— Andrē taču ir slima, — viņš protestēja. — Viņa nevar mums palīdzēt.
— Jā, Andrē ir slima un kļūst ar katru dienu slimāka, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu pēc iespējas ātrāk. Džon, jūs taču zināt, ka neesmu cietsirdīga, tomēr Andrē ir mums jāpalīdz, ja vien tas iespējams. Un es ticu, ka viņa var mums palīdzēt.
Flemings nopūtās.
— Noteicēja jau esat jūs, tomēr man tas nepatīk.
Kopēja iestūma laboratorijā slimnieku krēslu ar
Andrē. Satvēris viņas roku, Flemings izmocīja apsveikuma smaidu, lai gan tas nebija viegli — meitene bija ļoti novājējusi. Flemingu pārņēma šausmas, redzot, cik ļoti Andrē pārvērtusies kopš pēdējās reizes, kad viņam bija ļāvuši to apciemot.
Doneja izstāstīja Andrē, kas notiek, parādīja mēģenes, pievēršot meitenes uzmanību tam, ka paraugs ar vislielāko baktēriju koncentrāciju ir no Minča.
— Kas ir Minčs? — Andrē jautāja.
— Jūras šaurums pie Tornesas, kur sākusies visa šī jezga, — Doneja asi teica.
— Tas nav iespējams, tas ir bezjēdzīgi, tam nav nekāda sakara ar skaitļotāju. — Satrauktā Andrē uzmanīgi skatījās gan uz Doneju, gan Flemingu. — Skaitļotājam paredzēta pavisam cita programma.
— Nekādu citu programmu vispār vairs nebūs, ja šis mazais briesmonis mūs visus aprīs. Padomā, meitenīt, palauzi galvu!
— Skaitļotājā nav nekādas informācijas par šo baktēriju, — Andrē pastāvēja pie sava.
Flemings pienāca tuvāk.
— Varbūt tagad nav ari, — viņš domīgi sacīja.
— Bet kaut kur kaut kādā veidā šis slāpekļa rijējs ir manīts. Esmu par to pārliecināts. Cik tālu jūs esat ar analīzēm, Madlēna?
Doneja, neko neatbildējusi, piegāja pie galda un paņēma kādus aktu vākus.
— Lūk, visi rezultāti pierakstīti binārajā kodā. Vai tas jums ko dod?
Flemings paņēma aktu vākus, piegāja pie loga un, apsēdies uz palodzes, sāka pētīt skaitļus. Pēc brīža viņš nolika aktu vākus sāņus un teica:
— Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, nojautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.
— Tad jūs pats esat to radījis, — Andrē pārtrauca viņu.
Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.
— Ko es pats esmu radījis?
— Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav šī skaitļotāja atmiņā. — Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. — Cik reižu jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?
— Vairākas reizes.
— Pēc vienas no šīm reizēm skaitļotājs nolēma atriebties ar šo baktēriju. — Andrē acis kļuva aukstas un naidīgas, viešot Flemingā izmisumu.
— Skaitļotājs nodeva jūsu rīcībā varenu spēku, lai tas jums palīdzētu, bet jūs šo spēku pavērsāt pret cilvēci. Jūs neklausījāt mani, jūs neklausījāt arī nevienu citu un, nepieņemdams skaitļotāja palīdzību, nolēmāt iznīcībai visu cilvēci. Tagad jūs vairs nevarat neko glābt, baktērija jūs aprīs.
Andrē balsī skanēja cilvēkam sveša rezignācija. Flemings novērsās un devās uz durvīm, izmisis līdz sirds dziļumiem.
Pāris dienu pēc šīs sastapšanās Flemings centās izvairīties no cilvēkiem. «Intel» savus gūstekņus bija apgādājis ar pirmklasīgu bibliotēku, kā arī pasūtījis zinātniskos žurnālus no visām pasaules malām. Flemings lasīja, lasīja bez jēgas, nesistemātiski, viņa smadzenes tik tikko spēja uztvert izlasīto. Visi žurnāli bija jau novecojuši, jo, līdzko sākās vētras, tika pārtrauktas visas piegādes, kas nebija vitāli svarīgas, kaut gan dažas «Intel» transportlid- mašīnas vēl aizvien kursēja starp Azaranu un Eiropu.
Reiz, izdzirdis skaitļotāja dūkoņu, Flemings noprata, ka tur, droši vien pēc Gambulas rīkojuma, strādā Andrē. Viņš varēja gan iedomāties, ar ko pašreiz noņemas skaitļotājs — droši vien ar tādām pašām pārtvērējraķetēm, kādas savā laikā gatavoja Tornesā un kuras sagādāja skaitļotājam pirmo oficiālo triumfu. Flemingu pārņēma spokaina «arī es esmu visa līdzvaininieks» sajūta. Viņš mazliet pabrīnījās, kas gan pārvērtis formulās skaitļotāja izsniegtos vienādojumus, jo bez pareizas interpretācijas pat pieredzējušiem elektronikas inženieriem tie šķita tikai nesakarīga buldurēšana. Bet tad viņš atcerējās, ka vēl taču ir Abu Zeķi.
Flemingu nodarbināja domas par Abu Zeķi — nevis par pirmšķirīgu tehnoloģijas gadsimta zinātnieku, bet par cilvēku, kas apveltīts ar iedzimtu godīgumu un kārtības mīlestību, par cilvēku ar plašu redzesloku un vispusīgām interesēm.
Nonācis pie noteikta lēmuma, Flemings uzlēca no gultas, kurā bija atlaidies, un paķēra telefona klausuli. Gandrīz zaudētā cīņā arī viens vienīgs sabiedrotais ir vairāk nekā neviens.
Telefoniste viņam pateica, ka doktors Abu Zeķi atrodoties skaitļotāja ēkā. Flemings negribēja iet uz turieni, lai nebūtu jāredz lēni mirstošā Andrē, no kuras mašīna izsūca pēdējās spēku paliekas. Flemings tāpēc palūdza, lai viņu savieno ar Abu, daudz neraizēdamies par to, ka sarunu varbūt noklausīsies.
— Hello, Abu. Šeit Flemings. Vai es nevarētu nedēļas nogalē apciemot jūsu ģimeni? Tikai tad gan laikam būs jāpacieš arī mana dresētā sarga sabiedrība …
— Būšu pagodināts uzņemt jūs savās mājās, doktor Fleming. — Abu balss šķita piesardzīga. — Jums būs interesanti sastapties ar Azaranas vienkāršajiem ļaudīm. Manas mājas ir ļoti vienkāršas, taču jūs tajās sagaidīs ar prieku.
Viņi norunāja izbraukt sestdien ap pusdienas laiku, kad Abu atbrīvosies no darba līdz pirmdienas rītam. Lieki nekavēdams laiku, Flemings tūlīt piezvanīja uz Kaufmaņa kabinetu, lai pieprasītu atļauju apciemot Abu Zeķi. Vācieša paša nebija, bet sekretārs atzīmēja visu vajadzīgo. Vakarā caurlaidi atnesa Flemingam uz dzīvokli. Viņa lūgumā neviens nebija saskatījis nekā neparasta.
Abu Zeķi lepojās ar savu mazo itāliešu automašīnu. Viņa mājas atradās tikai kādas divdesmit piecas jūdzes no «Intel» ciemata, taču, kā viņš paskaidroja, līgumā esot paredzēts, ka viņam jādzīvo «Intel» ciematā.
— Manai sievai gan tas diez kā nepatīk, bet, tā kā pie mums dzīvo arī viņas māte un ar mazuli arī jānoņemas, sestdiena pienāk atkal ātri vien.
Autoceļš beidzās, un sākās bruģēts ceļš, kas kādu gabalu tālāk pārvērtās vienkāršā lauku ceļā. Abu samazināja ātrumu. Sargs, sēdēdams papildu sēdeklī aizmugurē, šķendējās par grambaino ceļu, tomēr šķita gluži apmierināts, ka uz kādu brīdi izkļuvis no «Intel» ciemata.
Tālāk ceļš- aizvijās augšup pa nogāzi. Augsne kļuva aizvien akmeņaināka. Lai gan vējš laiku pa laikam uzvirpuļoja smilšu mākuļus, priekšā aizvien skaidrāk iezīmējās kalnu grēda, kas īstenībā gan bija tikai klinšaini pakalni.
Abu norādīja uz mājām ar plakaniem jumtiem, kuras, izvietotas taisnstūra veidā, atradās uz neliela plato stāvas klints pakājē.
— Tas ir mans ciemats, — viņš teica, — vai, pareizāk, ciemats, kurā esmu uzcēlis savu māju. Cilvēki šeit dzīvojuši jau pirms jūsu Kristus dzimšanas. Paskatieties!
Flemings paraudzījās norādītajā virzienā. Klinšu sienā vēl bija redzamas milzīgu bareljefu atliekas — gan stilizēti dzīvnieki, gan bārdaini karavīri ciešā ierindā. Neviens no attēliem vairs nebija gluži nebojāts, tos visus šķērsoja dziļas plaisas klintī.
— Bareljefi saglabājušies no seno persiešu laikiem, — Abu paskaidroja. — Pirms daudziem gadiem tos pētīja angļu arheologi, vēlāk arī amerikāņi. Viņus gan visvairāk interesēja templis, to jūs ieraudzīsiet tūlīt aiz nākamā pagrieziena.
No tempļa bija atlikušas tikai drupas un dažas kolonnas, kas slējās augšup no gruvešu kaudzes. Abu stāstīja, ka kolonnas esot romiešu celtas, bet nogāzē saglabājušās vairāku citu seno civilizāciju paliekas — gan asīriešu, gan persiešu. Atrastas arī dažas seno ēģiptiešu plāksnes.
— Kā jūs zināt, Azarana bijusi pakļauta daudzām un dažādām impērijām un tikai tagad beidzot atguvusi neatkarību.
Abu nobrauca no ceļa uz kādas takas, kuru gan lielākoties laikam lietoja tikai ēzeļi. Pie nelielas mājiņas viņus sagaidīja Abu sieva — jauna, glīta, gandrīz vēl meitene. Lai gan viņa valkāja arābietes tērpu, seja nebija aizklāta.
Kad Abu iepazīstināja Flemingu ar sievu, viņa gan kautrīgi nolaida acis, tomēr sirsnīgi sasveicinājās nevainojamā angļu valodā.
— Lemka mācījās Kairas universitātē kā viena no pirmajām studentēm meitenēm, kuras apmācīja pēc pulkveža Nasera jaunā plāna, — Abu lepni paskaidroja.
— Jūs esat sakarsis, un laukā tik šausmīgs vējš,— Lemka teica Flemingam. — Nāciet, lūdzu, iekšā, tur būs vēsāk.