorijas. Galvenais hermetizējums ir …
Ekrāns iedegās vēlreiz.
DEĢENERATĪVAS PĀRMAIŅAS BLĪVĒJUMOS
A-009-5478
V-430-0030
N-966-6656
Satriekti viņi lūkojās ekrānā.
— Kaut kas vairs nav labi, — sacīja Stouns. — Kaut kas iet šķērsām.
Uz pults cits citu strauji nomainīja vēl deviņu sabojājušos blīvējumu numuri.
— Nesaprotu … »
Pēkšņi Hols iesaucās:
— Bērns! Nu, protams!
— Ko bērns?
— Un tā sasodītā lidmašīna. Viss saietas.
— Par ko jūs runājat?
— Bērns bija pilnīgi vesels. Raudāt un izjaukt savu skābuma un sārmainības līdzsvaru — to viņš, protams, varēja. Lai būtu tā. Tas nejautu Andromēdas celmam iekļūt asinīs, savairoties un nogalināt savu upuri.
— Jā jau, jā, — Stouns sacīja. — To visu jūs esat man stāstījis.
— Bet kas notiek, kad bērns pārstāj raudāt?
Stouns cieši lūkojās Holā, nebilzdams ne vārda.
— Redziet, — Hols turpināja, — agri vai vēlu zīdainim bija jāapklust. Mūžīgi raudāt viņš nevarēja. Agri vai vēlu viņš raudāt pārstāja, un viņa skābuma un sārmainības līdzsvars kļuva atkal normāls. Iznāk, ka šādā brīdī Andromēdas celms viņu varēja pieveikt.
— Taisnība gan.
— Bet viņš nenomira.
— Varbūt kāda ātra imunitātes forma …
— Nē, tas nav iespējams. Ir tikai divi izskaidrojumi. Vai nu brīdī, kad bērns pārstāja brēkt, sīkbūtņu tur vairs nebija — uzpūta vējš, un gaiss attīrījās—, vai arī šī sīkbūtne …
— Bija kļuvusi citāda, — Stouns pabeidza. — Mutējusi.
— Jā. Mutējusi, pārvērzdamās neinfekciozā formā. Varbūt tā mutē arī tagad. Cilvēkam pašam tā vairs nav bīstama, toties saēd gumijas blīves.
— Lidmašīna!
Hols apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Nacionālās gvardes vīriem uz zemes Andromēdas celms nenodarīja nenieka. Bet lidmašīna gaisā gāja bojā, jo pilota acu priekšā saira plastmasa.
— Tātad Bārtons tagad ir saskarē ar nekaitīgām sīkbūtnēm. Lūk, kāpēc žurka ir dzīva.
— Lūk, kāpēc dzīvs ir Bārtons. Ātrā elpošana nav vajadzīga. Viņš ir dzīvs tikai tāpēc, ka Andromēdas celms ir izmainījies.
— Tas var mainīties vēlreiz, — Stouns iebilda,
— un, ja lielākā daja mutāciju notiek dalīšanās brīžos, kad šīs sīkbūtnes aug visātrāk …
Sāka kaukt sirēnas, un uz pults ar sarkaniem burtiem parādījās ziņojums:
SABOJĀTI VISI BLĪVĒJUMI. PIEKTAIS LĪMENIS IR INFICĒTS UN TIEK AIZHERMETIZĒTS
— Ātri laukā no šejienes, — Stouns uzsauca Holam.
— Šajā laboratorijā apakšstacijas nav. Jums jāpāriet uz nākamo sektoru.
Hols uzreiz nesaprata, ko no viņa vēlas, un kādu mirkli vēl palika sēžam. Attapies viņš metās uz durvīm, bet ārā vairs netika. Atskanēja šņākoņa, pēc tam žvadzoņa, no sienas izslīdēja masīva tērauda plātne un aizsprostoja izeju uz gaiteni.
Stouns izlamājās.
— Nu mēs esam krātiņā, — viņš sacīja. — Un, ja tā bumba uzsprāgs, Andromēdas celms izplatīsies pa visu Zemes virsu. Būs tūkstošiem mutāciju, un katra sāks nogalināt citādā veidā. Tagad no Andromēdas celma mēs vairs vaļā netiksim.
Bezkaislīga mehāniska balss pa radio atkārtoja:
— Līmenis ir slēgts. Līmenis ir slēgts. Trauksme. Līmenis ir slēgts.
Uz mirkli iestājās klusums, pēc tam atskanēja čirk- stoņa, — ieslēdzās jauns ieraksts. Mis Gledisa Stl- vensa no Nebraskas štata mierīgi sacīja:
— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam ir trīs minūtes.