— Esiet mierīga, es viņu nemodināšu, es tikai paskatīšos.
Meitene aizvainota nopūtās un kopā ar Flemingu piegāja pie gultas. Kad acis aprada ar pustumsu, viņš zem plānās segas saskatīja Andrē novājējušā auguma apveidu. Viņas galva un mati vīdēja uz spilvena kā tumšs plankums. Flemings pieliecās tuvāk un redzēja, ka meitenes acis ir vaļā un ka viņa skatās uz to.
— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš čukstēja, viegli noglāstīdams meitenes matus. Pirksti pieskārās arī pierei. Tā bija auksta un mikla.
Andrē vārgā balsī vilcinādamās teica:
— Es izdarīju, ko jūs gribējāt. Profesorei Donejai tagad ir viss vajadzīgais.
Flemings tikko saprata, ko viņa saka.
— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš atkal atkārtoja.
Viņš sameklēja Andrē roku. Tā gulēja uz segas nedabīgi saliekta, kā nedzīva. Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu centās sataustīt pulsu. Neko nevarēja atrast.
— Man ir beigas, — Andrē čukstēja, uzminējusi, ko viņš dara. Flemings atvilka savu roku.
— Nē, nav, — viņš ska]i teica. — Mums vēl atlikusi viena vai divas iespējas. Nīlsons, šī skaitļotāja būvētāja tēvs, ir šeit, un viņš atklāja man, kas jādara. Kas mums jādara. Vajadzīga vēl tikai jūsu palīdzība gan mums, gan jums pašai.
Flemings piecēlās.
— Tagad pilnīgi paļaujieties tikai uz mani, — viņš pavēlēja. — Vienreiz jūs jau tā darījāt. Šonakt jums jāizguļas, rīt no rīta es atnākšu un aizvedīšu jūs pie skaitļotāja. Jā, zinu jau zinu, — viņš iesaucās, pamanījis, ka Andrē grib protestēt. — Šovakar jūs esat nespēcīga. Šovakar jūs sabrukāt. Bet rīt es būšu kopā ar jums, es jums palīdzēšu.
Flemingam bija maz ticības, ka patiešām varētu ko darīt, taču viņš cerēja, ka nedaudz no sava spēka iedvesīs meitenei. Andrē mazliet sakustējās, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un justos labāk. Plaksti nodrebēja un aizvērās. Sejā iegula aizmiguša cilvēka dabīgais miers.
Flemings devās projām, ar rokas mājienu paaicinādams līdzi kopēju. Aiz durvīm viņš tai mierīgi paskaidroja:
— Mēs visi esam lielās briesmās. Jūsu paciente cenšas mūs glābt, un mums savukārt jāglābj viņa.
Puslīdz negribīgi kopēja palocīja galvu par zīmi, ka sapratusi. Flemings vēlējās, kaut varētu pats sevi pārliecināt tikpat viegli.
Nākamajā naktī Flemings tikpat kā neaizmiga, cenšoties izdomāt darbības plānu īsajam laiciņam, kas viņiem vēl atlicis. Tikko atausa gaisma, viņš, kā parasti, nomazgājās, noskuvās un pabrokastoja, cenzdamies novilcināt laiku, lai pēc vakardienas pārguruma Andrē varētu vēl dažas dārgas minūtes atpūsties. Bet tik un tā, kad viņš ieradās pēc Andrē, bija vēl ļoti agrs. Samiegojušies sargkareivji, kuriem vēl dažas stundas pacietīgi bija jāgaida maiņa, vērīgi noskatījās, kā Flemings kopējas pavadībā aizstumj slimnieku ratiņus ar Andrē uz skaitļotāja ēku. (r
Kad Flemings bija iegājis palātā pēc Andrē, viņa nebija teikusi ne vārda. Ja meitene nebūtu pasmaidījusi, atbildot Fleminga sveicienam, varētu domāt, ka viņa ir transā. Kad kopēja bija aizsūtīta un Andrē jau sēdēja pie ekrāna, Flemings samierinājās, ka jāiedveš Andrē savas domas, neredzot atbildes reakcijas. Atlika tikai cerēt, ka tas izdosies.
Tā arī notika. Flemings pastāstīja viņai Donejas domas par slimības cēloni, kā arī to, cik vainīgi viņi abi ar Doneju jūtas. Ar pārliecinošu optimismu viņš centās attēlot meitenes dzīvi tādu, kāda varētu būt, ja Andrē palīdzētu Donejai pati sevi izglābt. Beigu beigās viņš notēloja kaut ko līdzīgu dusmām, izaicinot Andrē pierādīt savu spēku.
Andrē sēdēja noliektu galvu, pagurušās rokas salikusi klēpī. Tikai viņas skropstas laiku pa laikam notrīsēja, pierādot, ka viņa ir nomodā un klausās.
Pēc brīža Flemings apklusa, nezinādams, ko vēl varētu pateikt. Viņš redzēja, kā meitene pūlas sasparoties. Viena viņas roka ar pārcilvēcīgām pūlēm pacēlās pie maņu ievadiekārtas. Mašīna sāka dūkt. Ekrāna centrā iemirdzējās sīciņš gaismas punktiņš, ne lielāks par kniepadatas galviņu, tad kļuva lielāks un izplūda. Flemings kāpās atpakaļ, nenolaižot acu no Andrē, līdz sasniedza sienu. Tur viņš stāvēja nekustēdamies, saspringti vērojot, kā notiek neiespējamais.
Pēc kāda laika viņš juta, ka to rausta aiz piedurknes. Viņam blakus stāvēja Abu, samulsis un gaidu pilns. Flemings pameta ar galvu uz blakus telpas pusi, un abi klusām aizgāja.
— Ko tas nozīmē? — Abu jautāja. — Vai viņa patiešām…
— Manuprāt, jā, — Flemings atbildēja, īstenībā nemaz lāgā nesaprazdams, ko Abu jautā. Viņš negribīgi raisījās vaļā no domām par Andrē. — Ko jaunu jūs pastāstīsiet?
— Es pārbraucu mājās pēc pusnakts, — Abu stāstīja. — Man bija jāiet cauri sardzes telpām. Tomēr likās, ka virsnieks nezina, ka nedrīkstu doties projām bez pavadoņa. Jusels bija ieradies tieši pirms manis. Profesoru Nīlsonu mēs nogādājām pietiekami drošā vietā — alā, kas atrodas klinšu iedobumā virs tempļa. Tur viņš jutīsies puslīdz ērti un viņam nebūs daudz jāstaigā apkārt. Nīlsonam gan grūti nācās tur nokļūt, jo gaiss ir ļoti retināts. Jusels stāstīja, ka tāds pats gaiss tagad esot Anglijā jūras līmenī.
— Vai viņam pārtikas un ūdens pietiks?
Abu piekrītoši pamāja ar galvu.
— Lemka vai arī viņas māte Nīlsonu'regulāri apmeklēs.
Pēkšņi abi vīrieši apklusa. Sāka darboties skaitļotāja izvades rakstāmiekārta. Flemings aizmirsa visu un steidzās atpakaļ pie Andrē.
— Pasauciet kopēju, lai aizved meiteni atpakaļ uz gultu, — viņš norīkoja Abu.
Flemings piegāja pie Andrē un aplika roku viņai ap pleciem;
— Lieliski! — viņš teica. — Tagad atpūtieties un tikai nepadodieties!
Flemings paķēra papīra lentu, kas nāca laukā no skaitļotāja, un aši pārskatīja īsās skaitļu rindas. Sīkumi viņu neinteresēja, bet izsniegto skaitļu galvenā jēga bija skaidra. Tie attiecās uz plazmas sastāvdaļām. Minūtes desmit viņš stāvēja un vēroja, kā no izvades rakstāmiekārtac nāk laukā aizvien jaunas skaitļu rindas. Beidzot rakstāmiekārta apklusa un skaitļotājs mitējās darboties.
Doneja strādāja pie sava laboratorijas galda, un kā vienmēr apkārt izskatījās tā, it kā aparāti un viss pārējais būtu izmētāts pa roku galam. Flemings nosvieda viņai priekšā papīra lentas.
— Kas tas ir? — Doneja jautāja, turpinādama vērot kādu šķidrumu, kas pilēja cauri filtram. — Vai atkal kādas jaunas baktērijas formulas?
— Nē, — Flemings atbildēja. — Formulas Andromēdas glābšanai.
Profesore pārtrauca darbu un izbrīnījusies paskatījās uz Flemingu.
— Kas tās programmēja?
— Andrē pati. Es ar savu gribu piespiedu viņu to izdarīt. Cik varu spriest, tad tā ir skaitļu virkne, kas atbilst Andrē asinīs trūkstošajām ķīmiskajām sastāvdaļām. Pārvērtiet šos skaitļus ķīmijas terminos, un mēs varēsim izglābt Andrē.
Doneja paņēma papīrus un strauji atkrita krēslā.
— Šis darbs prasīs vairākas nedēļas laika, — viņa murmināja, pārlaižot acis skaitļu rindām. — Man taču jāveic daudz svarīgāks pienākums.
Viņa gandrīz bezpalīdzīgi norādīja uz retoršu un mēģeņu jūkli.
— Un to var paveikt tikai tādēļ, ka Andrē ieguva vajadzīgos datus, — Flemings atgādināja.
Doneja zaudēja pacietību, saklausījusi viņa vārdos pārmetumu.
— Izrunāsimies atklāti, Džon, — viņa uzsvērti mierīgi teica. — Vispirms jūs bijāt pret viņas radīšanu. Tad jūs gribējāt, lai es viņu nogalinu. Jūsu nākamā prasība bija, lai Andrē nelaiž pie skaitļotāja Un tagad . ..
— Es gribu, lai viņa dzīvo.
— Un kas notiks ar mums pārējiem? — Doneja jautāja. — Vai jūs gribat, lai mēs paliktu dzīvi? Kā jūs domājat, cik daudz darba es varu paveikt? Mana enerģija nav neierobežota. Es taču esmu tikai vienā eksemplārā, pie tam nogurusi līdz nāvei. Brīžiem uzmācas domas, ka manas smadzenes sāk atmiekšķēties.
Doneja savaldījās un uzsmaidīja Flemingam.
— Vai jūs tiešām domājat, ka es nemēģinātu glābt Andrē, ja tikai varētu?