Cilvēks ar binokli. Tas sākās tā: vēlā ziemas vakarā uz kalna kores ceļmalā stāvēja cilvēks, skatīdamies lejup, kur atradās kāda Arizonas štata pilsētiņa.
Darboties ar binokli leitnantam Rodžeram Sounam, jādomā, nebija viegli. Metāls droši vien saldēja, un lācīgajā zvērādas kažokā ar kapuci un biezajos dūrai- ņos viņam vajadzēja justies visai nebrīvi. Varam iedomāties, kā lēcas atkal un atkal aizmigloja viņa dvaša, kas svilpdama lauzās ārā mēnesnīcas pielietajā gaisā, un ik pa brīdim viņam vajadzēja tās noslaucīt ar cimdotu stīvu pirkstu.
Viņš nevarēja zināt, cik šī darbošanās veltīga. Sounam, kas mēģināja ieskatīties pilsētiņā un atsegt tās noslēpumus, binoklis neko nedeva. Cik pārsteigts viņš būtu bijis, izdzirdis, ka tie, kam galu galā izdevās šos noslēpumus atklāt, lietoja miljonu reižu spēcīgākus instrumentus!
Tam vajadzēja būt visai skumjam, muļķīgam un reizē aizkustinošam skatam, kā viņš tur stāvēja, ar elkoņiem atbalstīdamies pret lielu laukakmeni un turēdams pie acīm binokli. Binoklis bija smagnējs un neērts, toties vismaz pazīstams un rokām pierasts. Droši vien šī bija viena no pēdējām pazīstamajām sajūtām pirms nāves.
Tālāko varam tikai iedomāties, vairāk vai mazāk pareizi restaurēt savā iztēlē.
Leitnants Souns pārlūkoja pilsētiņu lēnām un metodiski. Bija redzams, ka tā nav liela, tikai kāds pusducis koka ēku, kas sarindojušās gar vienu pašu ielu. Tā bija joti klusa pilsētiņa: nevienas uguntiņas, nevienas kustības, vēja pūsma neatnesa ne mazākā troksnīša.
Pēc tam leitnants pievērsa uzmanību apkārtējiem pauguriem. Tie bija zemi, vienmuļi, plakanām, it kā nošķeltām virsotnēm, apauguši ar nīkulīgiem krūmiem, kam pa starpām šur un tur stāvēja nokaltušas, apsērsnojušas jukas. Aiz šiem tuvākajiem pauguriem slējās tālāki, bet aiz tiem sākās Mohaves tuksneša valstība — plašs līdzenums, kuru nešķērsoja neviens ceļš. Indiāņi to sauca par Zemi bez Gala un Malas.
Souns sajuta sevi vējā nodrebam. Bija februāris, visaukstākais mēnesis, un jau pāri desmitiem vakarā. Viņš atgriezās uz ceļa, kur viņu gaidīja «Ford Econovan», furgons ar lielu rotējošu antenu uz jumta. Motors, darbodamies tukšgaitā, klusi bubināja; tā bija vienīgā skaņa, kuru saklausīja viņa ausis. Souns atvēra aizmugures durvis, ierāpās kulbā un aiztaisīja aiz sevis durvis.
Viņu apņēma tumšsarkana gaisma: bija iedegts nakts apgaismojums, lai, izkāpjot ārā, acīm būtu vieglāk pierast. Sarkanajā gaismā instrumentu un radioaparatūras paneļi izskatījās zaļi.
Kulbā sēdēja ierindnieks Lūiss Kreins, radiotehniķis, arī ģērbies kažokā ar kapuci. Viņš bija sakumpis pār karti un kaut ko rēķināja, reizumis paceldams galvu un pakavēdamies pie instrumentu rādījumiem.
Souns pajautāja Kreinarn, vai viņš ir pārliecināts, ka viņi ieradušies īstajā vietā, un Kreins atbildēja, ka šaubu nav. Abi bija noguruši: viņi atradās ceļā jau kopš agra rīta, kad izbrauca no Vandenbergas bāzes meklēt pēdējo sērijas «Smeltnis» pavadoni. Par šīs sērijas pavadoņiem viņi zināja vienīgi tik daudz, ka tie ir slepeni un tiek palaisti, lai pētītu atmosfēras augšējos slāņus un pēc tam atgrieztos uz Zemes. Souna un Kreina uzdevums bija pēc šo pavadoņu nolaišanās tos uzmeklēt.
Lai pavadoņu atgūšanu atvieglotu, tajos bija uzstādītas radiobākas, kas, sākot ar astoņu kilometru augstumu, raidīja signālus.
Lūk, kālab furgonā bija tik daudz peilēšanas aparatūras. Būtībā tas pats virzīja sevi uz mērķi. Armijas valodā to sauca par vienagregāta triangulāciju, un šis paņēmiens, kaut arī lēns, bija ļoti efektīvs. Metodika bija diezgan vienkārša: furgons apstājās, Souns ar Kreinu noteica savu atrašanās vietu un pierakstīja pavadoņa radiosignāla stiprumu un virzienu. Kad tas bija izdarīts, pabrauca kilometrus trīsdesmit uz to pusi, kur bija statistiski vislielākās izredzes atrast pavadoni. Tad atkal apstājās un uzņēma jaunas koordinātes. Dažkārt gadījās, ka kartē tika iezīmēta vesela virkne triangulācijas punktu un furgons virzījās uz pavadoni pa līkloču ceļu, ik pēc trīsdesmit kilometriem apstādamies, lai koriģētu iespējamās kļūdas. Tā gan gāja gausāk nekā ar diviem furgoniem, toties tā bija drošāk: armijas vadība uzskatīja, ka divi furgoni vienā rajonā var radīt aizdomas.
Šoreiz furgons bija taustījies uz pavadoni jau sešas stundas. Un nu viņi bija tikpat kā klāt.
Kreins nervozi papakšķināja ar zīmuli pa karti un pateica, kā sauc pilsētiņu kalna piekājē: Pīdmonta, Arizonas štats. Četrdesmit astoņi iedzīvotāji; abi par to pasmēja, kaut arī pie sevis bija nobažījušies. Van- denbergā viņiem bija paziņots, ka, pēc aprēķiniem, nolaišanās vieta ir divdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Pīdmontas. Šādiem aprēķiniem tur izmantoja radiolokācijas novērojumus un 1410 trajektorijas projekcijas, kas bija iegūtas ar elektroniskās skaitļošanas mašīnas palīdzību. Kļūda tajos parasti nepārsniedza dažus simtus metru.
Taču radiopeilers, kam nevarēja neticēt, nepārprotami liecināja, ka radiobāka raida signālus no paša pilsētiņas centra. Souns ieminējās, vai tik kāds vietējais nav redzējis pavadoni nolaižamies — tas taču sakarsis spīd —, sameklējis to un atstiepis uz Pīd- montu.
Sādu izskaidrojumu varētu pieņemt, ja nebijis viena «bet». Pīdmontietis, kurš būtu uzdūries vēl siltam, tikko kā no kosmosa nākušam pavadonim, noteikti būtu par to kādam pastāstījis — vai nu avīžniekiem, vai policijai, vai NASA, vai militārpersonām, vismaz kādam.
Bet bāzē neko nebija dzirdējuši.
Souns atkal izkāpa no furgona, un viņam pakaļ izrāpās arī Kreins. Skurinādamies aiz aukstuma, abi kopā skatījās lejā uz pilsētiņu.
Tā bija mierīga, bet pilnīgi tumša. Souns pamanīja, ka ugunis izdzēsuši arī benzīna tanks un motelis. Bet daudzu kilometru rādiusā citu benzīna tanku un moteļu nebija.
Un tad Souns pamanīja putnus.
Pilnā mēness gaismā viņš gluži skaidri redzēja lielus putnus, kas slaidos lokos planēja virs ēkām, gluži kā melnas ēnas slīdēdami pār mēness disku. Souns brīnījās, kāpēc nav tos pamanījis iepriekš, un jautāja Kreinam, kas par putniem, pēc viņa domām, tie ir. Kreins teica, ka viņam par to neesot ne mazākās sajēgas, un pa jokam piebilda:
— Varbūt tie ir maitas putni.
— Pēc tādiem izskatās, — sacīja Souns.
Kreins nervozi pasmējās, viņa elpa atstāja garaiņus nakts gaisā.
— Bet kālab te maitas putni? Tie taču sarodas vienīgi tad, ja kāds beigts.
Souns aizdedza cigareti, piesegdams šķiltavas ar plaukstām, lai vējš nenopūš liesmu. Klusēdams viņš raudzījās lejā uz ēkām, uz mazās pilsētiņas siluetu. Tad vēlreiz pārlūkoja to ar binokli un atkal nesaskatīja nekādas dzīvības zīmes, nekādu kustību.
Beigu beigās Souns nolaida binokli un nosvieda cigareti čauganajā sniegā, kur tā čūkstēdama apdzisa. Viņš pagriezās pret Kreinu un teica:
— Labāk būtu nobraukt lejā un paskatīties.