Premjers Gladstons, saņēmis no Ēģiptes vēsti par «ķīnieša» Gordona [1] nāvi, esot uzbudināti norūcis, ka varējis nu gan viņa ģenerālis izraudzīt miršanai vairāk piemērotu brīdi: Gordona nāve izraisīja Gladstona
valdībā jukas un krīzi. Kāds padotais ieminējies, ka apstākļi acīmredzot bijuši vienreizīgi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmīgi atbildējis: «Visas krīzes ir vienādas.»
Viņš, protams, domāja politiskās krīzes. Zinātnisku krīžu 1885. gadā nebija, un to nebija vēl gandrīz četrdesmit gadu pēc tam. Vēlāk bijušas astoņas sevišķi nozīmīgas krīzes, un divas no tām radījušas plašu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzinātās krīzes — kodolenerģētikas un kosmosa apguves laukā — ir saistītas ar ķīmiju un fiziku, bet nevis ar bioloģiju.
Tā tam arī jābūt. Fizika pirmā no dabzinātnēm kļuva pilnīgi moderna un viscaur matemātiska. Fizikai pa pēdām sekoja ķīmija, bet bioloģija, lēnaudzīgā pastarīte, vilkās tālu iepakaļ. Pat Ņūtona un Galileja laikos par Mēnesi un citiem debess ķermeņiem cilvēki zināja vairāk nekā paši par savu ķermeni.
Stāvoklis nemainījās līdz pat mūsu gadsimta 40. gadu beigām. Pēckara periods bioloģiskajā pētniecībā iezvanīja jaunu ēru, kuras pirmā bezdelīga bija antibiotiku atklāšana. Pēkšņi bioloģija ieguva gan morālu, gan materiālu atbalstu, un atklājumi birtin bira: trankvilizatori, steroīdu hormoni, imūnķīmija, ģenētiskais kods. 1953. gadā tika pārstādīta pirmā niere, 1958. gadā — izmēģinātas pirmās pretapaugļošanās tabletes. Drīz vien bioloģija jau bija kļuvusi par visstraujāk augošo zinātnes nozari; tajā uzkrātās zināšanas dubultojās ik desmit gados. Tālredzīgi pētnieki nopietni runāja par gēnu izmainīšanu, evolūcijas vadīšanu, psihes regulēšanu — par idejām, kas vēl pirms desmit gadiem bija likušās tukša fantazē- šana.
Tomēr neviena bioloģiska krīze vēl nebija gadījusies. Pirmo tādu krīzi izraisīja Andromēdas celms.
Pēc Lūisa Bornheima definējuma, krīze ir situācija,
при которой совокупность обстоятельств, ранее вполне приемлемая, вдруг, с появлением какого-то нового фактора, становится совершенно неприемлемой, причем почти безразлично, является ли новый фактор политическим, экономическим или научным: смерть национального героя, колебания цен, новое техническое открытие — любое обстоятельство может явиться толчком для дальнейших событий. В этом смысле Гладстон был прав — все кризисы одинаковы.
Известный ученый Альфред Покран посвятил кризисам специальную работу («Культура, кризисы и перемены») и пришел к интересным выводам. Во-первых, он отмечает, что любой кризис зарождается задолго до того, как фактически разразится. Например, Эйнштейн опубликовал основные положения теории относительности в 1905–1915 годах, то есть за сорок лет до того, как его труды привели в конечном счете к началу новой эпохи и возникновению кризиса.
Покран также отмечает, что в каждом кризисе замешано множество отдельных личностей и характеров и все они неповторимы:
«Трудно представить себе Александра Македонского перед Рубиконом или Эйзенхауэра на поле Ватерлоо; столь же трудно представить себе Дарвина, пишущего письмо Рузвельту о потенциальных опасностях, связанных с атомной бомбой. Кризис творится людьми, которые вступают в него со всеми своими предрассудками, пристрастиями и предубеждениями. Кризис есть сумма промахов, недоумений и интуитивных озарений, совокупность замеченных и незамеченных факторов.
В то же время за неповторимостью любого кризиса скрывается поразительное их сходство друг с другом. Характерная особенность всех без исключения кризисов — их предвидимость в ретроспективе. Кажется, будто им присуща некая неизбежность, будто они предопределены свыше. И хоть это замечание и не относится ко всем кризисам, оно справедливо по отношению к столь значительному их числу, что закаленнейший из историков может стать циником и мизантропом…»
В свете рассуждений Покрана немалый интерес вызывают биографии и характеры тех, кто был вовлечен в историю со штаммом «Андромеда». До «Андромеды» кризисов в биологической науке не было, и первые американцы, столкнувшиеся лицом к лицу с фактами, не были подготовлены к тому, чтобы мыслить приличествующими случаю категориями. Шоун и Крейн были люди способные, но не глубокие, а Эдгар Камроу, дежурный офицер на базе Ванденберг, хотя и был ученым, но тоже оказался неподготовленным и ощутил только раздражение от того, что какая-то непонятная история испортила спокойный вечер.
В соответствии с инструкцией Камроу вызвал своего непосредственного начальника майора Артура Мэнчика, и тут-то вся история приняла другой оборот. Ибо Мэнчик был вполне подготовлен и даже предрасположен к тому, чтобы иметь дело с кризисом самого большого масштаба.
Однако это еще не значит, что он сразу же распознал кризис как таковой.
С лица майора Мэнчика еще не стерлись следы сна; сидя на краешке стола Камроу, он слушал передачу из фургона в магнитофонной записи. Когда запись кончилась, он сказал:
— Чертовщина какая-то.
И прокрутил все сначала. Пока слушал, успел набить трубку, примять табак и прикурить.
Инженер Артур Мэнчик был немногословным человеком плотной комплекции; транзиторная гипертония грозила вот-вот прекратить его дальнейшее продвижение по армейской служебной лестнице. Много раз ему советовали согнать вес, да только он никак не мог собраться. Он даже подумывал, не бросить ли военную службу и не поступить ли куда-нибудь на частное предприятие, где никто не станет допытываться, какой у сотрудников вес и кровяное давление.
В Ванденберг Мэнчик прибыл из научно-исследовательского института ВВС «Райт Паттерсон» в Огайо. Там он возглавлял эксперименты по отработке методов приземления космических аппаратов — он ставил себе задачей найти оптимальную форму спускаемого аппарата, одинаково безопасную при спуске на сушу и на воду. Мэнчику удалось разработать три многообещающих варианта; его успех был отмечен повышением в должности и переводом в Ванденберг.
И здесь он оказался в ненавистной ему роли администратора. Люди ему наскучили, хитрости управления подчиненными и причуды их характеров не занимали его нисколько. Нередко ему хотелось вернуться к своим аэродинамическим трубам, в институт. Особенно в те ночи, когда его стаскивали с постели, чтобы срочно решить какой-нибудь идиотский вопрос.
Сегодня он был раздражен и взвинчен. И, как всегда, реагировал на подобное состояние по-своему; стал нарочито медлительным, ходил медленно, думал медленно, работал со скучной, обстоятельной неторопливостью. В том и был секрет его успеха. Когда все вокруг шалели от возбуждения, Мэнчик, казалось, терял последний интерес к происходящему, чуть ли не начинал дремать. Таким хитроумным способом он умудрялся сохранять ясность мысли и объективность суждений.
И теперь, слушая запись во второй раз, он только вздыхал да посасывал трубку.
— Насколько я понимаю, нарушение связи исключено?
Камроу кивнул.
— Мы у себя проверили все системы. Несущую частоту их рации мы принимаем и сейчас…
Он включил приемник, и комнату наполнило шипение помех.
— Знакомы вы с методом звукопросеивания? — спросил Камроу.
— Смутно, — ответил Мэнчик, подавляя зевоту. В действительности он сам разработал метод звукопросеивания года три назад. Этот метод позволяет при помощи счетно-решающего устройства отыскать иголку в стоге сена — машине задается соответствующая программа, и она вылавливает из слитных, беспорядочных шумов определенные отклонения от среднего уровня. Можно, например, записать гомон общего разговора на приеме в посольстве, а потом, пропустив запись через ЭВМ, выделить один-единственный голос.
Метод звукопросеивания применяется для различных разведывательных целей.
— Ну, так вот, — сказал Камроу, — после того как передача оборвалась, мы принимаем только несущую частоту с шумами помех, какие вы сейчас слышите. Попытаемся теперь выделить из них что-нибудь вразумительное, пропустив частоту через просеиватель и подключив осциллограф…
В углу комнаты светился экран осциллографа, и на нем плясала белая ломаная линия — суммарный уровень шумов.
— Теперь, — сказал Камроу, — включаю ЭВМ. Вот…
Он нажал кнопку на панели, и характер линии на экране тотчас же изменился. Кривая стала спокойнее и равномернее, приобрела ритмичный, пульсирующий характер.
— Так, — произнес Мэнчик. Он сразу расшифровал для себя эту кривую, понял ее значение. Мозг его был уже занят другим, перебирал возможности, взвешивал варианты…
— Даю звук, — предупредил Камроу.
Он нажал другую кнопку, и в комнате зазвучал «просеянный» сигнал — равномерный скрежет с повторявшимися время от времени резкими щелчками.
Мэнчик кивнул:
— Двигатель. Работает на холостых. С детонацией…
— Так точно, сэр. Видимо, рация в фургоне не выключена, и мотор продолжает работать. Именно это мы и слышим, когда сняты помехи…
— Хорошо, — сказал Мэнчик.
Трубка его погасла. Он пососал ее, зажег снова, вынул изо рта, снял с языка табачную крошку.
29 30 31 32
Mums vajadzīga acīmredzamība, — viņš sacīja vairak pats sev. Viņš pārcilāja tādas kategorijas kā .iciiii redzamība, iegūstamie konstatējumi, nejaušības…
Kada acīmredzamība? — Kamro vaicaja.
Menčiks jautājumu neievēroja.
Vai mums bāzē nav kāds skevindžers?
Nezinu, ser. Ja nav, mēs vienu varētu dabūt no Edvardsas.
- Tad dabūjiet. — Menčiks piecēlās. Viņš bija izlēmis un tagad atkal jutās noguris. Nakts solījās būt grūta: nepārtraukta zvanīšana, īdzīgas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukušas balsis otrā galā.
— Mums vajadzēs pilsētiņu pārlidot, — viņš teica. - Un pilnīgi notaustīt. Visas kasetes tūlīt atgādāt šurp. Izziņot laboratorijām trauksmi.
Vēl Menčiks pavēlēja Kamro izsaukt speciālistus, nekādā ziņā neaizmirstot Džagersu. Džagersu tā vārīguma un izsmalcinātības dēj viņš gan nevarēja ciest. Bet viņš zināja, ka uz Džagersu var paļauties un šonakt viņam vajadzēs kādu cilvēku, uz kuru var paļauties.
Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pēc iesaukas Mednieks, ar ātrumu 1000 kilometru stundā lidoja pār Mohaves tuksnesi. Priekšā un augstak mēness gaismā bija redzamas vedējas — divas vienādas reaktīvās lidmašīnas. Pie naksnīgajām debesīm dusmīgi spīdēja to dzinēju izplūdes sprauslas, un pašas lidmašīnas izskatījās smagnējas kā grūtnieces: zem to spārniem un rumpjiem karājās fosfora zibbumbas.
Vilsona lidmašīna bija pavisam citāda — gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem ske- iem («Scavenger»), kādu visā pasaulē bija jptiņi.
valdībā jukas un krīzi. Kāds padotais ieminējies, ka apstākļi acīmredzot bijuši vienreizīgi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmīgi atbildējis: «Visas krīzes ir vienādas.»
Viņš, protams, domāja politiskās krīzes. Zinātnisku krīžu 1885. gadā nebija, un to nebija vēl gandrīz četrdesmit gadu pēc tam. Vēlāk bijušas astoņas sevišķi nozīmīgas krīzes, un divas no tām radījušas plašu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzinātās krīzes — kodolenerģētikas un kosmosa apguves laukā — ir saistītas ar ķīmiju un fiziku, bet nevis ar bioloģiju.
Tā tam arī jābūt. Fizika pirmā no dabzinātnēm kļuva pilnīgi moderna un viscaur matemātiska. Fizikai pa pēdām sekoja ķīmija, bet bioloģija, lēnaudzīgā pastarīte, vilkās tālu iepakaļ. Pat Ņūtona un Galileja laikos par Mēnesi un citiem debess ķermeņiem cilvēki zināja vairāk nekā paši par savu ķermeni.
Stāvoklis nemainījās līdz pat mūsu gadsimta 40. gadu beigām. Pēckara periods bioloģiskajā pētniecībā iezvanīja jaunu ēru, kuras pirmā bezdelīga bija antibiotiku atklāšana. Pēkšņi bioloģija ieguva gan morālu, gan materiālu atbalstu, un atklājumi birtin bira: trankvilizatori, steroīdu hormoni, imūnķīmija, ģenētiskais kods. 1953. gadā tika pārstādīta pirmā niere, 1958. gadā — izmēģinātas pirmās pretapaugļošanās tabletes. Drīz vien bioloģija jau bija kļuvusi par visstraujāk augošo zinātnes nozari; tajā uzkrātās zināšanas dubultojās ik desmit gados. Tālredzīgi pētnieki nopietni runāja par gēnu izmainīšanu, evolūcijas vadīšanu, psihes regulēšanu — par idejām, kas vēl pirms desmit gadiem bija likušās tukša fantazē- šana.
Tomēr neviena bioloģiska krīze vēl nebija gadījusies. Pirmo tādu krīzi izraisīja Andromēdas celms.
Pēc Lūisa Bornheima definējuma, krīze ir situācija,
— Mums vajadzīga acīmredzamība, — viņš sacīja vairāk pats sev. Viņš pārcilāja tādas kategorijas kā acīmredzamība, iegūstamie konstatējumi, nejaušības …
— Kāda acīmredzamība? — Kamro vaicāja.
Menčiks jautājumu neievēroja.
— Vai mums bāzē nav kāds skevindžers?
— Nezinu, ser. Ja nav, mēs vienu varētu dabūt no Edvardsas.
— Tad dabūjiet. — Menčiks piecēlās. Viņš bija izlēmis un tagad atkal jutās noguris. Nakts solījās būt grūta: nepārtraukta zvanīšana, īdzīgas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukušas balsis otrā galā.
— Mums vajadzēs pilsētiņu pārlidot, — viņš teica. — Un pilnīgi notaustīt. Visas kasetes tūlīt atgādāt šurp. Izziņot laboratorijām trauksmi.
Vēl Menčiks pavēlēja Kamro izsaukt speciālistus, nekādā ziņā neaizmirstot Džagersu. Džagersu tā vārīguma un izsmalcinātības dēj viņš gan nevarēja ciest. Bet viņš zināja, ka uz Džagersu var pajauties un šonakt viņam vajadzēs kādu cilvēku, uz kuru var pajauties.
Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pēc iesaukas Med-' nieks, ar ātrumu 1000 kilometru stundā lidoja pār Mohaves tuksnesi. Priekšā un augstāk mēness gaismā bija redzamas vedējas — divas vienādas reaktīvās lidmašīnas. Pie naksnīgajām debesīm dusmīgi spīdēja to dzinēju izplūdes sprauslas, un pašas lidmašīnas izskatījās smagnējas kā grūtnieces: zem to spārniem un rumpjiem karājās fosfora zibbumbas.
Vilsona lidmašīna bija pavisam citāda — gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem skevindžeriem («Scavenger»), kādu visā pasaulē bija tikai septiņi.
Skevindžers bija modeļa «X-18» izlūkvariants — vidēja darbības rādiusa reaktīvā lidmašīna ar pilnu izlūkošanas aparatūras komplektu tiklab dienai, kā naktij. Zem tās spārniem bija piekārtas divas 16 mm fotokameras: viena — spektra redzamajai joslai, otra — zemfrekvences"starojumam. Bez tam skevindžers bija apgādāts ar infrasarkano fotokameru «Homans», kā arī ar parasto elektronisko un radiolokācijas aparatūru. Visas filmas un plates, protams, tika apstrādātas automātiski gaisā un, lidmašīnai atgriežoties bāzē, jau bija gatavas apskatīšanai.
Visa šī tehnika skevindžeru darīja gandrīz neticami jutīgu. Tas spēja nokartēt pilnīgi aptumšotas pilsētas aprises un no divarpus kilometru augstuma izsekot atsevišķu automobiļu kustību. Spēja pamanīt zemūdeni līdz sešdesmit metru dziļumam. Spēja pēc ostas ūdens viļņošanās deformācijām noteikt, kurās vietās tur izliktas mīnas, un četras stundas pēc tam, kad rūpnīca beigusi darbu, iegūt precīzu tās fotogrāfiju, izmantojot ēku paliekošo siltumstarojumu.
Tātad Pīdmontas notaustīšanai no gaisa nakts vidū skevindžers bija ideāls.
Vilsons rūpīgi pārbaudīja iekārtu: pirkstiem pārskrēja vadīšanas paneli un izmēģināja katru pogu un sviru, vienlaikus vērodams mirkšķinošās zaļās uguntiņas, kas rādīja, ka visas sistēmas kārtībā.
Radioaustiņās nosprakšķēja. No vedējlidmašīnas laiskā balsī ziņoja:
— Pielidojam pie pilsētas, Medniek. Vai redzi?
Viņš paliecās uz priekšu, cik tas šaurajā kabīnē bija
iespējams. Viņa lidmašīna atradās zemu, un vienu brīdi viņš neredzēja neko citu kā vien sniega un smilšu lauku un juku neskaidros apveidus. Tad priekšā mēnesnīcā iznira ēnas.
— Sapratu. Redzu.
— Labi, Medniek. Palaid mūs uz priekšu.
Viņš atpalika, palielinādams atstatumu starp sevi un vedējlidmašīnām līdz nepilnam kilometram. Tās pārkārtojās pelengā, lai zibbumbu uzliesmojumi apgaismotu tieši fotografējamo objektu. Patiesībā tieša apgaismošana nemaz nebija vajadzīga; skevindžers spēja darboties arī bez tās. Bet Vandenberga, cik varēja noprast, gribēja, lai viņi savāc visu iespējamo informāciju par šo pilsētiņu.
Vedējlidmašīnas attālinājās viena no otras un uzņēma kursus, kas bija paralēli pilsētiņas ielai.
— Medniek, vai gatavs rullēt?
Vilsons uzmanīgi salika pirkstus uz kameru pogām. Četri pirksti, gluži kā uz klavieru taustiņiem.
— Gatavs.
— Lidojam virsū.
Abas vedējas metās lejup, graciozi nolaizdamās līdz pilsētiņai. Tagad tās bija ļoti tālu viena no otras, uti, kad tās sāka mest bumbas, likās, līdz zemei bija palikuši vairs tikai daži metri. Katrai bumbai atsitoties pret zemi, pacēlās liesmojoša balta lode, pieliedama pilsētiņu ar spokainu žilbinošu gaismu un mezdama atspīdumu uz lidmašīnu vēderiem.
Uzdevumu paveikušas, vedējas uzņēma augstumu, bet Mednieks tās neredzēja. Visa viņa uzmanība, viņa sirds un dvēsele, bija pie mazās pilsētiņas.
— Mērķis ir tavs, Medniek.
Vilsons neatbildēja. Viņš parāva rokturi uz savu pusi, nolieca bremžplākšņus. Tie padevās krakšķē- dami, un, lidmašīnai kā akmenim bezspēcīgi krītot lejup, viņu pārņēma drebuļi. Tur, zem viņa, apgaismota gulēja pilsētiņa, un apgaismota bija arī tās apkārtne simtiem metru attālumā uz visām pusēm. Viņš nospieda pogas un drīzāk sajuta nekā dzirdēja kameru vibrējošo rūkoņu.
Kritiens ilga mūžību garu mirkli, tad Vilsons atspieda rokturi prom no sevis, lidmašīna it kā ieķērās
gaisā, uzslēja priekšgalu un sāka celties augšup. Acis galveno ielu dabūja tikai pārskriet. Viņš redzēja ķermeņus, redzēja tos pa visu ielu izplestām rokām guļam zemē.
— Jēzus, — viņš izdvesa.
Un tad viņš atkal bija augšā, vadīja lidmašīnu aizvien augstāk, vienlaikus griezdams to slaidā lokā, lai varētu sākt otro pārlidojumu, un cenzdamies nedomāt par redzēto. Viens no avioizlūkošanas baušļiem bija «vairāk fotografē, mazāk domā»; analizēt un vērtēt pilota uzdevumos neietilpa. Tas palika speciālistu ziņā, un piloti, kuri šo bausli aizmirsa un sāka pārāk daudz interesēties par to, ko viņi fotografēja, piedzīvoja nelaimi. Parasti viņi nogāzās.
Lidmašīnai ieejot klājeniskajā otrajā pikējumā, Vilsons centās uz zemi neskatīties. Bet viņš tomēr paskatījās un atkal redzēja ķermeņus. Fosfora zibbumbu liesmas plaka, apgaismojums bija kļuvis tumšāks, skats — izplūdis. Taču ķermeņi uz ielas gulēja joprojām, tie nebija viņam tikai rādījušies.
— Jēzus, — viņš atkārtoja. — Jēzus, Marija.
Izkārtne pie durvīm vēstīja: «DEMONSTRĒSANAS ZALE EPSILONS». Un zemāk sarkaniem burtiem: «IEEJA TIKAI AR SPECIĀLĀM KARTĒM». Aiz durvīm atradas ērti iekārtotā instruktāžas istaba: pa visu sienu ekrāns, tam pretī kāds desmits ādas krēslu ar tērauda cauruļu kājām un atzveltnēm, aizmugurē projekcijas aparāts.
Kad istabā iegāja Menčiks un Kamro, viņus tur jau gaidīja Džagerss, nostājies pie ekrāna. Džagerss bija īsa auguma, atsperīgu soli, no viņa sejas staroja apņēmība un optimisms. Bāzē viņu ne sevišķi ieredzēja, taču bija jāatzīst, ka uz avioizlūkošanas datu iztulkošanu viņam ir nags. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuriem prāts nesas urdīties ap grūti izdibināmiem sl- kūmiem, tāpēc savam darbam bija īsti piemērots. Gaidīdams, kamēr Menčiks un Kamro apsēžas, viņš aiz nepacietības berzēja rokas.
— Tā, — Džagerss sacīja. — Ja atļauts, ķeršos uzreiz pie lietas. Domāju, šoreiz mums ir kaut kas tāds, kas jūs noteikti interesēs. — Viņš pamāja pie projekcijas aparāta stāvošajam operatoram. — Pirmo attēlu.
Istabā iestājās krēsla. Noklikšķēja aparāts, un uz ekrāna iegaismojās skats no augšas uz mazu pilsētiņu tuksneša vidū.
— Tas ir neparasts attēls, — teica Džagerss. — No mūsu arhīviem. Uzņemts pirms diviem mēnešiem no mūsu izlūkpavadoņa «Jānos 12», kas riņķo, kā jums zināms, 299 kilometru augstumā. Attēla kvalitāte ļoti laba. Automobiļu numurus gan vēl nevar saskatīt, bet arī šai virzienā mēs piestrādājam un varbūt jau nākamgad …
Menčiks krēslā sarosījās, bet neko neteica.
— Te jūs varat redzēt šo pilsētiņu, — Džagerss turpināja. — Pīdmonta, Arizonas štats. Četrdesmit astoņi iedzīvotāji, pat no trīssimt kilometru augstuma nav daudz ko redzēt. Lūk, veikals, benzīna tanks — pievērsiet uzmanību tam, cik skaidri salasāms uzraksts «Gulf» pasts, motelis. Viss pārējais, ko jūs te redzat, ir dzīvojamās mājas. Bet tā tur — baznīca. Tagad nākamo.
Vēl viens klikšķis. Šoreiz attēls bija tumšs, mazliet iesarkans — kā redzams, arī skats no augšas uz šo pašu pilsētiņu. Ēku kontūras bija ļoti tumšas.
— Sākam ar skevindžera pārvestajām infrasarkanajām platēm. Kā jums zināms, tajās attēls rodas> siltuma un nevis gaismas iedarbībā. Viss, kas silts, attēlā redzams balts, viss, kas auksts, — melns. Jūs redzat, ka ēkas ir tumšas, tās ir aukstākas nekā zeme. Iestājoties naktij, ēkas savu siltumu atdod ātrāk.
— Bet kas tie par baltiem plankumiem? — jautāja
Kamro. Uz ekrāna bija redzami četrdesmit vai piecdesmit balti laukumiņi.
— Tie ir ķermeņi, — Džagerss teica. — Vieni telpās, citi uz ielas. Kopskaitā piecdesmit. Dažiem, kā, piemēram, šim, varat skaidri saskatīt visus četrus locekļus un galvu. Sis cilvēks nokritis garšļaukus. Uz ielas.
Viņš aizdedza cigareti un norādīja uz baltu četrstūri.
— Un tas, cik varam spriest, ir automobilis. Vai redzat — vienā galā koši balts plankumiņš. Tas nozīmē, ka motors vēl strādā, vēl ģenerē siltumu.
— Furgons, — sacīja Kamro. Menčiks palocīja galvu.
— Rodas jautājums, — Džagerss turpināja, — vai visi šie cilvēki miruši? Droši to nevaram pateikt. Temperatūra nav visiem ķermeņiem vienāda. Četrdesmit septiņi ir diezgan auksti, tātad miruši jau pirms kāda laika. Trīs ir siltāki. Divi no viņiem atrodas automobilī.
— Mūsējie, — piebilda Kamro. — Un trešais?
— Trešais ir visai mīklains. Te jūs viņu redzat stāvam vai arī guļam uz ielas sarāvušos čokurā. Ievērojiet, ka viņš ir pilnīgi balts, tātad gluži silts. Pēc mūsu analīzēm, viņam temperatūra ir ap trīsdesmit pieci grādi, tātad mazliet zem normas, taču iespējams, ka tas izskaidrojams ar perifērisko asinsvadu sašau- rināšanos tuksneša nakts aukstā gaisa ietekmē. Tas pazemina ādas temperatūru. Nākamo diapozitīvu.
Uz ekrāna parādījās trešais kadrs. Ieraudzījis šo pašu plankumu, Menčiks bija neizpratnē.
— Viņš ir pārvietojies!
— Tieši tā. Šis attēls tika iegūts otrajā pārlidojumā. Plankums pārvietojies par apmēram divdesmit metriem. Nākamo.
Vēl viens kadrs.
— Atkal pārvietojies!
— Jā. Vēl par pieciem vai desmit metriem.
— Tātad viens tur lejā ir dzīvs?
— Tāds ir provizoriskais slēdziens, — Džagerss teica.
Menčiks nokāsējās.
— Vai tas nozīmē, ka tās ir jūsu domas?
— Jā, ser. Tās ir mūsu domas.
— Ka lejā starp šiem līķiem staigā kāds dzīvais?
Džagerss paraustīja plecus un viegli uzsita pa ekrānu.
— Izskaidrot šos datus kaut kā citādi ir grūti, un …
Tai brīdī istabā ienāca kāds ierindnieks ar trim apaļām skārda kārbām padusē.
— Ser, mums ir arī redzamajos staros uzņemti kadri…
— Parādiet tos, — sacīja Menčiks.
Operators ielika lenti projekcijas aparātā. Brīdi vēlāk istabā tika ieaicināts leitnants Vilsons. Džagerss teica:
— Sīs lentes vēl neesmu izskatījis. Varbūt labāk lai tās komentē pilots.
Menčiks piekrītoši pamāja ar galvu un vēroja, kā Vilsons iztaisnojas un iznāk priekšā, nervozi berzēdams rokas gar biksēm. Piegājis pie ekrāna un pagriezies pret klausītājiem, viņš sāka vienmuļi stāstīt:
— Ser, mērķi es pārlidoju šovakar starp pulksten 23.08 un 23.13. Pārlidoju divreiz, vispirms no austrumiem, pēc tam no rietumiem. Vidējais ātrums bija trīssimt deviņdesmit kilometru stundā, vidējais augstums pēc koriģētā altimetra — divsimt četrdesmit metru un …
— Acumirkli, zēn, — Menčiks iejaucās, paceldams roku. — Tā nav nekāda nopratināšana. Stāsti visu brīvi, nepiespiesti.
Vilsons saprotoši pamāja ar galvu un norija siekalas. Gaisma istabā nodzisa. Sāka tirkšķēt projekcijas aparāts. Uz ekrāna parādījās spilgtas, baltas gaismas pielieta pilsētiņa, kas bija uzņemta, lidmašīnai lidojot pār to nelielā augstumā.
— Tas ir pirmais pārlidojums, — Vilsons teica.
— No austrumiem uz rietumiem, pulksten 23.08. Mēs redzam skatu no labā spārna kameras, kas to filmē ar ātrumu 96 kadri sekundē. Kā redzat, mans augstums strauji krītas. Tieši priekšā ir mērķa iela …
Viņš apklusa. Skaidri bija redzami ķermeņi. Un furgons, kas bija apstājies ielas vidū, un antena, kas uz tā jumta joprojām lēnām griezās. Kad lidmašīna uzlidoja tieši virs furgona, viņi ieraudzīja vadītāju, kas bija sabrucis pār stūres ratu.
— Teicams skaidrums, — piezīmēja Džagerss.
— Sī sīkgraudainā lente tiešām dod tādu izšķiršanas spēju …
— Vilsons stāsta mums par savu lidojumu, — Menčiks atgādināja.
— Jā, ser, — Vilsons atsaucās un nokāsējās. Viņš nenolaida acu no ekrāna. — Pašreiz esmu tieši virs mērķa, kur es pamanīju visus šos mirušos, ko jūs te redzat. Tobrīd, ser, man likās, ka pavisam viņu ir ap septiņdesmit pieci.
Viņa balss bija klusa, bet saspringta. Uz brīdi attēls pazuda, nozibēja kaut kādi skaitļi, tad tas parādījās atkal.
— Tagad es sāku otro pārlidojumu, — Vilsons teica. — Zibbumbas jau izdeg, tomēr var redzēt…
— Apturiet filmu, — sacīja Menčiks.
Operators izslēdza projekcijas aparāta griezējmehā- nisma pārvadu, un attēls uz ekrāna sastinga. Kadrā bija redzama pilsētiņas garā, taisnā iela un ķermeņi.
— Grieziet atpakaļ.
Lente sāka ritēt pretējā virzienā, radot iespaidu, ka kaut kāds spēks dzen lidmašīnu atpakaļ, prom no šīs ielas.
— Seit! Apturiet vēlreiz!
Kadrs sastinga. Menčiks piecēlās un piegāja pie ekrāna, nenolaizdams acu no kāda punkta attēla malā.
— Skatieties, — viņš teica, rādīdams uz cilvēku baltā talārā līdz ceļiem. Cilvēks stāvēja un raudzījās augšup, uz lidmašīnu. Tas bija vecs vīrs grumbainu seju. Acis viņam bija plaši ieplestas.
— Ko jūs par to sakāt? — Menčiks jautāja Dža- gersam.
Džagerss piegāja tuvāk. Sarauca uzacis.
— Palaidiet mazdrusciņ uz priekšu.
Attēls atdzīvojās. Varēja skaidri redzēt, ka cilvēks pagriež galvu un ar acīm pavada lidmašīnu, kas lido tam pāri.
— Tagad atpakaļ, — teica Džagerss.
Lente ritēja atpakaļ. Džagerss drūmi smaidīja.
— Manuprāt, ser, šis cilvēks ir dzīvs.
— Jā, — dzedri sacīja Menčiks. — Viņš noteikti ir dzīvs.
To pateicis, Menčiks devās uz durvīm. Pirms iziešanas viņš vēl apstājās un paziņoja, ka izsludina ārkārtēju stāvokli, ka visam bāzes personālam līdz tālākam rīkojumam jāpaliek savās vietās, ka telefona sarunas un jebkuri citi sakari ar ārpasauli nebūs iespējami un ka viss, ko viņi šajā istabā redzējuši, ir slepens.
Izgājis gaitenī, viņš devās uz vadīšanas centru. Kamro viņam sekoja.
— Piezvaniet ģenerālim Vīleram, — Menčiks teica. — Pasakiet viņam, ka esmu, negaidīdams sankciju, izsludinājis ārkārtēju stāvokli un lūdzu viņu tūlīt nonākt lejā.
Pēc reglamenta, izsludināt ārkārtēju stāvokli drīkstēja vienīgi bāzes komandieris.
— Vai nebūtu labāk, ja jūs to viņam pateiktu pats? — Kamro jautāja.
— Man jau tā rūpju diezgan, — Menčiks atcirta.