Piecsimt kilometrus no Pīdmontas, lielā kvadrātveida istabā bez logiem, programmas «Smeltnis» vadīšanas centrā, kājas uz rakstāmgalda salicis, sēdēja leitnants Edgars Kamro. Viņam priekšā bija prāva kaudze izgriezumu no zinātniskiem žurnāliem. Šonakt Kamro bija dežūrvirsnieks, kura pienākums — vadīt sašaurinātās divpadsmit vīru lielās naktsapkalpes darbību. Sādu pienākumu viņš pildīja reizi mēnesī. Šonakt apkalpe pa radio sekoja furgonam ar kodēto nosaukumu «Kapers Viens», kas brauca pa Arizonas tuksnesi. Bija jākontrolē tā pārvietošanās un jāpieņem tā ziņojumi.
Dežurēt Kamro nepatika. Istaba bija pelēka, to apgaismoja fluorescējošās spuldzes; te valdīja pliekani utilitārs gars, kas Kamro šķebināja. Parasti uz centru viņš nāca tikai palaišanas reizēs, kad atmosfēra bija pavisam cita. Tad istaba bija pilna ar rosīgiem speciālistiem, kas katrs veica kādu noteiktu sarežģītu uzdevumu, katrs dzīvoja tajās īpatnējās, ārēji apvaldītajās gaidās, kuras pārņem pirms ikvienas kosmiska lidķermeņa palaišanas.
Bet naktis bija garlaicīgas. Naktī nekad nekas nenotika. Kamro šo laiku izmantoja, lai tiktu līdzi jaunumiem speciālajā literatūrā. Pēc profesijas viņš bija sirds un asinsvadu fiziologs un īpaši interesējās par lielu paātrinājumu izraisītiem stresiem.
Šovakar viņš gribēja izskatīt rakstu «Apskābekļoša- nas jaudas un difūzijas gradientu stehiometrija pie paaugstinātiem gāzes spiedieniem artērijās». Lasījās raksts lēni, un nevarēja teikt, ka tas būtu sevišķi interesants. Tāpēc, kad virs galvas ieklikšķējās skaļrunis, kurš atskaņoja mutiskos radioziņojumus no Šouna un Kreina furgona, Kamro nejutās traucēts. Souns teica:
— «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». «Ka- pers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Vai jūs mani dzirdat? Uztveru.
Kamro iepriecināts atbildēja, ka dzirdot labi.
— Braucam iekšā Pīdmontas pilsētiņā atgūt pavadoni.
— Ļoti labi, «Kaper Viens». Atstājiet rāciju ieslēgtu.
— Sapratu.
Sarunas norise precīzi atbilda programmas «Smel- tnis» reglamentā formulētajiem noteikumiem par atgūšanas kārtību. Reglaments — bieza grāmata mīkstos, pelēkos vākos — atradās uz Kamro rakstāmgalda stūra, un viņš vienmēr varēja iemest tajā acis. Kamro zināja, ka sarunas starp furgonu un bāzi tiek pierakstītas lentē un vēlāk kļūs par daļu no «Smeltņa» ilgtermiņa arhīva, bet, kālab tas īsti vajadzīgs, to viņš vēl nebija sapratis. Viņam allaž bija licies, ka tā ir pavisam vienkārša lieta: furgons izbrauc, atrod pavadoni, atgriežas, un viss.
Kamro paraustīja plecus un atkaļ iedziļinājās rak- fitā par gāzes spiedieniem, tikai pa ausu galam dzirdēdams Sounu sakām:
— Esam pilsētiņā. Tikko kā pabraucām garām benzīna tankam un motelim. Tajos klusums. Nekur nekādu dzīvības zīmju. Signāli no pavadoņa kļūst stiprāki. Netālu priekšā atrodas baznīca. Nekur nav nevienas uguns, neviena cilvēka.
Kamro nolika žurnālu uz galda. Souna pārvērstā balss nemaldināja. Citreiz Kamro būtu uzjautrinājies, iedomādamies, ka diviem spēkavīriem trīc bikses, iebraucot dusošā pilsētelē tuksneša vidū. Turpretim Sounu Kamro pazina personiski un zināja, ka iztēles spēju — atšķirībā no dažām citām labām īpašībām — viņam nav ne drusciņas. Souns varēja aizmigt šausmu filmas izrādē. Tāds nu reiz viņš bija.
Kamro sāka ieklausīties.
Cauri traucējumu sprakšķiem viņš saklausīja furgona motora rūkoņu. Un viņš dzirdēja arī abus vīrus klusām balsīm sarunājamies.
S o u n s. Ir nu gan te klusums.
Kreins. Jā, ser.
Pauze.
Kreins. Ser!
Souns. Jā?
Kreins. Vai to jūs redzējāt?
Souns. Ko?
Kreins. Rau, tur atpakaļ uz ietves. Izskatās pēc cilvēka.
Souns. Jums rādās.
Atkal pauze, un tad Kamro dzirdēja, kā furgons, bremzēm čīkstot, apstājas.
Souns. Jēzus!
Kreins. Vēl viens, ser.
Souns. Izskatās miris.
Kreins. Vai es drīkstu . ..
Souns. Nē. Palieciet furgonā!
Viņa balss kļuva skaļāka un oficiālāka — sekoja izsaukums:
— «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Uztveru.
Kamro paņēma mikrofonu.
— Jūs dzirdu. Kas noticis? Stīvu mēli Souns teica:
— Ser, mēs redzam ķermeņus. Daudz ķermeņu. Acīmredzot miruši.
— Vai jūs esat pārliecināti, «Kaper Viens»?
— Pasarg dievs, — sacīja Souns. — Pilnīgi pārliecināti.
Kamro centās atbildēt saudzīgi.
— Virzieties uz pavadoni, «Kaper Viens». Runādams viņš pārlaida skatienu istabai. Pārējie
divpadsmit dežūrapkalpes vīri vērās viņā neredzošām acīm. Viņi klausījās pārraidi. Furgona motors atkal ierūcās. Kamro nocēla kājas, no galda un nospieda savas pults sarkano pogu «Drošība». Tagad programmas vadīšanas centrs bija izolēts no- visām citām telpām. Bez Kamro atļaujas neviens nevarēja ne ienākt, ne iziet.
Pēc tam viņš nocēla tālruņa klausuli un teica:
— Uzmeklējiet majoru Menčiku. M-E-N-C-I-K-U. Jā, dienesta saruna. Gaidīšu.
Menčiks tomēnes bija vecākais dežūrvirsnieks. Viņš bija tieši atbildīgs par visu, kas februārī notiks programmas «Smeltnis» laukā.
Gaidīdams Kamro piespieda klausuli pie pleca un aizdedzināja cigareti. Pa skaļruni varēja dzirdēt, kā viņš saka:
— Vai arī jums, Krein, viņi liekas miruši? Kreins. Jā, ser. Kaut kādā mierīgā nāvē, bet
miruši.
Souns. Nemaz neizskatās pēc miroņiem. Kaut kā pietrūkst. Kaut kas savāds… Bet tomēr beigti viņi ir. Desmitiem līķu.
Kreins. It kā gājuši savu ceļu un pakritusi. Paklupuši un turpat palikuši.
S o u n s. Uz visām ielām, uz visām ietvēm …
Atkal pauze, un tad Kreina balss:
— Ser!
Souns. Jēzus!
Kreins. Vai jūs viņu redzat? To cilvēku baltā ta- lārā. Nāk pāri ielai…
Souns. Redzu.
Kreins. Kāpj taisni pāri līķiem gluži kā …
Souns. Nāk šurp.
Kreins. Ser, ziniet, man liekas, ja jums nebūtu nekas pretī, mums labāk lasīties …
Sekoja spalgs kliedziens un apdullinoša čirkstoņa. Ar to pārraide beidzās un atjaunot sakarus ar abiem vīriem programmas «Smeltnis» vadīšanas centram Vandenbergā tā arī neizdevās.