— Brauciet, cik vien ātri varat, — viņš pavēlēja, — lai mūs tuksnesī nenoķer nākamais tornado. Brauciet tieši uz madmuazeles Gambulas rezidenci. Viņa droši vien pati gribēs nopratināt gūstekni.
Viņi nonāca pie mērķa tieši tad, kad debesis kļuva melnas kā naktī. Izkāpjot no mašīnas, Kaufmanis dzirdēja, ka no pilsētas otras puses kaukdams tuvojas otrs tornado. Viņš meklēja patvērumu ēkā, pamezdams Juselu mašīnā.
Gambula, kā parasti, sēdēja pie galda. Tumsā neskaidri vīdēja viņas seja. Elektriskās strāvas vairs nebija, un smagie aizkari pie logiem bija atvilkti uz abām pusēm; logos ar daudzajiem spraišļiem nebija vesela gandrīz vairs neviena rūts.
Kad Kaufmanis pienāca cieši pie galda, Gambula pacēla acis.
— Ā, beidzot esat ieradies, — viņa nepacietīgi teica. — Tikko vētra mazliet pierims, dodieties uz ciematu un piezvaniet uz Vīni. Pasakiet viņiem, ka tagad noteicēji esam mēs un viņiem jāklausa mūsu pavēles.
Kaufmanis neizrādīja nekādu pārsteigumu.
— Es nezvanīšu uz Vīni, — viņš lēni un apdomīgi * teica. — Ir tomēr dažas parādības, ar kurām arī jūs
nevarat tikt galā, un tornado ir viena no tām. Pirmo tornado uzbrukumu es jau pārdzīvoju tuksnesī. Un vispār man ir jaunas ziņas.
Gambula piecēlās un piegāja pie loga.
— Jūs taču esat galīgi nobijies, vai ne? — Viņa nicinoši pavīpsnāja. — Visi baidās no atbildības un riska. Šodien pēcpusdienā aizgāju pie Andrē. Meitene ilgi vairs nedzīvos un tagad ir sākusi murgot. Gribēja man iestāstīt, ka skaitļotājs esot kļūdījies, ka vēstījumā nekas tamlīdzīgs neesot paredzēts. Bet es zinu, Herr Kaufmani, es to zinu! Visa vara un visas zināšanas pieder tikai man, nevienam citam!
Kaufmanis pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Gambulai. Kaut kur pilsētā trakoja ugunsgrēks. Par spīti lietus gāzei vētras brāzmas vērta to aizvien plašāku.
— Ak jūs, sīkmanis! — Gambula pat nedusmojās, varēja tikai noprast, ka Kaufmanis viņai pretīgs.
— Jūs esat gluži tāds pats kā visi citi. Jums trūkst jebkādas iztēles. Panāciet šurp!
Gambula piepeši piegāja pie stikla durvīm, kas veda uz balkonu, un satvēra rokturi. Viņai tas bija jāspiež no visa spēka, lai durvis atvērtu.
— Nāciet! — viņa atkārtoja. — Nāciet un paskatieties, kā stihija cīnās. Cīnās manā labā!
Kaufmanis stūrgalvīgi nekustējās ne no vietas.
— Nobijāties? — Viņa iesmējās. — Gluži veltīgi. Mūs tā neaiztiks. Nedrīkst.
Gambula majestātiski izgāja uz balkona un nostājās pie balustrādes, izstiepusi rokas pret debesīm. Gambulas gavilējošie smiekli saplūda ar vētras gaudošanu.
Kaufmanis, kāda pēkšņa impulsa vadīts, piegāja pie balkona un aizvēra durvis. Uz mirkli ārprātīgais skaņu jūklis laukā it kā pieklusa, bet tūlīt atskanēja vēl drausmīgāks troksnis, un lielā, vecā māja nodrebēja. Kāds smags karnīzes gabals nogruva uz balkona, sašķīzdams sīkos gabalos.
Kaufmanis redzēja, kā Gambula neizpratnē stingi raugās uz kādu šķautnainu marmora kluci, tad viņai sejā iesitās vesels smilšu mākulis. Gambula strauji noliecās, ar dūrēm berzēdama acis, tad gluži kā akla klupdama krizdama metās pie durvīm un sāka dauzīt ar dūrēm pa tām. Biezais dekoratīvais stikls saplīsa. Gambulas rokas noplūda ar asinīm. Kaufmanis redzēja, kā viņa vārsta muti, droši vien kliedza.
Viņš atkāpās tālāk istabas tumsā, pasīvi vērodams notiekošo. Vēja brāzmas sekoja cita citai aizvien biežāk un biežāk, līdz nebija vairs ne mirkļa atelpas starp tām. Un tad tas notika: dārdoša akmeņu masa nogruva uz balkona un, aizraujot to līdzi, nogāzās pagalmā. Putekļi un smiltis sajaucās virmojošā mutulī. Kaufmanis piegāja tuvāk un, sa- miegdams tuvredzīgās acis, skatījās lejup.
Neko skaidri saskatīt nevarēja, taču Kaufmanim šķita, ka lejā starp gružiem un drupām redzams Gambulas sakropļotais ķermenis. Tad viņš labi patālu no sagruvušajām sienām sameklēja kādu krēslu un apsēdās. Ar drošu roku viņš aizdedzināja savu mazo cigāru.
— Kad pāries vētra, — Kaufmanis skaļi teica tukšajai telpai, — es pats piezvanīšu uz Londonu. Un tad vēl jānoskaidro attiecības ar angļiem.
Pieri saraucis, viņš iegrima pārdomās, cerēdams, ka tā nebūs pāiāk smaga problēma. Doneja varbūt būtu kaut cik atsaucīgāka, toties Flemings bija grūti pieveicams ienaidnieks. Pagātnē viņu starpā bija atgadījušies tik daudzi nepatīkami incidenti. Angļu intelektu, kas stūrgalvīgi pieķēries kādai domai, Kaufmanis nekad nebija spējis izprast.
Vētra it kā apgura, mākoņi saplaka, un kļuva atkal gaišāks, tikai vējš vēl aizvien nerimās. Kaufmanis nogāja pagalmā. Kāds no sargiem ziņoja, ka Jusels ievietots pagrabā. Kaufmanis, it kā no malas klausoties, dzirdēja pats sevi dodam pavēles, lai Juselu labi apsargā, tomēr apietas ar viņu pieklājīgi. Tad viņš aizgāja apskatīt Gambulas līķi. Saplosīts un sakropļots tas gulēja starp akmeņiem, un Gambulas asinīm pieplūdušās tumšās, nedzīvās acis stīvi vērās Kaufmanī.
Viena no Gambulas automašīnām bija palikusi nebojāta, un Kaufmanis lika aizvest sevi uz skaitļotāja ēku. Pa ceļam uz ciematu redzamie postījumi pilsētas nomalē bija drausmīgi. Pa postažu klaiņoja daži arābi, taču, ieraudzījuši automašīnu ar «Intel» emblēmu, viņi metās bēgt.
Ciemata masīvās un zemās ēkas izskatījās gandrīz vētras neskartas; bija izsisti daži logi, un pie administrācijas ēkas durvīm bija sašķiebti modernie, ļoti uzkrītošie izrotājumi. Kaufmanis aizbrauca tai garām tieši uz laboratoriju.
Laboratorijā Doneja viena pati darbojās ap savām mēģenēm, injicējot antibaktēriju. Daudzie haotiski izsvaidītie aparāti uz visiem galdiem, kādus vien Doneja bija sadabūjusi, dīvainā kārtā nomierināja pēc drausmīgās postažas tur, laukā.
— Profesore Doneja, ceru, ka vētra jums nav nodarījusi nekā ļauna, — Kaufmanis teica, starojoši pasmaidīdams.
— Nē, — viņa īsi atbildēja.
— Atnācu jums paziņot, — Kaufmanis turpināja,
— ka Frāulein Gambula ir mirusi.
Donejas izbrīns Kaufmani iepriecināja.
— Gambula aizgāja bojā vētrā. Es- tagad esmu galvenais «Intel» pārstāvis Azaranā un lūdzu jūs palīdzēt man. Kā ir ar tām jūsu antibaktērijām, vai manāmi jau kādi rezultāti?
— Pašlaik tā izskatās, vismaz vietējā piekrastē.
— Wunderbar! — Kaufmanis iesaucās. — Visur citur laika apstākļi kļūs vēl ļaunāki, ja mēs viņiem nepalīdzēsim.
— Tas jādara pēc iespējas ātrāk.
— Tā jau es domāju, — Kaufmanis klusāk teica.
— Ziniet, profesore, Frāulein Gambula gatavojās nogaidīt, kamēr pasaule būs ar mieru pieņemt viņas noteikumus, gluži neiedomājamus noteikumus. Viņa, protams, vairs nebija pie pilna prāta. Vai jūs zināt.
ka viņa pati nogalināja Saļimu, pati savām rokām nošāva viņu? Gambula bija kā nelabā apsēsta. Viņa būtu gaidījusi pārāk ilgi. Tad mēs visi būtu aizgājuši bojā.
Doneja salti paskatījās uz Kaufmani.
— Mēs vēl aizvien varam aiziet bojā.
Kaufmanis nervozi aplaizīja lūpas un, noņēmis
acenes, atkal un atkal spodrināja to stiklus.
— Londona pa radio noraidīja lūgumu pēc palīdzības. Tikko būs atjaunoti telefona sakari, es sazināšos ar Londonu un paziņošu, ka mēs esam gatavi palīdzēt, un aizsūtīšu viņiem jūsu ziņojumu par antibaktēriju. Profesors Nīlsons aizvedīs to ar pirmo lidmašīnu, kas dosies uz Londonu.
Kaufmanis pamanīja Donejas izbaiļu pilno skatienu.
— Jā, es zinu visu. Arī to, ka profesors Nīlsons jau sen atrodas Azaranā. Viņš droši vien negribēs man uzticēties. Viņš vēl nesaprot, ka esmu tikai veikalnieks, un labs veikalnieks spēj aiz pašreizējā posta saredzēt labākus laikus.
Doneja nevarēja noslēpt savu atvieglojumu.
— Tātad Nīlsons varēs paziņot, ka jūs piegādāsiet antibaktēriju pietiekamā daudzumā visai pasaulei?