Kad Artūrs Menčiks iegāja mazajā skaņu necaurlaidīgajā kabīnē un apsēdās pie tālruņa galdiņa, viņš precīzi zināja, ko darīs, kaut arī ne visai droši zināja, kāpēc to darīs.
Pirms gada viņš kā viens no programmas «Smel- tnis» vadības vecākajiem virsniekiem bija iepazīstināts ar programmu «Meža ugunsgrēks». Menčiks atcerējās, ka viņus tika instruējis maza auguma cilvēks ar sausu, precīzu runas veidu. Viņš bija kādas universitātes profesors un šī projekta idejas autors. Detaļas Menčiks jau bija aizmirsis, atcerējās vienīgi to, ka kaut kur atrodas kāda laboratorija un uz turieni var steidzami izsaukt piecus zinātniekus. Šīs zinātnieku grupas uzdevums bija pētīt ārpuszemes dzīvības formas, ja tādas tiktu atvestas, amerikāņu kosmiskajiem lidaparātiem atgriežoties uz Zemes.
Šo piecu vārdi Menčikam nebija pateikti. Viņš zināja vienīgi to, ka viņus var izsaukt pa speciālu Aizsardzības ministrijas tiešo vadu. Lai tam pieslēgtos, bija tikai jāuzgriež noteikts numurs binārajā skaitīšanas sistēmā. Viņš izņēma kabatas portfeli un, brīdi parakņājies, atrada tajā profesora fedoto kartīti;
Ugunsgrēka gadījumā jāziņo 87. noda|ai Zvanīt tikai ārkārtējos apstākļos
Menčiks lūkojās kartītē un domāja, kas īsti notiks, kad viņš uzgriezīs skaitļa 87 bināro atbildumu. Viņš mēģināja iztēloties notikumu secību: ar ko viņš runās, vai pēc tam viņam kāds piezvanīs, vai izprašņās, vai liks griezties pie augstākas priekšniecības?
Viņš izberzēja acis, vēlreiz palūkojās kartītē un paraustīja plecus. Lai kā tas būtu, viņš to tūlīt uzzinās.
Viņš izmeklēja no šiem skaitļiem tos, kuru i ja 87. Tiem viņš apvilka apkārt kvadrātus:
Menčiks izrāva lapu no bloknota, kas atradās bla- tālrunim, un rakstīja:
Tas bija binārās sistēmas pamats: bāze 2, kāpināta tai vai citā pakāpē. Divi nulles pakāpē bija viens, divi pirmajā pakāpē — divi, divi kvadrātā — četri, un tā tālāk. Menčiks ātri pierakstīja klāt otru rindu:
Pēc tam Menčiks pārvērta to binārajā kodā. Binārā sistēma bija ieviesta elektronisko skaitļošanas mašīnu vajadzībām: šīs mašīnas lieto «ieslēgts—izslēgts» jeb «jā—nē» tipa valodu. Reiz kāds matemātiķis jokoja, ka binārā sistēma esot paņēmiens, ar kuru var skaitīt cilvēki, kam ir tikai divi pirksti. Būtībā binārie skaitļi ir tulkojums no parastās, decimālās sistēmas, kurā vajadzīgi deviņi nozīmīgie cipari, uz tādu sistēmu, kurā ir tikai divi cipari — vieninieks un nulle.
Menčiks paskatījās uz tikko uzrakstīto skaitli un iestarpināja svītriņas: 1 — 110—1010 [2] . Pilnīgi pieņemams telefona numurs. Menčiks pacēla klausuli un uzgrieza šo numuru. Pulkstenis rādīja tieši pusnakti.
2. diena
PIDMONTA
AGRĀS STUNDAS
Visa mašinērija bija gatavībā. Divus gadus kabeļi, kodēšanas ierīces un teletaipi bija stāvējuši dīkā. Taču vajadzēja Menčikam tikai piezvanīt, lai šī mašinērija sāktu darboties.
Uzgriezis numura pēdējo ciparu, viņš izdzirda vairākus metāliskus klikšķus un pēc tam zemu dūcienu. Viņš zināja — tas nozīmē, ka viņa izsaukums tiek pārslēgts uz vienu no šifrēto sakaru līnijām. Brīdi vēlāk dūkšana izbeidzās un kāda balss sacīja:
— Ierakstām lentē. Nosauciet savu vārdu, izklāstiet ziņojumu un pakariet klausuli.
— Majors Artūrs Menčiks, Vandenbergas kara aviācijas bāze, programmas «Smeltnis» vadīšanas centrs. Uzskatu, ķa nepieciešams izsludināt trauksmi «Meža ugunsgrēks». Man ir vizuāli dati, kuri to apliecina. Drošības apsvērumu dēļ bāze izolēta.
Runājot viņam ienāca prātā, ka tas viss ir gaužām neticami. Diez vai tam noticētu pat magnetofona lente. Vēl labu laiku viņš turēja rokā klausuli, nezin kāpēc gaidīdams kādu atbildi.
Taču nekādas atbildes nebija, atskanēja vienīgi klikšķis, savienojumam automātiski izbeidzoties. Menčiks pakāra klusējošo klausuli un nopūtās. Cik maz tas viņu apmierināja!
Menčiks domāja, ka pēc dažām minūtēm viņu izsauks Vašingtona, ka tuvākajās stundās viņam zvanīs bieži, tāpēc no tālruņa neatgāja. Taču neviens viņam nezvanīja. Menčiks nezināja, ka viņa ierosinātais process ir automātisks, ka saceltā trauksme «Meža ugunsgrēks» tagad attīstīsies pēc noteikta plāna un vismaz nākamo divpadsmit stundu laikā nebūs atsaucama.
Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad pa valsts sevišķi slepeno šifrēto sakaru kabeļiem aiztikšķēja šāds ziņojums:
SAVIENOTS PILNĪGI SLEPENI
KODS SĀDS
ĶBKL 9/9/234/435/6778/90 SŪT KOORDINĀTES DELTA 8997
ZIŅOJUMS SĀDS
IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ATKĀRTOJUMS IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ADRESĀTU KOORDINĀTES NASA /ARMIJAS MEDICĪNISKAIS DIENESTS NACIONĀLĀS DROSIBAS PADOMES TAKT GR. REŽĪMS STĀJAS SPĒKĀ TOLĪT.
PAPILDU NORĀDĪJUMI ŠĀDI
PRESEI NEIZPAUST IESPĒJAMA DIREKTĪVA 7-L2
TRAUKSMES STĀVOKLIS LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM ZIŅOJUMA BEIGAS
ATVIENOTS
Tā bija automātiskā kablogramma. Viss tajā minētais, ieskaitot arī norādījumu par presi un direktīvas 7—12 iespējamību, bija jau iepriekš paredzēts tieši tādam gadījumam kā Menčika izsaukums.
Piecas minūtes vēlāk sekoja vēl viena kablogramma, kurā bija nosaukti grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi:
SAVIENOTS
PILNĪGI SLEPENI
KODS SĀDS
ĶBKL 9/9/234/435/6778/900
ZIŅOJUMS SĀDS
ZEMĀK MINĒTAJIEM ASV VĪRIEŠU KĀRTAS PILSOŅIEM TIEK PIESĶIRTS ZET KAPA STATUSS. PILNĪGAS SLEPENĪBAS GARANTIJA NODROŠINĀTA IEPRIEKŠ. SO PILSOŅU VĀRDI IR +
STOUNS, DZEREMIJS -81
LĪVITS, PĪTERS - -04 *
BĀRTONS, ČĀRLZS -L51 KRISTJANSENKRIKSVITROT SO RINDU SVĪTROT LASĪT ŠĀDI
KĒRKS, KRISTJANS -142
HOLS. MARKS -L77
NOSACĪT ŠIM PERSONĀM ZET KAPA
STATUSU LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM
ZIŅOJUMA BEIGAS ZIŅOJUMA BEIGAS
Teorētiski ari šī kablogramma bija pilnīgi automātiska; tās mērķis bija nosaukt piecus cilvēkus, kuriem tiek piešķirts Zet Kapa statuss (tā šifrēti apzīmēja sevišķu pilnvaru statusu). Bet, kā par nelaimi,
mašīna vienu vārdu iespieda nepareizi un pēc tam neatkārtoja visu ziņojumu. (Parasti, ja kāds no slepenās sakaru līnijas teletaipiem lielāku vai mazāku ziņojuma daļu nodrukāja nepareizi, viss ziņojums tika nodrukāts atkārtoti vai arī ESM to nolasīja vēlreiz, lai konstatētu, kā ziņojumam jāskan pareizi.)
Tāpēc šī kablogramma bija jāuzskata par apšaubāmu. Vašingtonā un vēl kur citur tika pieaicināti ESM speciālisti pārbaudīt tās pareizību ar tā saukto ačgārno izsekošanu. Vašingtonas speciālisti izteica nopietnas bažas par kablogrammas ticamību, jo teletaips bija ielaidis arī citas, sīkākas kļūdas, piemēram, «1» vietā nodrukājis «L».
Iznākums bija tāds, ka diviem pirmajiem sarakstā minētajiem atļaujas izsniedza, bet pārējiem tās neizsniedza, kamēr nebūs saņemts apstiprinājums.
Elisona Stouna bija nogurusi. Viņa un viņas vīrs, Stenforda universitātes bakterioloģijas katedras vadītājs, savā mājā uzkalnā, no kura bija pārredzama visa universitātes pilsētiņa, bija uzņēmuši ciemiņus, piecpadsmit laulātus pārus, un visi bija palikuši līdz vēlai naktij. Misis Stounu tas kaitināja: viņa bija uzaugusi Vašingtonas oficiālajās aprindās, kur otrā kafijas tase, uzsvērti piedāvāta bez konjaka, tika uzskatīta par signālu, ka laiks doties mājās. Diemžēl, viņa domāja, zinātnieki labo toni neievēro. Otro kafijas tasi viņa bija pasniegusi pirms vairākām stundām, bet visi ciemiņi vēl sēdēja.
īsi pirms vieniem atskanēja ārdurvju zvans. Durvis atvērusi, viņa pārsteigta ieraudzīja nakts melnumā stāvam divas militārpersonas. Viņai šie cilvēki likās samulsuši un satraukti, un viņa nosprieda, ka tie ir apmaldījušies; šajos savrupmāju rajonos naktī mašīnas maldījās bieži.
— Ar ko varu palīdzēt?
— Atvainojiet par traucējumu, kundze, — pieklājīgi teica viens no viņiem.—Vai šeit dzīvo doktors Džeremijs Stouns?
— Jā, — viņa atbildēja mazliet neapmierināti. — Dzīvo.
Viņa paskatījās tiem garām uz braucamo ceļu. Tur bija piestājusi olīvzaļa armijas mašīna. Pie tās stāvēja vēl viens, un likās, ka viņš kaut ko tur rokā.
— Vai tam cilvēkam ir ierocis? — misis Stouna jautāja.
— Kundze, es jūs lūdzu, mums tūlīt jāsatiek doktors Stouns.
Tas viss likās savādi, un viņai sametās bail. Pārlaidusi acis mājas priekšas mauriņam, viņa ieraudzīja vēl vienu, ceturto cilvēku, kas, skatīdamies iekšā pa logu, tuvojās mājai. Blāvajā gaismā, kas nāca no logiem, misis Stouna skaidri saskatīja viņam rokās šauteni.
— Kas te notiek?
— Kundze, mēs negribam traucēt jūsu viesus. Lūdzu, ataiciniet doktoru Stounu.
— Es nezinu, vai…
— Citādi mums būs jāiet pašiem.
Misis Stouna mazliet vilcinājās, tad sacīja:
— Brīdi uzgaidiet.
Viņa pakāpās soli atpakaļ un gribēja aizvērt durvis, bet viens armijas vīrs jau bija ielavījies priekšnamā. Viņš stāvēja pie durvīm taisns un gaužām pieklājīgs, cepuri rokā turēdams.
— Es pagaidīšu šeit, kundze, — viņš teica un pat pasmaidīja.
Viņa atgriezās viesību istabā, mēģinādama izlikties, ka nekas nav noticis. Viesi joprojām runāja un smēja; istabā valdīja troksnis, gaiss bija stipri piesmēķēts. Džeremiju viņa atrada kaktā diskutējam par
pēdējiem nemieriem. Viņa piedūrās vīram pie pleca, un viņš atvainodamies atstāja viesu pulciņu.
— Es zinu, tev liksies savādi, — viņa sacīja, — bet priekšnamā ir kaut kāds armijas vīrs un ārā pie durvīm vēl viens, un ap māju staigā vēl divi ar ieročiem. Gribot tevi satikt.
Vienu mirkli Stouns izskatījās pārsteigts, bet tad saprotoši pamāja ar galvu.
— Tūlīt nokārtošu, — viņš teica. Misis Stounu šāda izturēšanās darīja piktu; gandrīz vai likās, ka viņš šo apciemojumu ir gaidījis.
— Ja jau tev tas bija zināms, varēji gan pateikt…
— Nedrīkstēju, — viņš teica. — Vēlāk izskaidrošu.
Viņš izgāja priekšnamā, kur viņu gaidīja virsnieks.
Elisona gāja vīram līdzi. Stouns sacīja:
— Esmu doktors Stouns.
— Kapteinis Mortons, — armijas vīrs teica, roku nesniegdams. — Ir ugunsgrēks, ser.
— Skaidrs, — Stouns sacīja. Viņš paskatījās uz savu smokingu. — Vai pārģērbties paspēšu?
— Baidos, ser, ka nepaspēsit.
Elisonai par lielu pārsteigumu, viņas vīrs mierīgi palocīja galvu.
— Skaidrs.
Viņš pagriezās uz viņas pusi un teica:
— Man jāaizbrauc.
Viņa seja nepauda itin neko, un Elisonai likās, ka viņa redz murgus. Nereāla likās pat viņa seja, kamēr viņš runāja. Elisona bija apjukusi un izbijusies.
— Kad tu būsi atpakaļ?
— Nezinu. Pēc nedēļas vai divām. Varbūt vajadzēs vēl ilgāk.
Viņa centās valdīt pār savu balsi, bet apjukums neļāva.
— Ko tas nozīmē? Vai tu esi arestēts?
— Nē, — Džeremijs teica, viegli pasmaidīdams.
— Nekā tamlīdzīga. Vai tu neatvainotos viesiem manā vietā?
— Bet šautenes …
— Misis Stouna, — virsnieks viņu pārtrauca,
— mums uzdots jūsu vīru apsargāt. Kopš šī brīža ar viņu nekas nedrīkst atgadīties.
— Tā tas ir, — teica Stouns. — Redzi, esmu pēkšņi kļuvis par svarīgu personu.
Viņš vēlreiz savādi, māksloti pasmaidīja un noskūpstīja Elisonu. Un viņa nepaguva aptvert, kas notiek, kad vīrs jau gāja ārā. Katrs savā pusē viņam līdzi soļoja kapteinis Mortons un tas otrais. Ar šauteni bruņotais, ne vārda neteicis, ieņēma vietu viņiem aiz muguras; cilvēks pie automobiļa atdeva godu un atvēra durvis.
Pēc tam iedegās automobiļa ugunis, durvis aizcirtās, automobilis atpakaļgājienā iegriezās piebraucamajā ceļā, apgriezās un izzuda nakts tumsā. Misis Stouna vēl aizvien stāvēja durvīs, kad pie viņas iznāca kāds no viesiem un jautāja:
— Elisona, vai jums kas kaiš?
Viņa atskatījās un atrada sevī spēku ar smaidu atbildēt:
— Nē, nekas. Džeremijam bija steidzīgi jāaizbrauc. Izsauca uz laboratoriju: atkal kāds no viņa vēlīnajiem eksperimentiem sagājis grīstē.
Viesis pašūpoja galvu un sacīja:
— 2ēl gan. Tik burvīgas viesības.
Stouns sēdēja automobilī, atgāzies pret atzveltni, un cieši pētīja apkārtējos. No viņu sejām joprojām nevarēja neko nolasīt.
— Kas jums man jānodod? — viņš vaicāja.
— Jānodod, ser?
— Jā, velns parāvis. Ko jums iedeva? Viņiem taču bija kaut kas jādod līdzi.
— Ak, jā, ser.
Viņam pasniedza plānus, brūnus vākus, uz kuriem ar šablonu bija uzkrāsots: «PROGRAMMA «SMELTNIS». ĪSAS ZIŅAS».
— Un vairak neko? — Stouns jautaja.
— Neko, ser.
Stouns nopūtās. Ne par kādu programmu «Smel- tnis» viņš nebija dzirdējis; «īsās ziņas» būs rūpīgi jāizstudē. Automobilī lasīt nevarēja, bija pārāk tumšs, bet lasīšanai laika būs arī vēlāk, lidmašīnā. Viņš sāka pārcilāt atmiņā pēdējos piecos gados pieredzēto, sākot ar diezgan neparasto simpoziju Longailendas salā un diezgan neparasto maza auguma angli, kurš tajā lasīja referātu un ar kuru faktiski arī viss sākās.
1962. gada vasarā Desmitajā bioloģiskajā simpozijā Koldspringharborā, Longailendas salā, angļu bio- fiziķis Dž. Meriks nolasīja referātu «Bioloģisko kontaktu biežumi saskaņā ar sugu veidošanās varbūtībām». Meriks bija dumpīgs zinātnieks, kas neatzina autoritātes un bija iemantojis ne sevišķi skaidri domājoša cilvēka reputāciju. Tas, ka viņš bija nesen šķīries no sievas un uz simpoziju paņēmis līdzi glītu, blondu sekretāri, šādu reputāciju tikai stiprināja. Nekāda nopietna diskusija Merika referātam nesekoja, par viņa idejām, kas bija īsi rezumētas referāta beigās, ieinteresējās tikai retais.
«Jāsecina, ka pirmo kontaktu ar ārpuszemes dzīvību nosaka mums pazīstamās sugu veidošanās varbūtības. Nav apstrīdams fakts, ka sarežģītu organismu uz Zemes ir maz, turpretim vienkārši organismi ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Pastāv miljoniem baktēriju sugu un tūkstošiem kukaiņu sugu,
bet primātu sugu ir pavisam nedaudz un cilvēkveidīgo pērtiķu sugu — tikai četras. Cilvēks pārstāvēts ar vienu vienīgu sugu.
Analoģiska likumsakarība izpaužas arī attiecībā uz atsevišķu sugu organismu skaitu. Vienkāršas būtnes ir sastopamas daudz biežāk nekā sarežģīti organismi. Uz Zemes ir trīs miljardi cilvēku, bet tas mums var likties ļoti daudz tikai tik ilgi, kamēr neatceramies, ka lielā kolbā saiet desmit vai pat simt reižu lielāks skaits baktēriju.
Visi pieejamie dati par dzīvības izcelšanos norāda uz evolucionāru attīstību no vienkāršām dzīvības formām uz sarežģītām. Tā tas ir uz Zemes. Iespējams, tā tas ir arī Visumā. Šeplijs, Me- rovs un citi ir aprēķinājuši apdzīvojamo planetāro sistēmu skaitu tuvējā Visuma daļā. Mani aprēķini, kurus minēju šajā referātā, skar dažādu organismu relatīvo sastopamību visā Visumā.
Mans mērķis bija noteikt cilvēka un citu dzīvības formu kontakta varbūtību. Un tā ir šāda:
Dzīvības forma Saskares varbūtība
Vienšūņi vai vēl mazāki organismi
(kaila ģenētiskā informācija) 0,7840
Vienkāršie daudzšūņi 0,1940
Sarežģīti daudzšūņi bez koordinētas
centrālās nervu sistēmas 0,0140
Sarežģīti daudzšūņi ar integrētām orgānu sistēmām, ieskaitot nervu sistēmu 0,0078 Daudzšūņi ar sarežģītu nervu sistēmu, kura spēj pārstrādāt 7+ datus (cilvēka spējas) 0,0002
1,0000
Visi šie apsvērumi liek man pieņemt, ka cilvēka pirmā saskare ar ārpuszemes dzīvību būs kontakts
ar organismiem, kuri ir aptuveni vai pat pilnīgi līdzīgf Zemes baktērijām vai vīrusiem. Ja atceramies, ka 3 procentiem no visām Zemes baktērijām piemīt spēja iedarboties uz cilvēku vairāk vai mazāk kaitīgi, tad šāda kontakta sekas nevar nesatraukt.»
Tālāk Meriks pats izteica varbūtību, ka pirmā saskare varētu būt ar kādu sērgu, ko šurp atvestu pirmie uz Mēness izkāpušie cilvēki. Klātesošos zinātniekus šī doma uzjautrināja.
Viens no nedaudzajiem, kuri to uzņēma nopietni, bija Džeremijs Stouns. Trīsdesmit sešus gadus vecais Stouns laikam gan bija visslavenākais no tāgada simpozija dalībniekiem. Nu jau sesto gadu viņš bija Stenforda universitātes bakterioloģijas profesors, un viņam tikko kā bija piešķirta Nobela prēmija.
Stouna zinātniskais veikums, pat ja neskaita eksperimentu sēriju, kura izpelnījās Nobeļa prēmiju, ir pārsteidzošs. 1955. gadā viņš pirmais lietoja īpašu metodi, kā kultūrā saskaitīt baktērijas. 1957. gadā viņš izstrādāja kādu tīras suspensijas iegūšanas metodi. 1960. gadā Stouns publicēja principiāli jaunu teoriju par E. coli un 5. tabuli operonu darbību un ieguva datus, kuri deva iespēju spriest par induktoru un represoru molekulu fizikālo dabu. Viņa 1958. gadā publicētais darbs par vīrusu lineārajām pārvērtībām pavēra plašu ceļu jaunajiem pētījumu virzieniem, kuros sevišķi rosīgi strādāja Parīzes Pastēra institūta zinātnieki, kas vēlāk, 1966. gadā, par to saņēma Nobeļa prēmiju.
Stounam pašam Nobeļa prēmiju piešķīra 1961. gadā. Prēmiju izpelnījās viņa pētījums par baktēriju atpa- kaļvērstajām mutācijām. So pētījumu viņš bija paveicis brīvajā laikā divdesmit sešu gadu vecumā, būdams tieslietu students Mičiganas štata universitātē.
Tas, ka Nobeļa prēmijai atbilstoša vēriena darbu Stouns bija uzrakstījis, studēdams tieslietas, droši vien raksturo viņa personību visspilgtāk, jo te izpaudās viņa interešu dziļums un plašums. Kāds draugs par viņu reiz teica: «Džeremijs zina visu, bet ar pārējo viņš aizraujas.» Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu palaikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.
Stouns bija kalsens, jau paretiem matiem. Viņam bija apbrīnojama atmiņa, kuras plauktos vienlīdz labi turējās zinātnes fakti un piedauzīgas anekdotes. Bet visuzkrītošākā no šī cilvēka īpašībām bija viņa nepacietība, kas visiem, kuriem ar viņu bija darīšanas, iedvesa nepatīkamu sajūtu, ka tie velti kavē viņa dārgo laiku. Stounam piemita nelāgs paradums pārtraukt runātāju un izbeigt sarunu pusvārdā, paradums, no kura viņš nekādi netika vaļā. Sīs valdonīgās izturēšanās dēļ pat agri iegūtā Nobeļa prēmija drīzāk grāva nekā sekmēja viņa popularitāti. Nekādā ziņā to nevairoja arī skandalozie notikumi viņa personiskajā dzīvē: viņš bija precējies četras reizes, turklāt divas reizes ar savu kolēģu sievām.
Tomēr 60. gadu sākumā Stouns izvirzījās līdz valdības aprindām, kļūdams par vienu no «jaunās zinātnes» interešu paudējiem. Pats viņš uz šo lomu raudzījās ar zināmu humoru — «vakuums alkst, lai to piepilda ar karstu gāzi,» kā viņš reiz izteicās —, bet patiesībā viņa ietekme bija diezgan liela.
60. gadu sākumā Amerika gribot negribot bija sākusi saprast, ka tai ir varens zinātniskais potenciāls. Savienotajām Valstīm bija četrreiz vairāk zinātnieku nekā Eiropas ekonomiskajai asociācijai, un pētniecībai tā izdeva septiņreiz vairāk līdzekļu. Lielākā daļa šīs naudas tieši vai netieši nāca no kongresa, un kongresam bija ļoti vajadzīgi cilvēki, kuri varētu dot padomu, kā šo naudu izlietot.
50. gados visi lielākie padomdevēji bija 'bijuši fiziķi: Tellers un Openheimers, Brakmens un Veidners, Bet desmit gadus vēlāk, kad aizvien vairāk līdzekļu un rūpju bija jāziedo bioloģijai, izveidojās jauna grupa, ko vadīja Debeikijs Hjūstonā, Fārmers Bostonā, He- germens Ņujorkā un Stouns Kalifornijā.
Stouna izvirzīšanos nosacīja daudzi apstākļi: Nobeļa prēmijas prestižs, Stouna politiskie sakari, viņa pēdējā sieva — Indiānas senatora Tomasa Veina meita — un, visbeidzot, viņa juridiskā izglītība. Tas viss kopā nodrošināja biežus uzaicinājumus piedalīties dažādu senāta apakškomisiju sēdēs, kur viņa padomiem jebkurā grūtā jautājumā pilnīgi uzticējās.
Sekmīgi izmantodams savu vārdu lielo svaru, viņš panāca arī to, ka tika pieņemta pētniecības programma «Meža ugunsgrēks» un finansēti tai nepieciešamie būvdarbi.
Merika atziņas Stounu ieinteresēja, jo tās sasaucās ar dažām viņa paša idejām. Viņš tās izklāstīja īsā rakstā «Kosmisko lidķermeņu sterilizēšana», kas tika ievietots žurnālā «Science» un pēc tam pārpublicēts angļu žurnālā «Nature». Rakstā viņš izteica secinājumu, ka inficēšana ar svešām baktērijām ir abpus- griezīgs zobens un ka cilvēkam jānodrošinās pret abām pusēm.
Līdz Stouna publikācijai, apspriežot inficēšanas briesmas, lielākoties tika runāts par to, ka ar pavadoņiem un kosmiskajām zondēm varētu netīši ievazāt uz citām planētām Zemes mikroorganismus. Ar šo iespējamību ASV rēķinājās jau kosmiskās pētniecības pašā sākumā; 1959. gadā NASA bija pieņēmusi stingru nolikumu par palaižamo kosmisko aparātu sterilizēšanu.
Sī nolikuma mērķis bija nepieļaut citu pasauļu inficēšanu. Skaidrs, ka gadījumā, ja zondē, kas tiek sūtīta uz Marsu vai Venēru meklēt jaunas dzīvības formas, atrastos Zemes baktērijas, viss eksperiments būtu izjaukts.
Stouns pievērsa uzmanību pretējai situācijai. Viņš izteica domu, ka tikpat labi kosmiskie lidķermeņi var inficēt Zemi ar ārpuszemes organismiem. Lidķermeņi, kuri atpaka|kritienā sadeg, protams, nekādas briesmas nerada, bet pilnīgi citādi ir ar lēno nolaišanos, vienalga, vai tas būtu pilotējamais kuģis vai kosmiskā zonde. Sai gadījumā, norādīja Stouns, inficēšanās briesmas ir ļoti lielas.
Viņa raksts gan uz kādu brīdi sakāpināja interesi par šo problēmu, bet, kā viņš izteicās vēlāk, interese nebija gaidītā. Tāpēc 1963. gadā viņš nodibināja neoficiālu seminārgrupu, kas divreiz mēnesī satikās Stenforda universitātes Medicīnas fakultātes ēkas bioķīmijas spārna augšējā stāvā, 410. istabā, lai kopā paēstu otrās brokastis un pastrīdētos par svešu mikroorganismu ievazāšanas problēmu. Tieši šī piecu cilvēku grupa — Stouns un Džons Bleks no Stenforda universitātes, Semjuels Holdens un Terenss Lisets no Kalifornijas medicīnas institūta un Endrjū Veiss no Bērklija universitātes Biofizikas fakultātes — vēlāk veidoja programmas «Meža ugunsgrēks» sākotnējo kodolu. 1965. gadā viņi nosūtīja prezidentam petīciju, kuras stilā bija apzināti kopējuši pazīstamo Einšteina vēstuli Rūzveltam par atombumbu.
Stenforda universitāte, Palo Alto, Kalifornijas štats, 1965. gada 10. jūnija
Savienoto Valstu Prezidentam, Baltais nams, Pensilvānijas avēnija 1600, Vašingtona, Kolumbijas apgabals
Dārgais Prezidenta kungs!
Jaunākie teorētiskie pētījumi liecina, ka atpakaļ nogādājamo kosmisko lidķermeņu sterilizēšanas procedūras var arī negarantēt Zemes atmosfērā ieejošo lid- ķermeņu sterilitāti. Sakarā ar to pastāv iespējamība, ka pašreizējā Zemes ekoloģiskajā sistēmā varētu ienākt bīstami, sveši organismi.
Pēc mūsu pārliecības, pilnīgi apmierinoša atpakaļ nogādājamo kosmisko zondu un pilotējamo kuģu ste- rilizēšana nebūs iespējama nekad. Mūsu aprēķini liecina, ka pat tad, ja lidķermeņi tiks sterilizēti kosmiskajā telpā, inficēšanās varbūtība tomēr būs viena des- mittūkstošdaļa, ja ne lielāka. So aprēķinu pamatā ir mūsu pašreizējie priekšstati par organizēto dzīvību; iespējams, ka citas dzīvības formas ir absolūti izturīgas pret mūsu lietotajām sterilizācijas metodēm.
Tāpēc mēs uzskatām, ka neatliekami jānodibina speciāls zinātnisks komplekss darbam ar netīši uz Zemes ievazātām ārpuszemes dzīvības formām. Sim kompleksam būtu divējāds mērķis: ierobežot svešās dzīvības formas izplatīšanos un nodrošināt tās labo- ratorisku izpēti un analīzi ar nolūku pasargāt no tās iedarbības Zemes dzīvību.
Mēs ieteicam šādu kompleksu izvietot neapdzīvotā Savienoto Valstu rajonā, izbūvēt to apakš zemes, apgādāt ar visiem šobrīd pazīstamajiem hermetizēšanas līdzekļiem, kā arī ar kodolierīci, kura dotu iespēju ārkārtējā gadījumā visu iznīcināt. Cik mums zināms, divi miljoni grādu temperatūru, kas rodas kodolsprādzienā, nespēj izturēt neviena dzīvības forma.
Jūsu padevīgie Džeremijs Stouns, Džons Bleks, Seni jucis Iioldens, Terenss Lisets, Endrjā Veiss
Reakcija uz vēstuli bija iepriecinoši drīza. Pēc divdesmit četrām stundām Stounam piezvanīja viens no prezidenta padomdevējiem, un nākamajā dienā viņš izlidoja uz Vašingtonu tikties ar prezidentu un Nacionālās drošības padomes locekļiem. Divas nedēļas vēlāk viņš lidoja uz Hjūstonu apspriesties par tālākajiem plāniem ar NASA pārstāvjiem.
Taisnība, Stouns gan atceras saņēmis arī pāris sarkastisku piezīmju par «labošanas iestādi mūdžiem», taču lielākā daļa zinātnieku, ar kuriem viņš runāja, izturējās pret projektu labvēlīgi. Pēc mēneša Stouna neoficiālā grupa tika apstiprināta par oficiālu komiteju, kas pēta ārpuszemes mikroorganismu ievazāša- nas problēmas un izstrādā attiecīgus ieteikumus.
Komiteja tika ierakstīta ASV Aizsardzības ministrijas Perspektīvās pētniecības programmu sarakstā un to finansēja pa Aizsardzības ministrijas līniju. Tolaik šai sarakstā figurēja galvenokārt fizika un ķīmija — pētījumi par jonu šaltīm, reversīvo dublēšanu, pī mežoņu substrātiem —, taču auga arī interese par bioloģiskām problēmām. Tā, viena no sarakstā uzņemtajām grupām izstrādāja metodiku smadzeņu darbības elektroniskai zondēšanai (godīgi'sakot — domas vadīšanai); cita grupa bija iecerējusi pētījumu par bio- sinerģiku, tas ir, par nākotnē iespējamajām cilvēku un viņa ķermenī ieaudzētu mašīnu kombinācijām; vēl cita grupa novērtēja rezultātus, kuri bija iegūti, laikā no 1961. līdz 1964. gadam pēc programmas «Ozma» meklējot citu pasauļu civilizācijas. Ceturtā grupa pētīja iespējas konstruēt mašīnu, kura izpildītu visas cilvēka funkcijas un spētu pati radīt sev līdzīgas mašīnas.
Visi šie pētījumi bija lielā mērā teorētiski, un tos veica diezgan pazīstami zinātnieki. Uzņemšana Perspektīvās pētniecības programmu sarakstā nozīmēja īpašu, privileģētu stāvokli un garantēja naudas līdzekļus tehnikas iegādei un turpmākai eksperimentu paplašināšanai.
Un, kad Stouna komiteja iesniedza «Dzīvības analīzes metodikas» pirmprojektu, kur bija sīki aprakstīts, kā izpētīt jebkuru dzīvu būtni, Aizsardzības ministrija tūlīt piešķīra 22 miljonus dolāru speciālas izolētas laboratorijas būvēšanai. (Uzskatīja, ka šī palielā summa attaisnosies, jo Stouna programma solīja datus, kuri var noderēt arī citiem jau uzsāktiem pētījumiem. 1965. gadā visas nozares, kuras saistītas ,ar sterilitāti un mikroorganismu ievazāšanu, bija ļoti aktuālas. Piemēram, NASA būvēja «Mēness apceļotāju saņemšanas laboratoriju» — pret visām nejaušībām nodrošinātu zinātnisko kompleksu, kur pārbaudīt, vai «Apollo» kosmonauti nav pārveduši no Mēness cilvēkam kaitīgas baktērijas vai vīrusus. Bija paredzēts katru, kas atgriezies no Mēness, turēt šeit karantēnā trīs nedēļas, kamēr tiks pabeigta dezinfekcija. Svarīga bija arī Nacionālajā veselības aizsardzības institūtā Betesdā risinātā problēma, kā radīt rūpnīcu «tīros cehus», kur putekļu un baktēriju daudzums nekad nepārsniegtu kaut kādu minimumu, un kā radīt «sterilās kameras». Domāja, ka aseptiskām vidēm, «dzīvības salām» un sterilitātes uzturēšanas sistēmām nākotnē būs liela nozīme, un Stounam piešķirtos līdzekļus uzskatīja par drošu ieguldījumu visos šajos darba laukos.)
Tiklīdz bija atvēlēta nauda, straujā tempā sākās būvdarbi. Rezultātā 1966. gadā Fletrokā, Nevadas štatā, tika uzbūvēta laboratorija «Meža ugunsgrēks». Tās izprojektēšanu uzticēja kompānijas «General Dy- namics» Elektrisko kuģu nodaļas konstruktoriem, kas bija uzkrājuši prāvu pieredzi, projektēdami dzīvojamās telpas atomzemūdenēm, kurās cilvēkiem jādzīvo un jāstrādā daudzus mēnešus no vietas.
Laboratorija tika iecerēta kā konusveida apakšzemes būve ar pieciem stāviem. Katrs stāvs jeb līmenis bija apaļš, bet pa centru gāja serde, kur atradās kabeļi, cauruļvadi un lifti. Katrs nākamais, dziļākais līmenis bija sterilāks nekā iepriekšējais: pirmais līmenis— pavisam nesterils, otrais — mēreni sterils, trešais — stipri sterils, un tā tālāk. Pāriešanu no līmeņa uz līmeni stingri kontrolēja; pacelties augstāk vai nolaisties zemāk personāls drīkstēja, tikai izgājis dezinfekcijas un karantēnas procedūras.
Kad laboratorija bija pabeigta, atlika vienīgi sakomplektēt zinātnieku grupu, kas trauksmes «Meža ugunsgrēks» gadījumā varētu izpētīt jebkādu svešu organismu. Apsverot vairākus iespējamos grupas sastāva variantus, tika izraudzīti pieci vīri, Džeremiju Stounu pašu ieskaitot. Sie pieci bija ar mieru, ka bioloģiskas trauksmes gadījumā viņus nekavējoties mobilizē.
Nebija vēl pagājuši ne divi gadi pēc vēstules prezidentam, kad Stouns jau varēja ar gandarījumu konstatēt, ka viņa valstij «ir iespējas izpētīt un apkarot jebkādu nepazīstamu bioloģisko aģentu». Atklātībā Stouns izteicās, ka par šādu Vašingtonas atsaucību un viņa ideju ieviešanas operativitāti esot visai iepriecināts. Turpretī konfidenciālās sarunās ar draugiem viņš bažīgi atzinās, ka tas nācis gandrīz vai pārāk viegli, ka Vašingtona viņa plāniem piekritusi aizdomīgi ātri.
Vai gan viņš varēja zināt šīs atsaucības īstos iemeslus, to, ka daudziem valstsvīriem ir pavisam reāla interese par šo problēmu! Līdz tai naktij, kad viņš pameta savus ciemiņus un aizbrauca zilajā armijas limuzīnā, par programmu «Smeltnis» viņam nebija ne jausmas.
— Ser, ta ir visātrākā, kādu mēs varējām dabūt, — teica armijas vīrs, norādīdams uz lidmašīnu «Boeing 727».
Stouns iekāpa un gandrīz nespēja ticēt savām acīm. Milzīgais gaisa kuģis bija pavisam tukšs; cauri visam salonam stiepās vienīgi neaizņemtu krēslu taisnās rindas.
— Ja vēlaties, sēdiet pirmajā klasē, — armijas vīrs, viegli pasmaidīdams, sacīja. — Mums viss viens.
Mirkli vēlāk viņš jau bija prom, un viņu nomainīja nevis smaidoša stjuarte, bet gan bargs jauneklis no kara policijas ar pistoli pie sāna. Taisns kā svece viņš stāvēja pie durvīm. Sāka darboties dzinēji, un nakts klusumā ieurbās to sinilkstoņa.
Stouns atlaidās krēslā, nolika sev priekšā vākus ar materiāliem par programmu «Smeltnis» un sāka lasīt. Izrādījās, ka tā ir burvīga lasāmviela; Stouns tai pārskrēja aizgūtnēm, un sargs droši vien nodomāja, ka viņa pasažieris savus materiālus tikai tāpat šķirsta. Bet Stouns izlasīja katru vārdu.
«Smeltnis» bija ģenerālmajora Tomasa Spārksa garabērns. Spārkss, Armijas medicīniskā dienesta Ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu pārvaldes priekšnieks, vadīja pētījumus par šiem līdzekļiem Fortdet- rikā (Merilendas štats), Hārlejā (Indiānas štats) un Dagvejā (Jūtas štats). Stouns ar Spārksu bija ticies vienu vai divas reizes un atcerējās, ka viņš ir rāmas dabas, nēsā brilles un nepavisam nelīdzinās cilvēkiem, kādus pierasts redzēt šādos amatos.
Lasīdams tālāk, Stouns uzzināja, ka vienošanās par pavadoņu «Smeltnis» projektēšanu noslēgta ar Kalifornijas Tehniskā institūta reaktīvo dzinēju laboratoriju Pasadīnā 1963. gadā. Tika paziņots, ka programmas «Smeltnis» mērķis ir savākt visus organismus, kādi vien eksistē «tuvējā kosmosā» — Zemes atmosfēras augšējos slāņos. Taču, skaidru valodu runājot, tā bija armijas programma, kaut arī to finansēja Nacionālā aviācijas un kosmiskās telpas pētniecības pārvalde (NASA) — it kā civila organizācija. Faktiski NASA bija valdības iestāde, kas stipri noslogota ar militāriem pasūtījumiem; 43 procenti no tās līgumdarbiem 1963. gadā bija slepeni.
Formāli reaktīvo dzinēju laboratorija projektēja pavadoni, kuru varētu ievadīt atmosfēras augšējos, stipri retinātajos slāņos, lai savāktu no turienes mikroorganismus un putekļus pētniecības vajadzībām. Apgalvoja, ka šī programma ir tīri zinātniska un iecerēta gandrīz vai vienīgi . iņkāres apmierināšanai, tāpēc tai piekrita visi šajā nozarē strādājošie zinātnieki.
Īstenībā mērķi bija pavisam citi.
«Smeltnis» bija domāts tādu jaunu dzīvības formu uzmeklēšanai, kuras varētu noderēt Fortdetrikai; īsi izsakoties, tā bija programma, kas paredzēta jaunu bakterioloģisko ieroču veidu atklāšanai.
Fortdetrika — nekārtīgi izvietotu ēku grupa Meri- lendas štatā — bija uzbūvēta speciāli ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu izstrādāšanas darbiem. Ar savu 500 hektāru lielo platību un šeit savāktajām iekārtām un aparātiem 100 miljonu dolāru kopvērtībā tā bija viens no vislielākajiem pētniecības kompleksiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Tikai 15 procenti no šeit iegūtajiem datiem tika publicēti atklātos zinātniskajos žurnālos; pārējie pētījumi bija slepeni, tāpat kā visi ziņojumi no Hārlejas un Dagvejas. Hārleja bija ultraslepena iestāde, kas nodarbojās lielākoties ar vīrusiem. Pēdējos desmit gados te bija izveidots daudz jaunu vīrusu — sākot ar celmu, kura šifrētais nosaukums bija «Carrie Nation» (izraisa caureju), un beidzot ar celmu «Arnold» (izraisa kloniskos krampjus un nāvi). Dagvejas izmēģinājumu poligons Jūtas štatā bija lielāks nekā viss Rodailendas štats, un galvenokārt tajā pārbaudīja «Tabun», «Sklar» un «Kuff-11» tipa indīgās gāzes.
Stouns zināja, ka tikai nedaudziem amerikāņiem ir priekšstats par to, cik pla*ši izvērsušies ASV pētījumi
ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu laukā. Valdības kopējie izdevumi ĶBKL izstrādāšanai pārsniedza pusmiljardu dolāru gadā. Lielākā daļa no šīs summas tika atvēlēta tādiem akadēmiskiem centriem kā Džona Hopkinsa universitāte Pensilvānijas štatā un Čikāgas universitāte, kur kaujas līdzekļu pētījumi līgumos tika maskēti ar neskaidriem formulējumiem. Gadījās arī, ka formulējumi bija pavisam skaidri. Piemēram, Džona ITopkinsa universitātes programmā bija paredzēts apkopot, salīdzināt un novērtēt «pētījumus par reāli sastopamajām un potenciāli iespējamajām ievainojumu formām un slimībām, pētījumus par slimībām, kurām var būt nozīme bioloģisko kaujas līdzekļu izstrādāšanā, un novērojumus par dažām ķīmiskām un imunoloģiskām reakcijām uz dažiem toksoīdiem un vakcīnām».
Pēdējos astoņos gados atklātajā zinātniskajā presē nebija publicēts neviens no Džona Hopkinsa universitātes pētījumiem. Atsevišķi rezultāti, kas bija iegūti dažās citās universitātēs, piemēram, Čikāgas un Los- andželosas, vienu otru reizi bija nopublicēti, taču militārais resors šīs fragmentārās publikācijas uzskatīja par izmēģinājuma baloniem, kam jādemonstrē kārtējo pētījumu paraugi, lai iebiedētu vērotājus ārzemēs. Klasisks piemērs bija Tendrona un piecu citu autoru raksts «Pētījumi par kādu toksīnu, kas, absorbēdamies caur ādu, ātri aptur oksidatīvo fosforilēšanos». Tajā tika aprakstīta kāda vārdā nenosaukta inde, kas uzsūcas caur ādu un varētu nogalināt cilvēku nepilnā minūtē. B5igās tika piebilsts, ka salīdzinājumā ar citām pēdējos gados izstrādātajām indēm tas vēl ir samērā sīks sasniegums.
Varētu domāt — ja jau šai nolūkā tiek izlietots tik daudz naudas un spēku, acīmredzot gadu no gada parādās aizvien jauni, aizvien nāvīgāki ķīmisko un bioloģisko ieroču veidi. Taču laikā no 1961. līdz 1965.
gadam tā nenotika, un senāta apakškomisija militārās gatavības jautājumos jau 1961. gadā secināja, ka šai laukā «tradicionālās pētniecības metodes nav pilnīgi attaisnojušās» un ka būtu jāpaver «jauni ceļi un jaunas zinātniskās pieejas».
Tieši tas arī bija padomā ģenerālmajoram Tomasam Spārksam, kad viņš ierosināja īstenot programmu «Smeltnis».
Pēc programmas «Smeltnis» galīgā varianta, orbītā ap Zemi bija jāievada septiņpadsmit pavadoņi, lai tie savāktu un nogādātu uz Zemes turienes mikroorganismus. Stouns izlasīja īsos pārskatus par jau notikušajiem lidojumiem.
«Smeltnis I» bija apzeltīts konusveida pavadonis, kas pilnā aprīkojumā svēra apmēram 17 kilogramu. To palaida 1966. gada 12. martā no Vandenbergas kara aviācijas bāzes Purisimā, Kalifornijas štatā. Pretēji Kenedija zemesragam, no kurienes pavadoņus palaiž rietumu virzienā. Vandenbergu izmanto pavadoņu ievadīšanai austrumu virziena orbītās. Vandenbergai bija tā priekšrocība, ka tur visu vieglāk paturēt slepenībā.
Sešas dienas «Smeltnis I» riņķoja pa orbītu ap Zemi, pēc tam to laida zemē. Pavadonis laimīgi nokrita kādā purvā netālu no Atinzas Džordžijas štatā. Diemžēl tajā atrada tikai parastos Zemes mikroorganismus.
«Smeltnis II», atgriezdamies atmosfēras blīvajos slāņos, sadega — bija radušies kaut kādi traucējumi aparatūras darbībā. Tāpat sadega «Smeltnis III», kaut arī tam bija jauna tipa siltumizolācija, kas sastāvēja no pamīšus izvietotām plastmasas un volframa kārtām.
«Smeltni IV» nebojātu atguva no Indijas okeāna ūdeņiem, bet «Smeltni V» — no Apalaču pakājes, taču ne vienā, ne otrā nekādu principiāli jaunu mikroor
ganismu nebija: konteineri bija savākuši vienīgi nekaitīgas 5. Albus pasugas, kas parasti sastopamas arī normālas cilvēka ādas mikroflorā. Sakarā ar šīm neveiksmēm tika pilnveidotas pavadoņu pirmsstarta sterilizēšanas procedūras. .
«Smeltni VI» palaida 1967. gada pirmajā dienā. Tajā bija iemiesotas visas jaunās atziņas, kuras bija devuši iepriekšējie starti. Uz šo uzlaboto pavadoni lika lielas cerības. Pēc vienpadsmit dienām tas nolaidās Indijā, netālu no Bombejas. Pavadoni atgūt pilnīgā slepenībā tika nosūtīta 34. aviodesanta divīzija, kas tobrīd bija dislocēta Evrē, pie Parīzes. Vienmēr, kad tika palaists kāds kosmisks objekts, šī divīzija atradās trauksmes stāvoklī, gatava veikt operāciju «Krūmi» — plānu, kas sākotnēji bija izstrādāts, lai segtu un atgūtu pilotējamo kuģi «Mercury» vai «Gemini», ja tam būtu jānolaižas Padomju Savienībā vai kādā citā Eiropas sociālistiskajā valstī.
«Smeltni VI» atguva bez starpgadījumiem. Tā konteinerā atrada nepazīstamus vienšūņus; šiem organismiem bija kokobaciļu forma, tie bija gramnegatīvi un reaģēja uz koagulāzi un triokināzi. Taču izrādījās, ka tie nespēj neko nodarīt nevienai dzīvai būtnei, izņemot mājas vistas, kam tie izraisa vieglu savār- gumu, kas pāriet pēc četrām dienām.
Fortdetrikā jau sāka zust cerības, ka ar programmas «Smeltnis» palīdzību izdosies iegūt kādu noderīgu patogēnu. Un tomēr drīz pēc «Smeltņa VI» tika palaists «Smeltnis VII». Palaišanas datumu neizpauž, bet domājams, ka tas noticis 1967. gada 5. februārī. «Smeltnis VII» tūlīt iegāja paredzētajā orbītā ar apogeju 508 kilometri no Zemes un perigeju 358 kilometri. Orbītā pavadonis palika divarpus dienas. Tad pēkšņi nezināmu cēloņu dēļ tā orbīta novirzījās no uzdotajiem raksturlielumiem, un tika nolemts dot radiokomandu laisties lejā.
Paredzamā nolaišanās vieta bija neapdzīvots apvidus Arizonas štata ziemeļaustrumos.
Kad lidojums bija apmēram pusē, lasīšanu pārtrauca kāds virsnieks, kas atnesa Stounam tālruni. Pats viņš tūlīt atkāpās, lai cienīgā atstatumā nogaidītu sarunas beigas.
— Jā? — Stouns teica, juzdamies mazliet neparasti. Sarunāties pa telefonu lidojuma laikā viņš nebija radis.
— Te runā ģenerālis Mārkuss, — klausulē atskanēja nogurusi balss. Par tādu ģenerāli Mārkusu Stouns nebija dzirdējis. — Gribēju jūs tikai informēt, ka ataicināti visi grupas locekļi, izņemot profesoru Kērku.
— Kas viņam?
— Profesors Ķērks ir slimnīcā, — ģenerālis Mārkuss sacīja. — Tuvāk visu uzzināsit, kad nolaidīsi- ties.
Saruna beidzās, Stouns atdeva tālruni virsniekam. Brīdi viņš domās pakavējās pie pārējiem piecnieka vīriem, iztēlojās, kādas sejas viņi rādīja, kad tos cēla augšā no miega.
Pirmo Stouns, protams, atcerējās Līvitu. Viņš nu gan laikam attapās ātri. Līvits bija klīniskais mikrobiologs, cilvēks ar lielu pieredzi infekcijas slimību ārstēšanā. Savā mūžā viņš diezgan bija izkarojies ar visādām sērgām un epidēmijām, lai zinātu, cik svarīga ir ātra rīcība. Stouns atcerējās arī Līvita nelabojamo pesimismu, kas viņu nekad neatstāja. (Reiz viņš bija izteicies: «Savās kāzās es varēju domāt vienīgi par to, cik lielus alimentus man būtu vajadzējis viņai maksāt.») Mūždien viņš bija īgns, bieži uzbudinājās un kurnēja; viņa sejā bija iegūlušās grūtsirdīgas rievas, un viņa skumjās acis šķita skatām pelēku un nožēlojamu nākotni. Bet tai pašā laikā viņš bija cilvēks ar darbīgu prātu un spēcīgu iztēli un nevairījās domāt drosmīgi.
Pēc tam Stouns atcerējās patologu Bārtonu no Iljūstonas. So cilvēku Stouns nekad nebija sevišķi ieredzējis, tomēr atzina, ka zinātnieks viņš ir talantīgs. Cik maz viņi viens otram līdzinājās: Stouns bija kārtīgs, Bārtons — nevīžīgs, Stouns bija nosvērts, Bārtons — impulsīvs, Stouns bija pašapzinīgs un savaldīgs, Bārtons — nervozs, svaidīgs, untumains. Kolēģi Bārtonu bija iesaukuši par Streipuli — daļēji tāpēc, ka viņš bieži klupa, uzkāpis uz atraisījušās kurpju saites vai uz bikšu atloka stērbeles, daļēji arī tāpēc, ka viņam piemita talants netīšām, gandrīz vai aiz pārskatīšanās uzdurties vienam svarīgam atklājumam pēc otra.
Stouns atcerējās arī Kērku, Jela universitātes antropologu, kas acīmredzot netikšot. Stouns zināja — ja ģenerāļa teiktais bija patiesība, ja Ķērks tiešām neatbrauks, klāsies krietni grūtāk. So ne sevišķi izglītoto, diezgan aušīgo cilvēku daba gluži kā aiz pārpratuma bija apveltījusi ar ārkārtīgi loģisku domāšanu. Ķērks spēja ātri saskatīt problēmas būtiskos momentus un, ar tiem operējot, dabūt vajadzīgo rezultātu; viņš nemācēja noslēgt savu čeku grāmatiņu, bet matemātiķi bieži vien nāca pie viņa pēc palīdzības ļoti abstraktu problēmu risināšanā.
Tagad varēja gadīties, ka Stounam šāda cilvēka pietrūks. No grupas piektā locekļa nekāds lielais palīgs nebija gaidāms. Iedomādamies viņu, ķirurgu Marku Holu, Stouns pat sarauca pieri. Hola kandidatūra bija tikusi pieņemta kompromisa labad; Stouns būtu devis priekšroku ārstam ar pieredzi vielmaiņas slimību laukā un par ķirurgu bija izšķīries visai negribīgi. Pieņemt Hola kandidatūru bija neatlaidīgi uzstājuši no Aizsardzības ministrijas un Atomenerģijas komisijas, jo tur stipri ticēja «hipotēzei par nejauša cilvēka lēmējbalsi»; beigu beigās Stouns un pārējie bija piekāpušies.
Holu Stouns tikpat kā nepazina un tāpēc nevarēja iedomāties, ko viņš teica, saņemdams ziņu par trauksmi. Stounam nebija zināms, ka pārējie grupas dalībnieki apziņoti ar lielu aizkavēšanos. Viņš, piemēram, nezināja, ka patologu Bārtonu izsauca tikai piecos no rīta, bet mikrobiologu Pīteru Līvitu — pusseptiņos, kad tas jau ieradies slimnīcā.
Pie Hola ieradās tikai piecas minūtes pāri septiņiem.
Kā Marks Hols izteicās vēlāk, «tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Vienā acumirklī mani izrāva no vispazīstamākās stihijas un iesvieda visnepazīstamākajā». Sešos četrdesmit piecās minūtēs Hols, tualetes istabā blakus 7. operāciju zālei berza sev rokas, gatavodamies dienas pirmajai operācijai. Ierastā kārtībā viņš izpildīja procedūru, kuru diendienā tika atkārtojis jau vairākus gadus; viņš bija labā garastāvoklī un jokoja ar savu asistentu, kas mazgājās pie blakus krāna.
Mazgāšanos pabeidzis, Hols, turēdams rokas sev priekšā, iegāja operāciju zālē, un māsa pasniedza viņam dvieli. Zālē bija vēl viens asistents, kas sagatavoja operējamo — iezieda operācijas lauku ar joda un spirta šķīdumu —, un vēl viena māsa. Viņi visi apsveicinājās.
Slimnīcā ķirurgu Holu pazina kā izdarīgu, strauju un neaprēķināmu cilvēku. Operēja viņš veikli, darbs šķīrās gandrīz divreiz ātrāk nekā citiem ķirurgiem. Kad viss ritēja gludi, viņš operācijas laikā smēja un jokoja, smīdinādams asistentus, māsas un anesteziologu. Bet, ja neveicās, ja gāja lēni un grūti, Hols vārēja iekaist dusmās.
Tāpat kā vairums ķirurgu, viņš pastāvēja uz to, lai liktu stingri ievērota reizi par visām reizēm nodibinājusies kārtība. Visam bija jānotiek ierastajā secībā un ierastajā veidā. Mazākā atkāpšanās bojāja viņa garastāvokli.
Visi asistējošie to labi zināja, tāpēc bažīgi pavērās augšup, uz skatāmo galeriju, jo tur parādījās Līvits. Viņš ieslēdza skaļsakaru tīklu, kas galeriju savienoja ar operāciju zāli, un sacīja:
— Sveicināts, Mark.
Hols tobrīd uzlika slimniekam sterilus zaļus pārklājus, atstādams atsegtu vienīgi operācijas lauku uz vēdera.
— Sveicināts, Pīter, — viņš teica, pārsteigts paskatījies uz Līvitu.
— Piedodiet, ka jūs traucēju. Ir ārkārtēji apstākļi.
— Lika pagaidīt, — Hols atteica. — Es sāku operēt. Uzlicis pārklājus, viņš paprasīja skalpeli un ar vienu roku iztaustīja operācijas lauku, meklēdams izejpun- ktus pirmajam griezienam.
— Gaidīt nevar, — sacīja Līvits.
Hols pārtrauca darboties ap slimnieku, nolika skalpeli un vēlreiz paskatījas augšup. Uz brīdi iestājās klusums.
— Kas tad deg, ka nevar gaidīt?
Līvits saglabāja mieru.
— Jums būs jānomazgājas. Apstākļi ir ārkārtēji.
— Klausieties, Pīter, man taču te ir slimnieks. Narkotizēts, pilnīgi sagatavots. Kā es tā varu aiziet…
— Jūsu vietā stāsies Kellijs.
Tas bija viens no štata ķirurgiem.
— Kellijs?
— Viņš jau mazgājas, — Līvits teica. — Viss ir nokārtots. Gaidīšu jūs ķirurgu ģērbtuvē. Pēc trīsdesmit sekundēm.
Un prom bija.
Hols pārlaida apkārtējiem niknu skatienu. Neviens nepakustējās, neviens neteica ne vārda. Mirkli pavilci- nājies, viņš norāva cimdus un soļoja laukā no zāles, skaļi lamādamies.
Savu lomu programmā «Meža ugunsgrēks» Hols uzskatīja labākajā gadījumā par niecīgu. 1966. gadā pie viņa bija atnācis Līvits, slimnīcas galvenais mikrobiologs, un īsumā izskaidrojis programmas mērķi. Holam tas viss bija licies diezgan amizanti, un viņš bija piekritis, ka to uzņem grupā, ja vien pēc viņa pakalpojumiem vispār kādreiz radīšoties vajadzība; pats pie sevis viņš bija pārliecināts, ka nekāda «Meža ugunsgrēka» nebūs.
Līvits bija piedāvājies iepazīstināt Holu ar šīs programmas materiāliem un pastāvīgi informēt par visiem jaunumiem šai jautājumā. Sākumā Hols pieklājības pēc šos materiālus paņēma, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka ar to lasīšanu viņš sevi neapgrūtina, un Līvits pārstāja tos viņam dot. Holu tas varēja tikai iepriecināt, jo viņam ne sevišķi patika turēt rakstāmgaldu piekrautu.
Pirms gada Līvits bjja jautājis, vai viņu nemaz neinteresējot uzzināt kaut ko tuvāk par pasākumu, kurā piedalīties viņš piekritis un kurš nākotnē var izrādīties bīstams. Ķirurgs bija atbildējis:
— Nē.
Tagad, ārstu ģērbtuve, Hols to nožēloja. Istaba bija pašaura, bez logiem, un gar visām četrām sienām bija sarindoti aizslēdzami drēbju skapīši. Istabas vidū atradās liels kafijas automāts un tam līdzās papīra
I.isišu grēda. Līvits patlaban leja sev kafiju, un viņa svētulīgajā takša sejā bija skumja izteiksme,
— Laikam tāda susla vien būs, — viņš teica. — Nekur slimnīcā nevar izdzert tasi pieklājīgas kafijas. Veicīgi pārģērbieties.
— Vai jūs nebūsit tik laipns' un vispirms nepateiksit, kādēļ…
— Nē, nebūšu, — Līvits pārtrauca. — Pārģērbieties. Ārā gaida mašīna, un mēs jau tik ilgi kavējamies. Varam vēl nokavēt pavisam.
Viņam piemita uzbāzīgi melodramatisks runas veids, kas Holu vienmēr bija kaitinājis.
Līvits ar skaļu blurkšķi iesūca vienu malku.
— Tā jau es domāju. Kā jūs to varat dzert? Lūdzu, pasteidzieties.
Hols atslēdza sava skapīša durtiņas un ar kāju atrāva tās vaļā. Atspiedās pret tām un novilka no kurpēm melnus plastmasas pārvelkamos, kuri tika valkāti operāciju zālē, lai neuzkrātos statiskās elektrības lādiņi.
— Tad jau laikam jūs teiksit, ka tas ir saistīts ar to sasodīto projektu.
— Tieši tā, — Līvits atbildēja. — Un tagad mēģiniet veicīgāk. Tā mašīna mūs gaida, lai aizvestu līdz lidostai, un no rīta satiksme ir apgrūtināta.
Hols ātri pārģērbās, vairs neko nedomādams, acumirklī apstulbis. To viņš vienmēr bija uzskatījis par neiespējamu. Uzvilcis mēteli, viņš sekoja Līvitam uz izeju. Ārā, saules pielietajā slimnīcas priekšā, viņš ieraudzīja piestājušu olīvzaļo ASV armijas mašīnu ar zibsnījošu sarkanu spuldzi uz jumta. Un pēkšņi, šausmu pārņemts, viņš saprata, ka Līvits netaisa jokus, ka neviens nedomā taisīt jokus un ka piepildās kaut kādi briesmīgi murgi.
Pīteram Līvitam savukārt nepatika Hols. Līvits vispār nevarēja ciest praktizējošos ārstus. Lai gan arī viņam pašam bija ārsta diploms, viņš nekad nebija praktizējies, jo deva priekšroku pētniecības darbam. Viņa zinātniskās intereses bija saistītas ar klīnisko mikrobioloģiju un epidemioloģiju, bet viņa specialitāte bija parazitoloģija. Pētījumus par parazītiem viņš bija veicis dažādās pasaules malās; viņa darba rezultātā bija atklāts Brazīlijas lentenis Taetiia renzi, ko viņš bija aprakstījis kādā 1953. gada publikācijā.
Taču, kļūdams vecāks, Līvits bija pārstājis braukāt pa pasauli. Viņš mēdza apgalvot, ka cpidemioloģija esot jauna cilvēka izprieca un, kad piekto reizi uz savas ādas izbaudīta zarnu amebiāze, esot laiks aprimties. Piektā reize Līvitam pienāca Rodēzijā 1955. gadā. Trīs mēnešus viņš bija smagi slims, pazaudēja divdesmit kilogramus svara un pēc izveseļošanās iesniedza atlūgumu. Viņam piedāvāja slimnīcas galvenā mikrobiologa amatu, un viņš šo piedāvājumu pieņēma ar nosacījumu, ka lielu daļu laika varēs nodoties pētniecībai.
Slimnīcā viņš bija izdaudzināts kā lielisks klīniskais mikrobiologs, taču īsti viņu joprojām interesēja tikai parazīti. Laikā no 1954. līdz 1964. gadam viņš publicēja veselu virkni elegantu pētījumu par Asca- ris un Necator vielmaiņu, un citi šīs nozares speciālisti tos novērtēja ļoti augstu.
Sīs reputācijas dēļ Līvits bez vārda runas bija izraudzīts par grupas «Meža ugunsgrēks» locekli, un Hols bija pieaicināts pēc Līvita priekšlikuma. Līvits zināja, aiz kādiem iemesliem Hola kandidatūra tika pieņemta, bet pats Hols to nezināja.
Kad Līvits bija uzaicinājis viņu piebiedroties, Hols bija vēlējies zināt, kādēļ.
— Es taču esmu ķirurgs, — viņš bija sacījis,
— Jā gan, — Līvits bija atteicis. — Bet jūs pazīstat elektrolītus.
— Un tad?
— Tam var but liela nozīme. Asins ķīmiskais sastāvs, pH, skābums un sārmainība, un viss pārējais. Varbūt tad tieši tas būs ļoti svarīgi.
— Bet ne jau es vienīgais nodarbojos ar elektrolītiem, — Hols bija aizrādījis. — Daudzi to lietu pieprot labāk par mani.
— Jā gan, — Līvits bija teicis. — Bet viņi visi ir precējušies.
— Nu un tad?
— Mums vajadzīgs vecpuisis.
— Kādēļ?
— Ir nepieciešams, lai viens grupa butu neprecejies.
— Tas ir smieklīgi, — bija sacījis Hols.
— Varbūt ir, bet varbūt arī nav.
Viņi izgāja laukā no slimnīcas un devās uz armijas mašīnu. Nekustīgi stāvēdams pie mašīnas, nācējus ar militāru sveicienu sagaidīja jauns virsnieks.
— Vai doktors Hols?
— Jā.
— Ludzu, uzradiet savu apliecību.
Hols pasniedza viņam mazu plastmasas kartīti ar savu fotogrāfiju. Vairāk nekā gadu viņš bija to nēsājis kabatas portfelī; tā bija diezgan neparasta apliecība: uzvārds, fotogrāfija, īkšķa nospiedums, un viss. Nekā tāda, kas liecinātu, ka tas ir oficiāls dokuments.
Virsnieks paskatījās uz kartīti, uz Holu, atkal uz kartīti un pēc tam atdeva to atpakaļ.
— Viss kārtībā, ser.
Viņš atvēra mašīnas aizmugures durvis. Pirmais iekāpa Hols, pēc tam Līvits. Hols pamanīja, ka Līvits ar plaukstu aizsedz acis, sargādamies no zibsnījošās gaismas uz mašīnas jumta.
— Vai jums kas kaiš?
— Nē. Es tikai nepanesu zibsnīšanu. Tā man atgādina kara laikus, kad es strādāju par ātrās palīdzības šoferi. — Līvits atsēdās, un mašīna devās ceļā. — Tagad klausieties, — viņš teica.— Lidlaukā jums iedos materiālu komplektu, ko lasīt lidojuma laikā.
— Kas par lidojumu?
— Jūs lidosit ar iznīcinātāju «F-104», — Līvits teica.
— Kurp?
— Uz Nevadu. Meģiniet ceļa to komplektu izlasīt. Kad būsim galā, lasīšanai vairs neatliks laika.
— Un kur ir citi?
Līvits paskatījās savā pulkstenī.
— Kērkam ir aklās zarnas iekaisums, viņš atrodas slimnīcā. Pārējie jau uzsākuši darbu. Šobrīd viņi ir helikopterā virs Pīdmontas, Arizonas štatā.
— Es par tādu vietu vēl nebiju dzirdējis.
— Neviens nebija dzirdējis, — Līvits teica. — Līdz šai dienai.