— Ne jau nu tūlīt, — viņš teica. — Tikai tad, kad par to tiks piedāvāta pieklājīga cena. Es taču jums jau teicu, ka esmu veikalnieks.
Kaufmanis gāja uz durvīm un vairs nesmaidīja.
— Stundas laikā jūsu ziņojumam jābūt jau pārrakstītam uz mašīnas un gatavam nosūtīšanai.
Pēc Kaufmaņa aiziešanas Doneja vēl kādu brīdi gluži automātiski turpināja darbu. Viņai nebija
ienācis prātā, ka Kaufmanis kaulēsies pat vēl tad, kad viņa paša dzīvība karājas jau mata galā.
Viņa aizgāja uz skaitļotāja ēku, lai sastaptu kādu, ar ko varētu parunāties. Durvīm bija izsisti stikli, cietis bija arī dzesēšanas tornis, taču pati skaitļotāja telpa bija neskarta. Nemanīja nevienu no sardzes, tikai no darbinieku atpūtas telpām iznāca kāds elektriķis. Viņš pastāstīja, ka par Flemingu neko nezinot, bet Abu Zeķi, kā viņam liekoties, pēcpusdienā, tūlīt pēc pirmā tornado, esot aizbraucis pie ģimenes.
Doneja pateicās viņam un devās uz lazareti pie Andrē.
Kopējā* bija aizbarikādējusi izdauzītos logus ar aizslietņiem. Viņa atviegloti pasmaidīja, beidzot ieraugot atkal kādu cilvēku.
— Mis Andrē visu laiku gulēja, — kopēja čukstēja. — Man šķiet, ka tagad viņa jūtas mazliet labāk.
Doneja apsēdās pie gultas. Kopēja bija teikusi taisnību. Lai cik slikts bija apgaismojums, Doneja redzēja, ka Andrē sejas krāsa ir uzlabojusies.
— Vai… vai kaut kas iznāca? — Andrē čukstus pajautāja, pat nepakustēdamās un neatvērdama acis.
Doneja satvēra meitenes trauslo roku.
— Jā, antibaktērija darbojas, — viņa nomurmināja. — Barogrāfs laboratorijā rāda, ka gaisa spiediens vēl aizvien ceļas. Cik ilgi tā turpināsies, to es nezinu.
Andrē ar pūlēm pacēlās sēdus.
— Vēstījumā nebija nekā par to, ka mums … — Andrē apklusa un nespēkā atlaidās guļus. — Es mēģināju to iestāstīt viņai. Viņa neko negribēja dzirdēt. Viņa atnāca pie manis pagājušajā naktī. Es lūdzu, lai viņa uzklausa mani, nevis skaitļotāju .. . Taču …
— Jūs domājat Gambulu? — Doneja maigi teica. — Viņa ir mirusi, Andrē. Tagad vadītājs ir Kaufmanis.
Andrē lēni pamāja ar galvu, it kā būtu to jau zinājusi. Viņas pirksti meklēja Donejas roku.
— Vai jūs man ticat?
Andrē redzēja, ka Doneja piekrītoši pamāj ar galvu. Pirksti atslāba, un viņa atkal gulēja aizvērtām acīm.
— Izstāstiet man visu, kas noticis, un es pateikšu, kas jums jādara.
Cik īsi varēdama, Doneja izstāstīja visu, ko zināja. Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad pamanīja Andrē guļam nekustīgi kā aizmigušu vai arī kā komā. Pēc dažām minūtēm meitene tomēr atkal sāka mierīgi un monotoni runāt.
Doneja klausījās ļoti uzmanīgi. Atbildība, kuru Andrē tagad uzlika viņai, bija milzīga. Tā gan biedēja, gan iedvesmoja. Donejas zinātnieces prātam nevajadzēja neko citu kā tikai pamatotu, loģisku motivāciju, lai sāktu rīkoties. Kad Andrē apklusa, Doneja atbildēja pavisam īsi:
— Es tūliņ sākšu rīkoties.
Jau pēc pusstundas Doneja ieradās prezidenta pilī un kalpotājam lika nekavējoties aizvest viņu pie prezidenta. Viņa pati bija vadījusi automašīnu, kuru vēl lietojamu bija atradusi «Intel» mašīnu stāvvietā. Pirmo reizi kopš studiju laikiem viņa atkal bija sēdējusi pie stūres. Neko nenozīmēja arī tas, ka viņai neizdevās braukt gluži taisni. Daudzās vietās ceļu bija izpostījuši plūdi. Bija jātiek garām vai arī jābrauc pāri daudziem akmeņiem, kas bija nokrituši no sagrautajām mājām. Pie prezidenta pils nebija vairs neviena sarga.
Prezidents viņu pieņēma tūlīt. Viņš sēdēja krēslā ar augstu atzveltni un izskatījās daudz vecāks nekā iepriekšējā reizē, kad Doneja bija viņu sastapusi.
Prezidents piecēlās un sasveicinoties noskūpstīja Donejai roku, lūgdams viņu apsēsties. Kalpotājam viņš lika sameklēt kādu, kas varētu pagatavot kafiju. Tad viņš apsēdās savā krēslā.
— Mana zeme iet bojā, profesore Doneja, — viņš vienkārši pateica.
— Iespējams, ka visa pasaule aizies bojā, — Doneja atbildēja. — Tāpēc arī esmu atnākusi. Jūsu spēkos ir palīdzēt. Vai jūs jau zināt, ka Gambula mirusi?
Prezidents pamāja ar galvu.
— Tātad tagad jūs esat brīvs.
— Brīvs! — prezidents rūgti teica. — Mazliet par vēlu.
— Nē, varbūt vēl nav par vēlu, — Doneja uzstāja. — Un tas daļēji atkarīgs arī no jūsu ekselences. Ja antibaktērija, kuru man izdevās sintezēt, paliks «Intel» rokās, tad drīz vien visa pasaule būs pilnīgi pakļauta viņiem.
— Es gan zinu visai maz, taču apmēram noprotu notikumu gaitu. Kā es varu padarīt nekaitīgu šo Kaufmani? Viņš ir tāds pats, kādi bija visi pārējie — Saļims, madmuazele Gambula …
— Ar Kaufmani tiksim galā mēs, — Doneja apsolīja. — Bet jūs pa to laiku izsūtiet pārējām valstīm antibaktēriju kā Azaranas valsts dāvanu. Tas būs brīvību atguvušās nācijas pirmais patstāvīgais solis.
Prezidents lūkojās uz Doneju skumjām, gudrām acīm.
— Vai arī pēdējais, — viņš piebilda.
— Nekādā gadījumā ne, ja vien katra laboratorija pasaulē saņems antibaktēriju. Tad mums vēl būs iespēja izglābt pasauli.
Doneja brauca atpakaļ uz ciematu, cieši apņēmusies rīkoties tā, kā uzskatīja par pareizu, taču milzīgā atbildība viņu biedēja. Viņa vēlējās aprunāties ar Flemingu, kura kritiskais prāts viņai tagad šķita sevišķi nepieciešams.
Doneja atrada Flemingu darba telpā aiz skaitļotāja, kur viņš strādāja pie papīriem apkrauta galda.
— Hello, — viņš slinki apsveica Doneju — Es šeit ierakos, lai paslēptos no tuksneša vējiem un visādiem citādiem traucētājiem.
Flemings pameta skatienu rokas pulkstenī.
— Ak dievs, vai patiešām jau tik vēls? Es te mēģināju darboties ar to Andrē būšanu. Lielāko daļu skaitļu jau izteicu ķīmijas formulās. Nekas jēdzīgs tur tomēr nesanāca.
Flemings nosvieda uz galda dažus papīrus. Doneja tos steidzīgi pārskatīja.
— Ja tie būs nepareizi, tad Andrē noteikti aizies bojā, — Doneja īsi noteica.
— Viņa taču tik un tā aizies bojā, vai ne? Esmu izmēģinājis visas iespējas …
Doneja nepacietīgi pārtrauca Flemingu:
— Džon, tagad nav laika ar to nodarboties.
Flemings paskatījās uz viņu.
— Ak tā gan — pats uztaisi, pats salauz?